Uz sliekšņiem aulā stundas dīkas
Sēd čerkesi, kā parasts tiem.
Un Kaukāzdēliem brīvajiem
Par asins kaujām pārspriest tīkas.
Tie teic, cik zirgs ir katram straujš,
Pēc baudām ilgojas un glāsta,
Par senām dienām viņi pauž,
Par straujiem uzbrukumiem stāsta,
Teic, kādu viltu kņazi auž,
Cik zobensmaile nežēlīga;
Tie atceras, kā bultas sīc,
Kā dažs labs ciems bij nopostīts,
Kā gūsteknes pie krūtīm slīga.
Rit klusumā pēc stāsta stāsts,
Peld mēness naksnīgajā miglā,
Tad pēkšņi čerkess parādās,
Viņš atdraso uz zirga žiglā,
Sviež zemē gūstekni no tā.
«Lūk, krievs!» kliedz balsī pārvērstā,
Un saskrien auls tūlīt ap viņu,
Visapkārt ciešā lokā stāj,
Bet gūsteknis pat nepamāj,
Daudz brūču viņa seju klāj,
Šķiet, nav no dzīvības ne miņu.
Viņš neredz naidniekus tobrīd
Un nedzird viņu skalo klaigu,
Jo nāves miegs pār viņu slīd,
Ar saltu elpu skardams vaigu.
Un gūsteknis vēl ilgi tā
Bez samaņas gu] miegu garu,
Līdz kamēr saule pusdienā
Pār viņu sijā savus starus.
Un atdzimst dzīvība, un trīc
Uz lūpām vaida skaņas klusas,
Un, siltās saules sasildīts,
Tad nelaimīgais most no dusas.
Viņš gurdi paskatās un redz:
Uz tālēm kalni skatu sedz,
Tie draudīgi visapkārt slienas.
Te laupītāju ciltis mīt,
Te čerkesus glābj klinšu sienas,
Un saprot jauneklis tūlīt,
Ka velti sapņot vairs par*mājām,
Jo pēkšņi važas iežvadzas,
Kas viņam apliktas ap kājām.
Vairs nedod cerības nekas,
Tumst acīs aina saredzētā.
Ardievu, brlvestība svētā!
Viņš vergs.
Viņš, nosviests nomaļus,
Guļ sētmalē pie ērkšķu auga.
Nav sargu. Cerkesi uz lauka,
Un auls visapkārt tukšs un kluss.
Kā zaļgans paklājs saulē spīgo
Tepat netālu līdzenums,
Bet augšā kalnu grēdas gumst
Ar dažu smaili vienmuļīgu.
Starp tām ceļš līku loču ris
Kā būtu bargo klinšu nomākts;
Un atkal jaunais gūsteknis
Grimst savās grūtās, drūmās domās .
Uz Krieviju ved taka tā,
Uz tālo zemi, kur pārlieku
Reiz jauno dienu kvēlumā
Viņš agri iepazina prieku,
Kur mīlestībai jau tūlīt
Stāj blakus ciešanas un zaimi,
Kur skaļā dzīve sapostīt
Drīz prata cerības un laimi;
Par dienām tām un draugu saimi
Vien atmiņas vairs sirdī mīt.
Viņš ieskatījās cilvēkos,
Un pati dzīve viņu vīla,
Jo nodod neprātīga mīla
Un draugu krūtīs viltus most.
Kā upuris, kas apnikumu
Pret visu nepatieso jūt,
Gan skauģu divkosību glumu,
Gan tos, kas vientieši mēdz būt,
Viņš pameta un projām trauca,
Svešs bija kļuvis dzimtais nams.
Viņš devās it ka lidodams,
Kur tālē brīves sapnis sauca.
Ai brīvība! Tu biji viss,
Kas viņam pasaulē vairs rodams.
Sen kaislās jūtas apdzēsis
Un vairs par liru nesapņodams,
Tās dziesmas alka viņš arvien,
Kam iedvesmojumu tu devi,
Un, pielūgdams vairs tikai tevi,
Viņš ticēja tev vienai vien.
Tā notika . . . Viņš necerēja
Vairs citu prieku sirdī krāt.
Un jūs, kam viņš vēl ticēt spēja,
Jūs, sapņi, viņu pamētāt!
Viņš vergs. Uz akmens galvu licis,
Viņš grib, lai diena izdziestot
Dzēš dzīvību, un neapnicis
Lūdz, lai reiz viņam nāvi dod.
Jau saule nogrimst kalnu lokā;
Un skaņas tālē mosties sāk;
No lauka aulā ļaudis nāk,
Un izkaptis mirdz viņu rokās.
Pa mājām ugunis tad dedz,
Bet troksni tikko saklausāmo
Drīz nedzird; tumsa visu sedz
Ar naksnīgumu maigi rāmo;
Skaļš kalnu strauts vēl nebeidz sviest
Pār klintīm ūdens šaltis straujas;
Ar mākoņsegu apsedzies,
Sai stundā Kaukāzs miegam ļaujas .
Bet kas pa mēness gaismu tā
Nakts bezgalīgā klusumā
Bez skaņas lavās uz šo pusi?
Krievs trūkstas. Pienākusi klāt,
Kā gribēdama sveicināt,
Stāv jauna čerkesiete klusi.
Viņš raugās meitenē, un šķiet,
Šai parādībai jāaiziet,
To sapņu vara uzbūrusi.
Pār viņiem mēness gaisma tvīkst.
Ar smaidu žēlsirdīgi jauku
Tad čerkesiete ceļos slīgst,
Ceļ gūsteknim pie lūpām trauku,
Lai kumiss vēsu veldzi dod.
Viņš — netver malku spirdzinošo,
Viņš vēlas, sirdi veldzējot,
Tvert viņas vārdu spēli košo
Un mirdzumu, ko acīs rod.
Viņš nespēj saprast vārdus kvēlos,
Bet viņas skatā liesmu jauš,
Un arī balss to pašu pauž:
Jel dzīvo! un viņš dzīvot vēlas.
Spēks rodas, kad viņš ievēro,
Cik laipnā čerkesiete jauka;
Viņš ceļas, pasniedzas pēc trauka
Un lielās slāpēs izdzer to.
Tad nolaižas uz akmens platā
Un gurdo galvu liek uz tā,
Bet čerkesietē jaunajā
Arvien vēl nenorimis skatās,
Jo ilgi, ilgi vēl pēc tam
Sēd viņa domīga un klusē,
Lai būtu sagūstītajam
Kāds mierinājums svešā pusē;
Dreb lūpas, grūti vārdus rast,
Un viņa nezina, ko sacīs,
Pa reizei tikai nopūšas,
Un asaras tad pamirdz acīs.
Daudz reižu saule aust un riet.
Kalts važās, gūsteknis ik dienas
Aiz ganāmpulkiem kalnos iet,
Un klinšu alu vēsās sienas
Tam svelmē patvērumu dod.
Bet tad, kad nakts ar mēnesragu
Sāk tumšos kalnus sudrabot,
Nāk čerkesiete šurp pa taku,
Nes kumisu un vīnu tā,
Vēl medus kāri noliek blaku
Un graudus sniega baltumā.
Šīs stundas viņiem vieniem dotas,
Jau viņa raugās mīlīgāk;
Kas svešā mēlē nesaprotams,
To zīmju valoda teikt māk.
Par kalniem dziedāt viņa sāk,
Par laimes Gruziju2 dzied dziesmu;
Un nevaldāmas kvēles liesmu
Var svešos vārdos saklausīt.
Tāds reibums jaunā sirdī mīt,
Jo viņa mīl, jūt laimi spēji;
Bet krievs jau jaunībā tūlīt
Šīs kvēlās jūtas pazaudējis:
Viņš nespēj atbildēt nekā
Uz pirmo meitenlgo kaismi,
Var būt, ka mīlas sapnis aizmirsts
Vēl baida kaut kur atmiņā.
Ne jau tik drīz gaist jaunās dienas
Un sajūsmība pamet mūs,
Gan laime negaidīta pienāks
Un prieks vēl jāizbauda būs;
Bet jūs, jūs, jūtas kautri cēlās,
Kas pirmai mīlai līdzi iet,
Un liesmas dievišķīgi kvēlās —
Jūs atpakaļ vairs nenāksiet.
Šķiet, pierod gūsteknis pie dzīves,
Kas drūmā bezcerībā slīgst;
Ka skumst un ilgojas pēc brīves,
Viņš citiem rādīt neuzdrīkst.
Visapkārt milzu klintis līkst;
Kad mostas rīta vēsmas pirmās,
Viņš skatās, galvu pacēlis,
Kā viegli iesārtās un sirmās,
Un zilās kalnu grēdas viz.
Kāds cildens lieliskums šais ainās!
Stāv kalnu gali sniegainie,
Un mākoņiem, kas neizmainās,
Pavisam līdzīgi ir tie,
Bet, celdams divas galvas baltās,
Ko mūžīgs ledus vainags vīs,
Pār visiem varenībā staltā
Mirdz Elbruss zilās debesīs.
Kad, klinšu gālēs atbalsodams,
Nāk pērkons vētrai ceļu post,
Cik bieži gūsteknis ir rodams
Virs aula kalnu augstumos!
Zem kājām tumši mākoņvāli,
Triec vēji putekļus pa tāli;
No vētras bēgdams, kā arvien,
Stalts alnis akmens alā lien;
Pat ērgļi pamet klinšu mājas
Un augstu gaisā saklaigājas;
Vairs aukā balsis nesadzird,
Un lopu maušana šķiet klusa . . .
Sāk zibens mākoņgrēdas šķirt,
Ar lietiem kopā cērtas krusa;
Sāk ūdens straumes aizās krist,
Un, raujot akmeņus no vietas,
Plūst baltām strāvām lejup lietus;
Bet kalna galā — gūsteknis.
Virs mākoņiem viņš sauli gaida,
Kas padebešus projām trieks;
Un, ja jau negaiss nenobaida
Un jādreb nav no vētras vaida,
Tad sirdī mostas kaut kāds prieks.
Visvairāk eiropietis brīnās
Par kalnu tautu savādo,
Viņš sen jau ievērojis to,
Kā viņi strādā, tic un cīnās;
Cik viesmīlība dārga tiem,
Kā ieroči un kaujas saista,
Kāds spēks ir kaulos kalniešiem,
Cik viņu kustības ir skaistas.
Un ļoti patīk aina šī,
Kad veicīgs čerkess drosmē brašā,
Tērpts jērenē un apmetnī,
Gan kalnājos, gan stepē plašā,
Pār loku liecies, seglos sēž,
Pret kāpšļiem spiedis kājas slaikas,
Uz auļotā ja brāž kā vējš
Un kara mākslu mācās laikus.
Tērps, kurā čerkess kaujā iet,
Ir glīts un reizē vienkāršs šķiet;
Ar ieročiem viņš visur dodas,
Jo tā tas piederas pie goda;
Ir arkāns viņam allaž līdz,
Loks, bultas, kinžals asi trīts,
Un zobens labos draugos skaitās
Pat atpūtā un darba gaitās.
Nekas par smagu nav nekad,
Viss viņam iespējams un darāms:
Vai iet, vai jāj — vienmēr tāds pat
Viņš nelokāms un neuzvarams,
Pret kazakiem viņš naidā kaist.
Un zirgs, kas kalnu pļavās ganās,
Ir viņa dārgums lielākais,
Draugs uzticams, kurš visu panes.
Ir kaut kur alā slēpties prieks
Šim laupītājam viltīgajam,
Un, kolīdz manīts ceļinieks,
Brāž čerkess auļos pāri klajam.
Zib zobens, cirtiens ass un spriegs
Dod uzvaru šai īsā kaujā,
Un drīz vien pāri svešniekam
Jau lido arkāns lokā straujā.
Zirgs atkal skrien, cik spēka tam,
Ir svelošs nemiers viņu skāris,
To neaizkavēt vairs nekam:
Tas joņo purviem, krūmiem pāri;
Ar asinīm ceļš nosliedēts
Aiz zirga, kad tas dimdot brāžas;
Te pēkšņi priekšā straume krāc,
Tie sabangotā dzelmē gāžas;
Un ceļ nieks, ierauts mutulī,
Bez elpas smakdams, duļķi rij
Un piesauc nāvi savā prātā.
Patiešām, nāve tālu nav…
Bet zirgs šo nelaimīgo jau
Ir nesis krastā putām klātā.
Vai arī, koku atradis,
Ko vētra upē iemetusi,
Kad nakts pār kalniem atnāk klusi
Un mēness nav, un tumšs ir viss,
Šķir čerkess zarus simtgadīgus
Un arī sakņu čemos kar
Gan apmetni, gan kara rīkus:
Tur tērps, ko bultas neaizskar,
Tur zobens, loks; un, viļņos nirdams,
Pa straumi čerkess peldēt var
Gan neredzams, gan nesadzirdams.
Krāc upe. Tumsa zemi skauj,
Bet stiprā straume viņu rauj
Gar kurgāniem un krastiem garām,
Kur modri kazaki kā karā
No šķēpiem nešķiras nemaz,
Kad melnā dzelmē lūkojas,
Bet nakts sedz pāri miglas klāju
Pār apbruņoto peldētāju.
Par ko tu domā, kazak, draugs?
Vai atceries vēl senās kaujas,
Vai prātā nāk tev cīņas lauks,
Kur pulki dieva gribai ļaujas,
Un dzimtene? Viss tikai malds!
Ardievu, staņicas un sētas,
Kam garām klusā Dona šalc,
Kur skaistule bij izredzēta.
Jau naidnieks klāt, uz loka tam
Ir bulta, īstam mērķim rasta, —
Tā spindz, un jākrīt kazakam,
Mirkst kurgāns asinīs pie krasta.
Kad čerkesam ir jāpaliek
Pie ģimenes un tēva nama,
Viņš kurināmo krāsni liek,
Lai ogles sprēgā sildīdamas,
Un, ja kāds ceļnieks vientulīgs,
Kas kalnos apmaldījies dienā,
No zirga lec un būdā ienāk,
Un noguris pie uguns slīgst,
Tad saimnieks viesi apsveicina
Un nedomā vairs projām laist,
Bet laipni kausu pasniegt zina,
Kur smaržo čihirs3 sarkanais.
Zem segas būdā, dūmu vītā,
Drīz vien tad atnāk mierīgs miegs,
Un, labi uzņemts, ceļinieks
Var tālāk doties otrā rītā.4
Nāk Bairans5 , gaišo svētku laiks,
Daudz jauniešu tad sapulcējas;
Ikviens grib rādīt savas spējas:
Zib gaisā bultu skrējiens slaiks,
Kad viņi šauj ar savām šautrām,
No mākoņiem tad ērgļi krīt!
Bet paši jaunieši tūlīt
Uz pakalna stāj pulkā jautrā
Un tikai zīmi gaida vien,
Tad it kā brieži lejup dodas,
Un putekļi virs klaja rodas,
Kad viņi, zemei dimdot, skrien.
Bet sirdis, kas alkst kauju kvēles,
Te īsta prieka nesastop,
Un tāpēc bieži jautrās spēles
Par nežēlīgām spēlēm top.
Nereti zobensmailes aukstas
Pa dzīrotāju baru spīd,
Un gūstekņiem tad galvas krīt
Un jaunie priecīgi sit plaukstas.
Bet krieva sirdi nesatrauc
Šīs asiņainās dzīru priecas.
Viņš senāk ir pēc slavas tiecies,
Nav drebējis no nāves daudz.
Viņš bijis apvainots, viņš zina,
Cik bieži gods un liktens liek,
Ka divkaujās no ložu svina
Ir nāves stunda jāsatiek.
Var būt, ka krievs ir domās grimis
Un atkal atmiņā nāk laiks,
Kad draugu pulkā nenorimis
Viņš skaļās dzīrēs metās naigs . ..
Vai viņš vēl pagājību žēlo,
Kur cerība vairs neuzkvēlo,
Vai arī jau kopš brīža šī
Sāk vērot dīvās tautas ainas
Un izdarības asiņainās
Kā bezkaislīgā spogulī?
Viņš apslēpis ir klusēšanā
It visu, ko var sirdī rast,
Uz viņa augstās pieres manāms
No izbailēm nav it nekas.
Pat čerkesi jau satrūkstas:
Tāds drosminieks vēl šeit nav biji
Un viņi krievu neaiztiek,
Cits citam čukstot nojaust liek,
Ka varens loms tiem atgadījies.