Drīz pienāks brīdis ilgots, svinīgs,
Būs pilns mans piecpadsmitais gads.
Kā priecāšos tad pašapzinīgs!
Kaut nelūkosies manī smīnīgs
Neviens jau šodien, zinu pats.
Kāds es vairs puišelis, ja varu
Pat sataustīt, ka ūsas dīgst;
Kā vecis cienīgs jūtos garā,
Grand bass mans dobjais jūsu barā:
Lai rauga pagrūst kāds, ja drīkst.
Es kautrīgs, tāpēc dāmām tīku,
Starp viņām viena … Acīs kvēl
Tāds lepnums, dedzīgs aizrautīgums,
Tik kaismīgs viņas vaigu tvīkums,
Ka mirt par viņu nav man žēl.
Gan valdonīga viņa Joti,
Bet brīnum gudra arīdzan,
Pārlieku greizsirdīga — toties,
No visiem lepni novēršoties,
Tā labvēlīga tikai man.
Bet vakar teica apburošā:
Ja es vēl acis metīšot
Uz citām, tad man nāve droša,
Šī pati mani nozāļošot;
Tik karsti mīlēt viņa prot!
Bēgs kaut uz tuksnesi, ja vēlos,
Man līdzi … Nosaukt vārdā to ■—
Šo grāfieni, šo dievi cēlo,
Šo manu seviļieti kvēlo? . . .
Nē! nesacīšu neparko!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kas mūžam pūt un dves par mūzu, sadugušais,
Tad nāc un apsēdies pie manis tuvāk naigs,
Un sāksim papētīt, kāpēc man ēnots vaigs.
Nu paveries, kāds skats: te panīkušas mājas,
Un melnzeme aiz tām un leknas lejas klājas,
Bet pelēks mākonis pār galvām segu pleš.
Kur druvu auglība? Kur paēna un mežs?
Kur upe? Pagalmā pie zemās riķu sētas,
Kā skopā ainavā kad aizklāt censtos rētas,
Nīkst divi kociņi, un tad vēl viens no tiem
Jau rudens lietavās stāv zariem puskailiem,
Bet otrs, dzeltušais, vien gaida vēja slotu,
Lai pejķes sētmalē ar lapām piemēslotu.
Tas viss. Šai pagalmā pat suņa nav, kam riet.
Gan kustas zemnieciņš, un divas sievas iet;
Viņš, galvu atsedzis, nes sava bērna zārku
Un māj no tālienes ar roku un ar svārku,
Lai drīzāk popa dēls šurp savu tēvu sauc,
Lai atver baznīcu, — nav viņam laika daudzi
Par ko ta saviebies? — Vai labak nebeigt niekus,
Lai jautrā dziesmiņā mums sagādātu priekus?
Kurp steidz? — uz Maskavu, lai grāfa viesībās
Es nenokavētos.
— Bet karantīna kā?
Jo mūsu novadā var pielipt sērga kļūma.
Nu sēdi vien! Tāpat pie Kaukāza tik drūmā
Es kādreiz sēdēju, kā tagad sēdi tu;
Ko, bail? Tas nav vis joks, kļūst skumji — redzi nu!
Atdzejojis Jānis Plaudis
Un klusām smelgt sirds krūtīs sāk,
Kad ciešanas pār manu pieri
Kā smaga, melna ēna nāk;
Kad, ļaužu pilnās ielās klīstot,
Es tuksnešvidū gribu būt,
Man, viņu vārgās balsis nīstot,
Visvieglāk aizmirstību gūt
Nav tur, nav tajā gaišā pusē,
Kur vienmēr zilas debesis,
Kur saulē silti viļņi viz
Un blāvo marmoru glauž klusi,
Kur brīvā dabā cipreses
Un zaļos laurus redzu es,
Kur dziedāja Torkvato Taso
Un kur vēl tagad atbalss zvans
Nakts miglā krasta klintīs skan
Un neļauj dziesmai tumsā pazust.
Man tādās reizēs gribas doties
Uz ziemeļiem, kur vētra šņāc;
Es redzu — viļņi satrakotie
Pret kailas salas klintīm šļāc,
Un skumjās salas krastu drūmo
Vien nokaltuši tundras krūmi
Un vārgi brūklenāji klāj,
Bet bangas putot nenostāj.
Uz šejieni paretam stūrē
Vien kāds no zvejas vīru ģints,
Met tīklus ledainajā jūrā
Un savu mītni ceļ uz klints.
Un pāri viļņiem vētra bargā
Surp manu veco laivu nes,
Atdzejojusi Ārija Elksne
Ja tiesa tas, ka pusnaktīs,
Kad dzīvie iegrimuši dusā
Un mēness blāvie stari līst
Pār krustiem sastingušiem klusiem,
Ja tiesa tas, ka mirušie
Tad tumšos kapus pamest traucas —
Es ēnu gaidu, Leilu saucu,
Nāc šurp, mans draugs, ko kavējies!
Nāc, dārgā ēna, šurp tūlīt,
Nāc, kāda biji, projām ejot, —
Kā stings un dzedrs ziemas rīts,
Ar nāves moku pēdām sejā.
Kā tālas zvaigznes starojums,
Kā klusa balss, kā liega šalka,
Kā briesmīgs rēgs — man viss vienalga,
Ļauj tikai vēlreiz tikties mums!
Ne tālab saucu es, lai viss
Tiem tiktu atriebts, kuru ļaunums
Ir manu draugu nokāvis,
Lai izzinātu kaut ko jaunu,
Lai žēlotos, ka sirdi māc
Man šaubu slogs … Vien lai tu nojaut,
Ka tevi mīlu vēl joprojām,
Ka esmu tavs, nāc, mīļā, nāc!
Atdzejojusi Ārija Elksne
Tumsībā un dusā grimis,
Tikai dzirdu — neaprimis
Tikšķ netālu pulkstenis.
Parces pļāpas, dzīves kņada
Peļu skraidīšanai rada,
Trīsas, ko šai naktī jūt. ..
Kāpēc liedz tās mieru gūt?
Ko jūs paužat, čuksti klusie?
Diena, velti pagājusī,
Pārmet man un kurn varbūt?
Ko jūs gribat, kālab skanat?
Pareģojat, saucat mani?
Gribu saprast jūs vismaz,
Gribu čukstos jēgu rast…
DZEJOLIS, KAS SACERĒTS NAKTI BEZMIEGA
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kas ir patiesība?
Draugs
Jā, slavai patīk niķoties.
Kā ugunsmēle viņa dies
Pār izredzēto galvām spoža,
No vienas aizbēgs, toties koša
Pie citas rīt jau kavēsies.
Ik jaunumam redz pakaļ traucam
Tos ļautiņus, kam jēgas maz,
Bet mēs to pieri svētu saucam,
Pār kuru liesma iedegas.
Kas tronī, asiņainā kaujā,
Starp pilsoņiem, kas citur mīt, —
No izredzētiem šiem visstraujāk
Spēj tavu sirdi sagūstīt?
Dzejnieks
Vien viņš, vien viņš — šis svešnieks drošais,
Kā priekšā caru ienaids gaist,
Kā ausmas ēna izzūdošais,
Šis kaujnieks, brīves kronētais.
Draugs
Kad gan viņš tavu prātu spētu
Kā brīnumzvaigzne piesaistīt?
Vai kad pār Itāliju svēto
No Alpiem viņa skatiens slīd;
Vai tad, kad karogu viņš tvēris,
Kad diktatora zizli ceļ
Vai kad pret tālumiem ved ceļš
Tā karapulkus, kam viņš vēris
Ir spārnus lielām uzvarām,
Kas iet pa pēdām visur tam;
Vai tad, kad varoņpulki brāzmā
Pret piramīdām durkļus griež,
Vai Maskava kad tukša blāzmo,
To sagaidot, un — klusu cieš?
Dzejnieks
Nē — ne jau laimes vainagotu
To redzu, neiet kaujā tas,
Nav kļuvis valdniekam par znotu;
Uz savas klints viņš nesēžas,
Kur klusums nomāc viņa prātu,
Par varoni kur nolamātu
To redz; kur pamazām viņš dziest,
Ar kaujas drānām apsedzies.
Mans skatiens citu ainu tvēris:
Es redzu dzīvus miroņus,
Kas izvārguši cisās dus.
Tos apzīmogojis ir mēris —
Sis sērgu valdnieks … Tikai viens,
Kaut nāve simtus kauj ikdien,
Iet garām cisu rindām gausi
Un nicīgs mērim spītēt prot,
Un možumu vēl prātam dod,
Kas bojā iet… Jel, debess, klausi,
Es zvēru: tas, kurš nebijās
Likt savu dzīvību par ķīlu,
Lai drošs kļūst skatiens dziestošais,
Es zvēru, tas gūs debess mīlu,
Kaut zemei būtu spriedums baiss
Jau padomā . ..
Draugs
Ak dzejniek, sapņi —
Bargs vēsturnieks tos pīšļos mals!
Ak vai! jau atskan viņa balss[1] —
Kur burvīgums, kas zemi apņems!
Dzejnieks
Lai nolādēta tiesa tad,
Ja viduvējībai, kas tiecas
Gan vilt, gan skaust, tā akli liecas
Un iztop glaimīgi! — Nekad!
Par taisnību šo dārgāks, dzirdi,
Māns, kas spēj lielus darīt mūs …
Jel atstāj varonim, draugs, sirdi!
Bez tās viņš tikai tirāns būs .. .
Draugs
Jel rimsties …