Un balsī skandums šalkām līdzīgs,
Un visi iemīlēja to.
Pie Donavas viņš dzīvot sāka,
Nevienam pāri nedarot.
Bij stāstus stāstīt viņam māka,
Bet darbs tam neveicās, lai kāds,
Kā bērns ik soli bikli spēra:
Bet citiem bij it vēlīgs prāts —
Tie viņam zvērus, zivis ķēra;
Kad ledus dzīrās upi kalt
Un ziemas brāzmas putināja,
Pār pleciem svētam vīram klāja
Tie kažoku, lai nesāk salt;
Bet pierast kārnās dzīves spaidam
Nekad viņš nespēja, paties;
Viņš klīda bāls un gurdā gaitā,
Viņš sacīja, ka bargais dievs
To sodījis par noziegumu …
Viņš gaidīja reiz izpirkumu …
Gar upi skumjās klejodams,
Viņš, nelaimīgais, izdēdēja,
Vien dzimtene bij prātā tam,
Un rūgtas asaras viņš lēja;
Bet nāves stundā novēlēja,
Lai viņa pīšļus skumīgos
Nes turp uz dienvidpusi dzimto,
Jo neba svešā zeme dos
Tam nāvē mieru klusi rimto!
Aļeko
Lūk, tavu dēlu liktens baigs,
Ak dižā valsts, ak lepnā Roma!
Teic, mīlas, dievu dziedon maigs,
Kas slava — kādas tavas domas?
Vai kapa duna, glaimīgs tēls,
Pār audzēm skaņa lidojoša,
Vai stāsts, ko teltī dūmojošā
Teic čigāns, straujais dabas dēls?
Jau divi gadi prom. Aizvienam
Vēl čigānus redz klejojot;
Tāpat vēl pagalmā ikvienā
Tie draudzību un tversmi rod.
Nost metis izglītības važas,
Aļeko brīvs un līdzīgs tiem;
Ne žēlas tam, ne kādas bažas,
Viņš klīst pa ceļiem plašajiem.
Tas pats viņš; saime vēl tā pati;
Tam aizmirsušies senie gadi,
Jo pieradis ir klaiņot tas.
Tam naktīs tīk nu teltī dusēt