Kurp dievus padzītos tev atvest nolemts bij
No tālās dzimtenes. Seit atdus pīšļi tavi.
Tavs skumjais dziedājums šai vietai nesis slavu;
Vēl maigā liras balss nav paguvusi gaist;
Dzīvs ļaužu piemiņā vārds, tevis sacītais.
Tu uzbur iztēlē man tuksnesīgās vietas,
Kur dižais dziesminieks reiz trimdas gados cieta,
Kur palsas debesis un allaž sniegi snieg;
Kur saules sildīts klajš vien īsu brīdi tiek.
Kad lira stāstu sāk par tavām dziļām bēdām,
Tad domās, Ovīdij, es eju tev pa pēdām!
Tavs kuģis apstājas pie krasta, viļņu nests,
Es redzu enkuru, kas svešā dzelmē mests,
Kur mīlas dzejniekam lems algu cietsirdīgu.
Tur druvām ēnu nav, nav kalniem vīna stīgu,
Vairs kauju šausmas pat uz mirkli nepierimst,
Kopš saltai Skitijai tur sniegos dēli dzimst,
Aiz Istras slēpdamies, pēc laupījuma gaida,
Ik brīdi ciematus ar uzbrukumu baida.
Un šķēršļu viņiem nav: tie viļņos peld labprāt,
Prot arī ledājus bez baiļu pārstaigāt.
Tu (Nazon, pabrīnies, cik strauji dzīve mainās!)
Ar īstu riebumu reiz vēries kauju ainās,
Jo biji pieradis sev rozes matos vīt
Un stundas bezrūpīgs vien glāstos pavadīt;
Nu galvā jāuzliek būs smagā bruņcepure,
Un šķēpu būsi spiests tu līdzās lirai turēt.
Un nepratīs neviens — ne sieva, meita, draugs,
Nedz mūzas, mīlules kopš senām dienām jau,
Kaut nedaudz remdināt tad grūtsirdību tavu.
Ik vārsma veltīgi ir apvīta ar slavu,
Tās velti jaunieši no galvas atceras:
Nedz laiks, nedz žēlabas, nedz skumjas — it nekas,
Pat dziesmas neremdēs vairs dusmas Oktāvijam;
Tavs mūža novakars tiks izdzēsts laika mijā.
No krāšņās dzimtenes ar naidu projām dzīts,
Viens pats starp barbariem nu mīti izraidīts.
Kad dzimtās zemes balss jau svešumā sāk bālēt,
Tad bēdās smeldzīgās tur raksti draugiem tālē:
«Jel tēvu pilsētu man, draugi, atdodiet
Un dārzus mantotos, kas miera pilni zied!
Jel vēstiet Augustam par manu dziļo postu
Un roku sodošo no manis vērsiet nostāk,
Ja dievu dusmlbu man tomēr nenovērst
Un Romā dižajā nav lemts nekad vairs sērst, —
Vēl lūgums pēdējais — tā mīkstiniet man sodu,
Ka tuvāk dzimtenei sev kapa vietu rodu!»
Kam būs tik salta sirds, kam mūzas spēj tā nīst,
Kas grūtsirdību tev un skumjas pārmetīs?
Kurš neaizkustināts spēs lasīt elēģijas,
Kas tavas pēdīgās un skumīgākās bija,
Kur audzes nākamās var tavas sāpes rast?
Es esmu skarbais slāvs, man nelīst asaras,
Šīs vārsmas pārlasot; pats sevi trimdā dzinis,
Ar visu nemierā, daudz domu iepazinis,
Šai zemē ciemojos, kur, visu atstāts, lieks
Reiz dzīvi skumīgu tu vilki, trimdiniek.
Kad lūpās, Ovīdij, man tavas dziesmas vijās,
Tad priekšstats, sapņos rasts, man atkal parādījās,
Un ainas skumīgās es tiecos pārbaudīt;
No sapņiem mānīgiem sirds novērsās tūlīt.
Šī vieta negribot man acis valdzināja,
Kam plašums pazīstams, ko nakts un sniegi klāja.
Šeit debess zilgmājā kvēl ilgi saules stars;
Šeit ziemas bardzība vien mirkli valdīt var.
Uz skitu klintājiem pie katra nama sienas
Šeit purpuroti sārts, šmaugs vīnogulājs slienas.
Nāk drēgnais decembris pār krievu tīrumiem
Un sniegu pūkainu klāj kārtām pāri tiem;
Tur sals vēl plosās bargs, te pavasara dvesmu
Un saules siltumu es izjutis jau esmu;
Pār raibiem tīrumiem zaļš klājās zelmenis,
Bet laukos tukšajos vēl nebij uzarts viss,
Tik tikko pūta vējš, pret nakti saltums auga,
Un ezers pārvērtās par palsu ledus lauku,
Zem kura straumes snauž un kristāliski kvēl.
Es tavus nedrošos un pirmos soļus vēl
Un dienu atceros, kas tāpēc pelna slavu,
Ka toreiz samulsis tu uzticēji savus
Vēl soļus nedrošos šim svešam ledājam. ..
Ir atkal ledus jauns, man liekas, pāri tam
Slīd ēna tavējā, un grūtsirdīgu vaidu
No tāles atnes vējš pār plašo ledus klaidu.
Jel līksmo, Ovīdij, tavs vainags nenovīst!
Ak vai, es aizmirsts gan starp daudziem būšu drīz,
Un nezināms mans vārds būs audzēm nākamajām
Un mirkļa slavai vīst būs nolemts mirklī tajā,
Kad dzisīs dzīvība un vārgā dziesma līdz . ..
Bet, ja tāls pēctecis nāks meklēt negaidīts
Reiz mani, zinādams, ka svešā malā iris
Mans vientuļnieka ceļš un šeit es esmu miris —
Tad ēna manējā no kapa piecelsies
Un tālam nācējam, to sveicot, pretim dies,
Jo ļoti dārga būs man viņa atnākšana.
Tak nezudīs vismaz vairs mūža teiksma mana:
Kaut dzīve naidīga kā tev, mans Ovīdij,
Ne slava — liktenis man līdzīgs tavam bij.
Ar liru skanīgo, kas ziemeļos ir rasta,
Tais dienās aizklīdu pie tālās upes krasta,
Kur dižais grieķis reiz pēc brīves ilgojās,
Bet draugiem manējiem bij svešas dziesmas tās,
Vien lauki, pakalni, ik birzs, kas snaudā slīga,
Un mūzas laipnīgās man bija labvēlīgas.
Atdzejojis Harijs Skuja
«No vareno varas mums jābaidās nav,
Un alga ir pareģim lieka;
Mēs redzam, kas debesis nosacīts jau,
Bet viltu mums vēstīt nav prieka.
Un, gaidāmos gadus kaut tumsība sedz,
Tak likteni tavu uz pieres tev redz.
Un paturi prātā, ko vecais var teikt:
Tev slava vien karogus kārtos;
Ik kauju tu spēsi ar uzvaru beigt;
Tavs vairogs kārts Cargradas vārtos;
Kur rādies, viss priekšā tev zemoties māk,
Un tā tevi apskaust pat naidnieki sāk.
Ne viltīgie viļņi, tik zili kas slīd,
Bet negaisā kvēlo kā kāvi,
Ne bulta vai zobens, kas asinīs spīd,
Ne āva tev nenesīs nāvi…
No brūcēm tev bruņās ir baidīties grēks,
Jo vareno sargā vēl varenāks spēks.
Tavs zirgs, kaut vai grūtāko ceļu tu sāc,
Kā kalps tavai pavadai ļaujas:
Te mierīgs tas klausās, kā šautras tur šņāc,
Te ātri kā bulta tas šaujas;
Un neveiks to kaujās ne karstums, ne sals. .
Un tomēr no zirga tev sagaidāms gals.»
Un Oļegs sāk smieties; bet nemanot vaigs
Kā mākoņiem tumšiem tam klājas;
Viņš nokāpj no segliem, un sastingums baigs
Starp jautrajiem jājējiem stājas;
Tad draugu viskrietno — tam jāatstāj tas! —-
Vēl glauda un glāsta, un labina kņazs.
«Ardievu, mans cīņu un uzvaru draugs,
Nu nāk mūsu šķiršanās diena.
Kad kauja no jauna mūs spēkoties sauks,
Tur nebūs tik tevis vairs viena.
Bet mierā tu vari vēl pieminēt mūs.
Surp, puiši, nu projām to aizvediet jūs!
Ar segām to klājiet, kas silti var segt,
Un labas tam ganības rodiet;
To peldināt vediet, kad diena sāk degt,
Vistīrākos graudus tam dodiet!»
Un aizveda zirgu, kā pavēlēts bij,
Jo kņazs to pret citu nu nesēju mij.
Kā dzīrot ar draugiem nu Oļegam prieks,
Jo ilgi tas cīņās ir dedzis!
Un mati tiem visiem jau balti kā sniegs,
Kas kurgāna virsotni sedzis…
Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,
Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž …
«Bet kur ir mans biedris,» tā klaušina kņazs,
«Mans zirgs, kas tā mīlēja kauju?
Kas teiks, vai kā agrāk vēl varētu tas
Mūs pārsteigt ar skrējienu strauju?»
Tam atbild, ka nesēja naigā vairs nav,
Ka kalnā pie Dņepras tas atdusas jau.
Un vareno Oļegu atmiņas māc:
«Kur paliek nu pareģu slava?
Ak viltīgo veci, kur bijis tev prāts:
Vairs zirga, kas nāvi nes, nava!
Var būt, ka vēl šodien man kalpotu tas.»
Un kaulus tur kalnā vēl redzēt grib kņazs.
Un slavenais Oļegs nu Igoru sauc;
Ar viesiem tie ceļas no galda
Un savādo kapu tur apbrīnot brauc,
Kur zirgam ir atdusa salda;
Tā atliekas pelēki putekļi sedz
Un zāle, pa vējam ko viļņojam redz.
Kur galvaskauss balo, kņazs kāju nu liek
Un saka: «Draugs, mieru tu baudi!
Bet saimnieks tavs vecais vēl sveicināts tiek,
Kur atskan tam dziesmas vai draudi…
Ne cirvis, ne šķēps tev vairs bīstams te šķiet,
Ne tev vairs par mani būs asinis liet!…
Un te nu man draudēja nāve un kaps,
Kur stāvu pie skeleta sausa!»
Bet nāvīgai čūskai tur miteklis labs,
Un šņācot tā izlien no kausa;
Ap kāju tam apvijas, dzēliens tai ass;
Un briesmīgās sāpēs tad iekliedzas kņazs.
Skan kausi, kas sērojot tukšoti tiek,
Raud tauta par Oļegu savu;
Kņazs Igors un Olga to godināt liek,
Dzer kareivji krastā pa pļavu;
Un piemin tie biedrus, kas nāvē jau snauž,
Un kaujas, kas varoņu slavu vēl pauž.
Atdzejojis Kārlis Krūza
No Besarā bijās
Šis vientulīgais apgabals
Daudz dārgu piemiņu mums krājis:
Deržavins to ir apdziedējis,
Te skan vēl krievu slavas balss.
Gar Donavu te dažu dienu
Vēl Ovīdija ēna klīst, —
Kur saldas skaņas lirai līst,
Tur tā vēl parādās arvienu.
Ak, pusnaktī tai pēdas dzīt
Es krasta kraujās bieži biju:
Bet mīļāk, draugs, man ieraudzīt
Ir tevī dzīvu Ovīdiju.
Atdzejojis Kārlis Kruza
* * *
Par mundieri un ūsām šis,
Par naudu cits tai mīļš bij kļuvis
Un trešs par to, ka francūzis,
Par prātu Kleons tīkams licies,
Par balsi Damiss pratis skaut.
Par ko gan, Aglaja, tev ticies
Ir pašas vīram sevi ļaut?
Atdzejojis Laimonis Kamara
Tev tās kaudzēm — kāzas dzer:
Der tai bagātība tava,
Tev pie pieres ragi der.
Atdzejojis
Kārlis Krūza
Bij vakar Bakha dzīres skaļas
Pirms šķiršanās no draugiem man,
Un kliegt bij visiem ļauta vaļa:
Lai kausi šķind, lai liras skan!
Jūs vainagoti gavilējat,
Un mūzas nāca svētīt mūs,
Kad gaišā priekā, draugi, lējlāt
Man goda kausu pilnu jūs.
Ne tāpēc, ka tas zeltā kaistu
Un ka to meistars īsts turklāt
Ir pratis darināt tik skaistu,
Šis kauss mūs spēja valdzināt;
Bet tāpēc vien tas likts bij priekšā,
Ka, skitu slāpes dzesējot,
Tur viss it līksmi lējās iekšā,
Ko pilna pudele spēj dot.
Un es tad dzēru, pārdomādams,
Kā gadi aiziet steigušies,
Kā laiks ir skrējis, rūpes krādams,
Kā mīlas sapņi beigušies.
Es pasmējos par dzīves bēdām,
Un skumjas sāka gaistin gaist,
Kā kausos putas zūd bez pēdām,
Kad jauna strūkla līstot kaist.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Gib meine Jugend mir zuriick!
Tu, sirdij svešais tumsas klajš,
Kur bēg no izmisuma smaga,
Tu niecīgums! Tu mānīgais,
Man tava balsta nevajaga.
Vairs dzīve sapņus neatnes,
Vairs laimes dienas nav man dotas,
Bet tevis neilgojos es,
Tavs tumšums domai neizprotams,
Sen tevis vairās ļaužu prāts.
Tā gājējs dzird no kalnu kraujas,
Ka lejā Alpu strauti krāc;
Kad skatiens aizu dzelmē raujas,
Vairs cilvēks neiespēj nekā,
Dreb izbailēs, jo dziļumā
Tumst, grīļo priekšmeti un lietas
Un sirdij sastingt liek uz vietas.
Kaut kur viņš atbalstu grib rast,
Viss zaigo, šūpojas un pagaist,
Līdz beidzot nav vairs atmiņas,
Rauj bezdibenī reibums smagais …
Reiz gars pie nemirstības tiks,
Bet, kad no zemes projām iešu,
Vai tad patiešām zārks man liks,
Lai visas jūtas projām sviežu
Un zemei kļūstu tāls un svešs?
Vai tiešām tur, kur spārnus skaistos
Gars nemirstības slavā pleš,
Kur pārvērtību liesmās laistās
Tas, kuram trūka pilnības,
Es zemes ilgas projām dzīšu
Un sirdī nepaliks nekas,
Pat nožēlu vairs nejutīšu
Un mīlestības ciešanas? …
Ai mīla! Kāda cita stīga
Vēl skan aiz kapa velēnām?
Šīs atmiņas ir nemirstīgas,
Ko gan es iesāktu bez tām!
Kāpēc jums, dzejnieki, lai netic?
Pat arī ēnu pulki tā
Vēl tiecas zemes krastiem pretī
No Lētas krasta skumīgā.
Un gausi viņi turpu dodas,
Kur dzīvē bij vislabāk tiem,
Lai atkalredzēšanās rodas
Ar draugiem, kādreiz atstātiem,
Un viņi nemirstības laimē
Tur Elizijā gaida tos,
Kā svētkos labu draugu saimē
Mēdz gaidīt viesus vēlīnos . ..
Ak, sapņi, poēzija skaistā, —
Visdārgākais, kas dāvāts mums!
Gan jūsu ēnas mani saista,
Gan jūsu ziedu noslēpums.
Ja spētu izrauties joprojām
No svētlaimes, kas mieru dos,
No gaismas nemirstīgās projām
Uz Gurzufu es aizlaistos.
Tur laimīgākā zemes mala,
Gar ūdeņiem maigs, gleznains krasts,
Tur gaišā, skaistā daba dala
Gan pakalnus, gan ielejas,
Un klinšu spraišļu tur bezgala
Man atkal līksme .krūtīs mostas,
Un satraukums ir rimis jau,
Kas mūs ar drūmām domām posta.
Prāts kļuvis gaišs, vairs rūpju nav.
Ir manī maigas jūsmas sākums
Un reizē kaut kas grūtsirdīgs,
Kad ārēs, kur viss gaismā tvīkst,
Pie tevis, Taurija, es nāku, —
Un kalnus tu cel pretī man.
Gaiss brīnišķīgi dziedē mani,
Un šķiet, ka atkal tuvu skan
Sen pazaudētās laimes zvani.
Es viņai tur, kur takas gaist,
Reiz sekoju pie kalnu grēdas,
Un, šķiet, mans skatiens vērīgais
Jau samanīja viņas pēdas.
Kadeļ es nevarēju tad
Šīs pēdas skūpstīt karstām lūpām
Nē, jauno dienu straujumā,
Pat tad, kad nebaidās nekā,
Es nevēlējos draiskā spēlē
Skart jaunām Circēm lūpas tā
Un krūtis noreibuma kvēlē.
Viens, viens es esmu palicis,
Jo draugi, mīļākās un viss
Sen gaisuši kā sapņi viegli,
Mans rīta laiks ir pagājis
Un viņa dāvinātie smiekli.
Tā sveces, ko uz galda liek,
Lai jauniem ļaudīm līksmi tiek,
Reiz neprātīgu dzīru beigās
Pret atausušo dienu dziest.
Atdzejojis
Bruno Saulītis
Tad ne jau tāpēc lepns es,
Ka sirdis liesmojošās pieklust,
Kad mana dzeja viņām nes
Gan rūgtas asaras, gan smieklus;
Ne tāpēc lepojos, ka es
Ar mīļu viltu sirdī gāju
Un mierināju meitenes,
Un nekautrēties pierunāju;
Ne tāpēc, ka pie kauna staba
Es nekrietnībai liku ciest,
Un manai lirai tāda daba:
To šausmināt, kas nepatiess;
Ka nelokāmā iedvesmā
Caur savām vētrainajām dienām
Es karstā dziņā degu tā,
Ka kļuvu pazīstams ikvienam.
Nē, balvas dārgākas par dārgu
Man sniedzis liktenis un. sniegs:
— Tie sapņi, pusmiegā kad vārgu,
Šis pašmīlīgo domu prieks!
Atdzejojis Imants Ziedonis
Lai dzejniekiem nav miera vairs,
Tu esi austrumnieku dziesma,
Šalc tevī aicinājums kairs,
Kā spogulis tev acis spīd
Un kairā solī kāja slīd,
Bet lūpās maigums staro klusi;
Tu esi kaislei piedzimusi,
Ar glāstiem vari sagūstīt.
Var būt, ka Leilas dzejnieks drošais,
Pēc laimes ilgās degot viss,
Bij sapnī tevi atradis,
Un viņa ideālā spožā
Tavs dievišķīgais attēls viz.
Varbūt tai zemē, kur viņš bijis,
Zem grieķu debesīm kā stars
Tu viņam pēkšņi parādījies,
Lai lepnais, nesalauztais gars,
Tev vietu sirdī ierādījis,
Par tevi vienmēr sapņot var.
Bet varbūt viņš ar liru spēja
Tik neprātīgi valdzināt,
Ka padevās tavs lepnais: prāts
Un tavas krūtis nodrebēja?
Tu viņa plecam piekļāvies …
Nē, draugs, hav greizsirdība spēja,
Kas it kā uguns manī briest;
Par maz ir izjusts laimes siltums,
Un tagad tu kā laime nāc,
Bet tumšas bailes ma.ni māc:
Slēpj skaistums bieži sevī viltu.
Atdzejojis Jānis Plotnieks
Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz
Es dabas balvas; lemts man bija
Brīvs laiks, kad sērst gan mūzas ieradās,
Gan stundas dīkā aizvadīju.
Man bija lemts gan dzīru apskurbums,
Gan vieglprātīgu sievu skavas,
Gan dāvanas, ko mūzas dāvā mums
Vien klusībā, gan skaļa slava.
Un draudzība — ar prieku veltīt tai
Man jaunos, straujos gadus tika,
Tai ticēju, kad kausu apkārt laist
Mēs mēdzām stundās bezrūpīgās.
Un lemta man bij mīla arīdzan:
Ne drūmas alkas, ļaunus maldus
Tā sniegusi — vien skaistus sapņus man
Un aizrautības mirkļus saldus.
Darbs iedvesmots man pazīstams tāpat —
Bez valodīgo draugu saimes
Man vienatnē Jaut domām vaļu tad
Bij trauksmaina un kvēla laime.
Sen tā vairs nav! — nu vēsas asinis,
Un atklājušās gaismā īstā
Man dzīve, mīla, draudzība — it viss,
Un drūmo pieredzi es nīstu.
Gaist līksme, gars diendienā stingāks kļūst,
Bez jūtām vadu salto mūžu —
Tā avotos, kas Kaukāzkalnos plūst,
Stingst lapas, straumē sabirušās.
Elks atmaskots, kas izlicies tik skaists, —
Es atbaidošu rēgu, skatu,
Bet kas vēl smeldz, kas satraukumā kaist
Liek manam aprimušam prātam?
Vai tiešām elks šis valdzinājis tā,
Ka cildenību tajā jaudu,
Vai seklumā tik apkaunojošā
Sirds vientiesībā smēlos baudu?
Ko redzēju gan viņā tolaik es,
Ko meklēju, pēc kā gan tvīku,
Ko dievināt, pilns skaidras sirdsdedzes,
Es nekautrējos, neprātīgais!
Vien kurlam, saltam pūlim dziedājis
Es brīves patiesības mēlē.
Bet smieklīga mēdz niecīgajiem šķist
Sirds valoda un alkas cēlas.
Jūgs visur, kronis māc vai āva mūs,
Vien ļaundari vai gļēvo redzi,
Bet cilvēks — tirāns vai par lišķi kļūst,
Vai vergo aizspriedumiem veciem.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Tu mūzu drūmais sargs, mans naidnieks zvērināts,
Ar tevi patērzēt man šodien nesas prāts.
Bet neiztrūcinies: es maldiem nepakļaušos
Un nopelt cenzūru sev aplam neatļaušos.
Kas derīgs Londonā, vēl Maskavā tāds nav,
Un, kāds kurš rakstnieks mums, tas labi zināms jau,
To domām nekaitē vēl cenzoriskā liga,
Un tavā priekšā stāj vēl dvēsle nevainīga.
Vispirms no visas sirds tev klaji atzīstos —
Par tavu likteni es allaž nopūšos:
Kāds prieks būt tukšību un blēņu pētītājam,
Hvostova, Buņinas vien vienam lasītājam;
Vai proza muļķīga, vai muļķīgs pantojums,
To visu izlasīt tev liek tavs pienākums.
Bet, krievu autorus kas dīda, — jods to zina! —
Dažs angļu romānu pēc frančiem atdarina,
Un svīzdams, krekstēdams cits odu sacerē,
Trešs traģēdiju mums pa jokam uzbūvē, —
Kas mums? Bet tev tīrs sods: kamēr tos izlasīsi,
Simt reižu aizmigsi, līdz galā parakstīsi.
Jā: cenzors — moceklis! Sev garu spirdzināt
Pie labām grāmatām viņš labprāt ķertos klāt:
Ruso, Voltērs, Bifons vai Karamzins, Deržavins
To sauc un vilina vai vēl dažs autors slavens,
Tak neauglīgi laiks tam niekos jāizšķiež,
Ko kaut kāds dzejdaris par dabas daili bliež;
Zūd stāstam pavediens, sāc meklēt to no jauna
Vai šņīpo žurnālā, kas ķengājas bez kauna,
Pārmēra rupjības, ar kādām pamielot
Šie rātnie asprāši mūs tur tik smalki prot.
Bet cenzors — pilsonis; tā amats minams godam!
Tam jābūt taisnīgam, tā prātam — izglītotam.
Ar sirdi altārim un tronim padevīgs,
Viņš garu nevajā, ir domām iecietīgs.
Viņš sarga klusumu un dzīves pieklājību
Un, pildot priekšrakstus, sev neļauj patvaļību.
Draugs likumam, no sirds tēvzemei pieķēries,
Viņš atbildību prot bez šaubām uzņemties;
Viņš dzīvas poēzijas veiksmes nenosloga,
Un vārdam patiesam viņš neceļ ceļā žoga.
Viņš draugs ir rakstniekam, nav gļēvs pret augstmaņiem,
Viņš stingrs, bet taisnīgs vīrs ar gaišiem uzskatiem.
Bet tu, gļēvs nejēga! Ko laba tu mums soli?
Kur darbs ir smadzenēm, tur tu tik acis boli,
Mūs saprast nespēdams, tu svītro, triep un jauc,
Pēc savām iedomām par melnu baltu sauc;
Tev satīra šķiet paskvils, dzeja — izvirtība,
Kuņicins — kā Marats, kā dumpis — patiesība.
Tu nospried ko, un tad — ja grib, kaut sūdzies vēl!
Teic, vai nav jākaunas, ka tavas vainas dēļ
Mums labu grāmatu vēl krievu zemē nava!
Ir nonācis tiktāl, ka, mīlot krievu slavu
Un garu, valdnieks pats mums rīkojumu dod,
Lai rakstus iespiežam mēs, tevis neprasot.
Mums krājas balādes un epi, elēģijas,
Aug dziesmu, fābulu un trioletu vijas —
Sis šķīstais atpūtas un mīlas brīžu zieds,
Ko fantāzija mums un sapņojumi sniedz.
Tu barbar! Kurš no mums, kas skaņo kokli košo,
Nav tevi lādējis kā mēri bendējošo?
Kā einuhs apnicīgs starp mūzām klīsti tu!
Nedz jūtu dedzību, nedz prāta mirdzumu,
Nedz «Dzīru» dzejniekam tā stilu, skaisti kalto,
Tu sajust nevari ar dvēsli ledussalto.
Uz visu greizus tu un baiļus skatus svied,
Pret visu aizdomīgs, tu visur indi ģied.
Ak, labāk atmest tev šīs pūles mazcienīgās:
Nav Parnass klosteris, nedz harēms grūtsirdīgais:
Neviens vēl zirgu ārsts, kas prātīgs ir kurmet,
Nav tiecies Pegazam tā kvēles noslāpēt.
Kā bīsties? Tici man: ja kādam darīs prieku
Smiet valsti, likumus vai parastlbu plieku,
Tavs bargums neskars to, viņš par to nebēdā,
Tev viņa vārds būs svešs, — mēs zinām, kāpēc tā!
Tak viņa rokrakstu nav aprijusi Leta,
Bez tava paraksta to lasa acs nereta;
Nest odas nerātnās tev Barkovs nedomā,
Radiščevs, brīves balss, nav bijis cenzūrā,
Ir daža Puškinam ar dzeja nedrukāta;
Nekas! To lasītājs jau tomēr atrast prata.
Bet tu tik savu deldz; kad viss jau gaismu vied,
Tev pat ij Šaļikovs gandrīz vai kaitīgs šķiet.
Kam plosi sevi tu un mūs bez mērķa mokās?
Vai Katerinas, teic, tev «Priekšraksts» bijis rokās?
Ņem labi izlasi, un tad tev atklāsies,
Ko viņa liek, ko liedz, tavs mērķis mainīsies.
Tā pati labvēle tam satīriķim bija,
Kas šauta tumsoņus ar tautas komēdiju,
Kaut muļķa galmniekiem to paurī šaurajā
Kuteikins būtne bij — ar Kristu līdzīga.
Deržavins, dižo sods, ar liru pērkonīgo
Tur kauna stabā siet drīkst elku iedomīgo;
Pie smaidiem Hemņicers tur patiesību jauc,
Un «Mīlulītes» draugs teic divdomību daudz;
Viņš daudzreiz Kiprīdu ir kailu parādīja, —
Bet cenzūra par to nevienu nesodīja.
Kam viebies? Atzīsties: ja tie vēl rakstītu,
Ar tevi galā tie tik viegli netiktu.
Kas pie tā vainīgs? Tu! Tev paraugs labs un likums
Ir Aleksandra laiks, tā pirmo gadu tikums!
Jel papēti, cik daudz tai laikā iespiests tiek!
Vai gara kultūrā mums tagad jāapsiek?
Sensenās muļķības nudien mums jau par kaunu.
Vai tiešām laikos tais mums atgriezties par jaunu,
Pat tēvuzemes vārds kad nebij ļauts un ciests,
Kad ložņāt verdziski bij cilvēks, rakstnieks spiests?
Nē, nē! Tas posta laiks ir aizgājis, ir garām,
Kad Krievijā viss dots bij tumsonības varām;
Kur lielais Karamzins ir spējis laurus gūt,
Tur nevar nepraša par cenzoru vairs būt. . .
Ņem prātu, labojies, beidz karot reiz pret garu!
«Jums tiesa,» teiksi tu. «Es visam piekrist varu.
Bet vai gan cenzors var pēc sirdsapziņas spriest?
Tad vajadzētu man drīz to, drīz šito ciest.
Jums smiekli nāk, bet man nereti nāk pat raudas:
Es lasu, dusmojos un svītroju bez jaudas .. .
Viss mainās modei līdz: bij lielā cieņā reiz
Pie mums Voltērs, Bentams, Ruso, bet pašreiz
Jau ari pret Milo mums iebildumi krājas.
Turklāt — es nabags vīrs, man sieva, bērni mājās. ..»
Jā, sieva, bērni, draugs, liels ļaunums ir paties:
Viss nelāgais pie mums to dēļ ir ieviesies.
Nu, ko tur teikt? Ja nav tev iespējams it klusu
Mest nost šo amatu un mājās iet uz dusu
Un tavu dienestu par labu atrod cars,
Tad ir tev jāpieņem kaut prātīgs sekretārs.
Atdzejojis Kārlis Strāls
Es valodā tev nezināmā,
Prom ejot, rakstu pantus šos,
Bet apmulsumā patīkamā
Sev uzmanību izlūdzos:
Mans draugs, ikkatru mūža dienu,
Līdz atšķirtībā nesāks stāt
Sirds krūtīs, tevi, tevi vienu
Es nemitēšos dievināt.
Kad svešu vaigu laipni skati,
Jel tici sirdij manējai,
Kā ticēji tu agrāk tai,
Kaut viņas kaisli nesaprati.
Atdzejojusi Paulina Barda
* * *
Gan rotaļās, gan skumju brīžos biji, •—
No manām ziedoņdienām balss tev skan,
Tu manus pirmos sapņus pavadīji.
Es tevi gaidīju, kad vakars klāt, —
Tu atnāci kā jautra vecenīte,
Pie manis sēdies miegā ieaijāt
Un, brillēm zibsnot, tinies lakatā.
Pār šūpuli dzirkst grabulītis jauks,
Un tavas dziesmas sirdi valdzināja,
Starp autiem stabulīte gulēja kā draugs.
To slepus apbūrusi, projām gāji.
Un gaisa bērnība kā sapņu laiks,
Tu iemīlēji bezrūpīgo zēnu.
Starp mūzām lepnām neaizmirstams vaigs
Bij tavējais; pār mani liecies lēni.
Bet cits bij tērps un citādāks tavs tēls.
Kā gan tu, jaukā, pārmainījies spēji!
Jo uguns tavā smaidā uzzibēja
Un dega skatienā kāds maigums kvēls.
Un it kā viļņa plūsma nepakļāvīgs
Bij plīvurs ietvēris tev vieglo stāvu.
Bet galva cirtainā, ko vainags vij,
Ar smaržām mani reibināja spēji.
Zem dzalgām pērlēm krūtis baltas bij
Un tvīkdamas tās klusi nodrebēja …
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Kad mani dzīves dzīrēs skaļās
Reiz sāka vajāt ostrakisms,
Tad satrakotā pūļa paļās
Man atklājās zems egoisms.
Bez nožēlām es gāju projām
No Atēnām, kur tukšums viss,
Bet tava balss man skan joprojām,
Tu tēvu zemes varonis!
Lai liktenis man būtu lēmis
Kļūt allaž bargi vajātam,
Lai draudzību tas būtu ņēmis,
Tāpat kā mīlestību man,
Nekas man trimdā nav par grūtu,
Es visu aizmirstu tūlīt,
Ja tikai tu man draugos būtu
Un attaisnotu, Aristīd.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Dej, smej, cik vari,
Dzen skumjas projām,
Jo tevi haritas
Vainagoja.
Lels šūpulītim
Tev pāri liecās,
Un tavi riti
Pēc laimes tiecās:
Tu baudu vētrai
Uz krūtīm dusi.
Tu mīlas svētlaimei
Piedzimusi.
Ik mirkli ķer
Šai gadu skrejā.
Un lai vienmēr
Tev, mazā feja,
Tīk mana dzeja!
Atdzejojis
Imants Ziedonis
Aiz režģiem es sēžu, sen cietumā sviests.
Jauns ērglis, kam nebrīvē līdzi man ciest,
Mans skumīgais biedrs pleš spārnus, lai glābj,
Pie loga tam pasviesto ēsmu viņš knābj.
Te paknābj, te pamet, un logu vien redz,
Šķiet, gūstekņa domu pats sevī viņš dedz.
Viņš mani ar acīm un balsi tad sauc,
Grib izrunāt vārdus: — Nāc! Projām, draugs, trauc!
Mēs — brīvības putni, brāl, celties ir laiks,
Skriet turpu, kur kalnus sedz mākoņu tvaiks,
Kur jūra grib zilgojot apvāršņus plest,
Kur klejo vien vēji un līdzi tiem — es.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe