Vecais čigāns
Līdz ausmai
Nakts garu labāk neaiztiec,
Pats projām ies . ..
Zemfira
Viņš sakustējās,
Sauc mani, modies … augšā slējās —
Turp došos. Sveiks! tu atkal miedz.
A 1 e k o
Kur kavējies?
Zemfira
Pie tēva biju.
Tev miegā uzplijās kāds gars —
Un tavu dvēsli nomocīja,
Tu šķiti šaušalīgs un bargs
Un zobus griezi ņirkstā skarbā,
Un mani sauci.
Aļeko
Sapņos tu
Man rēgojies. Bet musu starpā . ..
Es drausmus rēgus redzēju!
Zemfira
Jel netici šiem murgojumiem!
Aļeko
Ak, es jau neticu nekam:
Ne sapņiem, liegiem solījumiem,
Ne tavas dvēsles maigumam.
Vecais čigāns
Ak jaunais neprāti, teic nu,
Par ko gan nopūties ik bridi?
Te brīvi ļaudis, svaigi rīti,
Te sievu daili redzi tu.
Sis skumjas projām gani.
Aļeko
Ak tēvs, Zemfira nemīl mani.
Vecais čigāns
Beidz skumt, mans draugs, vēl bērns ir tā,
Bet bēdām ļauties — neprātīgi:
Tu mīli sūri, paļāvīgi,
Bet sievu sirds — kā rotaļā.
Jel paraugies: zem debess juma
Tur savvaļībā mēness skrej,
Un, garām traukdams, spīgojumu
Pār visu dabu vienlīdz lej.
Lūk, vienā mākonī tas veras,
Tam greznum greznu spozmi dod,
Bet drīz pie otra tas jau tveras —
Tik mirkli, — ceļu tālāk rod.
Kurš sacīs mēnesim: vai dzirdi,