Kurš teiks gan jaunas meičas sirdij:
Ja viņu mīli — neatstāj!
Beidz skumt.
Aļeko
Bij viņas mīla kvēla!
Man maigi piekļāvusies klāt,
Pa stepju klusumu labprāt
Tā klīda pusnakts stundā vēlā!
Bij viņai bērna llksmums kairs
Un mīļi, čalojoši stāsti,
Maigs skūpsts vai skurbinoši glāsti,
Un gaisa manu skumju dairs,
To mirklī viņa prata kliedēt! .. .
Bet nu? Zemfira nemīl vairs!
Zemfiras saltums mani biedē! …
Vecais čigāns
Jel klausies, gribu tev šobrīd
Par savu dzīvi pastāstīt.
Kad Donavai vēl nedraudēja
Te krievs no tālās Maskavas
(Lūk, to, kas senis sasāpējis,
Aļeko, sirds man atceras) —
No sultāna mēs tolaik cietām;
Kur Akermanas torņi stīdz,
Pašā bij valdnieks šajās vietās —
Es biju jauns; un mana sirds
Tai laikā mulsa vēl bez prāta
Un manām cirtām melnajām
Vēl sirmums nebij skāries klātu;
Starp skaistulītēm jaunajām
Bij viena … ilgi vēros viņā
Ka saules dzidra gaišumā,
Līdz mana kļuva daiļaviņa.
Ai, jaunība! man žigli tā
Kā zvaigzne krītot pamirdzēja!
Bet mīlas laiks — vēl žiglāk skrēj
Bij pagājis viens vienīgs gads —
Vairs Mariula nemīlēja.
Uz Kagulu kur veras skats,
Reiz svešu saimi ieraudzījām:
Šiem čigāniem netāl no mums
Pie kalna sliets bij telšu jums,
Tur divi naktis kopā bijām.
Bet trešajā — bij projām šie
Un Mariula līdzi tiem,
Man atstādama meitenīti.
Es gulēju; kad rīts bij svīdis,
Es pamodos: draugs zudis jau!
To saucu, saucu — pēdu nav.