Beidzamā «Jevgeņija Oņegina» nodaļa tika izdota atsevišķi ar šādiem ievadvārdiem:
«Izlaistie panti ne vienreiz vien kļuvuši par ieganstu nosodījumam un zobgalībām (starp citu, tās bija gaužām taisnīgas un atjautīgas). Autors vaļsirdīgi atzīstas, ka savā romānā izlaidis veselu nodaļu, kurā bija aprakstīts Oņegina ceļojums par Krieviju. No autora bija atkarīgs apzīmēt šo izlaisto nodaļu ar daudzpunktiem vai ar skaitli; taču, lai tas nekļūtu par piedauzības akmeni, viņš nolēma, ka labāk ciparu «astoņi» virs pēdējās Jevgeņija Oņegina nodaļas aizvietot ar ciparu «deviņi» un upurēt vienu no noslēguma pantiem:
Laiks beigt, lai spalva mieru rastu;
Beigts devītais mans dziedājums,
Un vilnis devītais jau krastā
Ir laivu iznesis — lai jums,
Kamēnas deviņas, nu slava, utt.
P. Kateņins (kuram teicamais dzejnieka talants netraucē būt arī iejūtīgam kritiķim) mums sacīja, ka minētās nodaļas izmešana, kas varbūt ir izdevīga lasītājam, tomēr kaitē sacerējuma plānam visumā, jo šī iemesla dēļ pāreja no Tatjanas, provinces jaunkundzes, uz Tatjanu — dižciltīgu dāmu šķiet pārāk negaidīta un neizskaidrota. Piezīme, kas raksturo pieredzējušu mākslinieku.
Autors pats atzina šīs iebildes pareizību, taču nolēma nodaļu izmest tādu iemeslu dēļ, kas nozīmīgi viņam un nevis publikai.
Daži fragmenti ir tikuši iespiesti, tos mēs šeit ievietojam, pievienojot tiem vēl dažus pantus.
No Maskavas Jevgeņijs Oņegins brauc uz Ņižņijnovgorodu:
.. . Makarjevā verd rosmē viss,
Dzirkst raiba pārpilnība; pērles
Šurp atvedis ir indietis,
Un eiropieša atgādāti
Ir vīni viltoti nez kādi.
Te izbrāķētus zirgus rod —
Tos dzen no stepēm iztirgot,
Te spēlmanis ar kārtīm redzams
Un kauliņiem; līdz muižniekam
Ir meitas pilnbriedā, bet tām
Līdz pērnā gada modes vecās.
Ikviens par diviem samelst var,
Un merkantils šeit valda gars.
*
Vien garlaicība!…
Oņegins brauc uz Astrahaņu un no turienes uz Kaukāzu.
Rit Tereka šeit nevaldāmā
Un, stāvos krastus graužot, šalc;
Dižs ērglis lido gaisā rāmā,
Stāv meža malā briedis stalts;
Snauž kamielis pie klints; pār pļavu
Trauc čerkess straujā zirgā savā,
Ap sirotāju teltīm te
Bars aitu ganās; pamalē
Vied Kaukāzkalnu bargās kraujas:
Var turpu brīvu ceļu rast,
Jo dabas spraustās robežas
Un šķēršļi pārvarēti kaujā;
Nu Aragvas un Kuras krasts
Redz teltis krievu uzceltās.
Kalns, kas stāv sardzē klajam kailam
Un tuksnesīgam, arī klāt —
Beštū ar savu aso smaili
Un Mašuks, zaļu mežu klāts.
No tā plūst straumes dziedinošas;
Ap avotiem pa krastiem košiem
Bars bālu sirdzēju mēdz klīst;
Dažs mīlas dieves upuris,
Dažs cietis, kaujā pelnot godu;
Cer koķete, ka dziedinās
Šeit ļaunās pārestības tās,
Kas gadu gados iemantotas,
Bet vecis kāro spēku gūt
Un kaut uz mirkli jaunāks kļūt.
Šai saimē visai skumīgajā
Oņegins arī skumīgs kļūst,
Gandrīz vai nožēlas to vajā,
Kad reizēm siltos ūdeņus
Viņš vēro, rūgti apcerēdams:
Kādēļ nav krūtīs lodes rētas?
Kādēļ tik vecs vēl nejūtos
Kā uzpircējs šis, vai nav posts?
Kādēļ gan es, kā piesēdētājs
No Tulas, triekas piemeklēts,
Šeit neguļu? Un nejūt plecs
Pat reimatismu? Tīrās bēdas!
Es spēcīgs, jauns; ko gaidīt drīkst?
Vien garlaicībā jānonīkst!
Pēc tam Oņegins apmekle Tauriju:
Ak mala, iztēlei tik svētā:
Tur Atrīds, Pilads ķildojās,
Un Mitridāts tur nodūrās,
Tur viens pa krasta klinšu grēdām
Mickevičs klīda dainodams
Un Lietuva bij prātā tam.
Cik krasti, Taurija, tev skaisti!
Tos man no kuģa iztālēm
Un rītausmā, kad blāzma laistās,
Bij pirmo reizi redzēt lemts
Kā tērptus kāzu rotā košā:
Pār kalnu grēdām starojošām
Bij dzidras debesis torīt,
Kā paklājs grezni izrakstīts
Bij sādžu, leju, mežu ainas.
Un tur, kur būdās baltajās
Mīt tatāri… kā iedegās
Man krūtīs alkas brīnumainas
Tai brīdī! Bet, kas pagājis,
Tev, Mūza, jāaizmirst it viss!
Lai kādas bij šis jūtas kvēlās,
To nava vairs; tām nācies zust
Vai pārvērsties un apsīkt vēlāk.
Lai seno gadu nemiers dus!
Man tolaik jūra dārga likās,
Skarbs klintājs, mala tuksnesīga,
Un jaunava, cēls, lepns tēls,
Mans ideāls tad bija vēl
Un skaudras mokas paslepenas …
Cits tagad laiks, cits sapņojums;
Rimt padevīgi nācies jums,
Ak daudzprasīgās ilgas senās,
Es dzejas kausa dzērienam
Daudz ūdens piejaucis pa tam.
Nu citas ainas tuvas jūtu:
Man smilšains pakalns šodien tik
Un divi sērmūkšļi pie būdas,
Blāvs debesjums un pelēcīgs,
žogs patīk apsūnojis, salauzts
Un salmu kaudzes šķūņa galā,
Tīk vītolēnā dīķis rāms,
Kur peldēt pīlēm jaunajām;
Nu balalaika man pa prātam
Un trepaks kroga priekšā traks —
Rīb zeme, kad to dejot sāk.
Mans ideāls ir — mājasmāte,
Miers pajumtē, kur valdu pats,
Un pods ar kāpostiem turklāt.
Nesen, kad sākās lietusgāze,
Es laidarā … Tpī, visas tās
Vien flāmu skolas raibās drazas
Un prozaiskas muļķības!
Vai tāds gan ziedu gados biju?
Kad tavās šalkās ieklausījos,
Bahčisarajas strūklaka,
Teic, vai gan domāju es tā!
Nē, iztēlē Zaremas tēlu
Pils greznās zālēs skatīju,
Kas pamestas un tukšas nu …
Oņegins, kad trīs gadus vēlāk
Viņš apkārt klaiņoja turpat,
Bij mani atcerējies tad.
Es tolaik Odesā vēl mitu
Pārlieku putekļainajā …
Spīd sWe ilgi tur; bez mitas
Plaukst tirdzniecība rosīgā
Un jūrā buras raisa plaši;
Jūt visā Eiropu, tās dvašu,
Viss dienvidniecisks, spulgojošs
Ņirb daudzveidībā, raibs un možs.
Skan ielās Itālijas mēle,
Tur staigā grieķis, armēnis
Un lepnais slāvs, un spānietis,
Redz dažu franču zemes dēlu,
Un ēģiptietis, korsārs vecs,
Saukts Morāli, tur klejot mēdz.
Reiz Odesu jau apdziedāja
Tumanskis, mūsu brašais draugs,
Bet viņa acīm dienās tajās
Viss šķitis pārliecīgi jauks.
Kad atbraucis, viņš kādu brīdi
Ar lorneti gar jūru klīdis,
Kā piedien dzejniekam; un tad
Tos dārzus ņēmies cildināt,
Kas augot Odesā tik koši.
Bet joks ir tāds — vēl šobaltdien
Tai apkārt plešas stepe vien;
Pa zaram jaunam, zaļojošam
Sur tur sāk pūles atalgot
Un tveicē skopu ēnu dot.
Kur beidzu? … Odesā es mitu,
Kā teicu, putekļainajā.
Ja «dubļainajā» pasacītu,
Tad nesamelotu, jo tā
Pēc Zeva dusmu brāzmām, proti,
Ir pārplūdusi, aizsprostota
Un piecas sešas nedēļas
Ik gadus dubļos slīkst bezmaz.
Mirkst biezu dubļu skrīnī mājas,
Kas iziet grib uz ielas, tam
Ir jākāpj vien uz ķekatām,
Slīkst karietes, stieg staigātāji,
Un ratos nākas vēršus jūgt,
Jo zirģeļiem sāk spēka trūkt.
Bet akmeņus jau laika šajā
Ir sācis skaldīt veseris,
Un pilsētā šai izglābtajā
Klās skanīgs bruģis ielas drīz.
Bet Odesā, kas valgmes varā,
Trūkst… Vai jūs iedomāties varat,
Kā? — ūdens! Darbs vēl jāpieliek,
Lai ļaudīm dzerams ūdens tiek …
Nu ko? Šī bēda nav tik sūra,
Tā teikt jo īpaši var tad,
Kad vīns bez muitas piegādāts.
Bet toties — saule, toties — jūra …
Ko vairāk, draugi, vēlaties?
Šeit laimes mala gan, palies!
Kad agrā stundā padzirdēju,
Kā lielgabals uz kuģa šauj,
Uz jūru izpeldēties skrēju
Pa stāvo krastu lejup straujš.
Pēc peldes sāļās, spirdzinošās
Es, pīpi kūpinādams moži,
Kā musulmanis debesīs
Pie kafijas jau sēžos drīz.
Pēc brīža pastaigāties dodos.
Casino vaļā; iznācis
Uz balkona kāds marķieris —
Pagalam miegains, rokā slota,
Un divi tirgotāji jau
Pie durvīm tērgādami stāv.
Drīz laukumā ņudz ļaužu bari,
Verd dzīva rosme, kā arvien;
Skrien tie, kam ir, kam nav ko darīt,
Visvairāk darīšanās skrien;
Steidz tirgonis, kas aprēķināt
Un riskēt prot, viņš kāro zināt,
Vai pazīstamām burām dievs
Nav licis ostā ierasties.
Bez tam ir jānoskaidro viņam,
Kas atvests, karantīnā stāv.
Kā ir ar mēri? Kādas ziņas
Par ugunsgrēkiem? Vai nupat
Kaut kur nav sācies karš vai bads?
Starp raižpilnajiem viņās dienās
Bez bēdām dzīvojām vien mēs,
Mums, jautriem zēniem, rūpes vienas
Kad atvedīs reiz austeres.
Tās klāt! To prieku! Gaida mielasts.
Trauc jaunība, šī rīma lielā,
Ar citronsulu apslacīt,
No gliemežnīcām dzīvas rīt
Tur ieslodzītās būtnes taukās.
Dūc troksnis, skaļi strīdi skan,
Jo Otons vīnu arīdzan
Ir atnesis; rit stundas jaukās
Pārlieku žigli; neredzams
Aug saskaits sālītais pa tam.
Uz operu laiks steigt, jo ārā
Jau sācis zilais vakars tumst:
Rosini, kura skaņu varā
Ir Eiropa, nu jādzird mums.
Viss viens, ko kritika pauž ļaunā,
Viņš apbur, Orfejs mūžam jaunais,
Kā viņa skaņas plūstin plūst!
Tās verd un aizrauj līdzi mūs,
Kā jauni skūpsti iededzina,
Un tvīksinē, mīlas liesmās kaist,
Dzirkst kā Aī gaišzeltainais . ..
Bet, kungi, vai gan salīdzināt,
Jel sakiet, dzejnieks pārgalvīgs
Do-re-mi-sol ar vīnu drīkst?
Un neba tie ir prieki visi —
Bet balets, jautāt gribu es,
Bet satikšanās aizkulisēs?
Bet primadonna? Lornetes?
Bet loža, kura acis saista, —
Sēž tirgotāja brīnum skaistā
Starp vergiem, kurus apburot
Tā patmīlīgu tīksmi rod?
Pa pusei dzird, pa pusei nedzird
Tā kavatīnu, lūgumus
Un jokus, glaimus … saldi dus
Vīrs nostūrī aiz sievas pleca,
Viņš lāgiem iesaucas «bravo»,
Tad atkal krāc — veic snaudiens to.
Dimd fināls; un no zāles plašās
Sāk ļaudis ārā plūst tūlīt,
Uz laukumu tie traucas aši,
Mirdz lukturi, un zvaigznes spīd;
Vēl Auzonijas dēli klusi
Dzied meldiju, kas patikusi,
Mēs rēcam rečitatīvus.
Bet ir jau vēls. Viss aprimst, klus,
Un Odesa slīgst dziļā miegā;
Ne vēsmas nejūt; mēness viz,
Nakts mēmā silta; debesīs
Plīv migla caurspīdīga, liega,
Miers visur valda dziļš un salds;
Vien Melnā jūra šalc un šalc …
Jā, tātad Odesa es mitu . . .
I
Cars nīkulīgs, bet viltīgs arī,
Švīts plikgalvains, kas darbu nīst,
Ko nejaušs slavas spožums skāris,
Bij tolaik valdīt iesācis.
II
Viņš šķita lēnīgs, skatot ainu,
Kā sveši pavāri sāk šķīt
Nost spalvas ērglim divgalvainam
Pie telts, kur Napoleons mīt.
III
Klāt divpadsmitā gada auka —
Kas līdzēja mums izglābties?
Vai tautas dusmas, kas tad auga,
Vai Barklajs, ziema, krievu dievs?
IV
Dievs palīdzēja — kļuvis rāmāks
Bij tautas nemierīgais gars,
Drīz Parīzē mēs atradāmies.
Un krievu cars bij caru cars.
V
Jo taukāks kļuva viņš, jo smagāks;
Ak stulbā krievu tauta, teic,
Jel teic man, kālab gan tu tagad
VI
«Kazi.» Šim vārdiņam pat odu
Es tiešām būtu veltījis,
Bet pasteidzies, to sadzejodams,
Jau dižciltīgāks rīmjkalis
Nu Albionam pieder juras
VII
Kazi, par naudu nedomādams,
Reiz kļūs par mūku svētulis,
Kazi — lems Nikolajs, un atdos
Tad Sibīrija dzimtām drīz
Kazi, sāks labot musu ceļus
VIII
Vīrs svaidīts, guvis kaujās slavu.
Pat caru godāts, jātnieks šis,
Kam kroni galvā licis pāvests,
Kā blāzmas atspulgs izgaisis
Ar mieru sodīts, miera guris
IX
Dub Pireneji, aprimt nevar,
Kūp vulkāns Neapolē; tad
Kņazs bezrocis sāk Kišiņevā
Morejas draugiem mirkšķināt
L (?) kinžals (B) ēna
«Ar savu tautu visus veikšu!»
Tad kongresā cars sacīja,
Par tevi neceļ vairs ne ausu.
Tu Aleksandra dienderi.
XI
Pulks, milža Pitera reiz savākts,
Šie rotaļbiedri, sirmi nu,
Kas palīdzēja laikā savā,
Lai bendes nokauj tirānu
XII
Bij Krievija jau savaldīta,
Cars žūpot sāka, trakāk vēl,
Bet citas uguns dzirksts tai brīdī,
Kas sen varbūt jau gruzd un kvēlo
XIII
Bij sākuši tie sapulcēties
Pie vīna kausa pildīta,
Pie krievu šņabja glāzes sēdot
XIV
39*
Un viņi, skarbi daiļrunīgi
Šīs saimes.vīri, pulcējās
611
Tad pie Ņikitas nemierīgā,
Pie Iļjas, kas tā piesargās
XV
Tur Luņins — Bakha, Afrodītes
Un Marsa draugs — mums iededzies
Un nikns teica, ka ir brīdis,
Kad izšķirīgi rīkoties,
Noeles skandināja Puškins,
Bet melanholiskais Jakuškins,
Mums šķita, kinžalu jau ceļ,
Kam cara krūtis jāpāršķeļ.
Vien krievu zemi juzdams mīļu,
Kur paša ideāls šķiet rasts,
Turgeņevs klibais klausījās —
Viņš vergu važas nīda dziļi,
Šie muižnieki, kā likās tam,
Reiz dāvās brīvi zemniekam.
XVI
Tā bij pie Ņevas ledū kaltās,
Bet tur, kur pavasaris spožs
Pār Kamenku sāk agrāk valdīt
Un Tuļčinu, — kur ielenkt drošs
Bij sācis Dņepras lejas klajās
Un Bugas stepes laikā tajā
Pulks Vitgenšteina vīru jau,
It visam vēriens plašāks daudz
Tur Pestels tirāniem .. .
Tur cīņai………………………… kopā vāc
Salts, mierīgs ģenerālis kāds,
Un Muravjovs, to steidzinādams,
Alkst ašāk redzēt tikai to,
Kā uguns beidzot uzliesmo
XVII
Bet sazvērestības tai brīdī,
Pie vīna glāzes noslēgtas,
Bij sākumā vien draugu strīdi,
Un dziļi neiesakņojās
Vēl sirdīs sacelšanās māka.
No garlaicības vien viss sākās,
Vien izklaidēties ļāva šiem
Jau pieaugušiem nerātņiem.
Un likās…………………………………
Pie mezgla mezgls………………….
Un lēnām tīklā paslepenā
Krievzeme
Cars snauda vēl.
1823-1830