Seit, svešā malā, svēti protu
Vēl glabāt dzimtās ierašas
Un putniņam es vaļu dodu,
Lai pavasarī lido tas.
Vairs nekurnu ar savu garu
Par dieva doto dzīvību,
Ja vismaz vienai būtnei varu
Uz zemes dāvāt brīvību.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Kas, viļņi, jūs ir saistījis,
Kas drošo skrēju apturējis?
Par dīķi, sen kas saglumējis,
Ir straujo plūsmu pārvērtis?
Kurš burvju zizlis nāvējis
Man sirdī cerības un prieku,
Un dvēsli vētraino un jaunību
Ar slinku snaudu remdējis?
Jel, vētra, celies, dzelmi vandi!
Šo nāvējošo valni gāz!
Jel, brīves nesēj pērkon, grandi,
Pār jūru sastingušo brāz!
Atdzejojusi Elīna Zālīte
Kam buru pavēnī tik sirmas šķipsnas pītas!
Cik sen kā ostā klusajā tavs kuģis dzīts —
Cik sen kā miera līksmais mirklis iebaudīts, —
Jau atkal tevi satrauc vilinošais vilnis.
Sniedz roku — mēs ar vienu kaisli esam pilni.
Dēļ zemēm tālajām, kur plašāks debess sāns,
Mēs pametīsim Eiropu ar veco krastu,
Lai citas stihijas sev, nogurušiem, rastu;
Es tevi sveicinu, tu, brīvais okeāns.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Līdz serdei sagrīļoja viss,
Jo dēmons, viltnieks, dzīvi manu
Ar savējo bij vienojis.
Es viņa acīm redzēt sāku, —
Man ticis dzīves pūrs it sīks, —
Bij viņa vārds visneskaidrākais
Ar manu sirdi vienprātīgs.
Tad skaidru skatienu bez baiļu
Es laidu pāri pasaulei:
Vai viņa man patiešām reiz
Bij likusies tik brīnum daiļa?
Ko tajā, jaunais sapņotāj,
Tu meklēji, ko sasniegt tiecies,
Kam aizrautībā akls un vājš,
To dievinot, līdz zemei liecies?
Nu skatiens mans uz ļaudīm vērsts.
Tos ieraugu es augstprātīgus
Un tukši zemiskus vienmēr
Ar muļķību, kas ļauna dīga.
Un baram šim, kas bailēs stieg,
Kam sirdis niecīgas un cietas,
Cēls patiesīgums smieklīgs šķietas
Un mūžu pieredze ir nieks.
Jums, tautām, tiesa: nav ko saudzēt!
Ko gan šie brīves saukļi dos!
Tie baram dzīvi māj un traucē,
Bars tikai jācērpj, jākauj nost,
Tā mantojums no audzes audzē
Ir jūgs ar grabuļiem un posts.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Jau tad, kad, modinādams alkas,
Man šķita jauns viss, kas ap mums, —
Gan skaistas acis, gāršas šalkas,
Gan lakstīgalas dziedājums;
Kad brīvība un jūtas cēlas,
Un iedvesma, ko māksla dod,
Un slava, mīlestība kvēla
Tik dziļi spēja saviļņot,
Tad, aptumšodams baudas dienas,
Ik prieku prazdams sāpēs vērst,
Pie manis, nezinot nevienam,
Kāds ģēnijs ļauns bij sācis sērst.
Šīs sastapšanās skumjas bija:
Skats skaudrais, runas dzēlīgās
Un smaids kā nāves zāles bija
Man krūtīs, sastindzinot tās.
Viņš dievus zaimoja bez stājas,
Par sapni sauca to, kas skaists;
Un iedvesmu viņš nicināja;
Ne ticēja viņš brīvībai,
Ne mīlai; nesaudzīgi smējās
Par visu, dzīvē rodamo,
Un zem šīs saules nevēlējās
Viņš svētīt labvēlīgs neko.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Un sējējs iziet kaisīt seklu .
Es brīves sēklas vientuļš sēju,
Pirms rīta zvaigzne iedegās,
Un kaisīt vergu vagās spēju,
Lai kādreiz brīvi zaļo tās.
Bet tikai velti laiku šķiedu,
Kad dzīvinošo sēklu sviedu —
Zūd labās domas, darbu klāsts . ..
Tad ganieties, jūs rāmie ļaudis,
Jūs neatmodinās nekas!
Vai ganāmpulks ir brīvi jaudis?
Vien nokaujams un cērpjams tas.
Un viss, ko audžu audzes baudīs,
Ir vergu jūgs un pātagas.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Par tevi mana balss skan mīlīga un salda
Un gaina klusumu, kas naktī visur valda.
Pie guļas vietas man kā skumstot svece deg,
Un mana dzeja plūst un burbuļojot tek,
Tek manas mīlas strauts, pilns tevis, līst un saistās,
Nakts tumsā redzu es tik tavas acis skaistās,
Kas mīļi smaida man. Un klusums skaņas nes:
«Mans draugs, mans maigais draugs … es mīlu . .. tava es!…»
Atdzejojusi Elīna Zālīte
* * *
Es ticētu, ka dvēselei būs kādreiz ļauts
No trūdiem aizbēgt turp, kur viņa mūžam mīlēs,
Kur domas, atmiņas trauks bezgalības dzīlēs,
Tad zvēru: sen jau atstātu es zemi šo
Un dzīvi nomestu kā elku postošo.
Turp lidotu, kur tikai saldā brīve valda,
Kur nāves nav, ne tukšā aizspriedumu malda,
Kur doma viena aizpeld debess dzidrumā,
Bet veltīgi es māņu sapņiem ļaujos tā!
Mans prāts ir stūrgalvīgs, prom cerību tas raida,
Aiz kapa niecīgums un iznīcība gaida.
Kā — it nekas? Ne domas, mīlas pirmais prieks?
Man baigi! Sērīgs noraugos — ko man vairs dzīve
sniegs?
Bet ilgi dzīvot vēlos, ilgi mīļās tēlu
Nest sirdī skumīgā kā laimes liesmu kvēlu.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Un mīlas neprātu, kas satrauc sirdi?
Man uzticīga tu, — bet kāpēc gan
Ar skaudrām bailēm mani tirdi?
Kāpēc, kad apkārt pielūdzēju bars,
Tu visiem gribi izlikties tik mīļa?
Kam veltas cerības tavs acu stars
Tiem dāvā maigs, kā maldu gaisma zvīļo?
Es pakļauts tev, un prāts man tagad lieks,
Tu droši zini, esmu mīlas varā,
Un neredzi, ka viņu kaislā barā
Es stāvu kluss un viens kā svešinieks,
Pilns vientulīga īgnuma un kauna.
Ne skata man, ne vārda… cik tu ļauna!
Kad gribu bēgt — tu neievēro to,
Tavs skatiens izbiedēts man neseko.
Kad cita skaistule man vārdus saka
Un saruna kļūst divdomīga mums,
Tu mierīga. Tavs jautrais pārmetums
Man sastingt liek, ja mīlu neizsaka.
Teic, — senais sāncensis kad ierodas
Un redz mūs divatā, — teic, kādēļ tas
Vienmēr tik valšķīgi mēdz apsveikt tevi? …
Kas viņš tev ir? Vai tiesības tam devi
Tā nobālēt un greizsirdībā kaist? .. .
Sai vēlā stundā, kad tas nepieklājas,
Bez mātes, pusapģērbta savās mājās
Kāpēc tu atļauj viņu iekšā laist? . ..
Bet es tev mīļš, jo vienatnē tu proti
Tik maiga būt! Man lūpas skūpstus gūst
Tad liesmainus. Un mīlas vārdi plūst
No tavas dvēseles tik neviltoti!
Mans sāpju posts tev tagad smieklīgs kļūst —
Tev esmu mīļš un projām neaiziešu, ■—
Mans mīļais draugs, kāpēc man mokas nes?
Tu nezini, cik dziļi mīlu es,
Tu nezini, cik tādēļ smagi ciešu.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Par viņu atmiņas es saudzīgs
Sirds dzīlēs auklēju jau sen.
Viens mirklis, atzinīgs un draudzīgs,
Spēj gadiem sildīt paslepen.
Un dzēst vairs nespēju no miņas
Pats savas skumjās vārsmas, ko
Tik mīļi atkārtoja viņa,
Kas dziļi saviļņoja to.
Bet nu, kad mana bēdu lira
Tai atkal krūtīs ilgas bur,
Sirds līdzjūtīgā neiztur,
Un raisās melodija tīra …
Tā bij. Un savā lepnumā
Nu saviļņots es domāt varu:
Man slavu dāvināja tā —
Var būt, ka dzejas dzirksti arī.
Atdzejojis Paulis Kalva
Jums vectēvs drēbnieks, krusttēvs pavārs,
Bet pats jūs moderns goda vīrs.
Ka tautas priekšā spīdat slavā,
Nav jābrīnās, kaut brīnums tīrs.
Man senči smalki, bet ja būtu
Man zināms, kur tāds radiņš mīt,
Kas man par velti fraku šūtu
Vai ņemtos zupu izvārīt!
Atdzejojis Harijs Hetslers
Smags dažkārt vezums, taču aši
Bez mitas tālāk rati trauc,
Un sirmais laiks, šis vedējs brašais,
No bukas nenokāpdams, brauc.
No rīta ratos kāpjam draiski,
Vai kaklu lauzt mums nesas prāts,
Un, nonicinot tīksmi laisku,
Vēl uzkliedzam: brauc!…………..
Vairs dienvidū tās dūšas nava, —
Mums kratoties spars apsīkt sāk,
Un biedē grambas, kalni, gravas …
Mēs kliedzam: muļķi, palēnāk!
Ar to, ka rati trauktin traucas,
Mēs aprodam, kad tuvu riets.
Uz naktsmājām jau snaužot braucam,
Bet laiks joprojām zirgus triec.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries tu —
Tā ilgā atšķirtībā gāja daudzi gadi;
Tu tagad esi jauneklis — un nu
Tu dienas priekam, gaismai, brīvei vadi.
Tev pašķirts ceļš uz plašu darbību,
Tik daudz tev sajūsmas un aizrautību saldu,
Daudz rūpju tīkamu un acumirkļa maldu!
Tik bieži asinis tev satrauc jaunā sirds!
Un, pārbaudot to sapņu cerās straujās,
Tev skaidra draudzība un mīlestība mirdz.
Atdzejojis Imants Lasmanls