Tīk skopā, skandā valoda.
Bet lācis, bēgulis no migas,
Ir viņa viesis pinkainais,
Pa ciematiem pie stepju stigas,
Pa moldāviešu sētām laists,
Tas smagi dej un rūc tik grīni,
Un apnicīgās važas grauž,
Bet ļaudis mazliet bailes jauš.
Sit vecais laiski tamburlnu,
Pret nūju atspiedies ir tas,
Aļeko dzied, un lācis dejo;
Gar laipno ļaužu pūli ejot,
Zemfira savāc artavas.
Kad nakts jau klāt, šie treji klusu
Steidz prosas graudus uzvārīt;
Ir miers … iet vecais vīrs uz dusu .
Pār telti nakts ūn tumsa slīd.
Tēvs saulē zviln, silst asins gausā,
Pret pavasari dienas iet;
Pie šūpļa meita kaisli dzied.
Aļeko nobālēdams klausās.
Zemfira
Vecais vīrs, bargais vīrs,
Mani kauj, gunī liec:
Baiļu nav, nieks tik vien
Duncis ass, liesmu bieds.
Tevi ienīstu es,
Tevi nicinu es;
Citu mīlu jau sen,
Mīla nāvi kaut nes.
Aļeko
Jel rimsti. Riebj man klaigas skaļas,
Man netīk dziesmas vaļīgās.
Zemfira
Tev netīk? tā nav mana daļa:
Par prieku sev es dziedu tās.
Mani kauj, guni liec;
Neteiks sirds it neko;
Vecais vīrs, bargais vīrs,
Kas ir viņš — neteiks to.
Svaigs kā ziedonis viņš,
Kvēls kā vasaras laiks;
Cik viņš drosmīgs un jauns!
Mani mīlot, cik maigs!
Kā es mīļoju to,
Tikai pusnakts vien redz!
Un mēs smejamies tad —
Ka tu sirmgalvis vecs!
Aļeko