Nē, nē, mans resnais Aristip:
Kaut tik man tavas runas sājās
Un tikums, kurā esi stiprs,
Un treknais pusdiengalda klājums,
Es nevaru tev līdzi braukt
Uz Tauriju, kur vilnis skanīgs.
Tev, Kiprīdas un Bakha draugs,
Es lūdzu — neaizmirsti mani!
Kad Eneldas tēvs, kurš jau
No diloņkaites stipri sanīkst,
Reiz posās jūras tālē braukt,
Tam Horācijs, tāds lišķis jauks,
Vēl odu piesūtījis bija,
Kur, it ne druskas nesatraukts,
Viņš rāmu laiku apsolīja.
Es glaimu odas lieku nost;
Nav diloņa, no kā tev bīties:
Es debestēvam izlūdzos
Tev ceļā krietnu apetīti.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Tev, spārnotais, tev, jūru košum,
Es lūdzu — peldi, peldi rāms
Un dārgo ķīlu glabā drošu
Mums mīlai, lūgsnām, cerībām!
Tu, rīta vēju dzestrais svaigum,
Uz laimi traukties burai liec, —
Ar jūras bangojumu spraigu
Tai tikai sirdi nesatriecl
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Lai Dāvids augumā bij mazs,
Bet veica milzi Goliātu,
Kaut bij gan ģenerālis tas,
Gan grāfam līdzināms mīļprātu.
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Flegetonas krāces palo,
Enu valstij grodi trīc,
Plutons zirgiem krēpes skalo;
Peliona klinšu galos
Viņš pie nimfām steigsies drīz.
Līcim apkārt Prozerpīna
Viņam pēdas steidzas dzīt,
Brīžiem greizsirdībā cīnās,
Brīžiem vienaldzībā slīd.
Jauneklis tai cieņā dziļā
Pēkšņi ceļā; jūsmā kaist:
Kaisle arī dievēm mīļa,
Iepatīk tai mirstīgais.
Lepnā valdniece ar skatiem
Viņu sauc un glāstīt grib;
Liegi skauj — un drīz jau ratiem
Enu valstī spieķi zib:
Mākoņsegās slēpti, abi
Viņpasaules pļavas redz
Kreisā pusē, bet pa labi
Stingums Lētas krastus sedz.
Tur jau nemirstība valda,
Līksmes mirkļiem gala nav,
Prozerpīna jūsmā saldā
Zvīļo kroni noņem jau,
Iekrīt puiša karstās skauj ās,
Skūpstu aizmirstībai ļaujas,
Viņam sevi atdodot,
Grimst tie svētlaimības dūnās,
Jūtot medu visās šūnās …
Mīlas stundas steigties prot;
Flegetonas krāces palo,
Enu valstij grodi trīc:
Plutons zirgiem krēpes skalo,
Atpakaļ viņš steidzas drīz.
Dzird to Zemes dieve; klusi
Mīļākajam acis met,
Slepeni uz āra pusi
Prom no aizsaules to ved;
Laimīgais ver lēnām durvis,
Rokturi uz leju liec, —
Un tam pretim lido burvīgs
Sapņu tēlu mānīgs spiets.
Atdzejojis Andris Vējāns
Ar krēslas stundas valgo elpu,
Kad sadzird allaž sirds un auss,
Kā zili viļņi dun pa telpu.
Atdzejojis Andris Vējāns
8 2
Dziest diena lietainā; nakts dūmakā gaist viss,
Kā pelēks svina auts pār debess jumu klājas,
Un mēness miglains viz, no tumsā priedulāja
Kā parādība izniris …
Sai brīdī sajātos es noskumis bezgala,
Daudz spožāks mēness aust, es zinu, citā malā;
Tur liega siltuma pilns novakara gaiss;
Un, krāšņi spulgodams, tur viļņo jūras klajš,
Pār kuru zila debess kļaujas …
Laiks klāt: patlaban tur pār kalnu viņa iet
Uz stāvo piekrasti, ko plosa bangas straujas;
Zem pazīstamās klinšu kraujas
Patlaban viņa sēž, tai acīs skumjas vied …
Sēž vientuļa ,.. šobrīd neviena nav, kas stāsta,
Kā viņas mīlas alkst, tai ceļus nenoglāsta;
Tā viena … noskūpstīt nevienam neatļauj
Ne lūpas valganās, ne plecus, krūtis baltās.
Nav cienīgs it neviens, lai viņas mīlu gūtu.
Tu esi viena, jā? … tu raudi? … mieru jūtu;
Bet ja nu………………………………………………
Atdzejojis Harijs Skuja
Ardievu, stihija tu brīvā,
Tā es no tevis atvados.
Skrej zilie viļņi spēkā dzīvā,
Tu, lepni daiļā, sūti tos.
Kā drauga balss, tik bēdu pilna,
Uz atvadām vēl mani sauc.
Tavs drūmi šalkojošais vilnis
Vēl reizi pēdējo šurp trauc.
Tu dvēselei man dārga biji,
Pa taviem krastiem klīdu es,
Vai klāja migla, lietus lija,
Tev nācu savas domas nest.
Cik mīļa bij man atbalss tava
Un dobjās skaņas, dzelmes balss,
Un vakars, kad vairs trokšņu nava,
Kad klusumā ir brāzmām gals.
Vien zvejnieklaivas bura slīd
Tik pazemīgi tavā varā,
Slīd drosmīgi, kur viļņi spīd.
Bet, ja tu pārgalvīga garā, —
Pat kuģi tavā dzelmē krīt.
Uz mūžu neizdevās atstāt
Šīs vietas nekustīgās man,
Kur tavas gaviles dzird krastā,
Lai viļņu kraujās neparastās
Man aizbēgusi dziesma skan.
Tu sauci gaidās — važas sēja,
Un velti sirds man rāvās tad,
To milzu kaisle satvert spēja,
Bet krastu neatstāt nekad.
Ko nožēlot? Kurp ceļš man ietu —
Tā bezbēdīgas trauksmes nests?
Jo tavā klaidā vienu vietu
Līdz dvēselei tad justu es.
Tā augsta klints. Kaps dižai slavai.
Tur saltā miegā grima kluss,
No atmiņas kas izdzēsts nava —
Tur Napoleons aprakts dus.
Tur izdzisa viņš savās mokās,
Tam nopakaļ, kā vētras saukts,
Cits ģēnijs metās nāves rokās,
Kas mūsu domam lika augt.
Viņš zuda, brīves apraudātais,
Vien viņa vainags zaļo mums.
Trauc jūras klajums, viļņu klātais,
Tev veltīts viņa dziedājums.
Tavs atveids viņā redzams bija,
Viņš, tevis radīts, nebij rāms,
Kā tevi — drūmais spēks to vija,
Viņš bija dziļš un nevaldāms.
Ir tukša pasaule. . . Kurp doties
Pa taviem viļņiem varu es?
Jo liktens ļaudis vienlīdz sodot —
Kur labums, tur jau tirāns modies,
Vai apgaismības tukšums nests.
Ardievu, jūra! Paliek manī
Tavs skaistums lepni uzvarošs,
Vēl ilgi dzirdēšu, kā skani,
Kad riets pie apvāršņa deg košs.
Un mežos, tuksnešmalās klusās
Es aiznesīšu, tevis skauts,
Gan klintis, straumes, kam nav dusas,
Gan viļņus, kas tā spīd un sauc.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe