Ai Maskava, Krievzemes meita,
Kur līdzīgu tev atrast var?
Dmitrijevs
Kā dzimto Maskavu lai nemīl?
Baratinskis
Pelt Maskavu! Jā, jā, kad redzēts ir
tik daudzi
Kur labākt
Tur, kur mūsu nav.
Gribojedovs
I
Sniegs izkusis ir kalnu galos,
Un ūdens, saduļķots un straujš,
Jau pārstājis traukt lejup palos
Un pārplūdušās lankās snauž.
Un daba, atmošanos gaidot,
Sveic gada rītu, gaiši smaidot;
Mirdz skaidrās, zilās debesis.
Vēl meži caurspīdīgi viz,
Vārs, pūkains zaļums zaros tveras.
No vaska cellēm bites lien,
Vākt pļavu nodevas tās skrien.
Žūst noras, raibas puķes veras;
Pa laukiem ganāmpulki iet,
Un naktīs lakstīgalas dzied.
II
Cik skumji tevī nolūkoties,
Ai pavasari! mīlas laiks!
Kāds tīksms nemiers sirdī modies,
Es kļūstu samulsis un maigs!
Ar kādu grūtsirdīgu jūsmu
Es jaušu tavas elpas plūsmu,
Kas līdz ar vēsmu seju glauž,
Kad lauki dziļā mierā snauž!
Vai dzīvesprieks man svešs jau būtu,
Ko tagad bauda katra sirds, •—
Viss apkārt gavilē un mirdz,
Es garlaikots un nospiests jūtos.
Vai dvēsele jau pamirt sāk,
Ka viss tai liekas tumsas mākts?
III
Vai tāpēc netīk uzplaukšana,
Ka lapkritis vēl prātā salts,
Un rūgtās atmiņas mūs panāk,
Kaut mežs no jauna zeļ un šalc?
Vai dabas atmoda, kas zina,
Mūs mulsina, jo atgādina,
Ka pašu mūžs uz galu trauc
Un atjaunoties nebūs ļauts?
Vai mostas pagājības ainas
Un aizmaldāmies atcerēs
Uz citu pavasari mēs,
Uz citu malu brīnumainu,
Un citu nakti prātā mums
Sauc mēness gaišais starojums . . .
IV
Jums, lāga sliņķi, posties vajag,
Jums, kūtras laimes lolotie,
Jums, Epikūra cienītāji,
Jums, Ļevšina61 reiz skolotie;
Laiks posties jūtelīgām dāmām
Un Priamiem no sādžām rāmām:
Sauc ziedonis, lai turpu steidz,
Kur puķes zied, kur darbus veic.
Jūs gaida naktis brīnumjaukās
Un pastaigas, kad mēness spīd.
Ikviens, kas pilsētā vēl mīt,
Lai naskāk bēg no mūriem laukā!
Var karietēs lēnītēm braukt,
Var pasta ratos žigli traukt.
V
Mans lasītāj, uz ārēm zaļām
Jums arī tagad jāizbrauc
No pilsētas, no ielām skaļām,
Kur ziemā izpriecu bij daudz,
Lai manai mūzai līdzi trauktu
Uz upi vārdā nenosauktu,
Kur ozolāji šalc un san,
Uz sādžu, kur Jevgeņijs mans
Kā vientuļnieks nesen vēl nīka,
It visu apnicis un gurds.
Netālu mita Taņa tur,
Šī sapņotāja piemīlīgā;
Jevgeņijs prom; par viņu rast
Var šeit vien drūmas atmiņas.
VI
Mēs iesim turp, kur kalnu grēdas
Zviln puslokā; kur runīgs strauts,
Caur liepu audzi aizritēdams,
Uz upi pļavai pāri trauc.
Te naktīs daino lakstīgala,
Skan viļņu balsis; noras malā
Visnotaļ mežarozes zied, —
Zem priedēm kapakmeni vied,
Ir iekalts gadaskaitlis tajā,
Un lasām vārdus skumīgus:
«Vladimirs Ļenskis šeitan dus,
Viņš miris nāvē pāragrajā,
Kas drosmīgajiem lemta tiek.
Miers taviem pīšļiem, dziesminieki»
VII
Te, vēja šūpots agrā rītā,
Pār pieminekli vientuļo
Pa reizei priedē vainags vīta,
Nav zināms, kas bij vijis to.
Šurp nākušas naktsstundās vēlās
Reiz meitenes, un rūgtās žēlās
Te raudājušas abas tās,
Pie kapa uzkavēdamās.
Bet tagad … Šurp neviens vairs nenāk,
Vairs vainags netiek zaros siets,
Un taka aizaugusi ciet;
Vien sirmais gans, tāpat kā senāk,
Zem priedēm vēsu ēnu rod,
Pin lūku vīzes dainojot.
VIII, IX, X
Ak Ļenski mans! pie kapa tava
Nav asarām lemts ilgi līt:
Vairs uzticīga sērām savām
Nav jaunā līgava šobrīd —
Jau cits ir tavā vietā stājis,
Jau viņas bēdas remdinājis
Ar mīlas glaimiem ulāns možs;
Viņš Olgai liekas valdzinošs,
Viņš aušas sirdī valdīt sācis …
Pie altāra jau drīzi vien
Stāv viņi abi kādudien.
Mulst viņa; nolaistajās acis
Dzirkst spožums dedzīgs, nemierīgs,
Uz lūpām smaids un vaigi tvīkst.
XI
Ak Ļenski mans! ja zināt spētu
Tur, ēnu valstī, visu tu,
Vai sirds tev skaudri iesāpētos
Par viņas neuzticību,
Vai Lētas krastā dziļā miegā
Dus dzejnieks svētlaimībā liegā
Un vienaldzīgs ir viņa gars
Pret visu, kas šeit notikt var? …
Jā! Sagaida mūs, beidzot dzīvi,
Vien aizmirstība, visa gals.
Naids, draudzības un mīlas balss
Tad apklust. Nepiedienīgs ķīviņš
Par mantu vien vēl vaļā iet,
Kad radi sanāk vienuviet.
XII
Drīz Olgas valodiņa raitā
Vairs mājās nečalos kā strauts,
Jo ulānu jau pulkā gaida
Un pārim projām jāaizbrauc.
Kad jaunie dzīrās ceļā doties,
No mīļās meitas atvadoties,
Bez mitas māte raudāja,
Tik tikko elpot jaudāja;
Tatjana viena neraudāja,
Vien bālāks kļuva skumjais vaigs,
Kad šķirties pienācis bij laiks,
Un, kad līdz karietei no mājas
Bij pāris beidzot aizvadīts,
Tatjana devās citiem līdz.
XIII
Prom kariete. Uz ceļa pusi
Kā miglai cauri veras vēl
Tatjana, viena palikusi.
No visas sirds patlaban žēl
Ir Olgas, jaukā, jautrā drauga,
Ar kuru kopā viņa auga.
Varbūt aiz dienas diena ies,
Nekad vairs viņas netiksies …
Bez mērķa klīst Tatjana tagad —
Dārzs liekas tukšs un sadrūmis,
Bez prieka pēkšņi kļuvis viss;
Lai cik sirds sāpošā ir smaga,
Trūkst asaru, kas viegli 1ās
Un nomierina ciešanās.
XIV
Sirds saltās vientulības postā
Vēl kaislāk runāt krūtīs sāk,
Un apslāpētās jūtas mostas,
Oņegins biežāk prātā nāk,
Kaut arī Taņa zina pati,
Ka brāļa slepkavu vēl satikt
Nav tiesību, viņš jāienīst.
Ir miris dzejnieks… un tik drīz
Jau aizmirsts! Viņa iecerētā
Ir citam atdevusies nu,
Gaist atmiņas par dzejnieku
Kā vēja dzītu dūmu vēdas,
Vien divās sirdīs skumjas kvēl
Varbūt… Kādēļ gan noskumt vēl?
XV
Tumst debesis. Ir diena galā.
Dūc vaboles. Jau šur un tur
Sāk apklust dziesmas. Upes malā
Deg zvejas vīru ugunskurs.
Pa mēness apmirdzēto klaju
Tatjana novakarā šajā
Klīst viena savā nodabā.
Iet, sapņos iegrimusi, tā,
Iet, iet… Un pakalniņā stājas:
Tur lejā birzs un ciemats mazs,
Plašs dārzs pie upes mirdzošās
Un pazīstamas muižas mājas,
Uz kurām paskatoties sāk
Sirds krūtīs klauvēt dzirdamāk.
XVI
Ar šaubām viņa nolūkojas:
«Vai tuvoties vai bēgt tūlīt? ..
Te mani nepazīst. Viņš projām
Es varu mājas apskatīt.»
Kāpj Taņa lejup, elpo klusi,
Ap sevi raugās apjukusi,
Vēl brīdi vilcinās mazliet,
Tad tumšā sētā iekšā iet.
Te suņi rejot ielenc viņu.
Kad Taņa izbīlī sāk kliegt,
Uz pēdām suņus projām triekt
Jož kalpu bērni. Ne bez cīņas
Tiek padzīts vajātāju bars,
Un viešņa atņemt elpu var.
XVII
«Vai varu ieiet kungu namā?»
Tatjana vaicā. Puikas skrej
Aņisju meklēt, klaigādami,
Lai atslēgas nes jaunkundzei.
Aņisja nāk, lūdz Taņu iekšā,
Un durvis veras viņu priekšā .
Tā, šeit nu ir tas mājoklis,
Kur par Jevgeņiju pauž viss.
Uz biljardgalda, raugās viņa,
Kejs pamests palsos putekļos.
Sen dīvāns nava dusai posts,
Uz tā guļ jājampātadziņa.
«Rau, kamīns!» rāda vecīte,
«Kungs dažkārt uzkavējās te.
XVIII
Bet ziemā bieži viņa viesis
Bij Ļenskis, ko jau smiltis sedz.
Un tagad, lūdzu, tālāk iesim •—
Tas tur ir kunga kabinets;
Tur pārnakšņo viņš, būdams mājās,
Ar pārvaldnieku aprunājas,
Dzer kafiju un lasa viens …
Šeit mita vecais kungs aizvien;
Un šite — nu jau pateikt varu —
Viņš senāk, brilles uzlicis,
Ar mani mēdza trumpas sist.
Lai dieviņš mielo viņa garu,
Bet kauliem, kapā atdusot,
Lai zemesmāte mieru dod!»
XIX
Tatjana vēro. Katra vieta
Šeit saistīt saista skatienus,
Ikviena aplūkotā lieta
Liek dziļu aizrautību just,
Kas reizē ielīksmo un moka:
Gan skumjā ainava aiz loga,
Gan gulta, kuru paklājs sedz,
Gan lampa, ko vairs neiededz
Starp grāmatām uz rakstāmgalda;
Tur portrets — Bairons. Un tur vēl
Kāds sastindzis un padrūms tēls
Uz postamenta čugunkalta:
Pār krūtīm rokas saliktas,
Vaigs domu pilns, un skatiens ass.
XX
Kā apburta Tatjana klusi
Šai modernajā cellē stāv.
Vēls; ieleja ir satumsusi,
Vējš pieņēmies; birzs miglā blāv
Pie upes; bāli pamirdzēdams,
Jau mēness slīgst aiz kalnu grēdām,
Un mūsu svētceļniecei šķiet:
Sen būtu laiks uz mājām iet.
Slēpj viņa nemieru par vari,
Bez nopūtām gan neiztiek,
Kad lūgums beidzot izteikts tiek,
Lai viņai ļauj nākt turpmāk ari
Uz pajumti, kur klusums mīt,
Vēl pakavēties, palasīt.
XXI
Pēc tam Tatjana lēnām gāja
Uz mājām; taču drīzi vien
Jau atkal namā pamestajā
Bij ieradusies kādudien.
Te, kabineta četrās sienās,
Ar atmiņām un bēdām viena
Tatjana juta: brīdis klāt,
Kad ciešanas var izraudāt…
Tad sāka lasīt. Viņai likās,
Ka bijusi Jevgeņijam
Ir gaume dīvaina; pēc tam
Šī lasāmviela iepatikās
Un šķita — tāles paveras,
Kas vēl nav skatītas nemaz.
XXII
Jevgeņijs lasīt nemīlēja
Jau krietni sen. Vien sējums rets
Bij labvēlību atrast spējis:
Starp tiem lords Bairons izvēlēts,
Vēl pāris romānu pie viena,
Kur atainotas mūsu dienas
Un uzgleznots, tas jāatzīst,
Ir laikabiedra portrets īsts:
Bez dziļām sāpēm, dziļas līksmes,
Gars izvirtis un patmīlīgs,
Kam sevi apskurbināt tik
Ar bezmērķīgu sapņu tīksmi;
Kaut rosīgs, skaudri asināts,
Bet neauglīgs ir viņa prāts.
XXIII
Ar nagu ievilktas bij švīkas
Daudz lappusēs un grāmatās;
Tatjana kļuva uzmanīga
Un vēlreiz pārlasīja tās:
Bij vērojams, kas iepaticies
Oņeginam, kas pareizs licies
Un kam viņš nebij piekritis.
Kļūst arī Taņai skaidrāks viss.
Pa īsai piezīmītei kādai
Redz blakus rindām viņas acs …
Oņegins, negribēdams pats,
Nu savu dvēseli šeit rāda —
Te krustiņš; vārds kāds pasvītrots;
Tur jautājuma zīmi rod.
XXIV
KJūst pazīstamaks, tuvāks, dzīvāks
Un saprotamāks — slavēts dievs —
Tas tēls, pie kura domas spīvās
Vēl nerimst slepus kavēties:
Šis savādnieks, tāds skumīgs, bīstams,
Šis lepnais dēmons, ļauns un nīstams,
Šis eņģelis — kas viņš tāds ir?
Tatjanai tagad jāizšķir.
Varbūt viņš māk vien atdarināt,
Rēgs nožēlojams, tas ir viss,
Un Čaild-Harolda apmetnis
Ir patapināts? Viņš, kas zina,
Melš vārdus aizgūtus arvien,
Pats būdams parodija vien?
XXV
545
55 - 562
Vai mikla uzminēta beidzot,
Vai burvju vārdu viņa zin?
Ir piemiisies, ka, stundām steidzot,
Sen mājās gaida, Taņu min.
Sēd kaimiņi ap galdu klātu,
Bilst māmuļa ar skumju prātu:
«Ko darīt? Taņa bērns vairs nav .. .
Pie vīra mana Oļa jau,
Laiks arī Taņai doties tautās,
Bet ko ar viņu iesākt man?
Šeit precinieki būtu gan,
Bet visiem «nē», kad viņai jautā …
Sen meitēns prieku nepazīst,
Skumst nez par ko un apkārt klīst.»
XXVI
«Varbūt mīl kādu?» — «Kuru, saki!» —
«Bujanovs bildināja — nē,
Tad Petuškovs — nē, atteikts atkal.
Sērst mēdza huzārs Pihtins te,
Ap Taņu lakstojās ik brīdi,
Gandrīz no ādas laukā līda,
Es cerēju: pie tā nu ies,
Bet — še tev — nevarot ne ciest.» —
«Uz Maskavu! Tur viņai vieta,
Tur līgavām ir tirgus īsts,
Kā likts sev kādu noskatīs!» —
«Vai! Nav mums naudas tādām lietām!»
«Na, vienu ziemu iztiksiet,
Es naudu aizdošu, lai iet!»
XXVII
Tāds padoms mātei tīkams likās
Un itin prātīgs arīdzan;
Drīz nauda saskaitīta tika
Un stingri nolemts: jābrauc gan.
Bet Taņa uzņem to bez prieka:
Ļaut uzpūtīgiem pilsētniekiem
Par provincieti zoboties,
Par viņas vienkāršību spriest?
Lai tērpus, kas nav eleganti,
Un domu atpalicību
Tur sāk ar skadru nicību
Pelt circes modernās un franti?
Cik pretīgi tas viss! ak nē,
Daudz labāk palikt provincē.
XXVIII
Ik rītus Taņa agri mostas
Un, tālu laukos dodamās,
Čukst, it kā viņa prom jau postos,
No visa ardievodamās:
«Ardievu, klusās lejas manas,
Jūs kalni, tāles starošana!
Sveiks paliec, skaidrais debesjums,
Sveiks, mežs, — man jāšķiras no jums.
Nu paliec sveika, līksmā daba;
Man tagad jāmij klusums rāms
Pret spožām, tukšām izpriecām …
Ardievu, mana brīve labā!
Kādēļ un kurpu dodos gan?
Ko liktenis ir lēmis man?»
XXIX
35*
Klīst viņa apkārt ilgi, ilgi.
Ik pakalns saista negribot,
Ik nora, strauta viļņi zilgie;
Acs divkārt jauku visu rod.
Ar savām birztalām un laukiem
Tatjana tērzē kā ar draugiem
Un labvēlīgus vārdus teic;
Bet vasara uz beigām steidz,
Jau rudens sastindzina āres
Un daba bālā zeltā viz
Kā nāvei rotāts upuris…
Brāž ziemeļvēji; zemei pāri
Gult smagi padebeši sāk —
Tad pati burve ziema nāk.
XXX
Klāt ziema; ozolaines zaros
Tā sirmas sniega lēkšķes kreš
Un paklājus, kas balti staro
Pār pakalniem un pļavām pleš;
Tā upi, zilā ledū kaltu,
Līdz krastiem aizputina baltu.
Tad noskaidrojas debesjums,
Sāk piesalt. Jautri visiem mums,
Tatjana viena nejūt prieku:
Ne viņa balto ziemu sveic,
Ne seju, plecus mazgāt steidz
Ar pirmo — brīnumtīro sniegu,
Vēl niknāk nemiers sirdi svej,
Tatjanu biedē ziemas ceļš.
XXXI
Sen atlikts aizbraukšanas bridis,
Nu beidzot gluži tuvu tas:
Jau pajūgi ir pielāpīti
Un vecās, slēgtās kamanas.
Kraus citās mantas visvisādas,
Gan krēslus, paklājus, gan lādes;
Dižs pēļu kalns vests līdzi taps,
Kā arī ievārījums labs,
Pat gaiļi būros iespimdēti,
Daudz kastroļu et cetera,
Lai nepietrūktu it nekā.
Ved astoņpadsmit kraķus sētā,
Sāk saimei asaras jau līt:
Laiks kungus ceļā izvadīt.
XXXII
Jūdz zirgus , . . Pavāriem ar skubu
Vēl brokastis ir jāpasniedz;
Bet ārā sakrauj saiņu gubas,
Kliedz kučieri, un sievas kliedz.
Brašs foreitors ar bārdu garu
Jau sēž uz kraķa. Kalpi barā
Skrien atvērt vārtus, kopā stāj
Un aizbraucējiem sveikas māj.
Sāk kustēt pajūgs beigu beigās,
Uz sāniem sniegkupenās gumst…
«Ardievu, labais patvērums,
Tu, mīļā tēva sēta, sveika!
Vai redzēšu vēl kādreiz jūs?»
Tatjanai acis valgas kļūst.
XXXIII
Kad izglītībai kādreiz tiešām
Pie mums būs saknes dziļākas,
Var būt (dzird gudriniekus spriežam
Pēc piecsimt gadiem būšot tas),
Ka ari ceļi uzlabosies:
Lai kurp tu Krievu zemē dosies,
Tur, tāles savienodamas,
Jau šosejas būs rodamas,
Dzelzs tiltu loki vizmojoši
Pār straumēm soli spers tobrīd;
Mēs spēsim kalnus pārbīdīt,
Zem ūdens raksim ejas droši,
Un ļaudis kristīgie lems tā:
Lai krogs ir katrā stacijā.
XXXIV
Pašreiz ar ceļiem gaužām slikti62 —
Trūd tilti, sabrukuši sen,
Kož stacijās mums blusas pikti
Un blaktis miegu projām dzen;
Nav krogu; telpās auksts pēc traka;
Kaut cenrādis pie sienas pakārts —
Vien paskata pēc dižojas
Un kārdina mūs velti tas.
Bet sādžas ciklops jautrā prātā
Vēl krievu veseri var grābt,
Kad nākas trauslās lietas glābt,
Kas Eiropā tiek kaldinātas.
Viņš kalvē gausi darbu veic
Un mūsu ceļu grambas teic.
XXXV
Ceļš tīkams toties ziemas klajā:
Tik gludenu to redzam mēs
Kā vārsmas dzejā modernajā,
Kur nav no domām vairs ne vēsts.
Mums automedoni ir knaši,
Ir trijjūgi patiešām aši,
Un verstu stabi, kad tu brauc,
Kā žoga vabas garām trauc.63
Bet Larina gan lēnām vilkās
Ar pašas kleperiem diemžēl,
Jo izdot naudu bija žēl
Par pasta zirgiem. Ceļā ilgā,
Diennaktis braucot septiņas,
Bij Taņai prieka visai maz.
XXXVI
Drīz ceļš būs galā! Līksmā zeltā
Pār Maskavu — var saskatīt —
Mirdz baznīcas sensenis celtās,
Viz jumoli un krusti spīd.
Ai draugi! Cik gan priecīgs biju,
Kad, turpu braucot, ieraudzīju
Es pēkšņi torņu spožumu
Un pilis, dārzu košumu!
Cik bieži domās svešā malā
Pie Maskavas es kavējies,
Kā šķiršanās man lika ciest…
Vārds — Maskava .. . Cik daudz tas alla
Liek krieva sirdij pārdzīvot!
Cik dziļu atbalsi tas rod!
XXXVII
Pils. Pēteris šeit piemājoja.
Salc vecais ozolājs ap to.
Pils drūmi lepojas joprojām
Ar savu slavu neseno.
Seit Bonaparts reiz dzirās sasniegt,
Lai Maskava nāk viņam pasniegt
Kā balvu Kremļa atslēgas.
Nē, tomēr nenotika tas!
Tu lepno galvu nenolieci,
Ne svētkiem saposies pa tam —
Vien ugunsgrēku tirānam,
Ak mana Maskava, tu sniedzi!
Viņš no šīs vietas bija spiests
Uz bargām liesmām raudzīties.
XXXVIII
Nu sveika, pils! Pauž mūri saltie
Par slavu, kas jau drupās krīt.
Pie aizšķērsnes vīd stabi baltie,
Pa Tveras ielu pajūgs slīd.
Trauc garām būdas, pilis, žogi
Un dārzi, klosteri un krogi,
Dažs tornis, zelta kupols spulgs;
Iet sievas, aizdiedz zēnu pulks,
Un naski soļo buhārieši;
Iet zemnieks, kazaks, tirgotājs,
Mirdz vitrīnas, un kupči slāj;
Zib laternas; pār vārtiem bieži
Var akmens lauvas saredzēt;
Bars kovārņu uz krustiem sēd.
XXXIX, XL
Tā pāris stundu aizrit steidzot,
Tik garas tās, ka grūti ciest,
Līdz Haritona ielā beidzot
Pie vārtiem pajūgs apstājies.
Šeit mājo kņaze, krustmāmiņa.
Jau sen ar diloni sirgst viņa
Un nez vai ilgi dzīvot cer.
Sirms, briļļains kalmiks durvis ver.
Uz istabu, kur atgūlusies
Ir mājasmāte, viešņas steidz;
Skaļš, pārsteigts kliedziens viņas sveic,
Jau viena otras skauj ās dusot,
Šņukst vecenītes — un tūlīt
Sāk izsaucieni lītin līt.
XLI
«Mori ange!» — «Pachette/»64 — «Jā, es patiesi!»
«Kāds priecīgs pārsteigums, ak dievs!
Cik sen, kopš mēs … Tik dārgi viesi! . ..
Kādēļ tu st^vi? Apsēdies!
Kā romāns šķiet šī sastapšanās …» —
«Tā ir Tatjana, meita mana.» —
«Ak Taņa! lūdzu, tuvāk nāc —
Kā sapni, tiešām… Samulst prāts …
Vai atceries vēl Grandisonu?» —
«Ko — Grandisonu?! Ā! Jā gan!
Kā viņam klājas, saki man!» —
«Vēl mīt tepat, pie Simeona,
Pa svētkiem bija atnācis;
Viņš dēlu izprecinājis,
XLII
Bet dēls … Pag, citā brīdī kādā . ..
Rit pat pie radiem jāaizbrauc
Un Taņa visiem jāparāda.
2ēl, man vairs spēka nav tik daudz,
Lai brauktu … Tikko kājās ceļos .. .
Jūs būsiet nogurušas ceļā;
Ir jāatpūšas visām mums …
Vai, krūtīs spiež . . . tāds uztraukums . ..
Es nule gurstu pat no prieka,
Ne vien no bēdām … Ko nu tur .. .
Sen, sen vairs nederu nekur …
Cik vecam dzīve grūta liekas …»
Un tā sāk mocīt kņazi kāss,
Ka asaras pār vaigiem 1ās.
XLIII
Kaut slimā aizkustina ļoti
Tatjanu — viņa nespēj vēl
Šeit, jaunā mītnē, iedzīvoties
Un lauku istabiņas žēl.
Aiz aizkariem no bieza zīda
Tatjana neiemieg līdz rītam.
Kad pirmie zvani jundīt sāk,
Ka jauna darba diena nāk,
Jau viņa, apģērbusies aši,
Pie loga sēžas. Migla klīst,
Un dienas gaisma gausi svīst,
Bet skatiens nerod āres plašās:
Svešs pagalms, zirgu stallis vecs,
?.ogs — tas ir viss, ko viņa redz.
XLIV
Posts Taņai — laiskai, gurdai viņai
Ik dienas jābrauc ciemoties,
Ar vectēviem un vecmāmiņām
Pa kārtai iepazīstoties.
Pret radnieci no tālas malas
Ir visi sirsnīgi bez gala,
Un skaļi izsaucieni skan:
«Kā Taņa izaugusi gan!
Es taču kristīt nesu tevi!
Es klēpī auklēju aizvien!
Bet es gan bāru mūžadienl
Bet es tev allaž raušus devu!»
Un korī vecmāmiņas sauc:
«Kā mūža gadi projām trauc!»
XLV
Lai cik daudz gadu traucis projām,
Bet pārmaiņu gan neredz te:
Rau, kņazei Helēnai joprojām
Tā pati tila aubīte;
Vēl smiņķējas Lukerja Ļvovna,
Mīl tērgāt Ļubova Petrovna,
Semjons Petrovičs paskops vēl,
Ivans Petrovičs stulbs diemžēl;
Bet Pelagejai Ņikolavnai
Mesjē Finmušs ir draugs tāpat,
Suns ir tas pats; un vīrs tas pats:
Kurls, miermīlīgs kā dienās jaunās,
Diendienā savā klubā sēd,
Par diviem dzer, par diviem ēd.
XLVI
Daudz māsīcu Tatjanai bija.
Šīs lielpilsētas grācijas
Pa kārtai viņu nopētīja —
Bij kritizējams šis un tas:
Tā likās ērmota mazlietiņ
Un, protams, īsta provinciete;
Bez tam par vāju maķenīt,
Kaut arī vaidziņš tīri glīts;
Drīz ar Tatjanu iedraudzējās,
Kā meitenes palaikam prot,
Un ņēmās viņu apmījot,
Pēc modes matus safrizēja,
Tad sāka māsīcai tūlīt
Sirds noslēpumus izkratīt.
xlvii
Par citu un par savām dēkām,
Par sapņiem izklāstīts tiek viss,
Un valodas kā sprēgāt sprēgā;
Kad pašām mēļot apnicis,
Tad sāk Tatjanu izklaušināt,
Grib viņas noslēpumus zināt,
Lūdz, labinās un tērzēt spiež.
Kā sapnī Taņa klusu cieš —
Ne viņai rūp kaut kas, ne patīk
Par citu jūtām līdzi spriest,
Vēl mazāk — tajā dalīties,
Ko pārdzīvo un domā pati.
Un netiek izpausts noslēpums,
Kas aplaimo, kādēļ sirds skumst.
xlviii
Grib Taņa*ieklausīties labāk,
Ko runā šeit; bet jēgas maz,
Jo jaunie ļaudis viesistabā
Kult tukšus salmus nerimstas;
Skan vārdi klīrīgi un sīki,
Pat aprunājot garlaicīgi;
Ar banālību runas sirgst,
Un dzīva doma neuzdzirkst,
Kaut klausītos tu augu dienu —
Pat neviļus, ja vērot sāk,
Prāts kūtrais nekļūst rosīgāks.
Ne dziļu izjūtu kaut vienu,
Ne īsti jautras muļķības
Šai sabiedrībā nevar rast.
XLIX
Blenž blazēti un lepni švīti
Uz Taņu dzedriem skatieniem,
Un spriedums slikts par nabadzīti
Jau drīzi vien ir gatavs tiem.
Vien kādam savādniekam bālam
Tatjana liekas ideāla —
Viņš, kavēdamies nomaļus,
Tai elēģiju sacer kluss.
Reiz, viesībās pie krustmāmiņas,
Tatjanai līdzās apsēdies
Bij Vjazemskis; un dzīvi spriest
Par kaut ko sāka abi viņi.
To redzot, vecis parūkā
Par Taņu steidzās ziņas vākt.
L
Kur Melpomena patētiskā
Mums spožā tērpā pretī stāj,
Bet velti viņas gaudas izskan,
Jo vienaldzīgs ir skatītājs;
Kur Taliju vien snaužam raugi,
Kaut aplausus tai veltī draugi,
Kur Terpsihora vienīgā
Šķiet uzmanības cienīga
(Tāpat kā tajās dienās košās,
Kad bijām jauni jus un es).
Ne greizsirdīgas lornetes
Uz Taņu vērsa dāmas spožās,
Ne piesaistīja daiļums kluss
Sev lietpratēju binokļus.
LI
Uz Muižnieknamu aizved Taņu.
Tur burzma, tveice, sveces spīd,
Dimd aizraujošu valšu skaņas
Un pāri dejā apkārt slīd;
Ņirb dāmu tērpi, smaržas vilnī,
Un balkoni ņudz ļaužu pilni;
Sēd grezni tērptas līgavas;
Viss pārsteidz, apžilbina tas;
Te nodemonstrēt vestes franti
Un savu nekaunību mēdz.
Palaikam huzārus šeit redz,
Tie iznesīgi, eleganti,
Vien pamirdz, sirdis valdzinot,
Un tad bez pēdām pazust prot.
LII
Daudz naktij zvaigžņu vilinošu,
Daudz daiļavu mīt Maskavā,
Bet mēness ir par zvaigznēm spožāks,
Un visudaiļākā ir tā,
Ko mana lira traucēt baidās:
Kā mēness valda zvaigžņu klaidā,
Pār visām citām valda cēls
Un neapēnols viņas tēls.
Cik lepni, zemi tikko skarot,
Un viegli soļot viņa prot!
Cik viņas daiļums apgarots,
Kāds piemllīgums acīs starol
Bet pietiek! neprātam paties
Es diezgan esmu nodevies.
LIII
Dzird smieklus, tērzēšanu skanam,
Aiz pāra pāris dejā slkl,
Neviens Tatjanu nepamana.
Starp divām krustmātēm šobrīd
Sēž viņa, neredzot nenieka.
Cik pretīga šī burzma liekas,
Trūkst elpas … sapņi tālē trauc
Uz laukiem, kur bij brīves daudz,
Pie sādžiniekiem nabagajiem,
Uz nostūri, kas kluss aizvien,
Kur strauts pa raibiem oļiem skrien;
Pie grāmatām, pie puķēm klajā,
Uz aleju, kur nāca reiz
Viņš pretī biklai meitenei.
LIV
Un aizmirst Taņa balles zāli,
Tā savaldzina sapnis gaišs.
Kāds sirms un cienīgs ģenerālis
No viņas acu nenolaiž;
Bet krustmātes to mana, zināms,
Un viena otrai pamirkšķina,
Sāk Taņai čukstēt steidzīgi:
«Pa kreisi skaties veicīgi!» —
«Pa kreisi? Kāpēc?» — «Mīļā, labā,
Jel proties taču, klausi nu,
Tai pulciņā, vai redzi tu?
Viņš stāv starp virsniekiem patlaban
Rau, aiziet prom … un novēršas …»
«Vai resnais ģenerālis tas?»
LV
Un nu — ar uzvaru vēl sveiksim
Tatjanu mīļo, bet pēc tam
Uz citu pusi projām steigsim,
Cits varonis man apdziedams . ..
Vēl pāris vārdu: tēlot raugu
Es vārsmās kādu jaunu draugu,
Kam dīvainību daudz paties.
Jel svētīt pūles neliedzies,
Ak mūza episkā! Šai ceļā
Man balstam spieķi rokā liec
Un sāņus aizmaldīties liedz!
Tā, pietiks! Slogs no pleciem veļas,
Un klasicisms gūst nodevas:
Kaut vēlu, pateikts ievads mazs.