Teic, draugs, vai žēlās nepiemini,
Ko atstājis uz mūžu tu?
Aļeko
Ko esmu atstājis?
Zemfira
Pats zini:
Ir savējos, ir pilsētu.
Aļeko
Ko nožēlot? Kaut zinājusi,
Kaut būtu domās nojautusi,
Cik pilsētā ir brīves maz!
Aiz žogiem ļaudis, burzmā klīstot,
Tur nejūt rīta vēsmu īsto,
Ne ziedoni, kā smaržo tas;
Tie domu vajā, mīlu noliedz,
Ar savu brīvi tirgojas,
Tie elku priekšā galvu noliec
Un naudas, važu ilgojas.
Ko atstāju? Vien nodevību
Un aizspriedumus, tikai tos,
Un pūļa rejas bezprātīgas,
Un kauna spozmi lielisko.
Zemfira
Tur zāles milzīgas un greznas,
Tur košu krāsu segas viz
Un spēļu, dzīru skurbulis,
Tur meičām rotas dārgas, gleznas! . .
Aļeko
Kas līksmes skaļums pilsētā?
Kur mīlas nav, nav līksme dota;
Bet meičas … Daiļāka par tām
Bez drānām esi dārgajām,
Bez pērlēm un bez greznām rotām!
Jel tāda paliec, maigais draugs!
Bet es … man vēlēšanās viena —
Ar tevi lai mums mīla plaukst
Ikkatrā manas trimdas dienā!
Vecais čigāns
Tu mīli mūs, kaut piedzimis,
Kur tauta bagātībā dzīvo;
Bet neba allaž mīļa brīve
Ir tam, kas pārāk izlutis.
Vēl šādu teiksmas stāstu zinām:
Kādreiz no dienvidiem pie mums
Cars trimdā kādu vīru dzina.
(Man pagātnē jau senis tumst
Tā dlvais vārds, tas neatminams.)
Bij gados vecs šis mūsu draugs,
Bet sirdī jauns un nebij īdzīgs: