O tus!
Hor.™
Ak Krievzeme!
I
Tā sādža, kur Jevgeņijs skuma,
Bij nostūris patiešām jauks;
Par visu un bez apnikuma
Tur priecātos ik dabas draugs.
Pie upes celto kungu māju
No vējiem kalnājs pasargāja,
Tās priekšā saules spožumā
Daudz pļavu ziedu košumā
Un vārpu briedā zelta druvas.
Bet tālāk ciemus manīja,
Un norās lopi ganījās.
Plašs, nolaists dārzs pie nama tuvu,
Kur ēnā patvērumu rast
Var laipnās teiksmu driādas.
II
Bij celta dižā kungu māja,
Kā mēdz šīs pilis celt pie mums:
Sendienu stilā, kā jau klājas, —
Ērts, stiprs, mierīgs patvērums;
Daudz telpu, tilpīga ikviena,
Redz caru portretus pie sienām,
Klāj viesistabas sienas zīds,
Ik krāsns podiņš izrakstīts.
Šī greznība gan mūsu dienās
Bij paplukuši krietni vien,
Bet kāpēc — nezinu, nudien;
Kaut manam draugam alga viena —
Vai telpa moderna vai ne,
Māc žāvas vienlīdz tur, kā te.
III
Jevgeņijs sāka mitināties
Tai istabā, kur tēvocis
Ar saimnieci bij mēdzis rāties, —
Pie loga sēdot, mušas sist.
Viss vienkāršs telpā kārtīgajā:
Galds, dīvāns, divi skapji tajā,
Nekur pat tintes traipa nav.
Draugs pavērās, kas skapjos stāv;
Liels zāļu šņabju krājums vienā,
Bet otrā burtnīca, kur redz,
Cik saimniecībā iztērēts,
Vecs kalendārs, — šķiet, mūža dienās
Pie citām grāmatām, palies,
Vīrs darbīgais nav kavējies.
IV
Laiks jānosit, Oņegins sprieda,
Un radās viņam nodoms ciešs,
Ka jauna kārtība uz vietas
Ir viņa sādžās jāievieš.
Tāds lēmums īstenojams likās,
Un klaušas aizvietotas tika
Ar nomu gauži niecīgu;
Vergs sveica dzīvi priecīgu,
Bet toties gaužām dusmīgs bija
Kāds kaimiņš, tūdaļ apsvēris,
Cik kaitīgs jauninājums šis;
Cits kaimiņš tikai nosmaidīja.
Drīz dzirdēja, ka runāts tiek:
Jevgeņijs — bīstams savādnieks.
V
Vēl sākumā, kā laukos parasts,
Oņeginam bij viesu daudz,
Līdz pamanīja, ko viņš dara:
Lec rumakā un projām trauc,
Kad dzird uz ceļa ratus rībam.
Bez šaubām, pēc šīm izdarībām,
Kas apvaino bez saudzības,
Bij galā visas draudzības.
«Tas kaimiņš, fantasts nevaldāmais,
īsts masonis, to redz ikviens;
Tempj glāzēm sarkanvīnu vien;
Pat roku skūpstīt neprot dāmai;
Strups vārdos, slikti audzināts,» —
Tā visur tika daudzināts.
VI
Bij tolaik atbraucis uz mājām
Kāds muižnieks jauns, par kuru spriest
Tāpat vairs ļaudis nepārstāja:
Vladimirs Ļenskis, atgriezies
No ceļojuma ļoti tāla,
Pilns Getingenas ideālu,
īsts dzejnieks, valdzinoši skaists;
Kants — viņa prātnieks mīļākais,
No vācu zemes Vladimiram
Bij izglītības balvas līdz:
Prāts, zināšanām apveltīts,
Un brīves alku kvēle tīrā,
Gars dedzīgs, jūsmīgs, savdabīgs
Un cirtas, kas līdz pleciem slīgst.
VII
Bij sveša izvirtība saltā
Un greznās dzīves tukšums dīks
Šai dvēselei, kur mīla valda.
Viņš draudzībai bij uzticīgs
Un sirdsskaidrībā vientiesīgā
Daudz cerēja un ilgās tvīka;
Bij dziesminieka jaunais prāts
Gaišs, dzīves rosmes valdzināts.
Viņš sapņiem ļāvās nevaldāmi,
Ja krūtīs sāka šaubas kaist,
Bet dzīves mērķis šķita skaists
Kā mīkla, kura viņam jāmin.
Un likās — brīnums atmirdzēs,
Kad viņš to uzminēt reiz spēs.
VIII
Vēl ticēja viņš: katrā ziņā
Ir nolemts sastapt kādudien
To dvēseli, kas rada viņam
Un sen jau gaida viņu vien;
Viņš ticēja: mirt draugi spētu,
Lai viņa godu aizstāvētu,
Un katru satriektu, kas drīkst
Par viņu melot ļaunprātīgs;
Viņš ticēja: ir diži gari,
Ir izredzētas dvēseles,
Kas cilvēcei grib laimi nest;
Tie dzīvi beidzot skaistu darīs •—
Liks tādas dienas gaismai aust,
Kad visi varēs laimi jaust.
IX
Viņš prata taisnās dusmās kvēlot,
Pret visu labo mīlu just,
Pēc slavas tiekties, vājo žēlot
Un lolot gaišus centienus.
Tai zemē, kurā Šillers audzis,
Ko Gēte ir par savu saucis,
Šo garu dzejas ugunīs
Bij Ļenskis iekvēlojies drīz;
Un jāteic: mūzas izredzētās
Viņš neapkaunoja nekad
Un mēdza dziesmās sumināt
Vien jūtas cildenas un svētas,
Bij vienkāršībai uzticīgs
Un sapņiem, kas pēc dižā tvīkst.
X
Par mīlu skandināja liru
Viņš, mīlestības dziesminieks.
Kā jaunavīgas domas tīras,
Kā maza bērna sapnis liegs,
Kā mēness balts — tik skaidras bija
Šis piemīlīgās melodijas;
Par skumjām pauda dziedājums,
Par to, cik grūti šķirties mums,
Par rozēm, tāli miglā tīto-,
Par svešatni, kur dažudien
Viņš raudājis un skumis viens;
Par netveramo, nepazīto,
Par dzīves rudeni, ko redz
Viņš — astoņpadsmit gadus vecs.
XI
Jevgeņijs vienīgais šeit spēja
Par Vladimira dzeju spriest.
Ar citiem Ļenskis nedraudzējās,
No viesībām bij atrāvies,
Kur allaž runā par to pašu:
Par radu rakstiem, siena ražu,
Par sugas suņiem; vēl par to,
Kā mājās vīnu gatavo.
Ja vīru runās nepatrāpās
Ne dzirksts no īstas gudrības
Un asprātības visai maz,
Tās vēl jo mazāk sievu pļāpās,
Kad viņas ņemas mēles trīt
Un savas sirdis izkratīt.
XII
Glīts, bagāts — Ļenskis visās malās
Bij gaidīts ciemiņš, precinieks, —
Ta laukos mēdz no laika gala;
Ikvienai mātei būtu prieks,
Ja puskrlevs meitu bildinātu;
Kur Ļenskis, tur ar gudru prātu
Tiek ievirzītas valodas,
Cik vecpuisim, sak, prieka maz;
Liek Dūņai gādāt vakariņas,
Liet tēju, mielot ciemiņu,
Čukst ausī: «Dūņa, proties nu!»
Tad ģitāra tiek sniegta viņai.
Un Dūņa pīkstēt sāk (ak dievs!):
Draugs, zelta pili ierodies! 21
XIII
Bez šaubām, Ļenskim nepatika
Pie altāra ar skubu iet;
Vien ar Jevgeņiju viņš tikās,
Kaut jāteic: vilnim akmens ciets
Vai skarbai prozai dzeja liega,
Vai uguns sasalušam sniegam
Daudz līdzīgāki izliekas.
Vispirms tie vēroja, cik maz
Ir viņiem kopīga un tuva,
Un sākumā bez patikas,
Tad jau ar prieku satikās,
Līdz beidzot nešķirami kļuva.
Tā iedraudzēties (kā es pats)
Aiz gara laika mēdz šad tad.
XIV
Trūkst draudzības pat šīs mums bieži.
Aizvien pa rokai lēmums ērts:
Ir citi nulles, tā mēs spriežam,
Mēs paši toties daudz ko vērts.
īsts Bonaparts ikviens sev rādās,
Kas citu būtņu miriādes
Drīkst izmantot, kā grib un māk.
Par jūtām smiekli vien mums nāk.
Jevgeņijs krietnāks bij pēc dabas,
Kaut ļaudis pazina daudzmaz
Un vispār bij pilns nicības,
Bet prata cienīt dažu labu
Un (izņēmumus visur rod)
Pat svešas jūtas nepulgot.
XV
Viņš Ļenski uzklausīja smaidīgs.
Gan drauga patoss liesmojošs,
Gan prāts, kas spriedumos vēl svaidīgs,
Gan skatiens iedvesmots un spožs —
Viss neierasts un savāds bija.
Oņegins slēpa ironiju
Un noklusēja dzēlibas,
Jo sprieda ne bez vēlības:
Šo laimi postīt būtu kļūda •—
Gan laiks pie prāta viņu sauks,
Lai dzīves pilnībai mans draugs
Vēl šodien tic, lai laimīgs jūtas;
Var maldus piedot jaunībai,
Un aizrautība piedien tai.
XVI
Viss draugiem jāpārrunā bija,
Un strīdus izraisīja viss:
Gan senu cilšu tradīcijas,
Gan zinātne un liktenis
Vai vecu aizspriedumu spaidi
Un tas, kas mūs aiz kapa gaidīs,
Kas dzīve ir un ko tā vērts, —
Viss tika apspriests, vērtēts, svērts.
Kad Ļenskis, aizrāvies pārlieku,
Pat vārsmas sāka skandināt,
Jevgeņijs klausījās labprāt,
Bij iecietīgs pret dziesminieku,
Kaut saprata maz vien no tā,
Ko deklamē draugs sajūsmā.
XVII
Vēl biežāk vedās runas garas
Par cilvēcīgām kaislībām.
Jau šķizdams brīvs no jūtu varas,
Oņegins tērzēja par tām
Kā nožēlojot; laimīgs saucams
Tas, kas pēc jūtu vētrām daudzām
Gūst mieru; tas vēl laimīgāks,
Kas, nepazīdams kaisli, māk
Ar šķiršanos veikt mīlas sāpes,
Ar tenkām naidu aizstāt prot,
Un, greizsirdību nejūtot,
Ar sievu žāvādamies pļāpā,
Ar viņas draugiem laipni triec
Un naudu kārtīs nenotriec.
XVIII
Kad beidzot klusēšanā rāmā
Tiek prātīgi rasts patvērums,
Kad apdziest kaisles nevaldāmās
Un smieklīgas šķiet jūtas mums
Ar savu patvaļu un postu,
Ar ilgām, kas par vēlu mostas, •—
Mums, jau pie miera kļuvušiem,
To ne bez pūlēm guvušiem,
Tīk dažkārt svešas kaisles kvēle,
Tai jūtam līdzi paslepen.
Vecs invalīds, kas vientuļš sen,
Tā klausīties mēdz dažkārt vēlīgs,
Ko jaunekļi, kad kopā nāk,
Par savām dēkām mēļot sāk.
XIX
Un jaunība jau nespēj jūtas
Ne noklusēt, ne apvaldīt.
Naids, mīla, prieks vai sāpes grūtas
Par visu jāpļāpā tūlīt.
Kā tāds, kam sen jau sveša jūsma,
Oņegins Ļenska vārdu plūsmā
Vēss noklausījās klusēdams.
Bij dzejnieks noilgojies tam
It visu izpaust; nedomādams
Viņš izklāstīja vaļsirdīgs,
Kā mīlestības ilgās tvīkst;
Un pārbagāts ar jūtām tādām
Bij jūsmas pilnais vēstījums,
Kas jaunas nav nevienam mums.
XX
Viņš mīlēja, kā laikā šajā
Vairs nemēdz iemīlēt kāds cits,
Kā aizrautībā negudrajā
Just tikai dzejnieks nosodīts:
Viens vienīgs sapnis, ilgas vienas,
Tās pašas skumjas dienu dienā,
No kurām neatraisīties.
Ne prombūtne, kur miņas dziest,
Ne šķiršanās, kas ilga gadus,
Ne skaistums, svešās zemēs rasts,
Ne zinības, ne dzīru kņada —
Nekas nav licis sapnim dzist
Tam, ko viņš sirdī lolojis.
XXI
Vēl mazs viņš bij ar Olgu draudzīgs,
Kad sirdij mīla neliek ciest,
Vien pirmās jūsmas maigums saudzīgs
Bij zēna krūtīs pamodies …
Vēl rotaļājās bērni abi,
Bet viņu tēvi, draugi labi,
Jau tolaik sprieda: gadi ies, —
Reiz viņu bērni precēsies.
Un Olga auga dzimtā savā,
Tik mīļa skaidrā jaukumā
Kā balta kreimene bij tā,
Kas nemanīta uzzied pļavā, •—
Ne bite zin, ne tauriņš redz,
Cik krāšņu ziedu zāle sedz.
XXII
Vispirmās mīlas sapni vāru
Lemts viņai dziesminiekam dot,
Viņš pirmo reizi liru skāra,
Par savu Olgu domājot.
Ardievu, bērna dienu prieki!
Nu zēnam tīkamāka liekas
Nakts, vientulība; kļuvis mīļš
Ir zvaigžņu mirdzums, mēness zvīļš.
Reiz likās mums — tas debesloku
Kā svēta uguns zeltīja,
Mēs. pastaigas tam veltījām
Un asaras, un mīlas mokas …
Bet tagad mēness starojums
Vien lukturi, šķiet, aizstāj mums.
XXIII
Bij Olga allaž līksma, svaiga
Kā rīts, kas blāzmains aust un košs;
Tēls, kuram piemīt dzidrs maigums
Kā mīlas skūpsts, tik valdzinošs.
Bet acīs debess zilgme laistās;
Balss, smuidrais augums, kustības —
Viss Olgā … Bet to varat rast
Ik romānā kā uzgleznotu:
Šis portrets jaukās krāsās viz,
Reiz pats to esmu mīlējis,
Līdz apnika tas beidzot ļoti.
Jel ļaujiet tagad bilst kaut ko
Par viņas māsu vecāko!
XXIV
Tatjana22 saucās viņa … Zinu,
Vārds neparasts, bet lai nu kā —
Šo vārdu pirmo reizi minu
Es patvaļīgi romānā.
Ko iebilst? vārdam skaņa skaista;
Ar to gan senlaicība saistās,
Un sauktas tā tiek kalpones,
Bet tomēr apgalvošu es:
Mums visiem gaumes, jāatzīstas,
Trūkst vārdu izvēlē līdz šim
(Par dzeju vispār klusēsim);
No izglītības dzijas, īstas
Ir ticis vēl pārlieku maz:
Vien klīrība — un cits nekas.
XXV
Tatjana bija viņai vārdā,
Un trūka māsas maiguma
Šai meitenei — gan vaiga sārtā,
Gan pievilcīgā svaiguma.
Bij viņa atturīga, sēra
Un klusa; tramīga bez mēra
Kā stirna, kurai tīkams mežs.
Bērns paša dzimtā šķita svešs:
Ne Taņa prata savai mātei,
Ne tēvam mīji glausties klāt,
Ne citu bērnu pulkā stāt
Un palēkāt vai rotaļāties;
Pie loga viņa viena vien
Līdz tumsai nīka dažudien.
XXVI
Ar pārdomām pa draugam toties
Bij Taņa; novakars vai rīts,
Vien klusiem sapņiem nododoties,
Laiks aizritēja nemanīts.
Ne prātā neienāca viņai
Ņemt trauslos pirkstos adatiņu
Un audeklus ar rakstiem klāt,
Ar izšuvumiem izrotāt.
Kad pavēlēt un valdīt gribas,
Bērns paklausīgu lelli tver
Un vingrinās, kaut neaptver,
Jau pieklājīgā uzvedībā,
Kad liek pie sirds viņš lellei to,
Ko māte pašam iegalvo.
XXVII
Bet mazai Taņai nebij dziņas
Ņemt lelli rokās, blēņas gvelzt
Un klāstīt viņai jaunās ziņas,
Par beidzamajām modēm melst.
Bij bērnu jautrās spēles liekas,
Un sagādāja vairāk prieka
Dažs vecās aukles briesmu stāsts,
Pausts ziemas naktīs tumšajās.
Kad aukle bērnus pulcināja,
Lai Olga rotaļāties var,
Un ņēmās klaigāt draiskais bars,
Tatjana prom no viņiem gāja,
Jo kņada likās pretīga
Un rotaļāties netika.
XXVIII
No balkona, pirms rīts vēl ausis,
Prieks viņai bija raudzīties,
Kā austrumos, kas sirmo gausi,
Lēnītēm zvaigžņu pulki dziest,
Kā debess mala atviz gaiša,
Ar rīta vēsti vēsma laižas
Un rāmi jaunā diena aust.
Kad ziemā daudzkārt ilgāk snaust
Mēdz zeme tumsas apēnotā,
Viz mēness, bālā miglā tīts,
Un ilgāk aizkavējas rīts,
Tatjana tomēr agri modās
Un sāka sveces dedzināt,
Kad stunda ierastā bij klāt.
XXIX
Bij viņa lasītāja liela,
Kam romāns aizstāj visu ko:
Gan Ričardsona lasāmviela,
Gan tas, ko rakstījis Ruso.
Kaut, vecu laiku garā audzis,
Par nekaitīgu blēņu kaudzi
Tēvs uzskatīja grāmatas,
Pats nelasīdams tās nemaz;
Viņš neraizējās ne par matu,
Ko meita lasa pazagšus
Un slēpj zem spilvena, kad dus.
Bet māte mēdza j ūsmot pati,
Kāds Ričardsons ir talants spožs,
Cik brīnišķīgs, cik apburošs.
XXX
Ne tāpēc jūsmoja tā māte,
Ka būtu izlasīts kaut kas,
Ka viņas prātu valdzinātu
Vien Grandisons, ne Lovelass23 ,
Nē — kņaze, viņas radiniece,
Reiz Maskavā palaikam trieca,
Ka Ričardsons ir brīnum jauks.
Tai laikā mātes laulāts draugs
Vien lemtais līgavainis bija;
Un jāpiemetina ir vēl:
Bij viņai mīļāks cits kāds tēls,
Kāds frants, ap kuru sapņi vijās:
Sis Grandisons, elks cēlais šis,
Bij seržants, kāršu spēlmanis.
XXXI
Viss kādu laiku labi gāja,
Glīts viņš, un glīta meitene;
Bet citu viņai pielaulāja,
Pat neprasot, vai grib vai ne.
Vīrs pasteidzās ar gudru ziņu
Uz tālu sādžu aizvest viņu.
Kaut iesākumā vēroja,
Ka jaunā sieva sēroja
Un raudāja, pat aizbēgt dzīrās,
Bet saimniekot drīz ierada,
Pie jaunās vielas pierada
Un jutās labi līdzās vīram.
Tiek taču piešķirts paradums,
Lai aizvietotu laimi mums.24
XXXII
Kad sievas pirmo sāpju smeldzi
Bij paradums jau kliedējis,
Jauns atklājums vēl sniedza veldzi
Un visas bēdas dziedēja,
Kad viņa aptvēra, kas darāms,
Lai tiek pār vīru pilna vara,
Kā grožus stingri rokās ņemt;
Tad viena sāka visu lemt:
Gan saimi rīkot, darbos raidīt,
Gan sēnes sālīt, māju post,
Gan puišus aiztriekt zaldātos,
Iet pirtī, ienākumus skaitīt,
Pat meitas pērt, ja sadomā, —
Tas viss — bez vīra padoma.
XXXIII
Kaut albumiņos mēdza dzejas
Ar asinīm reiz viņa triept
Un korseti sev apspīlēja,
Pusdziedus prata vārdus stiept,
Aiz klīrības kā dāmas daudzas
Praskovju par Polīnu sauca
Un izdvest mācēja nesen
Pat krievu H kā franču N
Caur degunu ar lielu māku •—
Drīz piemirstas bij dienas tās:
Tad par Akuļku pārvērtās
Selīna; kundze iztikt sāka
Bez niķiem, dzejām maigajām,
Pat aubītē jau staigāja.
XXXIV
Vīrs atļāva, lai sieva valda,
Pēc sava prāta saimnieko,
Pats sēdās naktssvārkos pie galda
Un nerūpējās ne par ko,
Bij rāma viņa dzīve dīkā;
Pa reizei mājā viesmīlīgā
Pulks draugu mēdza kopā nākt
Un vaļsirdīgas runas sākt,
Gan bēdās daloties, gan priekos,
Gan tenkojot. Tā stundas iet;
Sāk Olga tēju glāzēs liet,
Tad laiks jau vakariņas iekost,
Un arī tumsa klāt pa tam,
Brauc viesi prom, un apklust nams.
XXXV
Daudz senu ierašu vēl cienā
Bij viņu mājā jaukajā:
Tur sēdās atgavēņa dienās
Pie krievu bliņām taukajām;
Tur gavēja gan divreiz gadā,
Bet arī papriecāties prata,
Kāpt šūpolēs un uzdziedāt;
Kad vasarsvētki bija klāt,
Tad, dievu lūdzot, birdināja
Uz lupstājiem pat asaras;
Kā gaiss — tik nepieciešams kvass
Ik dienas bija viņu mājās;
Pie galda rīkojums bij dots
Pēc ranga viesus apkalpot.
XXXVI
Laiks gāja, viņi sāka sirmot,
Līdz piemeklēja stunda tā,
Kad sievai nācās viru pirmo
Post mūža dusai kapsētā.
Nu skuma draugi sēru namā
Un bērni, sieva uzticamā
Tik sirsnīgi, kā nez vai taps
Pēc nāves apraudāts dažs labs.
Bij nelaiķis vīrs krietns, mierīgs,
Un tur, kur viņa pīšļi dus,
Redz vārdus krustā iekaltus:
Tā kunga kalps un brigadieris
Dimitrijs Larins guldīts še,
Lai miers nu viņam smiltainē.
XXXVII
Kad atgriezies uz dzimto pusi
No svešatnes bij Vladimirs,
Viņš nopūtās pie kapa klusi,
Kur atdusējās lāga vīrs,
«Poor Yorick!» 25 lūpas nočukstēja.
«Viņš man bij labs kopš mazotnes.
Vēl šodien nepiemirstu es:
Ar medaļu pie viņa krūtīm
Reiz bērna dienās spēlējos.
Cik sirsnīgi viņš vēlējās,
Lai Olga man par sievu kļūtu …»
Un nelaiķim, ko smiltis sedz,
Jau madrigāls bija sacerēts.
XXXVIII
Tad dēls uz dzimtas kapiem gāja,
Kur tēvs un māte atdusas,
Ar vārsmām viņus godināja …
Jā, tā jau dzīvē notiek tas,
Ka audžu audzes plauksmē straujā
Zeļ, briest un iznīkst nāves pļaujā,
Kā paredz augstāks nolikums;
Nāk vietā citi… Arī mums,
Tai paaudzei, kas šajās dienās
Vēl līksmi kuplus dzietus rieš,
Pie kapa malas vecos spiež,
Reiz aiziešanas stunda pienāks,
Un mazbērni tad pašus drīz
No pasaules mūs izspiedīs.
XXXIX
Jel baudiet, draugi, dzīvošanu,
Kas liekas jums vēl priecīga!
Es nepieķeros tai, jo manu,
Cik dzīves jēga niecīga;
Pār mani maldiem vairs nav varas,
Bet sirdi nemierīgu dara
Vēl cerības, kas dzīvas šķiet;
Man būtu skumji projām iet,
Aiz sevis neatstājot pēdas.
Ne slavas alkstot rakstu gan,
Bet iemūžināt gribas man
Šeit lemto likteni un bēdas,
Lai mani piemin kādudien
Kā draugs kaut viena skaņa vien.
XL
Tā kādu sirdi aizkustinās;
Var notikt: liktenis vēl saudz,
Un manām vārsmām, kas lai zina,
Gaist Lētas plūsmā nebūs ļauts;
Čukst cerība: varbūt nāks dienas,
Uz manu portretu pie sienas
Kāds ģeķis citiem parādīs
Un teiks: tas gan bij dzejnieks īsts!
Paldies mans tev, kas cieni dzeju,
Kam eonīdu plūdums tīk,
Kas atcerēsies atzinīgs
Vēl manas vārsmas gadu skrejā
Un vēlīgs laurus paplūkās,
Kas manu veča galvu klās.