Pats sev gan atklāt neiedrlkst.
Zemfira, melnace, tam blakām,
Nu brīvs viņš klīst pa brīvām takām,
Pār viņu saule līksma spīd
Un dienasvidus dailē spīgo;
Kam puisim sirds tik nemierīga?
Vai kādas rūpes viņā mīt?
Putniņš spurdz no zara zarā,
Ne tas skumst, ne bēdājas,
Nedz ar ilgam mūžam dara
Izturīgu ligzdu tas.
Nakts tam paiet, zarā snaužot;
Bet, kad saule sārta aust,
Putniņš, dieva balsi jaušot,
Dziedāt sāk un spārnus glaust.
Bet, lūk, skaistais ziedons beidzas,
Karstā vasara nāk drīz —
Arī rudens klāt jau steidzas,
Miglu tin, un lietus līst:
Ļaudīm skumji, bēdas sūras;
Putniņš svešup aizlido,
Kur aiz tālās, zilās jūras
Siltās zemes gaida to.
Kā bezrūpīgais putniņš zarā —
Tāpat viņš, trimdnieks, vēju varā,
Nav drošu ligzdu vijis tas,
Tuvs sirdij bijis nav nekas,
Bij visur brīvi ceļi viņam,
Kaut kui" bij rodams tversmei nams,
Bet, rīta agrē atmozdams,
Viņš dienu ļāva dieva ziņā,
Un laisko sirdi samulsināt
Gan raize neiespēja tam.
Pēc skurbās slavas brīžiem tiecās,
Kā tālu zvaigzni alka to,
Gan greznība, gan līksmes priecas
To dažkārt nāca aplaimot;
Pār vientulīgo galvu grauda
Nereti pērkons viesulīgs;
Bet viņš tāpat ij vētrā snauda
Kā saules dienā bezrūpīgs.
Piet aklo likteni viņš stājās,
Tā viltus varu nīda tas;
Ak dievs, kā viņa dvēslē vājā
Bez rimta kaisles plosījās:
Un viņa krūtīs nogurušās
Tās karstas virmoja, patiesi
Vai sen, vai mūžam aprimušas?
Vēl jāgaida: gan modīsies!