Tā laidās mūza, sapņu draugs,
Pār Āziju, pār tālo pusi,
Tur viņa ziedus saplūkusi,
Kas Kaukāzkalnu gālēs plaukst.
Un viņai apģērbs iepatikās,
Ko kareivīgās ciltis nes,
Kā kalniete man viņa likās,
Kad sastapu šo burvi es;
Pār klintaini ceļš viņai vijās,
Gar tukšiem auliem mēdza iet;
Tās dziesmas viņa noklausījās,
Ko kalnos bārabērni dzied;
Un staņicas tad iemīlēja,
Kur kazakiem ir brašums īsts,
Gar klusiem kapiem staigāt spēja,
Pa kurgāniem, kur gani klīst;
Un viņa, dziesmu dieve labā,
Šais seno dienu atmiņās
Varbūt vēl paudīs teiksmas tās,
Ko bargais, sirmais Kaukāzs glabā;
Un tad mums sacīs viņas balšs
Par divkauju, kur Mstislavs6 kāvās,
Un pavēstīts tiks krievu gals,
Kad gruzīnietēm viņi ļāvās;
To stundu pieminēs bez tam,
Kad, jauzdams asiņainās ainas,
Drošs metās virsū Kaukāzam
Jau mūsu ērglis divgalvainais;
Kur šalca Tereka līdz šim,
Bij dzirdams: kauju troksnis dim,
Un granda krievu bungas spēji,
Jo straujš un viltīgāks par trim
Bij Cicianovs atdrasējis;
Par varoni es dziedāšu:
Ai Kotļarevski, pletni tvēris,
Pār Kaukāzu kur gāji tu,
Tur pāri gājis melnais mēris!
Tur viss ir apsmiets, postīts, grauts .
Bet tagad zobens nolikts malā:
Karš prieka nedeva tev daudz,
Nu beidzot mājas galu galā
Tev jaukus miera brīžus sniedz,
Tur atpūsties var mīļu prātu …
Bet atkal Austrumi jau kliedz!
Klau, Kaukāz, galvu zemu liec
Un padodies: Jermolovs klātul
Vairs kara sauciens neskanēs:
Prot krievu zobens stipri stāvēt!
Kas, Kaukāzdēli, pateikt spēs,
Cik briesmīga bij jūsu nāve!
Ne mūsu asinis būs lās,
Kas paglābt iespēs jūs no bēdas,
Ne rumaki, ne kalnu grēdas.
Ne brīves alkas svētākās.
Reiz krita Batijs, cilšu nodots,
Bet tagad Kaukāzs nodod jūs:
Jau zobeni un šķēpi rūs,
Rimst bultas, mērķi neatrodot;
Bez kādām bailēm ceļnieks klīst
Pa kalnu aizām, kur jūs mitāt,
Un mums par to, kā cīņā kritāt,
Vairs tikai teiksmas pastāstīs.
.