* * *
1.
Pie lepnās cara pils jau snaudā sardze slīga,
Un ziemeļvaldnieks pats šai stundā vientulīgā
Viens lēma likteņus kā patvaldības sargs,
Ko galvā kronētā bij izlolojis klusi.
Kam kārta pienākusi,
Ar klusu nebrīvi to aplaimoja.
2.
Par saviem darbiem pats viņš pabrīnīties spēja,
Kā cēlam labdarim tam skatiens žigli skrēja
No Tibras dienvidos līdz Vislai, blāv kur riets,
No Ņevas ziemeļos līdz torņiem Gibraltārā:
Viss padevībā vārā
Liec galvu triecienam un klusot jūgā iet.
«Tā ir!» viņš sacīja. «Sauc tautas skaļu slavu,
Ka kritis Lielais Elks ar lepno troni savu,
4.
Cik sen, ka Eiropa vēl pārdzīvoja šausmas?
Cik sen, ka Vācija bij jauna laika jausmās?
Pār Neapoli kvēls bij kaujas karogs celts,
Aiz Pirenejiem pat bij tautām brīve dota,
Ar kaujām izkarota;
Vairs tikai ziemeļos lemts patvaldībai zelt.
5.
Kur esat visi jūs, kas brīvi cildināja?
Nu ko? Par likumiem jūs gudrus vārdus krājat
Un runas sacerat, un ejat tautai melst.
Lūk, ķeizars! Kur ir Bruts? Ak runasvīri tizlie,
Jel skūpstiet krievu zizli,
Tas samin visus jūs, šis papēdis no dzelzs.»
Viņš pēkšņi juta: gars kāds lidinājās,
Te it kā pagaist prom, te atkal blakus stājas;
Un ziemeļvaldniekam pat šermuļi sāk skriet:
Ar skatu ieurbās viņš telpas tumsā zaigā —
Skan pusnakts stunda spalgi.
Un viesis ierodas, un slēdžiem cauri iet.
7.
Tas bija dižais virs, ko rēgi atsūtīja;
Viņš kādreiz likteņus kā valdnieks lēmis bija,
Viņš cariem lepnajiem reiz lika galvas liekt.
Viņš brīves dumpinieks un brīves bende jaunais,
Viņš asinssūcējs ļaunais,
Kas pēkšņi pagaisa kā miglājs, vēja triekts.
8.
Ne tuklums dīkdienīgs, ne grumbu raksti liegi,
Ne gaita smagnējā, ne agrie matu sniegi,
Ne acu mirdzums blāvs, kas iesācis jau dzist,
Nekas to nepauda, ka varonis šis būtu,
Jau gājis trimdu grūtu,
Kur caru lēmums bargs to jūrās sūtījis.
Ai nē, tā dižais skats bij pilns ar spēku dzīvu,
Te tālēs aizklīda, te spožu liesmu plīvā
Tas neatvairāms tā kā zibens plaiksnījās;
Viss spēkā ziedošā un vīrišķīgā garā
Pie Ziemeļzemes cara
Kā baiga atmiņa viņš draudīgs ieradās.
10.
Tāds bija toreiz viņš, kad Austerlicas kaujā
Daudz pulku satrieca viņš uzbrukumā straujā,
Kad krievi pirmoreiz no nāves metās bēgt;
Tāds bija toreiz viņš pēc spožās veiksmes savas,
Kad Tilzītē bez slavas
Cars jaunais ieradās ar frančiem mieru slēgt.
Atdzejojis Arturs Goba
Vēl reizi pēdējo tev ceļus skāvis,
Es biju vārdos rūgtām domām ļāvies.
Viss izbeidzies — tavs čuksts man atbild ass.
Man sevi pievilt negribētos vairs,
No tavām takām ilgas projām dzīšu,
Un bijušo varbūt es aizmirsīšu —
Nav radīts man šis mīlas sapnis kairs.
Tu esi jauna: dvēsele tev skaista,
Gan tevi mīlēt vēl jo daudzi alks.
Atdzejojis Harijs Heislers