43761.fb2 PIRMAIS S?JUMS LIRIKA 1813--1826 - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

PIRMAIS S?JUMS LIRIKA 1813--1826 - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 16

DAVIDOVAM PĒC AICINĀJUMA KOPA AR VINU DOTIES PA JURU UZ KRIMAS DIENVIDU KRASTU

Nē, nē, mans resnais Aristip:

Kaut tik man tavas runas sājās

Un tikums, kurā esi stiprs,

Un treknais pusdiengalda klājums,

Es nevaru tev līdzi braukt

Uz Tauriju, kur vilnis skanīgs.

Tev, Kiprīdas un Bakha draugs,

Es lūdzu — neaizmirsti mani!

Kad Eneldas tēvs, kurš jau

No diloņkaites stipri sanīkst,

Reiz posās jūras tālē braukt,

Tam Horācijs, tāds lišķis jauks,

Vēl odu piesūtījis bija,

Kur, it ne druskas nesatraukts,

Viņš rāmu laiku apsolīja.

Es glaimu odas lieku nost;

Nav diloņa, no kā tev bīties:

Es debestēvam izlūdzos

Tev ceļā krietnu apetīti.

Atdzejojis Arvīds Skalbe

KUĢIM

Tev, spārnotais, tev, jūru košum,

Es lūdzu — peldi, peldi rāms

Un dārgo ķīlu glabā drošu

Mums mīlai, lūgsnām, cerībām!

Tu, rīta vēju dzestrais svaigum,

Uz laimi traukties burai liec, —

Ar jūras bangojumu spraigu

Tai tikai sirdi nesatriecl

Atdzejojis Arvīds Skalbe

Lai Dāvids augumā bij mazs,

Bet veica milzi Goliātu,

Kaut bij gan ģenerālis tas,

Gan grāfam līdzināms mīļprātu.

Atdzejojis Jūlijs Vanags

PROZERPĪNA

Flegetonas krāces palo,

Enu valstij grodi trīc,

Plutons zirgiem krēpes skalo;

Peliona klinšu galos

Viņš pie nimfām steigsies drīz.

Līcim apkārt Prozerpīna

Viņam pēdas steidzas dzīt,

Brīžiem greizsirdībā cīnās,

Brīžiem vienaldzībā slīd.

Jauneklis tai cieņā dziļā

Pēkšņi ceļā; jūsmā kaist:

Kaisle arī dievēm mīļa,

Iepatīk tai mirstīgais.

Lepnā valdniece ar skatiem

Viņu sauc un glāstīt grib;

Liegi skauj — un drīz jau ratiem

Enu valstī spieķi zib:

Mākoņsegās slēpti, abi

Viņpasaules pļavas redz

Kreisā pusē, bet pa labi

Stingums Lētas krastus sedz.

Tur jau nemirstība valda,

Līksmes mirkļiem gala nav,

Prozerpīna jūsmā saldā

Zvīļo kroni noņem jau,

Iekrīt puiša karstās skauj ās,

Skūpstu aizmirstībai ļaujas,

Viņam sevi atdodot,

Grimst tie svētlaimības dūnās,

Jūtot medu visās šūnās …

Mīlas stundas steigties prot;

Flegetonas krāces palo,

Enu valstij grodi trīc:

Plutons zirgiem krēpes skalo,

Atpakaļ viņš steidzas drīz.

Dzird to Zemes dieve; klusi

Mīļākajam acis met,

Slepeni uz āra pusi

Prom no aizsaules to ved;

Laimīgais ver lēnām durvis,

Rokturi uz leju liec, —

Un tam pretim lido burvīgs

Sapņu tēlu mānīgs spiets.

Atdzejojis Andris Vējāns

Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss

Ar krēslas stundas valgo elpu,

Kad sadzird allaž sirds un auss,

Kā zili viļņi dun pa telpu.

Atdzejojis Andris Vējāns

mihailovska

8 2

Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss,

Kā pelēks svina auts pār debess jumu klājas,

Un mēness miglains viz, no tumsā priedulāja

Kā parādība izniris …

Sai brīdī sajātos es noskumis bezgala,

Daudz spožāks mēness aust, es zinu, citā malā;

Tur liega siltuma pilns novakara gaiss;

Un, krāšņi spulgodams, tur viļņo jūras klajš,

Pār kuru zila debess kļaujas …

Laiks klāt: patlaban tur pār kalnu viņa iet

Uz stāvo piekrasti, ko plosa bangas straujas;

Zem pazīstamās klinšu kraujas

Patlaban viņa sēž, tai acīs skumjas vied …

Sēž vientuļa ,.. šobrīd neviena nav, kas stāsta,

Kā viņas mīlas alkst, tai ceļus nenoglāsta;

Tā viena … noskūpstīt nevienam neatļauj

Ne lūpas valganās, ne plecus, krūtis baltās.

Nav cienīgs it neviens, lai viņas mīlu gūtu.

Tu esi viena, jā? … tu raudi? … mieru jūtu;

Bet ja nu………………………………………………

Atdzejojis Harijs Skuja

JŪRAI

Ardievu, stihija tu brīvā,

Tā es no tevis atvados.

Skrej zilie viļņi spēkā dzīvā,

Tu, lepni daiļā, sūti tos.

Kā drauga balss, tik bēdu pilna,

Uz atvadām vēl mani sauc.

Tavs drūmi šalkojošais vilnis

Vēl reizi pēdējo šurp trauc.

Tu dvēselei man dārga biji,

Pa taviem krastiem klīdu es,

Vai klāja migla, lietus lija,

Tev nācu savas domas nest.

Cik mīļa bij man atbalss tava

Un dobjās skaņas, dzelmes balss,

Un vakars, kad vairs trokšņu nava,

Kad klusumā ir brāzmām gals.

Vien zvejnieklaivas bura slīd

Tik pazemīgi tavā varā,

Slīd drosmīgi, kur viļņi spīd.

Bet, ja tu pārgalvīga garā, —

Pat kuģi tavā dzelmē krīt.

Uz mūžu neizdevās atstāt

Šīs vietas nekustīgās man,

Kur tavas gaviles dzird krastā,

Lai viļņu kraujās neparastās

Man aizbēgusi dziesma skan.

Tu sauci gaidās — važas sēja,

Un velti sirds man rāvās tad,

To milzu kaisle satvert spēja,

Bet krastu neatstāt nekad.

Ko nožēlot? Kurp ceļš man ietu —

Tā bezbēdīgas trauksmes nests?

Jo tavā klaidā vienu vietu

Līdz dvēselei tad justu es.

Tā augsta klints. Kaps dižai slavai.

Tur saltā miegā grima kluss,

No atmiņas kas izdzēsts nava —

Tur Napoleons aprakts dus.

Tur izdzisa viņš savās mokās,

Tam nopakaļ, kā vētras saukts,

Cits ģēnijs metās nāves rokās,

Kas mūsu domam lika augt.

Viņš zuda, brīves apraudātais,

Vien viņa vainags zaļo mums.

Trauc jūras klajums, viļņu klātais,

Tev veltīts viņa dziedājums.

Tavs atveids viņā redzams bija,

Viņš, tevis radīts, nebij rāms,

Kā tevi — drūmais spēks to vija,

Viņš bija dziļš un nevaldāms.

Ir tukša pasaule. . . Kurp doties

Pa taviem viļņiem varu es?

Jo liktens ļaudis vienlīdz sodot —

Kur labums, tur jau tirāns modies,

Vai apgaismības tukšums nests.

Ardievu, jūra! Paliek manī

Tavs skaistums lepni uzvarošs,

Vēl ilgi dzirdēšu, kā skani,

Kad riets pie apvāršņa deg košs.

Un mežos, tuksnešmalās klusās

Es aiznesīšu, tevis skauts,

Gan klintis, straumes, kam nav dusas,

Gan viļņus, kas tā spīd un sauc.

Atdzejojusi Mirdza Ķempe