La, sotto i giorni nubilosi e brevi,
Nasce una gen/e a cull' morir non
dole.M
Pelr.
I
Oņegins redz, ka dzejnieks projām,
Viņš atkal ieslīgst domās kluss
Un Olgai blakus garlaikojas,
Kad nopriecājies paslepus,
Ka Ļenskim atriebies, kā klājas.
Drīz arī Oļa nožāvājas, «—
Kur dzejnieks, viņa raugās jau,
Sāk likties: dejai gala nav …
Tad viesi dodas vakariņot,
Pēc tām it visos kambaros
Sāk viesiem guļasvietas post,
Jo atpūsties jau gribas viņiem.
Oņegins vien šeit nepaliek
Un priecīgs, ka uz mājām tiek.
II
Drīz burzma visur aprimusi:
Krāc viesistabā Pustjakovs
Ar savu tuklo otru pusi.
Guļ ēdamzālē Peluškovs,
Turpat uz krēsliem snauž Bujanovs
Un Gvozdins, neveselais Fļanovs.
Tērpts vatenī un naktsmicē,
Uz grīdas šņāc mosjē Trikē.
Sen abu māsu istabiņās
Dus draudzenītes pļāpīgās.
Vien Taņu domas sāpīgas
Vēl tirda; skumst pie loga viņa;
Vārs mēness mirdzums rūtīs līst,
Pār klajiem Taņas skatiens klīst.
III
Viņš ieradās tik negaidīti,
Pēc tam šis skatiens, maigs un ciešs..
Bet pēkšņi nākamajā brīdī
Ar Olgu likās aizrāvies .. .
Kā tas gan saprotams, kā domāts?
Smeldz greizsirdība, skumjas nomāc,
Nav skaidrības, sirds cieš un cieš,
To it kā salta roka spiež,
Un melnu bezdibeni, liekas,
Pie kājām mutuļojam vied …
Čukst Taņa: «Boja jaaiziet,
Bet viņa deļ var mirt ar prieku.
Es nekurnu — un kālab gan?
Viņš nevar laimi dāvāt man.»
IV
Lai tālāk rit mans stāsts bez stājas!
Nāks jauna persona vel klat.
Aiz Krasnogorjes, kurā mājas
Ir Ļenskim, mīt Zareckis kāds
Un gudri vada dienas rāmas.
Kā plītētāju nevaldāmu,
Kā spēlmani un ķildnieku
Reiz pazina šo viltnieku;
Viņš krogos bija tribūns plātīgs —
Nu kārtīgs, labdabīgs sāk šķist,
īsts dzimtas tēvs, kaut vecpuisis,
Draugs uzticams un saimnieks prātīgs,
Pat godavīra slavu gūst:
Tā mūsu laikmets labāks kļūst!
V
Reiz dzirdēju par viņu spriežam:
Brašs karstgalvis un pārdrošnieks.
No prāva atstatuma tiešām
Bij viņam cauršaut dūzi — nieks.
Reiz pilns kā mārks pat īstā kaujā
Bij traucies aizrautībā straujā
Un dubļos drosmīgi paties
No zirga bija novēlies,
Un tūdaļ franču gūstā kritis.
Cik vērtīgs ķīlnieks gadījies!
Jauns Reguls, godprātības dievs,
Kurš gūstam allaž gatavs šķitis,
Ja var pa blašķei iztukšot,
Ko pie Verī55 uz krīta dod.
VI
Reiz viņš labprāt par ļaudīm smējās,
Gan muļķus, kurus satika,
Gan gudriniekus izāzēja
Tik nejauki, cik patika;
Dažs joks gan dārgi izmaksāja,
Un arī pašam plāni klājās —
No citu niķiem nācās ciest
Un dažkārt peļķē iesēsties.
Viņš prata paķīvēties smaidīgs,
Šķist stulbs vai skarbus vārdus mīt,
Ar ziņu mēli pievaldīt,
Ar aprēķinu likties naidīgs
Un draugus salaist ragos tā,
Ka ķilda jābeidz divkaujā,
VII
Vai samierināt pretiniekus,
Tad pabrokastot trijatā,
Bet vēlāk pamelst ļaunus niekus
Un izsmiet abus šā un tā.
Sed alia tempora!56 Ikvienam
Zūd brašums līdzi jaunām dienām
(Tāpat kā mīlas sapņojums).
Zareckis, kā jau teicu jums,
Ir paslēpies no dzīves aukām,
Mīt akāciju ēnā kluss,
Kā Horācijs kopj kāpostus
Un uzbarot prot zosis taukas,
Pat burtus māca bērneļiem,
Pats boksterēdams priekšā tiem.
VIII
Stulbs nebij viņš nekādā ziņā;
Sirds skopumu un dzestrumu
Jevgeņijs necienīja viņā,
Bet toties — prāta jestrumu.
Labprāt viņš ar Zarecki tikās
Un visai pārsteigts neizlikās,
Kad citurīt — ne aicināts,
Ne lūgts — Zareckis pēkšņi klāt.
Viņš pasveicina, iekšā nākdams,
Tad, sākto runu pārtraucot,
No Ļenska vēstulīti dod,
Pats nozīmīgi smīnēt sākdams.
Oņegins vēstuli tūlīt
Steidz, klusu ciezdams, izlasīt.
IX
Viņš lasa īso, skaidro ziņu;
Stils vēstulei ir cēls un tīrs,
Un tajā izaicina viņu
Uz divkauju draugs Vladimirs.
Tad, kā jau tādās reizēs ierasts,
Oņegins arī saltā mierā
Zareckim paziņo tūlīt,
Ka gatavs pakalpot ikbrīd.
Zareckis žigli slienas kājās —
Viņš iešot, pienākumi sauc,
Patlaban darba varen daudz,
Un atvadījies dodas mājās.
Viens palicis, Oņegins jūt:
Ar sevi mierā nav nebūt.
X
Ja visu stingri apsvērt iesāk,
Patiešām iemeslu nav maz,
Kādēļ mans draugs pats sevi tiesā:
Vispirms jau aplam bija tas,
Ka viņš par mīlu biklu, jaunu
Bij ņirgājies ar prātu ļaunu.
Ja Ļenskis aušojas pēc tam,
Tas muļķa zēnam piedodams;.
Bet vai Jevgeņijs drīkst patlaban —
Ja vēl šo zēnu mīļu jūt —
Par aizspriedumu vergu kļūt,
Par puišeli ar kaušļa dabu,
Ja viņam dārgs ir gods un prāts,
Gars vīrišķīgs un neapmāts?
XI
Ļaut vaļu vajadzēja jūtām,
Ne sabozties, kā zvēri mēdz,
Vēl daudz kas izlabojams būtu.
«Bet tagad viss jau nokavēts,»
Viņš prāto, «ko te vairs var darīt?
Un iejaukts šajā lietā arī
Vecs duelants, kam trači tīk,
Ļauns, tenkot kārs un atriebīgs …
Bez šaubām, intriganta lomu
Var nicināt; bet muļķi smies,
Pa kaktu kaktiem čukstēsies …»
Tā valda sabiedrības doma!57
Šis mūsu bargais dieveklis
Un ass, ap kuru griežas viss!
XII
Bet Ļenskis atriebības slāpēs
Tā aizsvilies, ka grūti ciest,
Līdz kaimiņš, ļaunprātīgais pļāpa,
Ar atbildi ir ieradies.
Cik laimīgs greizsirdis nu bija!
Viņš visu rītu slepus bijās,
Ka nez vai draugs maz šauties ies,
Kas zina, pajokodamies
Vēl raudzīs paglābties no soda.
Bet nu var šaubas atvairīt:
Pie dzirnavām ir viņiem rīt
Pirms ausmas abiem jāierodas,
Tad lodei ķildu izlemt ļaus
Un deniņos vai gurnā šaus.
XIII
Nīst Olgu Ļenskis solās zvērot,
Pirms divkaujas pat nesatikt.
Rit laiks. Gan pulksteni viņš vēro,
Gan saulē palūkojas pikts,
Līdz izput apņemšanās svētā —
Viņš attopas jau kaimiņsētā.
Bij Ļenskis juties drošs gandrīz,
Ka Olga gaužām apmulsis;
Bet kur nu: redzot dziesminieku,
Pa kāpnēm viņa kā aizvien
Tik viegli un tik strauji skrien
Kā cerība, kas sola prieku,
Tik bezrūpīgi triec un smej,
Kā allaž ticis draiskulei.
XIV
«Kur pazudāt tik agri vakar?»
Skan Olgas pirmais jautājums.
Ko nabags Vladimirs lai saka?
Viņš apjūk tā, ka acīs tumst.
Gaist naids, dziest greizsirdības kaisma,
Tik dzidra viņas acu gaisma,
Tik vienkāršs Olgas tēls un liegs,
Ka aizkustināts dziesminieks
Kā apmāts mīļotajā skatās:
Mīl Olga, nav ko šaubīties!
Jau nožēlas sāk sirdi spiest,
Lūgt piedošanu Ļenskis gatavs,
Stāv viņas priekšā mēms un trīs,
Viņš laimīgs, atspirdzis gandrīz…
XV, XVI, XVII
Pēc brīža gan kļūst domīgs atkal.
Pie mīļās uzkavēdamies,
Ne vārda Ļenskis nepasaka
Par to, kā vakar nācies ciest;
Viņš nolemj: «Tas ir jāizdara!
No ļaunā pavedēja varas,
Kurš glaimo, izmanīgi krāpj,
Šī jaunā sirds man jāizglābj.
Vai gaidīt, kamēr tārps tik bīstams
Šī zieda kātu aizgrauzīs,
Lai baltā, gleznā puķe vīst,
Pat neuzplaukuši pa īstam?»
Tas nozīmē, kā redzat jūs:
Man jāšaujas ar draugu būs.
XVIII
Ai, ja viņš jaustu, kāda rēta
Tatjanas sirdī nesadzīst!
Vai arī Taņa uzminētu,
Ka Ļenskis un Oņegins drīz
Liks lodei izšķirt ķildu sīvo
Par to, kurš mirs, kurš varēs dzīvot;
Var būt, ka viņas maigums kvēls
To novērst spētu; bet diemžēl
Par mīlestības noslēpumu
Neviens vēl nejauta neko:
Oņegins klusēja par to;
Tatjana slepenībā skuma;
Vien auklei būtu jāzin tas,
Bet viņai trūka atjautas.
XIX
Bij Ļenskis izklaidīgs pagalam •—
Te kluss, te jautrs tovakar;
Bet dziesminiekus galu galā
Palaikam tādus redzēt var;
Gan viņš uz klavihordiem tvēra
Pa akordam, gan Olgā vērās,
Pie sevis čukstot klusībā:
«Es taču esmu laimīgs, jā?»
Jau vēls, no mīļās jāatvadās.
Tik smaga šoreiz šķiršanās,
Ka liekas — sirds aiz sāpēm stās.
Uz draugu Olga cieši skatās:
«Kas ir ar jums, jel pasakiet!» —
«Nekas.» Un viņš jau ārā iet.
XX
Kad pārbaudīja, mājās nācis,
Vai pistoles ir kārtībā,
Viņš Šilleru bij lasīt sācis,
Bet lasīt nevedās nekā;
No domām vaļā tikt nav jaudas:
Vēl neredzētas gaismas skauta,
Kā dzīva līdzās Olga stāj.
Liek grūtsirdīgais sapņotājs
Nost grāmatu, tver spalvu steigā;
Sāk palot panti skanīgie —
Ar mīlas blēņām pilni tie;
Viņš aizrautīgās vārsmas beigās
Sāk lasīt balsi — tieši tā
Kā Delvigs dzīru reibumā.
XXI
Man ir šīs vārsmas, un jūs arī
Šeit paši varat lasīt tās:
«Kur esi, kur, mans pavasari,
Kur gaisāt, dienas zeltainās?
Kas gaida rīt, kā to lai zinu?
Par velti raugos, velti minu —
Viss tālumā vēl miglas vīts.
Bet lai; kas lemts, tiks piepildīts.
Vai jākrīt man ar brūci krūtīs,
Vai arī bulta secen trauks —
Viss svētīgs — miegs un nomods jauks
Tiek noliktajā stundā sūtīts;
Lai svētīts gaišās dienas rīts
Un brīdis, kas nes tumsu līdz!
XXII
Rīts jaunu blāzmu iededzinās,
Un diena lēnām spoža kļūs;
Bet tumšā pazemē, kas zina,
Man jānokāpj uz mūžu būs;
Vien aizmirstība mani gaida —
Drīz gaisīs Lētas viļņu klaidā
Pat atmiņas; vai nāksi tu,
Visdaiļākā, lai raudātu
Pie kapa, vai tev prātā ienāks:
Bij veltīts man šīs dzīves rīts,
Skumjš, agru vētru piepildīts.
Es mīļa biju viņam viena …
Draugs dārgais, mīlot aicināts,
Es mūžam tavs: jel nāc, jel nāc!…»
XXIII
Stils vārsmās sērīgs, miglains liekas
(To saukt par romantismu mēdz,
Kaut manas acis tur nenieka
No romantisma nesaredz);
Vladimirs raksta; sirmo rūtis,
Slīgst galva dzejniekam uz krūtīm,
Pie vārda ideāls — kā šķiet,
Tas modē nāk — sāk migt viņš ciet;
Bet, tikko sācis laisties miegā,
Jau klusā telpā soļi klaudz
Un uzstājīgā balsī sauc
Zareckis mūsu dziesminiekam:
«Laiks celties augšā, rīts ir klāt,
Oņegins gaida, manuprāt.»
XXIV
Zareckis maldās — bridi šajā
Guļ mans Oņegins, guļ kā beigts.
Jau ēnas rēnākas top klajā,
Steidz gailis rīta zvaigzni sveikt;
Oņegins vēl slīgst snaudā saldā.
Kāpj augstāk saule, laukā baltā
Uz bridi sagriezdamies, viz
Un vērpetes vij putenis;
Jevgeņijs aizmidzis joprojām
Un celties nedomā nemaz,
Līdz beidzot tomēr pamostas,
Ver aizkarus un palūkojas:
Spožs ārā ziemas rīta zaigs,
Sen braukt uz divkauju ir laiks.
XXV
Viņš atgūstas un aši zvana.
Nāk franču sulainis Gijo,
Sniedz kungam apavus, nes drānas
Un svaigu veļu sakārto.
Oņegins drīz var ceļā doties,
Gijo viņš pavēl gatavoties
Un lādi ņemt ar ieročiem,
Tad laiks no mājas izbraukt tiem.
Kā spārnotas trauc kamaniņas.
Pie dzirnavām drīz abi tiek.
Oņegins izlec, kalpam liek,
Lepāžu58 nesot, sekot viņam,
Lai pajūgs paliek gaidām te,
Zem ozoliņiem laukmalē.
XXVI
Pie dambja Ļenskis gaida tikām,
Un nemiers viņa krūtis kveld.
Kā daudz ko jēdzot mehānikā,
Zareckis dzirnavas sāk pelt.
Oņegins nāk, lūdz aizbildināt.
«Bet kur tad sekundants?» grib zināt
Zareckis. Divkaujās šis vīrs,
īsts klasiķis un pedants tīrs,
Pagalam nepiekāpīgs bija:
Pie zemes cilvēks jānostiepj
Ne šā un tā — tas viņam riebj, —
Bet saskaņā ar tradīcijām,
Kā tās kopš senām dienām liek
(Par ko lai uzslavēts viņš tiek).
XXVII
«Mans sekundants? Viņš ir jau klātu,»
Jevgeņijs teic, «Monsieur Guillot59 ,
Mans draugs. Pret priekšlikumu šādu,
Šķiet, neiebildīsiet neko;
Viņš gan te cilvēks nepazīstams,
Bet vismaz godavīrs pa īstam.»
Zareckis mēms, kaut dusmās svilst.
«Vai sāksim nu?» Oņegins bilst
Un palūkojas Vladimirā.
«Jā, sāksim.» Garām dzirnavām
Iet viņi. Notālēm pa tam
Zareckis blakus godavīram
Par kaut ko svarīgu vēl spriež.
Stāv naidnieki un klusu cieš.
XXVIII
Jā — naidnieki! Vai tiešām ienaids
Var viņus šķirt bez saudzības?
Cik sen, kopš augusi diendienā
Vissirsnīgākā draudzība?
Viss tika dalīts — jūtas, domas.
Salts niknums abus tagad nomāc,
Un viņi, jūtot tikai to,
Patlaban nāvi gatavo
Viens otram nežēlīgā spītā.
Vai nepienāktos iesmieties
Un izlīgt, drauga roku spiest,
Pirms asinīm tā aptraipīta?
Stulbs sabiedrības aizspriedums
Par kaunu jūtas sauc pie mums.
XXIX
Laiks lādēt pistoles. Un lodes
Jau divos stobros iekšā slīd.
Knakšķ gailis. Pirmo reizi šodien
Var tādu skaņu saklausīt.
Tiek uzbērts pulveris. Tad skatās,
Vai krams ir kārtībā. Viss gatavs.
Gijo stāj nomaļus tūlīt,
Zareckis tieši trīsdesmit
Un divus soļus sniega klajā
Sāk skaitīt, cieņas pilns un kluss.
Tad draugi nosviež apmetņus,
Un viņus vietās nolemtajās
Zareckis aizved nostādīt.
Jau ieroči tiem rokās spīd.
XXX
«Var sākt!» Un pretinieki abi
Viens otram tuvāk gausi iet,
Sper četrus soļus. Tie patlaban
Kā četri pakāpieni šķiet,
Kas vada tuvāk nāves ēnām.
Jevgeņijs pirmais, iedams lēnām,
Ceļ ieroci un tēmēt sāk
Uz dzejnieku, kurš pretī nāk.
Vēl pieci soļi; tikko sācis
Ir tēmēt Ļenskis … Galā viss —
Oņegins izšaut paguvis,
Un liktenīgais brīdis nācis:
Stāv dziesminieks kā sastindzis
Un ierocim ļauj sniegā krist.
XXXI
Pie krūtīm lēnām piespiež roku
Un pakrīt. Skatiens, kas jau dziest,
Pauž nāves tuvumu, ne mokas.
No kalna šķautnes atrāvies
Tā sniegavāls, gar krauju slīdot,
Krīt, saules staros gaiši spīdot.
Salts izmisums šai brīdī veic
Oņeginu, viņš tuvāk steidz,
Sauc draugu … Atbildes vairs nava
Mēms nežēlīgais nāves miegs.
Par agru miris dziesminieksl
Tā brīnumainu ziedu pļavā
Lauž vētra, ausmai mostoties,
Uz altāra tā uguns dziest…
XXXII
Guļ nekustīgs viņš saltā klajā,
Miers dīvains gaišā vaigā viz.
No krūtīm lodes caururbtajām
Plūst sniegā karstas asinis.
Pirms mirkļa sirds vēl krūtīs sita,
Tur mīla, ienaids, sapņi mita
Un cerības: viss sasniedzams.
Nu krūtis šīs kā pamests nams,
Kur tikai tukšumu tu rodi,
Kur satumsis un salts it viss,
Uz laiku laikiem apklusis.
Ciet durvis, logi aizslēģoti,
Nav saimnieces vairs iekšā tur.
Kur viņa? Dievs to zina, kur.
XXXIII
Cik tīkami ir ienaidnieku
Ar skaudru epigrammu dzelt;
Viņš pieliec ragus —■ un, kā liekas,
Nupat jau grasās pretī zvelt,
Bet paslepus blenž spogulītī,
Kaut sevi pazīt kaunās spītīgs.
Vēl jaukāk, ja aiz muļķības
Viņš aurot sāk: es esmu tas!
Un vēl jo vairāk, draugi, tīkas
Mums viņam nāvessodu spriest
Un tēmēt pierē, raugoties
No atstatuma pieklājīga;
Bet nez vai var jums prieku sniegt
Pie senčiem viņu tiešām triekt.
XXXIV
Ja nošautu jūs draugu jaunu,
Kurš aizvainojis jūs kaut kā
Ar skarbu joku, vārdu ļaunu
Ir pārsteidzībā peļamā
Pie vīna glāzes, dzīres svinot,
Vai dusmu lēkmē izaicinot
Uz divkauju jūs lepni pats,
Lai kā — ko izjustu jūs tad,
Kad redzētu: viņš saļimst sniegā,
Guļ jūsu priekšā bāls un kluss,
Un nāve viņa plakstiņus
Slēdz lēnām beidzamajā miegā;
Lai kā jūs plosa izmisums,
Viņš nedzird, neatsaucas jums?
XXXV
Jevgeņijs raugās kritušajā,
Skumst, sažņaudzas un pārmet sirds.
«Ko tur vairs? nošauts,» mirklī tajā
Zarecki nosakām viņš dzird.
Viņš nošauts! .. . Mēms Oņegins klausās
Un dziļi satriekts solī gausā
Iet ļaudis šurpu aicināt.
Tad ragavās, kas piebrauc klāt,
Zareckis gulda miesas saltās;
Cik baiga nasta jāved līdz …
Krāc zirgi, līķi jaušot, trīc,
Un laužņus slaka putas baltas,
Kā bulta, kas uz mērķi skrien,
Tie šaujas trauksmaināk arvien.
XXXVI
Žēl dziesminieka: dzīves rītā,
Kad tik daudz sola cerības,
Vēl nepiepildot apsolīto,
Ir nolemts viņam nāvi rast.
Kur tagad dzīves kaislās šalkas,
Kur modrā iedvesma un alkas,
Kur jūtu maigums, tīrs un skaists,
Un domu gaišums cildenais?
Kur mīla, kam viņš uzticējās?
Kur tieksme zināšanas krāt,
Veikt labo, zemo nicināt,
Kur sapņi diženie, kas dzejā
Tik apskaidroti starot mēdz
Kā citas saules atspulgs svēts?
XXXVII
Varbūt par svētību mums dzimis
Viņš, izredzēts bij slavu gūt,
Un liras dziedājums, kas rimis,
Pēc gadu simteņiem varbūt
Vēl dzīvotu? Var būt, ka dienās
Uz augsta spozmes pakāpiena
Viņš nostāties bij izredzēts?
Var būt, ka noslēpums kāds svēts
Ar viņu dzīvei laupīts tapa
Un apskaidrota, cēla balss
Ir apklususi? Visam gals,
Un dzejnieks nesadzirdēs kapā
Vairs pateicīgās himnas tās,
Ko audžu audzes skandinās.
XXXVIIĪ, XXXIX
Bet var jau būt, ka viņam beidzot
Lemts bija parasts liktenis
Un, jauniem gadiem projām steidzot,
Sirds kvēle arī sāktu dzist.
Jau agri apņemtu viņš sievu
Un, mūzām pateicis ardievu,
Tērpts rīta svārkos, allaž rāms,
Ar ragiem pierē piedevām,
Pie īstenības pierast prastu;
Ģikts mocīts, garlaikots un dīks,
Drīz kļūtu tauks un vārgulīgs,
Līdz mieru nāves gultā rastu,
Af) kuru daudzi ārsti stāv,
Raud sievas, bērnu pulciņš prāvs.
XL
Lai būtu kāds šis mūža gājums,
Bet mīlnieku, kas jauns un kvēls,
Un dziesminieku, sapņotāju,
Draugs nogalinājis diemžēl!
Aiz sādžas, kurā dzejnieks mita,
Ir klusa vieta izraudzīta:
Aug divas priedes sirmvecas,
Zem kurām čalo strautiņš mazs;
Te, dienasvidus saulei sveļot,
Var arājs pavēni sev rast,
Pēc ūdens atnāk pļāvējas,
To brūnās māla krūkās smeļot.
Seit strautmalā, ko ēnas sedz,
Nu Ļenska pieminekli redz.
XLI
Pie tā (kad, asnus apslacīdams,
Pār laukiem maija lietus iet)
Sēž ganiņš, raibu vīzi pīdams,
Par Volgas zvejas vīriem dzied;
Un pilsētniece, kaš šai pusē
Pa vasaru ir apmetusies,
Ja divām priedēm garām jāj,
Pie mazā pieminekļa stāj
Un nejauj zirgam tālāk drasāt;
Ar vieglu roku atmests tiek
No acīm plīvurītis liegs,
Klusītēm viņa vēsti lasa,
Ko pieminekļa uzraksts pauž,
Un skropstas valgas kļūstam jauš.
XLII
Pēc tam, gar ežu jājot projām
Un pati nevēloties to,
Slīgst viņa domās, aizsapņojas
Par dziesminieku mirušo;
Tai prātā: «Kas ar Olgu tagad?
Vai viņas ciešanas vēl smagas,
Vai Ļenski aizmirsa tūlīt?
Kur tagad viņas māsa mīt?
Kur lepnais modesdāmu nīdējs,
Kas slēpās lauku zaļumā
No Jaudīm, dzīves skaļuma,
Kur drūmais savādnieks šai brīdī,
Kas dziesminieku nošāvis?»
Ar laiku pavēstīts tiks viss.
XLIII
Kaut mīļš man varonis — un, zināms,
Pie viņa atgriezīšos es, —
Patlaban prātu nodarbina
Pavisam citas ieceres.
Uz prozu paskarbo jau vecums
Spiež mani nosliekties, kā redžu;
Prāts liedzas, apslincis im rāms,
Dzīt pēdas draiskām atskaņām,
Vairs netiecas reiz raitā spalva
Aiz vārda vārdu viegli šķiest;
Es citām raizēm nodevies,
Man citas, saltas domas galvā —
Tās mani pavada aizvien,
Vai burzmā es, vai gluži viens.
XLIV
Ar citām alkām pildās krūtis
Un citām skumjām arīdzan;
Jau senām ilgām ticēt grūti,
Bet seno skumju žēl ir man.
Kur esi, jauno sapņu saime,
Kur atskaņa sensenā — laime?
Vai tiešām brīdis klāt tik drīz,
Kad līksmo dienu vainags vīst?
Vai tiešām ziedonis mans beidzies
Un jāatvadās būs no tā
(Kā elēģiskā noskaņā
Līdz šim pa jokam vien es teicis),
Un jauns vairs nebūšu nekad?
Un man jau trīsdesmitais gads?
XLV
Klāt pusmūžs; visā nopietnībā
Tas jāapliecina šobrīd.
Tev, gaišā jaunība, es gribu
Pa draugam sveikas pasacīt!
Paldies par līksmi, dzīrēm spožām,
Par smeldzi, skumjām valdzinošām,
Par visām stundām skaistajām,
Par vētrām pāri laistajām,
Par katru balvu, tevis dotu;
Līdz malai baudu mērs bij liets,
Ko tava labvēlība sniedz …
Man pietiek! Prātu apskaidrotu
Nu jaunu gaitu sāku es,
Lai atpūstos no pagātnes.
XLVI
Vēl atskatīšos. Sveikas, mājas,
Kur lauku mierā mitu dīks.
Te jutu daudz un pārdomāju,
Te aizsapņojos bezrūpīgs;
Tik iedvesmu vēl izjust gribu,
Lūgt jauno dienu aizrautību:
Joprojām sērst pie manis nāc,
Lai neiesnaužas sirds un prāts,
Lai agri atsalt nepagūstu,
Kļūt trulāks, sausāks, jūtās skops,
Līdz nedzīvs it kā akmens top
Gars gurdinošo baudu gūstā,
Šai silksnī, kurā peldēt mums
Lemts visiem, draugi — man un jums