1
Pa upi skriedams, vilnis krāc;
Nakts klusums kalniem pāri tiecas;
Un kazaks, kuru gurums māc,
Pār savu šķēpu snauzdams liecas.
Ai kazak, never acis ciet:
Aiz upes čečenietis iet.
Ar tīkliem laivā gauss un dīks
Pa upi kazaks vizinājās.
Ai kazak, tev būs jānoslīkst,
Kā dažkārt maziem bērniem klājas,
Kam dzelmes vēsums tīkams šķiet:
Aiz upes čečenietis iet.
3
Pie upes staņicu ir daudz,
Tās bagātas un ziediem vītas;
Tur ļaudis dzied un dejā trauc.
Bet bēdziet, krievu skaistulītes,
Jel steidziet, daiļās, mājup skriet:
Aiz upes čečenietis iet.
Tā meičas dzied. Pie ūdens malas
Par bēgšanu krievs spriež bez gala:
Bet važas smagas gūsteknim,
Un priekšā strauja upe dim . ..
Grimst visa stepe miegā maigā,
Un smailie klinšu gali tumst;
Pa baltām aula mājām staigā
Blāvs mēness gaismas mirgojums;
Mieg aļņi upes malas zālē,
Vairs ērgļi nekliedz, tikai šķiet,
Ka atbalsojas kalnu gālē,
Kad garām ganāmpulki iet.
Tad piepeši kaut kas top dzirdams,
Zib meičas plīvurs, vaļā irdams,
Un, lūk, skumjš bālums vaigu klāj,
Pie gūstekņa kad viņa stāj.
Ir lūpām vārdus atrast grūti,
Ir acis drūmums bezcerīgs,
Kā viļņi melnie mati slīgst
Pār viņas pleciem un pār krūtīm.
Tai vienā plaukstā vīle spīd,
Ass kinžals sažņaugts otrā saujā;
Kā liekas, viņa steigs tūlīt
Veikt varoņdarbu slavas kaujā.
Un, pavērdamās gūsteknī,
«Bēdz!» saka kalnu meita šī.
«Nav čerkesu uz klinšu grēdas,
Steidz doties prom: nakts paies drīz;
Še kinžals! Tumsā nemanīs
Neviens, kurp aizved tavas pēdas.»
Un tad ar vīli drebošo
Līkst gūsteknim pie kājām viņa:
Dzelzs skrapst, kad vīlē pušu to,
Plūst acīs asaras bez miņas, —
Un žvadzēdamas važas krīt.
«Tu brīvs!» steidz viņa pavēstīt.
«Bēdz!» taču skatiens, pārpilns posta,
Pauž neprātīgas ciešanas
Un mīlestību teic. Vējš mostas.
Jau balto plīvuru skauj tas.
«Mans draugs, mans draugs!» krievs iesaucas.
«Es mūžam tavs, tavs līdz pat galam!
Mums jāpamet šī briesmu mala,
Nāc, bēgsim abi…!» — «Nē, krievs, nēl
Es iepazinu mīlas maldus,
Man zudis prieks un dzīves saldums,
Kas aizgājis, nav jāmeklē.
Ko es vairs spēju? Tev ir cita,
Ej atrod, viņa mīļa būsi…
Kādēļ tā skumu es bez mitas?
Kādēļ tik bēdīgi man kļūst? …
Tu manu mīlestību zini,
Kā svētību ņem līdzi to.
Sveiks! Manas mokas nepiemini,
Sniedz roku … reizi pēdējo!»
Viņš meičai roku dod un tiecas
Kā augšāmcēlies pretī tai.
Skūpsts, kad pār kalnieti viņš liecas,
Ir zīmogs mīlai draudzīgai.
Pie upes abi roku rokā
Bez vārda viņi nokāpj tā.
Krievs metas dzelmē krācošā,
Jau peld viņš straujo viļņu lokā,
Jau klinti krastā manīt var,
Jau cilni viņš ar roku skar …
Te nošļakst ūdens: vai kāds krita
Vai vaidēja, kad ļoti sāp? …
Krievs mežonīgā krastā kāpj
Un atskatoties redz — bez mitas
Gar ūdens malu putas sitas,
Bet jaunās čerkesietes jau
Ne krastā, ne pie kalna nav .. .
Viss aprimis. Pēc dusas tvīkstot,
Kāds koks vēl lēnā vējā zuz,
Un mēness gaisma, dzelmē līkstot,
Ļauj redzēt viļņu gredzenus.
Krievs saprot… Un tad atvadoties
Viņš raugās reizi pēdējo:
Tur lauks, kur ganos nācās doties,
Tur auls un ērkšķu žogs ap to,
Tur, važās kalts, viņš kraujā gāja,
Pie strauta ēnu deva krūms,
Kad kalnos dziesmu skandināja
Par brīvību kāds čerkess drūms.
Nu bieziem krēslas vāliem blaku
Sāk jaunās dienas blāzma krist;
Ar pirmo rītausmu pa taku
Iet atbrīvotais gūsteknis,
Un pretī kā pa miglas paliem
Jau spožie krievu durkļi māj,
Un sasaucas pa kalnu galiem
Tie kazaki, kas sardzē jāj.