Kāds dīvains liktens stundu sitis:
Ir stindzis diža vīra vaigs,
Līdz galam drūmā trimdā ritis
Ir Bonaparta bargais laiks.
Ir trimdā dzītais valdnieks miris,
Liels kara laimes luteklis,
Un mīts, še tautu sarauts, iris;
Drīz pagātnē būs grimis viss.
Bet tu, kā asinsdarbs, reiz pētīts,
No vēstures vairs nezudīs,
Nu dusi, savas slavas svētīts,
Kur tikai vilnis vilni dzīs!
Cik lieliskas tev mūža mājas …
Kur tavus pīšļus urna slēpj,
Tur ienaids, tautu ienaids krājas
Un tevi nemirstībā tērpj.
Vai sen, ka tavi ērgļi laidās
Pār zemēm tām, ko klājis kauns?
Vai sen ir tas, kad sabrukt vaidās
Daudz valstīm lika pārspēks ļauns?
Kur paudās griba patmīlīgā,
Tur bēdas šalca karogos,
Tev prieks bij jūgā valdonīgā
Vest ļaudis, brīves alkstošos.
Kad, ilgām mirdzot mudinoši,
Jau tautas vergu važas rauj
Un gailis niknās dusmās droši
Sensenā elka troni grauj,
Kad pūlis, naida kaisles dzītais,
Var karali ar nāvi šaust
Un brīdis lielais, sengaidītais —
Visgaišais brīves rīts kad aust.
Tad, redzot tautu trauksmi kvēlo,
Vēl savā brīnumvarā drošs,
Par cilvēcības mērķi cēlo
Tu smējies ļauns un nicinošs.
Un viltus laime dēmoniska
Tev, pārdrošniekam, īsta šķiet,
Tavs elks bij vara despotiska,
Kaut gan tās mirdzai jānoriet.
Tu liki atdzimušai tautai
Tās vētrainajā līksmē rimt,
Un brīvei, tikko rosmes skautai,
Lemts pēkšņi bezspēcībā ļimt.
Pār vergiem nedalītu varu —
Līdz mielēm spēji izbaudīt
Un izcīna lai tavus karus,
Ap viņu važām laurus vīt.
Un aizmirst Francija pat sērot
Par dižo nākotni, kas zūd,
Vien savu negodu tā vēro
Un neredzētu kaunu jūt.
Uz asins dzīrēm šķēpi gāja,
Bij postīts viss un drupās grauts:
Jūk Eiropa — tās valdītājam
Jau dvesa pretim kapa drauds.
Bet Eiropu, kā spītā tirdot,
Vēl lepnais milzis kājām min!
«Pie Tilzītes!… (šos vārdus dzirdot,
Vairs nedreb krievs, viņš tagad zin)»
Tur augstprātīgās slavas zibai
Vēl pēdējs uzliesmojums tiek,
Bet miers nav tīkams varas gribai
Un laimes bērnam traukties liek.
Kas, lepnais, šurpu tevi dzina?
Kā apmākts bij tavs dīvais prāts?
Vai krievu sirdi nepazina
Tavs gars, kas drosmes kaldināts?
Tev, uguns postu augstsirdīgo
Vēl nejaušot, prāts domas vij,
Ka mieru krievs kā balvu tīko,
Bet izprasts viņš par vēlu bij.
Sen, Krievija, tev cīņu slava,
To atceries, tā atkal mirdz!
Vairs Austerlicas saules nava,
Deg Maskava! Deg tautas sirds!
Klāt ir nu laiki iecerētie,
Mums neveiksmes vairs nepazīt!
Nāc Maskavu, Krievzeme, svētī!
Krievs cīņā veic vai — nāvē krīt.
Kad bailēs sastingušie pirksti
Dzelzs kroni tikko tur vēl ciet,
Viņš redz, ka šausmas pretim dzirkstī,
Viņš jūt, ka bojā jāaiziet.
Tur bēg jau lepnie kara pulki,
Pār laukiem asins pali kaist;
Kā varas iznīcības tulki
Kūst sniegs un bēgļu pēdas gaist.
Pār Eiropu nu vētra ceļas;
Ir rautas važas, tirāns gāzts;
Aiz viņa miņas tagad veļas
Kā pērkondārdi ļaužu lāsts.
Un tautu Nemezidas roku
Redz bargu celtu milzenis;
Par katru ļaunumu un moku
Tev, tirān, atmaksāts tiek viss!
Ir izpirkti nu posta darbi
Un kara mākslas noziegums,
Ar skumjām, ciest kad lika skarbi
Pat izstumtības debess jums.
Pie trimdas salas naktī vēlu
Kāds ceļnleks buras kopā tīs
Un piedošanas vārdus cēlus
Sā krasta klintī ierakstīs,
Kur trimdiniekam viļņu čalā
Bij jaušams cīņu troksnis ass, —■
Kāds drausmīgs sals ir tālā malā,
Kā saule mirdz virs Francijas.
Kur bieži prāta kaislie strīdi
Par karu, troni, dzimtu zūd,
Bet, dēlu atminot, ik brīdi
Bij rūgta smeldze jāizjūt.
Lai nelga saņem kauna sodu,
Kas neprātīgi šodien var
Ar pārmetumu aizskart godu
Tam, kuru mūžība jau skari
Lai gods! … Ar viņu krievu garam
Gaišs kļuvis dižens uzdevums,
Un dzirksti mūžu brīves staram
Viņš trimdā šķīlis visiem mums.
Atdzejojis Eižens Mindenbergs
Kad ļaunas lodes bija šķelta krūts,
Tam pati rādīji, kad kaujas stunda sita,
Kurp goda ceļš sauc asiņains un grūts.
Viņš smago šķiršanos tai mirklī paredzēja,
Tavs vīrs, un svinīgi tev pretī roku slēja,
Pār dēlu noliecās, to skumīgs svētījot.
Bet šalca karogs melns un, brīvi solot, sveica.
Kā Aristogitons viņš, šķēpu apvijot
Ar mirtēm, kaujā brāž. Un, sevi ziedojot,
Tas svētu, lielu darbu veica.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Draugs, pūlies vērā likt, ko laika zīmes rāda!
Tā gans vai arājs īsts, kam gaitu daudz un gāda,
Kad, saulei rietot, sāk tie blāzmu novērot,
Kāds laiks ir paredzams, jau skaidri pateikt prot:
Vai auglīgs lietus līs, kas druvas spirgtas dara,
Vai salnām agrajām būs dārzus postīt vara.
Ja rāmā vakarā kāds krastam tuvāk iet,
Kur gulbji mazgājas, un sāk tie projām skriet,
Vai saule mākoņos ja pēkšņi paslēpj vaigu,
Tad zini: negaiss nest var drīz jau brīdi baigu
Un logos krusu bērt; — un čaklais laucinieks,
Kam pirmo spaili pļaut jau būtu bijis prieks,
Nu, vētru gaidīdams, vairs nedomā par sienu,
Bet laiskā snaudā grimst un guļ vai visu dienu.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Un jūs man noticējāt ar
Kā vientiese Aņjesa tomēr:
Kur izlasījāt to, ka var
Viens nebēdnis aiz mīlas nomirt?
Jel klausieties: jums trīsdesmit,
Jā, trīsdesmit, pat drusku pāri,
Man šobrīd tikai divdesmit,
Es izbaudījis dzīves kāri.
Man asras apnikušas jau,
Līdz kaklam nerātnīgais draiskums,
Jums ari senās kaisles nav,
Sāk valšķību jau aizstāt laiskums.
Vai mums gan patiesība tā
Vēl jāskaidro vai jāatvaira, —
Mēs zinām, mīla mūžīgā
Ilgst pāris nedējas, ne vairāk.
Mēs kļuvām draugi drīz uz «tu»:
Garš laiks, virs vienmēr omu bojā …
Es notēloju neprātu,
Jūs godīgumu notēlojāt,
Mēs zvērējām … pēc tam … ak dievsl
Pēc tam mums viss jau parasts šķita;
Jūs citā iemīlējāties,
Es arī iemīlējos citā.
Mēs šķīrāmies; un pagaidām
Viss bija mierīgi un labi.
Nekādu ķildu. Mēs bez tām
Vēl sadzīvotu gluži labi.
Bet nē! jūs kaislē traģiskā
Man šorļt sakāt: nevar tā!
Laiks pagātnei ir augšāmcelties!
Man jābūt īstam bruņniekam,
Kas mīl un skumst, un vēl bez tam
Nāk greizsirdībā spēkus smelties.
Apžēlojieties! Kam gan tas?
Vai būtu es kāds puika mazs?
Kad mūsu mūžs jau sācis bālēt,
Tad šādu kvēli atstāt laiks, •—
Jums savai meitai vecākai,
Man savam jaunākajam brālim.
Vēl viņiem pajokoties ļauts,
Tad paraudāt par to, kas bija,
Vēl jaunība tos mīlēt sauc,
Mums atliek tikai ironija.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Sen likteņvarā godu pametusi,
Davidova kopš mazām dienām jau
MII tikai vlrietisko dzimumpusi,
Līdz pēkšņi Merkurs sodot grauj.
Šķiet, laiks nu grēkus žēlot sievai, —
Tūkst viena acs, skan sāpju auri…
Tad augons trūksti Ko dāma? — «Paldies dievam!
Viss iet uz labu: būs jauns………….. !»
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Mans mīļais, greizsirdībā liekā
Tu pārsteidzīgs pret mani tiec:
Sen sirds man nesilst mīlas priekā,
Sen gars nav kaisles saitēs siets;
Nu brīvību es tagad cienu:
Lai skaistules kaut tvlktin tvīkst,
Starp tām es neredzu nevienu,
Kas valdzināt kā dieve drīkst.
Es brīvs no maldu važām baigām,
Ko skats vai vārds var pēkšņi nest;
Sen manu sirdi trīsas maigās
Vairs nespēj jaunās liesmās mest.
Man nav vairs neprātīgo jūtu,
Kas mīlēt liek kā burvju spēks;
Un smieklīgi man cerēt būtu
Un vīrus piekrāpt būtu grēks.
Pēc dzīrām laiks jau nācis laiskais,
Un kā mans draugs un dzejnieks draiskais
Kā Baratinskis brīnos es:
«Kur meitene ar sirdi šķīstu?
Kur rast man mīlu tiešām īstu?»
Un palieku bez atbildes.
No viltus laimes projām bēdzis,
Bez kaisles, kas vien ilgās skauj,
Nu draudzību es esmu slēdzis
Ar tiem, kas pirmos ziedus rauj.
Kad mīlētājs kā trakās sāpēs
Sāk asaras tik rūgtas liet,
Un sauc vēl skaisto sievu slāpēs,
Un grib par to vai nāvē iet;
Kad, degdams karstu moku kaismā,
Viņš steigtin steidzas izskaidrot,
Kāds sapnis saldā gaidu gaismā
Tam sola debess laimi dot;
Kad, taisnību man teikdams tīru,
Tas nolād greizsirdīgo vīru
Vai māti, kas tur mūžam klāt:
Es līdzcietīgi klausos viņā,
Pat apskaužu to dažā ziņā
Un mēģinu vēl mierināt;
Un reizēm, kā tu vērot vari,
Ar jauniem jūtos pats es jauns
Un saku: jā, bij reiz man arī
Savs laiks, kad mīlēt nebij kauns.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Jel neizliecies, mīļais draugs,
Mans sāncensi ar pleciem platiem!
Nav bīstams tev ne liras skandiens jauks,
Ne vārsmotāja elēģiskais skatiens.
Sniedz roku, brāl: tev greizsirdības nav,
Bet es par rāmu un par kūtru jau,
Un tava daiļā nav ar tukšu pauri;
Es redzu visu; dusmot nav man ko:
Ir viņa skaista gan kā Laura,
Bet nederu es petrarkos!
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Tu liedz to mantu kārot, dievs,
Kas pieder manam tuvākajam,
Bet zini, cik man spēki vāji, —
Vai jūtas veikt gan izdosies?
Es nedarīšu pāri draugam —
Ne viņa tīrums acīm tīk,
Ne viņa vērsis vajadzīgs:
Uz visu vienaldzīgi raugos.
Ne viņa vergi, nams turklāt,
Ne ganāmpulki prātu saista …
Bet verdzene ja viņam skaista .. .
Es esmu vājš, kungs, stāvi klāt!
Bet, ja tam draudzene tik jauka
Kā eņģelis, — tad gan būs posts,
Dievs, piedod man, jo iedegšos
Es tomēr skaudībā pret draugu!
Kam velti pūlēties gan prieks,
Kas daiļās nemīlēt ir spējīgs?
Kas savai sirdij pavēlējis?
Sev paradīzes laimi liegs?
Es raugos, tvīkstu, bet patiešām
Bargs pienākums man svēts ikbrīd:
Bail vēlēšanās piepildīt,
Es klusēju … un slepus ciešu.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Tenkumaiss, kam vien no peliem
Talantiņi taisīti;
Gūst no ikmēneša meliem
Dienišķo sev maizīti.
Atdzejojis
Laimonis Kamara
Ļauns skaistums liek tev lamatas …
Sev garu degunu tu gūsi,
Bez snīpja palikdams — kā tas!
Atdzejojis
Konstantīns Aizpurs