43697.fb2
Stāsts
1820—1821
VELTĪJUMS
N. N. RAJEVSKIM
Ar smaidu pieņem, labais draugs,
Šis papirlapas aprakstītās:
Tās brīvā mūza dod un lira trimdā dzītā,
Un iedvesmības brīdis jauks.
Kad bija jāiznīkst man nevainīgam, bāram,
Kad mani apmelot ik naidnieks metās naigs,
Kad nodevības kinžals skāra
Un mīlestības murgu laiks
Daudz mani mocīja un māca,
Es tavā tuvumā tās dienas kavēju;
Viens otram bijām dārgs, un miers man sirdī nāca,
Pat vētras pieklusa, kas pāri galvai krāca,
Un ostā mierīgā es dievus slavēju.
To dienu skumjās ceja jūtīs
Man šķita, katra diena krūtīs
Par Kaukāzu arvien vēl skan,
Kur Beštu1 vientuļais zem drūmiem mākoņvāliem
Kā valdnieks piecgalvains pār auliem, laukiem tāliem
Jauns Parnass bija kļuvis man.
Vai aizmirst varēšu tās kraujas akmeņainās,
Tos strautus dunošos, tās līdzenumu ainas
Un karstos smiltājus, kur kopā tu un es
Reiz pārspriedām, ko izjūt sirds un vēlas;
Kur vīrus bruņotus redz kalnu nogāzes
Un dailes ģēnijs bargi cēlais
Spēj klusā stundā spārnus piesi?
Tu atmiņas šeit sastapt vari
Par dienām tām, kas sirdī mīt,
Par kaislībām, kas pāri krīt,
Par priekiem senseniem un senām sāpēm arī
Un manu balsi vari saklausīt.
Mums dzīvē dažādi bij iziet lemts: bez bēdām,
Tik tikko uzplaucis, pa tēva varoņpēdām
Tu devies cīniņā zem bultu mākoņiem
Un, gaišais jaunekli, drošs pretī brāzi tiem.
Tad laipnā tēvzeme tev galvu noglaudīja,
Tu viņas mīlulis, kas cerību tai dod.
Ciest apvainojumus man agri jāsāk bija,
Man Jauni atriebās un prata apmelot.
Sirds brīvei ticēja, man nepiezagās vājums,
Es gaidīju, cits laiks kad nāks,-
Un, ja kāds draugs ir laimīgāks,
Tad tas man bija mierinājums.