Hiacints Maglanovičs ir vienīgais man zināmais gusļu spēlē-
tājs, kas bija arī dzejnieks; gusļu spēlētāju vairākums tikai at-
kārto vecas dziesmas vai — lielākais — sacer imitācijas, ņemdami
divdesmit vārsmu no vienas balādes, tikpat daudz no kādas citas
un sasaistīdami to visu kopā ar draņķīgām pašdarinātām vārsmām.
Mūsu dzejnieks ir dzimis Zvonigradā, kā viņš pats izteicies
savā balādē «Veliko mežroze». Viņš bija kurpnieka dēls, un viņa
vecāki, šķiet, neko daudz neraizējās par dēla skološanu, jo viņš
neprot ne lasīt, ne rakstīt. Astoņu gadu vecumā viņu nozaga čin-
ženegī jeb čigāni. Šie ļaudis aizveda viņu uz Bosniju, kur iemācīja
viņam savus trikus un bez kādām grūtībām piegrieza viņu isla-
mam, pie kura lielākoties paši piederēja'. Kāds Livno aijans jeb
amatkungs izrāva viņu no čigānu rokām un pieņēma pie sevis
kalpībā, kurā viņš sabija vairākus gadus.
Hiacintam bija piecpadsmit gadu, kad viejlam katoļu mūkam
izdevās viņu atgriezt atpakaļ kristīgajā ticībā, kaut arī mūks
riskēja, ka tiks uzdurts uz mieta, ja to atklās, jo turki nepavisam
neatbalsta misionāru darbu. Jaunais Hiacints, daudz negudrodams,
nolēma pamest savu kungu, kas, tāpat kā vairākums bosniešu,
bija diezgan bargs vīrs; bet, mukdams prpm no kunga nama, viņš
gribēja atriebties par slikto izturēšanos. Kādā negaisa naktī Hia-
cints atstāja Livno, paņēmis līdzi sava kunga kažoku un zobenu,
kā arī dažus cekinus, ko bija izdevies nočiept. Mūks, kas viņu
bija kristījis, pavadīja viņu bēgšanā, kas droši vien bija izdarīta
pēc mūka padoma.
No Livno līdz Siņai Dalmācijā ir kādas divpadsmit jūdzes.
Bēgļi drīz vien atradās Venēcijas valdības aizsardzībā un bija
droši no aijana vajāšanām. Šai pilsētā tad arī Maglanovičs sace-
rēja savu pirmo dziesmu: viņš apdziedāja savu bēgšanu balādē,
kam radās daži apbrīnotāji un ar ko sākās viņa slava[2].
Bet viņam nebija nekādu līdzekļu iztikai, un pēc dabas viņš
nebija nekāds strādīgais. Morlaku viesmīlība palīdzēja viņam kādu
laiku pārtikt no laucinieku žēlastības dāvanām, par kurām viņš
tiem atmaksāja ar kādu vecu romanci, ko zināja no galvas un
dziedāja gusļu pavadījumā. Drīz viņš pats sāka sacerēt dziesmas
kāzu un bēru gadījumiem un iemanījās kļūt tik nepieciešams, ka
vairs nevieni svētki netika uzskatīti par jaukiem, ja tajos nebija
klāt Maglanovičs ar saviem gusļiem.
Tā viņš dzīvoja Siņas apkaimē, neko daudz nebēdādams par
saviem tuviniekiem, par kuru likteni vēl tagad nekā nezina, jo
kopš savas nolaupīšanas nav ne reizes bijis Zvonigradā.
Divdesmit piecu gadu vecumā Maglanovičs bija skaists jau-
neklis, spēcīgs, veikls, labs mednieks, turklāt slavens dzejnieks un
muzikants; visi viņu labi ieredzēja, it īpaši meičas. To, kura viņam
vislabāk patika, sauca par Mariju, un tās tēvs bija bagāts morlaks,
vārdā Zlarinovičs. Puisis viegli iekaroja meitenes pretmīlestību un,
pēc turienes paražas, nozaga viņu. Maglanovičam bija sāncensis,
kaut kas līdzīgs turienes senjoram, vārdā Uļjans, un tas bija uzzi-
nājis par līgavas zagšanas nodomu. Pēc ilīriešu paraduma atstum-
tais mīļotais viegli samierinās un neskatās šķībi uz laimīgo sān-
censi; bet šis Uļjans sadomāja būt greizsirdīgs un Maglanoviča
laimei likt ceļā šķēršļus. Līgavas zagšanas naktī viņš ieradās kopā
ar diviem kalpiem tieši tai brīdī, kad Marija jau bija zirgam mu-
gurā un gribēja sekot savam iemīļotajam. Uļjans draudpilnā balsī
uzsauca, lai viņi apstājas. Abi sāncenši, kā tas parasts, bija apbru-
ņojušies. Maglanovičs izšāva pirmais un nogalināja senjoru Uļ-
janu. Bijusi Maglanovičam ģimene, tā būtu par viņu iestājusies
un tāda nieka dēļ viņš nebūtu atstājis to novadu; bet viņam nebija
radinieku, kas viņu atbalstītu, un viņš viens pats bija pakļauts
visas nelaiķa ģimenes atriebībai. Viņš aši pieņēma lēmumu un
kopā ar sievu aizbēga kalnos, kur pievienojās haidukiem'.
Viņš ilgi nodzīvoja ar tiem kopā un tika pat ievainots sejā
kādā sadursmē ar pandūriem2 . Beidzot, sapelnījies kaut cik nau-
das, kā man šķiet, ne visai godīgā ceļā, viņš pameta kalnus, no-
pirka lopus un kopā ar sievu un vairākiem bērniem apmetās uz
dzīvi Kataro. Viņa māja ir Smokovičas tuvumā, Vrana ezerā iete-
košas upītes vai strauta malā. Viņa sieva un bērni noņemas ar
govīm un nelielo fermu; bet viņš pastāvīgi ceļo; viņš bieži apmeklē savus agrākos draugus haidukus, taču viņu bīstamajā amatā vairs nepiedalās.
Pirmo reizi es viņu satiku Zarā 1816. gadā. Tai laikā es pa-
visam brīvi runāju ilīriešu valodā un ļoti vēlējos dzirdēt kādu
slavenu dzejnieku. Mans draugs, cienījamais vojevoda Nikolajs,
bija sastapis Belgradā, kur viņš dzīvoja, Hiacintu Maglanoviču, ko
jau agrāk pazina, un, zinādams, ka tas dodas uz Zaru, iedeva tam
man adresētu vēstuli.
1 īpaši laupītāji.
2 Policijas zaldāti.
Viņš man rakstīja, ja es gribot kaut ko izdabūt no gusļu spēl-
maņa, tad vajagot to piedzirdīt; jo iedvesma pār viņu nākot tikai
tad, kad viņš esot gandrīz piedzēries.
Tai laikā Hiacintam bija ap sešdesmit gadu. Viņš bija liela
auguma vīrs, ievērojot viņa vecumu, vēl zaļoksnējs un spēcīgs,
platiem pleciem un stipri resnu kaklu; seja viņam apbrīnojami
iedegusi; acis mazas, ar mazliet uz augšu uzrautiem kaktiņiem;
viņa ērgļa deguns, diezgan sarkans no stipru dzērienu lietošanas,
garās, baltās ūsas un kuplās, melnās uzacis — tas viss kopā rada
tēlu, ko grūti aizmirst, ja tas kaut reizi redzēts. Tam visam pievie-
nojiet klāt garu rētu pāri uzacij un vaigam. Pavisam dīvaini, kā
viņš nepazaudēja aci no tāda ievainojuma. Galva viņam bija no-
skūta pēc gandrīz vispārēja paraduma, un viņš valkāja melnu
jērenīcu; apģērbs viņam bija visai apdilis, bet vēl ļoti tīrs.
Ienācis manā istabā, viņš pasniedza vojevodas vēstuli un bez
kādas ceremonēšanās apsēdās. Kad biju beidzis lasīt, viņš man
šaubu pilnā balsī diezgan nicīgi sacīja: — Tātad jūs runājat ilī-
riski. — Es tūdaļ atbildēju šai valodā, ka ilīriešu valodu saprotu
pietiekami labi, lai spētu novērtēt viņa dziesmas, kas man ārkār-
tīgi saslavētas. — Labi, labi, — viņš atbildēja, — bet es esmu
izsalcis un izslāpis: es dziedāšu, kad bušu paēdis. — Mēs kopā
ieturējām pusdienas. Man šķita, ka viņš vismaz kādas četras die-
nas ir badojies — tik kāri viņš ēda. Pēc vojevodas ieteikuma es
skubināju viņu uz dzeršanu, un mani draugi, kas, padzirdējuši par
viņa ierašanos, sanāca pie manis, ik brīdi piepildīja viņa glāzi.
Mēs cerējām, ka pēc tam, kad šis ārkārtīgais izsalkums un slāpes
tiks remdētas, mūsu viesis būs ar mieru nodziedāt kādu savu
dziesmu. Bet šis cerības mūs pievīla. Pēkšņi viņš piecēlās lio
galda un, atlaidies uz paklāja pie uguns (tas notika decembrī), ne-
pilnās piecās minūtēs aizmiga, un viņu neparko nevarēja uz-
modināt.
Kādu citu reizi man vairāk laimējās: es viņam devu dzert
tikai tik daudz, lai viņu iedvesmotu, un tad viņš mums nodziedāja
vairākas balādes, kas atrodamas šai krājumā.
Agrāk viņam laikam bijusi ļoti skaista balss, bet toreiz tā bija
mazliet ieplaisājusi. Kad viņš, spēlēdams gusļus, dziedāja, viņa
acis atdzīvojās un sejā radās mežonīga skaistuma izteiksme, ko
tik labprāt savos audeklos mēdz attēlot gleznotāji.
Viņa šķiršanās no manis bija dīvaina: piecas dienas pie ma-
nis nodzīvojis, no rīta viņš kaut kur izgāja, un es velti viņu
izgaidījos līdz vakaram. Uzzināju, ka Zaru viņš pametis un devies
uz mājām; bet tai pašā laikā ievēroju, ka man nozudušas pāris
angļu pistoles, kas pirms viņa steidzīgās aiziešanas bija karājušās
manā istabā. Viņam par godu man jāteic, ka tikpat labi viņš būtu
varējis paņemt līdzi manu naudas maku un zelta pulksteni, kas
bija desmitreiz dārgāks par aiznestajām pistolēm.
1817. gadā es nodzīvoju divas dienas viņa mājās, kur viņš
mani saņēma, izrādīdams ļoti lielu prieku. Viņa sieva un visi
bērni un mazbērni metās man ap kaklu, bet, kad devos no viņa
prom, vecākais dēls nāca man līdzi par pavadoni kalnos, kur mēs
pavadījām vairākas dienas, un man neizdevās viņu pierunāt, lai
viņš pieņem no manis kādu atlīdzību.
16 Vampīri — miroņi, kas nāk ārā no saviem kapiem un sūc
dzīvu cilvēku asinis.
17 Par zālēm pret vampīra kodumu noder zeme, kas ņemta no vampīra kapa.
is Kāda cita teiksma stāsta, ka Georgijs sacījis saviem biedriem: «Mans vecais ir miris; novāciet viņu no ceļa.»
19 So skaisto poēmu esmu paņēmis no Vuka Stefanoviča Serbu dziesmu krājuma.
20 Dziesma par karaļdēlu Janišu oriģinālā ir ļoti gara un sadalīta vairākās daļās. Esmu pārtulkojis tikai pirmo daļu un arī ne gluži visu.
Vai tur redzams sniegs vai balti gulbji?
Sniegs sen būtu izkusis no saules,
Gulbji būtu aizlaidušies projām;
Tas nav sniegs, nav baltspārnaini gulbji,
Tās ir Agas Asan-agas teltis.
Smagi ievainots viņš teltī mokās,
Apmeklēja māte to un māsa,
Tikai sievai kauns bij nākt pie viņa.
Kad mazlietiņ pierimt sāka sāpes,
Pavēlēja Aga savai mīļai:
«Nemeklē vairs mani manā baltā mājā,
Manā baltā mājā, visā manā dzimtā.»
Kuduna ar izmisumu dziļu
Vīra bargos vārdus noklausījās.
izdzirdusi sētā zirgus zviedzam,
Baiļu dzīta, Asan-agas sieva
Gribēja pa logu mesties ārā,
Viņu atturēja divas mīļas meitas:
«Atjēdzies jel, mūsu dārgā māte,
Sētā nezviedz tava vira zirgi,
Ieradies tavs brālis Pintorovičs!»
Atjēdzās tad Asan-agas sieva,
Raudot brālim apķērās ap kaklu:
«Mīļais brāli, kāds man kauns un negods!
Mani projām dzen no pieciem bērniem.»
Atdzejojusi Ārija Elksne
Un manu dienu straumē duļķainajā
Jūt rāmumu, un, duļķēm gulstot, tajā
Uz brīdi pavīd debess zilums tīrs.
Vai ilgs būs miers? Varbūt ir beigušās
Man dzīves vētru, rūgto maldu dienas?
Atdzejojis Paulis Kalva
Ir laiks, mans draugs, ir laiks! pēc miera esmu tvīcis,
Aiz dienas diena trauc, un katra aiznes līdzi
No mūža daļiņu, kaut dzīvot alkstam mēs.
Bet rau — viss pīšļos irst: mums nomirt vajadzēs!
Nav laimes pasaulē, ir miers un brīve toties.
Par tādu likteni sen mēdzu aizsapņoties,
Vergs gurdais, — tiecos sen uz tālu mītni steigt,
Kur gaišus priekus rod, var savu darbu veikt . . .
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Šai ciltī, viņam svešā; ļaunas jūtas
Pret mums viņš neloloja dvēselē;
Mēs viņu mīlējām. Rāms, labvēlīgs
Viņš apmeklēja mūsu sanaksmes.
Ar viņu dalījāmies skaidros sapņos
Un dziesmās (apdāvināts, iedvesmots
No augstienēm viņš raudzījās uz dzīvi).
Nereti runāja par nākamību,
Kad tautas senos strīdus aizmirsīs
Un dižā saimē savienosies. Toreiz
Labprāt mēs klausījāmies dzejniekā.
Uz rietumiem tad ceļā izvadījām
Ar svētību. Par mūsu naidnieku
Nu kļuvis kādreiz miermīlīgais viesis
Un, trakojošam pūlim izdabādams,
Pauž dzejā naidu; dzirdam notālēm
Mēs skanam ļauni dziesminieka balsi,
Mums pazīstamo. .. Dievs, jel atgūt liec
Tu mieru viņa saniknotam garam
Un………..
Atdzejojis VladimiRs Kaijaks