Dzīvoja reiz cars Ņikita,
Priekos dīkās dienas sita,
Laba, ļauna nedarot,
Zemei dāsni zaļojot.
Pūlēs mēreni viņš jūdzās —
Eda, dzēra, dievu lūdzās;
Četri desmiti pa tam
Meitu dzima ķeizaram.
Visas brīnišķīgas būtnes,
Daiļas tā kā debess sūtnes,
Kaut no mātēm dažādām;
Augums cēls un tīkams tām,
Koši matu cirtas spīgo,
Soļi ņirb, un balsis līgo;
Acu dzīlēs spoži mirdz
Prāts un tikums, mīļa sirds
Vārdu sakot, valdzināja
Tās no galviņas līdz kājām,
Trūkums bija tikai viens.
Kāds? Pat minēt nepiedien.
Tīrais sīkums! Nieka lieta.
Taču nav tās savā vietā …
Kā to labāk pateikt, klau,
Kā tad īsti viņām nav, —
Tā, lai muļķei klīrīgajai,
Cenzūrai dievkalpīgajai,
Pēkšņi dusmas neuznāk?
Kā lai saka? Kas to māk? …
Princesēm starp kājām cieši…
Nē! Tas izskan pārāk tieši!
Kāpēc nerātnībās steigt?
Mēģināšu tēlos teikt:
Man pie Veneras tīk augums,
Krūtis, mute, kāju šmaugums,
Taču ilgas klusi trauc
Turp, kur mīlas uguns sauc .. .
Kas tur ir? Nekas, ja tīk jums!
It nekas — vai tīrais sīkums.
Bet šā sīkuma, lūk, nav
Princesēm, kas daiļas aug.
Tolaik jau, kad viņas dzima,
Galmā izbrīns nenorima;
Noskumis bij tētiņš pats,
Bēdās mirka mātēm skats.
Kad no bērnu saņēmējām
Trakā ziņa ļaudīs skrēja —
Daudziem, dzirdot runas tās,
Mute vaļā papletās.
Ak! un vai! un ko nu uzsāks!
Dažs gan smējās, tomēr klusām,
Zinot, ka viņš prom kā likts
Tā uz Nerčinsku var tikt.
Cars tad galminiekus sauca,
Aukles, memmes kopā trauca, —
Visiem bargi teica tā:
«It neviens lai nedomā
Manām meitām grēku mācīt!
Ja no jums kāds to būs sācis,
Vai kaut manīt viņām liks,
Ka tām trūkst, vai meitām tiks
Divdomība izsacīta
Vai kaut piga parādīta,
Tad — nav prāts man jokus šķiest!
Sievām likšu mēles griezt,
Vīriem — izgriezt ko no kauna,
Bez kā dzīvot ir vēl ļaunāk.»
Cars bij bargs, bet taisnīgs gan,
Turklāt teiktais skaidri skan;
Bailēs visi zemu klanās,
Piesardzību vērot manās;
Acis vaļā turēt prot,
Savas mantas sargājot.
Sievas, nabadzītes, zilē,
Lai jel viri nekrīt spīlēs;
Viri gaida godībā,
Lai krīt sievas sodībā.
(Laikam dusmas aizdevušas!)
Princeses tā uzaugušas.
Visiem viņu žēl. Tad cars
Padomē šo lietu skar:
Tā un tā — jums viss jau zināms,
Kas te tikai klusi minams,
Tā, lai kalpi nesadzird.
Bajāri nu ilgi domā,
Kā no tādas kaites spirgt.
Padomnieks sirms lēnā omā
Visiem klanās un no sirds
Iebelž sev pa pliko pauri,
Un tā ķeizaram sāk aurēt:
«Gudrais valdniek! Nedusmo
Tu par nelgas pieskārlbu,
Ja par senu mieskārību
Nelaikā tev stāstīts top.
Bij man kādreiz savedēja.
(Droši vien tā pavedēja
Amatu vēl šodien veic!)
Raganu to ļaudis teic.
Viņa visas kaites kliedē,
Locekļus no vārgmes dziedē.
Vajag viņu pameklēt;
Ragana to postu skaudis, —
Ko vēl vajag, to tur spraudīs.» —
«Tūdaļ sargiem pavēlēt!»
Cars Ņikita sauca spēji,
Acīs dusmas pazibēja:
«Raganu to sameklēt!
Un, ja viņa piekrāpt tīkos,
To, ko vajag, nepierīkos,
Tīši melojusi būs
Vai sāks miglu acīs pūst, —
Tad lai nelga es, ne valdnieks,
Ja tai raganai par paldies
Nelikšu uz sārta svilt:
Vismaz tā būs grēkiem dilt.»
Gluži slepeni un klusi
Valstsvīri uz katru pusi
Lika sūtņiem aši steigt,
Cara uzdevumu veikt.
Visur viņi lēkšo, ložņā,
Meklē, klaušina un ošņā.
Paiet gads, iet otrais jau —
Raganas kā nav, tā nav.
Beidzot vienam, kas tāds nadzīgs,
Palaimējās pēdas sadzīt;
Jāja viņš, kur meži slij
(Laikam velns to vedis bij),
Skatās: būda apsūbusi,
Ragana tur dzīvo klusi.
Būdams cara sūtnis, zēns
Iet bez baiļu, kaut gan lēns,
Raganai viņš droši klanās,
Cara lietu klāstīt manās:
Kā no piedzimšanas jau
Princesei nevienai nav.
Mirklī visu saprot burve,
Puisi pabīda uz durvīm,
Saka: «Tagad vākties sāc
Projām, cik vien ātri jaudā,
Citādi būs jāsāk šķaudīt!
Pēc trim dienām atkal nāc —
Tikko ausma nakti gainīs;
Tad būs atbilde un sainis.»
Ragana tad ieslēdzās —
Kuldā ogles gailējās.
Dienas trejas viņa būra,
Velnu apveda ap stūri
Tā, ka pats viņš nāca nest
Šķirstu tai, ko pilī vest,
Pilnum pilnu grēka mantām,
Mūsu dievinājums skan tām.
Bij tur krāsā dažādas,
Lielākas un mazākas,
Glītas, sprogām elegantām ..
»
Ragana no kaudzes tās
Atlasīja labākās,
Četri desmiti pēc skaita, —
Ietina un šķirstā raiti
Ieslēdza — tad sūtnim dod,
Ceļa naudu pieliekot.
Jāj viņš. Sārtojas jau diena.
Puisim pēkšņi prātā ienāk,
Ka ir laiks uz brīdi stāt,
Uzkost, slāpes dzesināt
Degamvīna lāsē labā.
Zēns bij rūpīgs savā dabā —
Allaž ņēma visu līdz,
Kas tiek ceļā iebaudīts.
Zirgs lai ganās. Jautrā omā
Puisis ēd un sapņo — cer,
Ka to cars par grāfu cels.
Pēkšņi sāk par šķirstu domāt:
Kas gan iekšā tur ir likts?
Ko gan burve caram deva?
Skatās šķirbā. Redzēt nevar . ..
Aizslēgts! Ziņkārībā pikts,
Puisis notrīs, pieliek ausi,
Tomēr nekā nesaklausa.
Paož … Ko? Vai tas var būt?
Pazīstamu smaku jūt!
Tas nu gan ir jocīgs jaunums! .
Redzēt nebūtu par ļaunu.
Zēns vairs sekas neapsver,
Šķirstu aši vaļā ver …
Līdz ko vāku vaļā taisa,
Visas tūdaļ spurdz pa gaisu,
Zaros sēž un astes knaisa.
Zēns sāk saukt un labināt,
Drupačiņas grabināt:
Lauž un kaisa — velti viss
(Laikam cits tām ēdesis).
Kas šām nekaiš zaros sēdēt?
Labāk nekā šķirstā dēdēt.
Postā zēns! … Te redz: pa ceļu
Sirma vecenīte nāk.
Līka jau, kā kamols veļas.
Zēns tai klāt un — lūgties sāk:
«Nelaime man mutē smeļas!
Glāb nu, labā māmulīte,
Teic, kā pievarēt to spīti:
Visas zaros laidušās —
Nevaru vairs saķert šās!»
Veča augšup paskatījās,
Nospļāvās un sasūkstījās:
«Darījis tu aplam slikti,
Tomēr velti nav ko dīkt…
Tu tām tikai parādi —
Pašas būs tev klāt, kā liktas!» —
«Nu, paldies!» viņš atsacīja …
Un — tiklīdz kā parādīja —
Visas tūdaļ atlaidās,
Savā mītnē apmetās.
«Cietumnieks»
Autogrāfs. 1822.
Tad, lai prieks nav jānolād,
Viņš bez liekas tielēšanās
Visas šķirstā ieslēgt manās,
Steidzas ātrāk mājās jāt.
Tur tās kņazēm dotas tika,
Katrai savu vietā lika,
Cars aiz prieka lielā tā
Sauc pusvalsti mielastā:
Nedēļu no vietas dzīro,
Mēnesi pa pirti dzīvo,
Padomi liek apbalvot,
Arī raganai ko dod:
No Kunstkameras tai dāvā
Sveces galu spirtā blāvā
(Ko bij visiem vērot gods),
Divus skeletus un čūsku,
Kuras inde dziedē tūsku …
Apbalvots tiek sūtnis lai.
Gals te mūsu pasakai.
Daudzi met man dubļus acīs;
Arī tagad laikam sacīs:
Kāpēc muļķīgs joks te skan?
Kas tiem daļas? Patīk man.
Atdzejojis Jūlijs Vanags