Atdzejojis Harijs Skuja
Lai tālos dzimtos krastos kļūtu,
Tu pameti šo svešumu;
Tai sāpju brīdī sirdi grūtu
Pie tevis ilgi raudāju.
Un manas sastingušās rokas
Vēl centās tevi turēt ciet,
Un baigās atvadību mokas
Es lūdzos ildzināt mazliet.
Bet lūpas liedzi, izvairoties
No mana rūgtā skūpsta tu;
No trimdas mani sauci doties
Uz citu zemi jaukāku.
Tu teici: «Satikšanās dienā
Tur, mūžam zils kur debess lauks,
Zem olīvām mēs skūpstā vienā
Tad lūpas savienosim, draugs.»
Bet tur, ak vai, kur dabā rēnā
Viz augstu debess zilums liegs,
Kur ūdeņos gulst olīvēna,
Tev acis slēdza mūža miegs.
Un daiļums zuda līdz ar vaidu
Tev kapa urnā šaurajā.
Bet satikšanās skūpstu gaidu,
Es gaidu… To tu parādā.
Atdzejojusi Elīna Zālīte
Par pašu brāli smiet ar prieku
Pulks skribentu, šķiet, aicināts —
Es esot augstmanis. Ko niekus!
Ne virsnieks esmu šāds vai tāds,
Ne uzkūlies par asesoru,
Ne akadēmiķis nudien,
Ne godināms par profesoru:
Es krievu sīkpilsonis vien.
Jā, laiki mainās. Ņemt to ļaunā
Pat nedomāju es nemaz:
Aristokrātija mums jauna,
Tādēļ jo vairāk dižojas.
No dzimtas cēlies, kura panīkst
(Un tāds jau neesmu es viens),
Kaut bajāri bij senči mani,
Es necils sīkpilsonis vien.
Nav galma korī dziedāt gājis,
Nav vīžu kņazs mans vectētiņš,
Nav caram kurpes spodrinājis,
Nedz tirgojies ar bliņām viņš.
No vācu pulkiem pūderētiem
Nav dezertējis viņš, paties.
Kā augstmanis gan būt es spētu?
Es sīkpilsonis, slavēts dievs.
Mans sencis Rača kādreiz bijis
Ir svētā Ņevska cīnītājs,
Un viņa bērnus pataupījis
Pats bargais Jānis Ceturtais.
Pie cariem Puškini bij godā
Un laurus daži vākuši,
Kad sīkpilsoņi Nižgorodā
Ar poļiem ķildas sākuši.
Kad tauta, izkarojot karus
Un pieveikusi intrigas,
Ar rakstu piedāvāja vaiu
Romanoviem, kā zināms tas,
Šo pasākumu atbalstīja
Cilts mana un par nopelniem
Reiz galmā iecienīta bija,
Reiz … bet es sīkpilsonis vien.
Palaikam postā negaidītā
Mūs iegrūž nepakļāvīgs gars:
Ar Pēteri mans vectēvs nīdās,
Un viņu pakārt lika cars.
Sis piemērs pamācība daudziem:
Kurš valdnieks cietīs ķīviņus!
Kņazs Dolgorukijs, laimīgs saucams,
Ir prātīgs sīkpilsonis kluss.
Kad galminieki sadumpojās,
Gāzts Pēterhofā tapa cars,
Vēl viņam uzticams joprojām,
Kā Minihs, bij mans vectēvs ar.
Bet Orlovi tad varu guva,
Aiz restēm vectēvs tika mests.
Un rimtāka šī dzimta kļuva, ■—
Kā sīkpilsonis dzimu es.
Nost vecos goda rakstus lieku,
Mans dzimtas zīmogs uzspiests tiem
Un lepnums apsaukts. Nesatiekos
Ar jaunizceptiem augstmaņiem.
Es grāmatnieks- un dzejnieks šodien,
Ne Musins, Puškins vārdā man.
Pats jūtos dižs bez galma godiem,
Jo sīkpilsonis es, jā gan.
Figļarins gvelž bez apnikuma,
Ka Hanibals, mans vectētiņš,
Reiz esot pirkts par blašķi ruma,
Un kalpībā tā ticis viņš.
Pie šķipera: jā, pie tā paša,
Kas jaunus ceļus prata rast,
Lai dižas gaitas jūrās plašās
Krievzemes kuģim pašķiras.
Ar vectēvu tas bijis draudzīgs.
Un lēti pirktais moris šis
Drošs, centīgs, neuzpērkams audzis,
Draugs, nevis vergs un dienderis.
Viņš bija tēvs tam Hanibalam,
Kurš jūras kaujā uzveicis,
Kad dega kuģi tuvu, tālu
Un Navarinai nācās krist.
Figļarins klāsta iedvesmoti:
Es — sīkpilsonis vien diemžēl
Starp muižniekiem. Bet viņš? Viņš, proti,
Meščanskas ielā muižnieks cēls.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
No angļu valodas
Kad pār mežainajiem krastiem
Satumst vakars, kluss un vēls,
Līdz ar dziesmām neparastām
Ugunskuri tumsā kvēl.
Sveika, prieka pilnā saime!
Liesmu spīdums, esi sveikts!
Citreiz pašam būtu laime
Klejotājiem līdzi steigt.
Rīt, kad ausmas stari stīdzēs,
Brīvais ceļš jums tālāk ies.
Brauksiet prom — bet jums vairs līdzi
Jūsu dzejnieks nedosies.
Nakšņošanu klaidā brīvā,
Kad pār galvu vakars mēļš,
Aizmirsis viņš lauku dzīves
Un šā mājas miera dēļ.
Atdzejojis Harijs Heislers