Elle člait lille, elle čtait amoureuse.
Mallilātre2 '
I
«Kurp? Ak, šie dzejnieki!» — «Es steidzos,
Oņegin, sveiks!» — «Steidz, manis pēc;
Bet vai gan neatklāsi beidzot,
Kur vakarus tu vadīt mēdz?» —
«Pie Lariniem.» — «Nē, tādu joku!
Vai tiešām garlaicības mokas,
Tur nīkstot, tevi nenomāc?» •—
«Nemaz.» — «To aptvert liedzas prāts!
Pat notālēm tev pateikt spēju:
Kā krievu dzimtai īstenai
Svēts viesmīlības likums tai,
Pie ievārījuma un tējas
Par laiku, lopiem, zemi vien
Rit saruna'š ik mīļudien.» •—
II
«Un kas tev tādās runās netīk?» —
«Draugs, garlaicīgi, tur tas posts.» —
«Bet man viss pārmodernais pretīgs;
Es laimīgs dzimtā sajūtos,
Pie pavarda …» — «Skat, dzeja jauna!
Nu, mīļais Ļenski, noņem ļaunā!
Tu projām steidzies; žēl jau gan.
Bet kādēļ neparādi man
Šo Fillidu tu, galu galā
Kas liek tev alkās kvēlot tā,
Skumt, pantus kalt et cetera? .. .27
Ņem līdz!» — «Tu joko.» — «Nepagalam!»
«Labprāt.» — «Bet kad?» — «Kaut vai tūlīt,
Būs viņiem prieks mūs sagaidīt.
III
Jāj līdz!»
Trauc draugi blakām tālāk,
Un uzņem viņus vecais nams
Ar viesmīlības rituālu,
Kas dažkārt grūti paciešams:
Gan draugus it kā senās dienās
Ar brūkleņūdeni sāk cienāt,
Ko, krūkā lietu, galdā liek,
Gan ievārījums atnests tiek,
Par visiem — karotīte viena.
Pie durvīm meitas barā stāv >—
Vēl jaunais kaimiņš redzēts nav,
Grib viņu nopētīt ikviena.
Sāk vīri sētā drūzmēties,
Par viesu zirgiem ņemas spriest.
IV
Pa ceļu īsāko uz mājām
Pēc viesošanās draugi jāj.28
Par ko tie abi sarunājas,
Mums jānoklausās, lasītāj:
«Tu žāvājies, Oņegin? Tiešām!» —
«Tāds paradums.» — «Bet tevi spiežam
Vēl smagāk liekas apnikums.» —
«Nē, kā jau parasts… Skaties — tumst;
Andrjuška, steidz! Nakts uznāks laukā.
Cik vienmuļas šīs vietas vied!
Starp citu: Larina, man šķiet,
Ir sieva vienkārša, bet jauka;
Tik brūkleņūdens, baidos gan,
Par labu nebūs nācis man.
V
Teic — kura īsti bij Tatjana?» —
«Tā mazrunīgā, skumīgā,
Pie loga sēdot kā Svetlana,
Mūs klusi novēroja tā.» —
«Bet Olgai pieder tavas jūtas?» —
«Un tad?» — «Es tiektos, dzejnieks būdams,
Pēc otras. Tavējai diemžēl
Trūkst uguns … īsts Van Deika tēls,
Madonna … Es tev teikšu klaji:
Tik sarkans, apaļš viņas vaigs
Kā muļķa mēness apaļais
Šai debess lokā muļķīgajā.»
Draugs kaut ko bilda noskaities,
Tad vispār sāka klusu ciest.
VI
Tas, ka Oņegins galu galā
Pie Lariniem ir ieradies,
Bij iegansts ļaudīm visās malās
Par jauno notikumu spriest
Un tenkot, jokoties un minēt,
Ka laikam nāksies kāzas svinēt,
Ka visas zīmes nojaust liek -—
Tatjanai radies precinieks;
Dažs gatavs apzvērēt bij svēti:
Vien tāpēc kāzas atliktas,
Ka gredzenus, rau, nevar rast
Tik modernus, kā vajadzētu.
Par Ļenska kāzām ļaudīm viss
Bij izspriests sen un apnicis.
VII
Tatjanai riebās baumas tādas;
Bet, tikko nāca mirklis kluss,
Bij jāaptver, ka pašai prātā
Sīs domas ienāk pazagšus
Un šķiet pat jaukas dažā ziņā;
Tas brīdis klāt — sāk mīlēt viņa!
Tā grauds, kas zemē kritis, dīgst,
Kad ziedonis nāk ugunīgs.
Sen viņa slepus sapņos slīga
Par izredzēto, vienīgo
Un ilgošanās cienīgo;
Sen iztvīkusi, nemierīga
Bij jaunā sirds, ko alkas māc
Un gaidas, kaut jel nāktu… kāds.
VIII
Nu viņš bij klāt!… Tatjana teica
Sev pašai: viņš ir sagaidīts!
Ik sapnis viņa tēlu sveica,
Vai tumsa nakts, vai ausa rīts,
Viss vēstīja par viņu vienu;
Viņš domās mita augu dienu,
Kā burvju spēka piesaukts klāt.
Viss cits bij sācis kaitināt:
Gan tuvinieku balsis skaļās,
Gan kalpu gādība, gan tas,
Ka viesi pēkšņi sarodas
Un ka tik ilgi viņiem vaļas
Tā ciemoties un mēles trīt,
Kad projām brauks — ne sagaidīt.
IX
Kā romānus par jūtām maigām
Tīk tagad lasīt meitenei,
Kā viņu valdzināt šai laikā
Un apburt saldie māņi spēj!
Ik varonis ir elpu guvis
Un Taņai saprotamāks kļuvis:
Malek-Adels un de Linārs,29
Un arī Verters, skumjš un vārs,
Ko mīlestības sāpes nomāc,
Un Grandisons, kas mūžadien
Mums uzdzen tikai miegu vien, —
Šķiet jaunās sapņotājas domās
Par vienu tēlu saplūstot:
Oņeginu sirds viņos rod.
X
Un lasot varonēs it visās
Tatjana pati sevi jauš:
Delfinā, Jūlijā, Klarisā.
Pa birztalu, kur ēnas snauž,
Klīst meitene ar grāmatiņu
Un tajā meklē, atrod viņa
To jauno kaismi, sapni to,
Kas pašas sirdi piemājo;
Jūt citu sāpes savās krūtīs,
Sirds citu laimei līdzi pukst,
Un Taņas lūpas vārdus čukst
No vēstules, ko viņam sūtīs . ..
Kaut varonim šim līdzības
Ar Grandisonu nav nemaz.
XI
Reiz stilā svinīgā un cēlā
Dažs stāstus sacerēja tā,
Lai iemiesots tiek varoņtēlā
īsts paraugs spožā pilnībā.
Sis varonis, kam posta gana
Ar netaisnīgām vajāšanām,
Bij gaužām jūtīgs, gaužām glīts,
Ar gaišu prātu apveltīts.
Viņš, karstas jūtas pārdzīvodams,
Bij allaž jūsmīgs, gatavs ciest,
Iet bojā, uzupurēties,
Bet katrā beigu daļā, protams,
Bij ļaunumam lemts pelnīts sods
Un tikums godam apbalvots.
XII
Bet šodien prāti apmigloti,
Jo morāle liek iemigt mums,
Pat lasot romānus, tu rodi,
Ka tajos valda netikums.
Un pusaudzes, ko nāktos saudzēt,
Sāk britu mūza miegā traucēt —
Tas elks, kam viņu sirdis kaist,
Ir vai nu Vampīrs domīgais,
Vai Korsārs, Melmūts, likstu vajāts,
Žīds Mūžīgais, kas trimdā skumst,
Sbogārs, ko apvij noslēpums.30
Lords Bairons vārsmās lieliskajās
Ar skumju romantiku prot
Pat egoismu apbalvot.
XIII
Bet kāda jēga gan tam visam?
Varbūt, ja dievi lems, jau drīz
No dzejas atteikšos pavisam,
Cits velns tad mani apsēdīs,
Kaut Fēbs vēl draudēs īgnā prātā,
Pie prozas ķeršos nicinātās;
Tad romāns senlaicīgi gauss
Just prieku mūža rietā ļaus.
Es netēlošu mokas sīvās,
Ko slepus pārcieš ļaundaris.
Lai vienkāršs vēstījums mans ris
Par krievu dzimtas rāmo dzīvi,
Lai mīlas sapni tēlo stāsts
Un ļaužu gaitas sendienās.
XIV
Tie vārdi skanēs stāstos manos,
Ko tēvs vai tēvocis kāds pauž;
Tur bērni steigs uz satikšanos
Pie strauta, kas zem liepām snauž;
Lai viņi greizsirdībā ļaunā
Sāk strīdu, salabst tad no jauna
Un vēlreiz šķiras; beigās es
Pie altāra tos gribu vest…
Man vārdi, kurus, kaislē tvīkstot
Un ciešot, mīlētāji min,
Ir jāatceras, jāpiemin.
Pie izredzētās kājām slīgstot,
Pats tādus teicu, apmātais,
Vien tagad tie no miņas gaist.
XV
Tatjana mīļā! Man tev līdzi
Ir jāraud. Cik tas skumji viss —
īsts moderns tirāns, salts un īdzīgs,
Ir tavu sirdi ieguvis.
Tev jāiet bojā, mana labā,
Kaut sapņu reibumā patlaban
Sāc dzīves svētlaimību just
Un gaidīt gaidi brīnumus.
Tu burvju dziru sazāļoto,
Ko dāvā ilgas, kāri dzer,
Sirds visur viņu sastapt cer.
Lai kurp, pa kuru ceļu dotos,
Tev saldā apmātībā šķiet:
Tavs kārdinātājs līdzās iet.
XVI
Tatjana viena dārzā klejo,
Kad skumjas nespēj atvairīt,
Bet pēkšņi aizsapņojas ejot,
Un garās skropstas lejup slīd,
Nav jaudas viņai tālāk doties:
Deg vaigi, elpai aizraujoties,
Zvīl acu priekšā liesmu šalts,
Dūc ausīs asinis un šalc …
Nakts pienākusi; mēness žiglais
Sāk sarga gaitu debesīs,
Un lakstīgalas dziesma līst
No kokiem, ieslīgušiem miglā.
Tatjanai nenāk miegs nemaz,
Un auklei viņa sūrojas:
XVII
«Ver vajā logu, neej projām,
Te gaiss tik smacīgs, nenāk miegs.» —
«Bērns, kas tev kaiš?» — «Es garlaikojos,
Nāc sēdies, parunāsimies
Par senām dienām.» — «Jā, bet ko tad?
Daudz nostāstu un teiku, proti,
Par ļauniem gariem zināju,
Par daiļām princesēm, bet nu
Vairs prātā neiekrīt neviena:
Ar aizmāršību nokaujos.
Klāt vecums, tas jau ir tas posts!» —
«Nu pastāsti par tālām dienām,
Par savu gaišo jaunību:
Vai mīlējusi esi tu?» —
XVIII
«Vai, Taņa, kur nu tādas lietas!
Par mīlu nebij dzirdēts gan;
Vai dzīvu apēstu uz vietas
Tad vīramāte, tici man!» •—
«Bet kā tu tiki salaulāta?» •—
«Nu laikam tak pēc dieva prāta.
Man pilns bij trīspadsmitais gads
Un manam Vaņam mazāk pat,
Bet preciniece ņēmās steigā
Jau manus radus apvārdot,
Līdz svētību tēvs lēma dot.
Es bailēs raudāju, bet beigās
Man bizi atpina tikpat
Un laulāt aizvadīja tad.
XIX
Jā — aizveda uz svešu pusi…
Bet tu jau neklausies nemaz …» —
«Ai aukle, esmu noskumusi,
Tāds nemiers, tādas ciešanas:
Vai balsī jāraud, cik man grūti!» —
«Tad laikam nevesela jūties?
Lai dieviņš pasarga, kāds posts!
Nu saki, ko tu vēlētos …
Pag, svēto ūdeni der slacīt,
Tev drudzis …» — «Drudža nav, paties:
Es … esmu— iemīlējusies.» •—
«Dievs žēlīgs, tādus vārdus sacīt!»
Sāk aukle dievu lūgt tūlīt
Un steidzas Taņu pārkrustīt.
XX
«Es mīlu,» Taņa čukst klusītēm.
«Lai tādu bēdu nedod dievs —
Tu tiešām slima, nabadzīte!» •—
«Nē, auklīt: iemīlējusies!»
Dus viegli mēness gaisma maigā
Uz Taņas saraudātā vaiga
Un matcirtām, kas plecus sedz,
Bet viņai blakus aukli redz,
Kas, apsējusies lakatiņu
Un siltā tērpā tīdamās,
Sēž, Taņā noraudzīdamās
Un noraizējusies par viņu;
Dziļš klusums valda istabās,
Kur mēnesnīcas spožums lās.
XXI
Tatjana saviem sapņiem ļaujas,
Uz gaismu logā raugoties …
Tad pārsteidz viņu doma strauja .
«Ej, auklīt, gulēt laiks paties!
Dod papīru un spalvu arī,
Velc galdu tuvāk … Iet nu vari.
Ar labu nakti!» Klusi kļūst,
Vien mēness gaisma telpā plūst.
Tatjana raksta. Domu drūzmā
Jevgeņijs valda vienīgais,
Un neapsvērtos vārdos kaist
Vien jaunavīgas mīlas jūsma.
Tā, nu var nolikt papīru …
Tatjana, kam gan raksti tu?
XXII
Tik šķīstas it kā ziema baltā
Man zināmas bij skaistules,
Tik nepielūdzamas un saltas,
Ka aptvert nespēju to es;
Tāds lepnums liekas apbrīnojams,
Bet atzīšos, es bēgu projām
Ar šausmām no šīm daiļavām,
Jo rakstīti uz pieres tām
Šie nežēlīgie vārdi liekas:
Ik cerību. Jel atmetiet!31
Posts viņām — iedvest mīlu — šķiet
Bet Jaudis biedēt — dara prieku.
Var būt, ka tur, kur Ņeva plūst,
Tās sastapuši arī jūs.
XXIII
Man nācies redzēt būtnes citas,
Ko ielenc pielūdzēju bars,
Kas patmīlīgi vēsas šķita
Pret to, kam mīlu iedvest var.
Un ko es pārsteigts pamanīju?
Šīs daiļās, kauču skarbas bija,
Bet mīlniekus gan projām dzīt,
Gan atkal viņus piesaistīt,
Mazdrusciņ pažēlojot, prata
Un pieļāva, lai dažkārt šķiet
Balss skaņa laipnāka mazliet,
Līdz nelga pielūdzējs bij gatavs
No jauna sekot uzticīgs
Pa pēdām tai, pēc kuras tvīkst.
XXIV
Ko mēs Tatjanai pārmest varam?
Vai to, ka viņā viss ir īsts,
Ka viņa — sava sapņa varā —
Tam tic un melus nepazīst,
Ka, visu nepārliekot, strauja
Vien jūtu kaismei viņa ļaujas,
Tās vaļsirdīgi atklāt spēj?
Vai uzvelt vainu meitenei
Par to, ka iztēle tik dzīva,
Ka jaunos gados dāvināts
Gars patvaļīgs un rosīgs prāts,
Sirds dedzīga un griba spīva?
Kas nepiedodot skarbs un ass
Spēs pulgot viņas kaislības?
XXV
Mēdz apsvērt koķetes ik nieku,
Tatjana mīl bez viltības
Kā bērns, kas aizraujas pārlieku,
Un nespriež: apburt vajag prast —
Ir jānogaida — droša ķila,
Ka kļūs jo dedzlgāķa mīla.
Ar ziņu tiklus izmest der:
Lai sākumā viņš drusku cer
Un glaimots, pašapzinīgs jūtas,
Pēc tam lai neziņā sāk nīkt.
Tad jāliek greizsirdībā tvīkt,
Jo apnīk baudas viegli gūtas,
Bet gūsteknis, ko garlaiks grauž,
Ar prieku savas važas lauž.
XXVI
Vēl gaida grūtības: kā protu,
Man vēstule būs jātulko,
Lai glābtu dzimtās zemes godu,
Jo krievu valodā šo to
Tatjana parunāt gan spēja,
Bet tomēr lāgā nemācēja
Par visu brīvi izteikties.
Un brīnums nav nekāds paties,
Ka rakstīt nācās franču mēlē …
Un nav par to vērts bārties pat:
Vēl dāmām krieviski nekad
Par mīlu runāt netiek vēlēts •—
Svešs dzimtai valodai pie mums
Ir pasta prozas vēstījums.
XXVII
No dāmām mūsu dienās prasa,
Lai mācās krieviski. Ak posts!
«Blagonamerenniju» 32 lasām
Ne redzēt viņas nevēlos.
Jel aplieciniet, dziesminieki,
Ka dāmas, kuras mīlat liegi
Un mēdzat slepus apdzejot,
Tik tikko krievu mēli prot.
Bet cik gan viņas apburošas,
Cik jauki vārdus lauzīt māk!
Un vai jums prātā neienāk,
Ka svešvaloda lūpās košās
Ir piemīlību guvusi
Un jau par dzimto kļuvusi?
XXVIII
Ja seminārists zīda šallē
Vai brunčains akadēmiķis
Man pretī nāktu kādā ballē,
Nudien, es nepriecātos vis!
Un, kā bez smaida lūpas sārtas,
Bez aplam izrunāta vārda
Vairs krievu mēle netīk man.
Jā, var jau atgadīties gan,
Ka jaunām dāmām prātā ienāks
Ar gramatiku noņemties,
Par dzeju lietpratīgi spriest,
Kā lūdzas žurnāli diendienā;
Kas daļas man? … Pie senatnes
Joprojām pieturēšos es.
XXIX
Un jaukā, mulsā čalošana,
Kur gramatikai nākas ciest,
Joprojām varēs krūtīs manās
Kā senāk tīksmas trīsas viest;
Man gallicismi liksies jauki
Kā senas nerātnības, draugi,
Kā iepriecināt pantiņš mēdz,
Bogdanoviča sacerēts;
Bet pietiks sāņus novirzīties,
Man jāķeras pie vēstules.
To tulkot apsolīju es,
Bet nu gandrīz jau sāku bīties,
Jo nojaust varu iepriekš jau:
Parnī patlaban modē nav.
XXX
Ak Dzīru dziesminiek33 , kas prati
Paust skumju vāro maigumu, —
Ja varētu es tevi satikt,
Tad palūgtu: jel pāivērt tu
Par daiļām vārsmām jūtu kvēli,
Ko meitene pauž svešā mēlē.
Kur esi? Kur lai tevi rod?
Es, pazemigi sveicinot,
Tev savu spalvu liktu rokās …
Viņš svešumā starp klintīm klīst,
Sen slavaskāri nepazīst.
Zem somu zemes debesloka
Mīt vientulībā un nemaz
Vairs nedzird manas žēlabas.
XXXI
Tatjanas vēstuli es tveru:
Tā glabāta kā dārgums tiek.
Kad pārlasot to vaļā veru,
Ik rinda sirdij noskumt liek.
Kas iedvesis šīs maigās jūtas,
Kur dziļā aizrautība gūta,
Šie vārdi, pilni sirdsdedzes,
Ko aizkustināts lasu es,
Šis straujums, valdzinošs un bīstams?
Ir grūti saprast. Te būs jums
Mans nepilnīgais tulkojums —
Vien kopija, ne glezna īstā.
To lasot, Freišics prātā nāks,
Ko nemākules spēlēt sāk.
Tatjanas vēstule Oņeginam
Es rakstu jums — ko vēl lai minu?
Kas var vēl vairāk izsacīt?
Jums mani nicināt, es zinu,
Ir pilnas tiesības šobrīd.
Bet, ja jūs sāpes aizkustina,
Ja pažēlosiet kaut mazliet, —
Jūs mani nepametīsiet.
Es itin visu noklusētu,
Lai mūžam netiek zināms jums
Mans kauna pilnais noslēpums,
Ja cerību vēl lolot spētu,
Ka nākamībā vēlēts būs
Kaut retu reizi redzēt jūs
Un dzirdēt jūsu balsi skanam,
Pēc tam — var sapņos kavēties
Un domāt, ilgoties un ciest,
Līdz sagaidīta sastapšanās.
Bet dzird — jums netīk ļaudis iet,
Jums garlaicīgi šeit pārlieku,
Un mēs … Sis nams tik necils šķiet,
Kaut tiekat uzņemts te ar prieku.
Kādēļ gan apmeklējāt mūs?
Šai visu aizmirstajā pusē
Nekad es nebūtu ne jūs,
Nedz rūgtās sāpes pazinusi.
Sirds trauksme kādreiz rimtu klusi,
Ar laiku (kas to zina gan?)
Es draugu sev pa prātam gūtu,
Par uzticamu sievu kļūtu
Un krietnu māti arīdzan.
Cits!… Nē, nevienam nevarētu
Es atdot sirdi mūžadien!
Tā augsto varu griba svētā:
Es esmu tava, tava vien;
Sen glabāta ir jausma krūtis,
Ka sastapšanās lemta mums;
Nu zinu, tu man dieva sūtīts,
Lai būtu sargs un patvērums …
Sen es par tevi sapņojusi,
Un sen jau kļuva dārgs tavs tēls,
Tavs skatiens valdzināja kvēls,
Tu runāji ar mani klusi…
Tas nebij sapnis, nē! Jo tad,
Kad ieradies, — sirds nodrebēja
Un jūtu samulsumā spējā
Sev domās teicu: viņš ir klāt!
Jau agrāk bieži sarunājies
Ar mani esi tu, vai ne,
Kad nabagiem sniegt balvas gāju
Vai, dievu lūdzot, klusināju
Es ilgu smeldzi vienatnē?
Un šonakt, kad man miera nava,
Vai tā nav mīļā ēna tava,
Kas pustumsā caur telpu slīd,
Man pretī mīlas pilna tiecas,
Pār pagalvi klusītēm liecas,
Grib laipnus vārdus pasacīt?
Vai man par sargeņģeli kļūsi,
Vai bīstams kārdinātājs būsi,
Teic, kliedē šaubas, kas tā sāp!
Varbūt vien maldu dēļ es ciešu,
Sirds vientiesīgā mani krāpj
Un vēlāk citu ceļu iešu …
Bet likteni, lai notiek tā,
Es tavās rokās nodot vēlos
Un raudu, lūdzot klusībā,
Lai saudzi, aizstāvi un žēlo …
Jel iedomājies pats un spried,
Cik es šeit nesaprasta, viena,
Prāts gurst, man, klusējot diendienā,
Būs beidzot bojā jāaiziet.
Es gaidu — izlemt tavā varā:
Ar skatienu man laimi sniedz
Vai arī māņiem izgaist liec
Un, kā to pelnu, mani sarāj!
Es beidzu! Kauns un mulsums māc .
Pat pārlasīt bail rindas manas …
Bet zinu — jums ir godaprāts,
Tam uzticos bez šaubīšanās …
XXXII
Gan nopūšas Tatjana klusi,
Gan ievaidas un modra kļūst;
Kā drudzī mute iztvīkusi,
Un oblata uz mēles žūst.
Trīc vēstulīte viņas rokās,
No pleca noslīd krekla krokas,
Un galviņa uz krūtīm slīgst…
Kļūst mēness bāls un caurspīdīgs,
Lēnītēm iznirst pakalns, grava
Un birzs no miglas kūstošās.
Viz upe tālē plūstošā,
Pūš tauri gans, un gaitas savas
Sāk ļaudis. Rīts ir atausis.
Tatjanai vienaldzīgs it viss.
XXXIII
Pat neparaugās viņa ausmā,
Kas blāzmaina un krāšņa jau,
Sēd, ieslīgusi biklās jausmās.
Vēl viņas zīmogs uzspiests nav
Uz aploksnes. Patlaban klusi
Ir vecā aukle ienākusi
Un grib Tatjanu modināt:
«Laiks celties, bērniņ, diena klāt.
Vai re — tu nomodā un spirgta
Jau esi, agrais putniņ mans!
Bet vakar pārbaidīji gan.
Cik labi, ka tu atkal žirgta!
Nakts skumjas pagaisušas šķiet,
Kā magonītes vaigi zied.» —
XXXIV
«Ai auklīt, dari man to prieku …»
«Nu tak jau — ko tu vēlies, teic.» •—
«Tu tikai… dīvaini jau liekas …
Bet nedomā… Ak, neatteic!» —
«Dievvārds, ko liksi — visu veikšu!» —
«Tad lai tavs mazdēls aiznes steigšus
Šo vēstulīti kaimiņam …
Nu! O … un piesaki bez tam,
Lai puisēns nemin vārdu manu,
Lai klusē … loti lūdzu es.» —
«Bet kam tad vēstulīti nest?
Kļūst grūtāk man ar apjēgšanu —
To kaimiņu tak gauži daudz;
Ir jazin, kā to īsto sauc.» —
XXXV
«Ai auklīt, kā tu nesaproti!» —
«Ko tur nu — vecums, bērns, nav prieks;
Tas prātiņš ticis tumšāks, proti,
Bet senāk — tikko kungi liek,
Bilst vārdu — sapratu uz pēdām …» —
«Ai auklīt, ne jau tur tā bēda,
Tavs prāts no svara nav šobrīd,
So vēstuli liec nosūtīt
Oņeginam!…» — «Lai notiek, dārgā …
Tik prātiņš nule vairs nav gaišs …
Bet kas tev, manu sirsniņ, kaiš?
Jau atkal bāla tu un vārga!» —
«Nekas man nekaiš, tāpat vien …
Tik liec, lai mazdēls ātrāk skrien!»
XXXVI
Vēl atbilde nav atsūtīta,
Kaut ataust otra diena jau.
Tatjana gaidīt sāk no rīta,
Kā ēna klīst… Vēsts nav un nav.
Drīz ienāk Ļenskis gaitā straujā
Un mājasmāte viņam taujā:
«Kur jūsu draugs, jel pasakiet!
Pavisam piemirsis mūs šķiet.»
Tatjana sarkst un nodreb spēji.
«Viņš šodien atjāt teicās man,»
Bilst jaunais dzejnieks, «laikam gan
Būs, pastu lasot, aizkavējies.»
Tatjanas acis pēkšņi tumst:
Šie vārdi skan kā pārmetums.
XXXVII
Sāk krēslot. Tējas kannu sildot,
Spožs patvāris jau sīc un šņāc,
Ar viegliem tvaikiem telpu pildot,
Laiks vakariņot, galds ir klāts.
Patlaban Olga tumšo tēju
Lej tasītēs, tiek atnests krējums.
Tatjanas citu vidū nav,
Pie loga viņa savrup stāv
Un dvašu pūš uz vēsā stikla.
Tāltālu domas kavējas,
Un zīmē viņas pirkstiņš mazs
Uz rūtīm aizmiglotām, miklām
Iniciāli dārgāko,
Vien divus burtus: J un O.
XXXVIII
Māc skumjas tā, ka elpot grūti,
Un valgums viņas skropstās viz.
Klau — auļo kāds! … Sirds pamirst krūtīs.
Vēl tuvāk, tuvāk … Atjājis
Jevgeņijs! «Ai!» — kā ēna klusi
Tatjana pēkšņi pazudusi,
Jau dārzā viņa; tālāk vien
Pat neatskatīdamās skrien;
Kā lidot lido — birzij garām,
Pār puķu dobēm traukdama,
Caur ceriņkrūmiem spraukdamās,
Pa ceļam aplauzdama zarus,
Līdz tur, kur dārzā strautiņš mazs,
Bez elpas bēgle attopas,
XXXIX
Uz sola atkrīt…
«Viņšl Viņš klātu!
Dievs, ko patlaban domā tas!»
Sirds, ilgošanās vārdzinātā,
Vēl lolo mulsas cerības;
Dreb, deg kā drudzi, gaida Taņa:
Vai nenāks? Nedzird soļu skaņas.
Pa avenāju meitas iet
Un, ogas lasīdamas, dzied
(Tā pieteikts ne bez gudras ziņas:
Lai nevar brīvu mirkli rast,
Ar dziedāšanu aizņemtas
Un kungu ogas neēd viņas,
Vien rātni saldo ražu vāc —
It atjautīgi izdomāts!).
Meiteņu dziesma
Meitenītes, daiļavas,
Draudzenītes mīlīgās —
Rotājieties, meitenes,
Līksmojieties, pārgalves!
Dziesmiņa jums jāuzdzied
Nebēdīga, tīkama:
Jaunu puisi ieviliet
Mūsu jautrā pulciņā!
Tikko viņu atvilsim,
Pamanīsim notālēm, —
Draudzenītes, aizbēgsim,
Apmētāsim avenēm,
Ķiršu ogām saldajām,
Sarkanajām jāņogām:
Nenāc, puisi, klausīties
Mūsu dziesmas priecīgās,
Nenāc slepus raudzīties
Jaunu meitu rotaļās.
XL
Tatjana nevērīgi klausās,
Kā nebēdīgā dziesma plūst,
Un gaida, kad sirds sitīs gausāk,
Kad elpa mierīgāka kļūs
Un vaigi beidzot kvēlot pārstās.
Bet dauzās sirds, un kvēle karstā
No viņas vaigiem nepagaist,
Ik mirkli versmaināk tie kaist…
Tā nabags taurenītis svaidās,
Kad draiska zēna sagūstīts,
Un gleznie, košie spārni trīc.
Tā ziemājos mazs zaķēns baidās,
Kad pamana, ka mednieks to
No krūmiem slepus novēro.
XLI
Tad viņa ceļas; dodas lēnām
Uz aleju, ko krēsla klāj;
Kā draudīga un drūma ēna
Jevgeņijs pēkšņi ceļā stāj,
Tumšs spožums viņa acīs lāsmo.
Šķiet — ugunis ap Taņu brāzmo,
Nav jaudas viņai tālāk iet.
Bet, dārgie draugi, piedodiet, —
Kā beidzās viņu sastapšanās,
Nav spēka atainot vairs jums,
Un jāatliek šis tēlojums;
Pēc ilgās tērzēšanas manas
Ir jāatpūšas klusībā:
Gan vēlāk pabeigšu kaut kā.