Grāmatu izdevējs
Jums dzeja tīrā rotaļiņa:
Darbs jums pie galda piesēsties,
Jau ļaudīs izpaudusies ziņa,
Ko man vistīksmāk klausīties:
Teic, poēma jums sarakstīta,
Jauns cēlas domas veidojums.
Un nu — es sagaidu no jums,
Lai cena tai tiek nosacīta.
Kas mūzām mīļš un grācijām,
Tam vārsmas rubļos samainīsim.
Ik rakstu lapu pārvērtīsim
Par labām asignācijām …
Kam nopūtāties jūs tik grūti,
Ja vaicāt ļauts?
Dzejnieks
Ar visu būti
Es kavējos pie dienām tām,
Kad dzejnieks, bagāts cerībām,
Jauns, bezrūpīgs, es spalvu tvēru
Ne peļņas pēc, bet iedvesmā.
Un mežs man teiksmu durvis vēra
Un klintis cēlā lepnumā,
Kur vienkāršībā savrupā
Uz fantāzijas dzīru māju
Es bieži mūzu aicināju.
Tur saldāk skanēja man balss,
Un brīvāk sapņi lidinājās
Tur nakšu stundās vēsmīgajās;
Vai ziedos lauks, vai mēness palss,
Vai vēja brāziens kapličā,
Vai aukles teika burvīgā —
Viss rosināja maigo prātu.
Ik atpūtā vai rotaļā
Kāds dēmons valdonīgs bij klātu,
Man visur līdzi lidodams
Un jaukas skaņas dungodams.
Kāds grūtums smags tad galvā dima
Un dīvains nemiers plosījās;
Tad brīnišķīgi sapņi dzima,
Un raitu ritmu saskaņās
Vārds vārdam sekot nenorima
Un slēdzās dzidrās atskaņās.
Tad harmonijā sacensties
Tik straujais vējš un meža šalka
Vai vālodzes balss lokansmalka,
Vai naktī jūras dunējiens,
Vai rātnā strautu viļņu spēle
Ar mani spēja. Lepns un viens
Es nevēlējos jūtu kvēlē
Ar seklo pūli dalīties,
Nedz, mūzas veltes nonievājot,
Par viņu cenu kaulēties;
Tās greizsirdīgi paglabājot,
Es biju sargs tām skops un ciets.
Tā glāstus, ko tam mīlā sniedz,
Pilns greizsirdīgas pašlepnības,
No pūļa glumās ziņkārības
Slēpj mīlnieks, māņu valgos siets.
Grāmatu izdevējs
Bet vientulīgos sapņo jumus
Drīz slava atvietoja jums:
Pērk ļaudis jūsu ražojumus,
Kad citiem pārklāj pelējums
Gan prozas grāmatas, gan dzejas,
Jo nerod lasītāju sejas
Pat laipna smaida tām pie mums.
Dzejnieks
Tas laimīgs, darbus dvēslei dārgos
Kas klusībā ir glabājis
Un cilvēkos kā saltos zārkos
Nav jūtām atbalss meklējis,
Kas mūzu veltes tirgū nenes,
Kas dzejnieks bijis klusēdams
Un, slavas ērkšķus ne juzdams,
Ir aizmirsts aizgājis no šenes.
Viņš — gudrais dzīvē pelēkajā.
Kas slava? Pasakiet man to:
Vai tas, ka tumsons tevi vajā?
Vai tas, ka muļķis apjūsmo?
Grāmatu izdevējs
Zukovskis sacīja to pašu,
Tāpat lords Bairons domāja;
Bet viņu darbus izpirka
Ar prieku ļaudis itin aši.
Jūs tiešām dziļi apskaust var:
Jums vaļa slavēt, pelt vai saudzēt,
Un jūsu dzejas pērkons skar
Ik ļaundari uz audžu audzēm.
Spēj dzejnieks drosmei spārnus dot,
Spēj savu mīļo apjūsmot,
Kā Korinu to celdams tronī…
Jums slava šķiet par tukšu toni,
Bet sievu sirds, lūk, slavu tver;
Jel rakstiet tām. To auss viskairāk
Anakreona glaimus dzer;
Un jaunībā mums rozes vairāk
Par Helikona lauriem sver.
Dzejnieks
Ak, patmīlības sapņu šalka!
Ak, jauno dienu trokšņains bars!
Man arī dzīves vētrās gars
Pēc dāmu ievērības alka.
Ir mani acis skaistākās
Ar liegu smaidu lasījušas,
Ir mīļas lūpas čukstējušas
Man ausīs vārsmas manējās!
Bet ko tur! Gaišo brīvi savu
Tām ziedot neļauj vēsais prāts:
Lai jauneklis dzied viņām slavu,
Vēl dabasmātes lutināts.
Kas man par viņām? Dzīves klaidi
Rit prom, es atdots klusībai,
Un nepieskarsies liras vaidi
Vairs viņu dvēslei šaudīgai.
Nav šķīsts un tīrs tām domu gājiens;
Lai tās mūs saprot — neceriet,
Un iedvesma — šis dievu mājiens —•
Tām smieklīga un tāla šķiet.
Ja nevilšus vēl kādreiz prātā
Man sievu iedvests dzejols skan —
Tad nosmeldz sirds un trīsas krata:
Top kauns par seniem elkiem man.
Pēc kā es, nelaimīgais, tiecies?
Kā priekšā pazemīgi liecies
Mans lepnais gars? Un ko turklāt
Es nekautrējos dievināt? …
Grāmatu izdevējs
Man tīk šis niknums. Dzejnieks jau
Tāds ir. Par ko jūs sašutuši,
Tas nav man jāzin; bet vai gluži
Nekāda izņēmuma nav?
Starp daiļām dāmām nav nevienas,
Kas jūsmu vērts un kaislību,
Kas saista dzejas pavedienus
Ar visspēcīgo daiļumu?
Jūs klusat?
Dzejnieks
Dzejniekam vai lauzt
Maz vajag sirdī smago snaudu?
Tur bijušais vairs neataust.
Kas ļaudīm daļas, ko es zaudu?
Es viņiem svešs! … Vai dvēselē
Vēl loloju es kādu tēlu?
Vai bijis laimīgs es vai nē?
Vai, sāpju izmocīts un žēlu,
Es slēpu asras raudājis? …
Kur bija viņa, kuras acis
Man debess gaišums smaidījis?
Vai mūžs? vai viena nakts? — kas sacīs?
Kam sāpju dzīles putās kult!
Vēls mīlas vaids tik neprāts šķitīs,
Ko apmulsusi mēle muld.
Kaut viena sirds to sapratīs,
Tak nodrebēs tik skumju palos,
Jo tā jau liktens nolicis.
Ar ko lai iedvesmā es dalos?
Bij viena — ak, ar viņu gan
Es spētu izjust aizgrābtību,
Kas mīlas svētā dzejā tvan.
Tik viņa viena izprastu,
Pēc kā man tumšā dzeja slāpa;
Kā maigas mīlestības lāpa
Tā manā sirdī liesmotu.
Bet ak! tās veltas vēlēšanās!
Tā neuzklausa pielūgšanās.
Sirds sāpes, mokas viņa nld;
Šīs zemes līksmju izpaušanās
Kā dievei viņai garām slīd.
Grāmatu izdevējs
Tātad ar mīlu izdzisušu
Un slavas šļupstu atēdies,
Jūs jau pirms laika apņēmies
Raut svētās liras stīgas pušu.
Bet, atmetot šo trokšņu dzīvi
Un mūzas, modi grozīgo, —
Ko gribat izvēlēties?
Dzejnieks
Brīvi.
Grāmatu izdevējs
Tas jauki. Novēlu jums to,
Bet pievērsieties lietderībai.
Šis gadsimts — veikals: dzelžainā
Šai laikā arī brīves nava
Bez naudas. Ko gan dot spēj slava,
Spožs ielāps raibiem dzīpariem
Uz dziesminieka kankariem?
Mums vajag zelta, zelta, zelta,
Zelts — mūsu mūža ieguvums.
Te jūsu noliegšana velta;
Es zinu, dzejas dārgas jums,
Kamēr vēl kvēlo fantāzija;
Zūd tā — un tūdaļ, kungi, tumst
Jau dzejas uguns, — tik i bija!
Ir vienkārši man pasakāma
Jums doma, kas jūs neaizskar:
Gan iedvesma nav pārdodama,
Bet manuskriptu pārdot var.
Ko kavēties? Jau lasītāji
Surp apvaicāties atstaigā,
Ap leti žurnālisti snāj,
Aiz viņiem liesie dziedātāji, —
Ko kurš: viens barību lūdz spalvai,
Cits dvēselei, cits satīrai.
Un tāpēc jūsu mūzas balvai
Es ticu īsti raženai.
Dzejnieks
Jums taisnība. Te jums mans manuskripts.
Salīgsim.
Atdzejojis Kārlis Strāls
(Mihallovskā 1824)
Kā to kopš senām dienām redz,
Pa draugam dziesminieki jūtas:
Tiek vienai mūzai upurēts,
Deg viena uguns visu krūtīs.
Cits liktenis ikvienam gan,
Bet radinieki viņi garā.
Pie Ovīdija zvērēt varu:
Tuvs, Jazikov, tu esi man!
Jau sen pie tevis devies būtu,
Uz jauko mītni aizsteigtos,
Kur ceļavīrs pēc gaitas grūtas
Var smago spieķi nolikt nost.
Pēc tam kad nāktos projām doties,
Man būtu kļuvis gaišāks prāts,
Ar tevi brīvi runājoties,
Un tavas liras spirdzināts.
Bet liktenis par mani smejas:
Sen klaiņoju bez pajumtes,
Kurp aiztriec patvaldības vēji;
Nakts pienāk — nezinu vēl es,
Kur ausīs rīts. Nu dienas gausas,
Kā važas kaltas, trimdā rit.
Es tevi aicinu, jel klausies,
Šai sādžā ceru sagaidīt.
Te moris, ko par audžudēlu
Bij pieņēmis cars Pēteris,
Vergs, galmā lolots, piemirsts vēlāk,
Mans sencis, kādreiz piemitis.
Elizabetes1 galmu dīko
Un dzīvi spožo, izšķērdīgo
Viņš piemirsa, kad vecs un rāms
Par Āfriku šeit domās slīga
Zem parka liepām sirmajām.
Brauc! Līdz ar mani apskaut varēs
Šeit tevi nerātnis vēl kāds,
Uz kuru labvēlīgs tavs prāts,
Mans tuvinieks un brālis garā;
Viņš, Delvigs, mūzu priesteris,
No mums ne mirkli neatstāsies,
Un trijatā tik labi klāsies,
Ka gaišs kļūs trimdas stūris šis.
Tiks piemānīti sardzes vīri,
Tad brīves balvas slavēsim,
Ies vaļā skaļās, jautrās dzīres,
Kā jaunībā mums tikās trim.
Mēs glāzes cilāsim pie galda,
Un vārsmas skandinātas tiks,
Būs padzīts garlaiks uzmācīgs,
Kas ziemas vakaros te valda.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Kad atbild draugs uz runu tavējo
Ar dzēlīgu un īgnu klusēšanu;
Kad viņš no tavas rokas savējo
Rauj kā no čūskas nost ar drebēšanu;
Kad viņš, ar skatiem tevi caururbdams,
Ar necieņu par tevi galvu krata,
Tad nesaki: «Viņš slims un neciešams,
Tam dvēsle grūtsirdības samaitāta.»
Tad nesaki: «Viņš nepateicīgs, Jauns,
Viss mūžs tam īgna lietuvēna varā;
Viņš tumšs un vājš: būt draugos viņam —
kauns.
Ja teiksi tā, vai būsi taisnīgs garā?
Ak, ja tā ir, tad, pīšļos sadragāts,
Viņš gatavs lūgt no tevis izlīgšanu.
Bet ja nu svēto draudzību tavs prāts
Ir izvērtis par tumšu vajāšanu?
Ja viņa biklo fantāziju tu
Ar ļaunām asprātībām esi dzēlis?
Ja viņa nievāšanā rotaļu
Sev atradis, tu neslavu tam cēlis?
Ja pats tu mēlnesim un bezkauņam
Ķā neredzama atbalss esi bijis,
Ar smiekliem nododams to naidniekam
Un aizmigušu važās sasaistījis, •—
Ja nu tev sirdī viņa skumjais skats
Ir atklājis, kāds slēpts tur ļauna šķiedums,
Tad nerunā un ej: tu notiesāts,
Pār tevi kritis ir visbargais spriedums.
Atdzejojis Kārlis štrāls
Bet tādas važas panest var;
Tā lakstīgala dziesmās savās —
Šis dziedātāju putnu cars —
Ap lepno rozi nebrīvs maldās,
Tās jaukums neļauj projām iet,
Viņš maigu dziesmu rozei dzied
Pa nakti kaisles trīsās saldās.
Atdzejojis Imants I.asmanis
Es nedomāju skumt par rozēm,
Ko pavasara salnas skar;
Man vīnogas tīk saules gozē,
Kas ķekarus uz leju kar;
Man tīk to zelta smagums līgans,
Kas rudens daili sirdī lej ;
Tās iegarenas, caurspīdīgas —
Kā pirksti jaunai meitenei.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Tu mīlas strūklaka, šalc man,
Tev nesu divas rozes maigas,
Kur nerimstoša čala skan
Un tavas asaras rit zaigas.
Ar sudrabainiem putekļiem
Tu mani vēsi aprasini.
Tu, laimes avots, teiksmas zini,
Salc man par laikiem bijušiem.
Ak strūklas maigās, strūklas sērās!
Ko vēsta marmors, valgmes skarts?
Skats tālas zemes slavā vērās, —
Bet kur ir, Marija, tavs vārds?
Vai tiešām, harēmzvaigzne bālā,
Šeit tevi aizmirstība sedz?
Zarema, Marija — šķiet tālas
Kā laime, kuru sapnī redz.
Varbūt vien iedomātas ainas —
No tukšas miglas iznirst tās,
Tik gaistošas un brīnumainas,
Sirds slēpto ilgu radītas?
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Nakts sumināts,
Gaiss klusi šņāc,
Gvadalkvivira skrej un krāc.
Mēness zeltu lecot laista;
Klusu! … klau, kur ģitāra! …
Spāniete, lūk, smulga, skaista,
Atslienas uz balkona.
Nakts sumināts,
Gaiss klusi šņāc,
Gvadalkvivira skrej un krāc.
Nomet sagšu, eņģei balto,
Parādies kā liljas zieds
Un caur margu čugunkalto
Daiļkājiņu laukā liec!
Nakts sumināts,
Gaiss klusi šņāc,
Gvadalkvivira skrej un krāc.
Atdzejojis Vilis Plūdonis
563
* * *
Pret ļaužu pārmetumiem ciets,
Es pīšļus nokratīt no drānām
Uz svešu zemi taisos iet.
Lai sirdī rimst un paliek kaunā
Tā senā balss, kas šļupstos skan!
Ardievu, tēvuzeme ļaunā,
Kaut gaismu dāvāji reiz man!
Ardievu, krēslā tītās sienas,
Kur klusi aizritēja laiks!
Bij trauksmainas, bij rāmas dienas,
Bij apcere, bij sapņu tvaiks.
Un nu, kad tālā gaitā doties
Sī diena, briesmu pilnā, liek,
Ļauj, mīļo brāl, mums sarokoties.
Viss notiks tā, kā jānotiek.
Un novēli, lai ceļš man vaļā
. . . . tev dzīru troksnī skaļa
Vēl miņā skanēs mana balss.
Vien tur, kur sveša debess jumjas
………………………………………. sapnī,
Un………………………….. skumjas
Tā svešā zemē apklusīs.
Bet nāks stunda sengaidītā,
Kad godbijīgais slāvu dēls
Pie mana kapa jaunā rītā
Atdzejojis Paulis Kalva
Bērns, vēl nekādu svētību
Līdz šim es neesmu tev nesis,
Ar savu skaidro sirdi tu
Kā jauka debess būtne esi.
Lai gaišs tev dienu ritējums
Kā acu spožums, kam nav jāgaist.
Starp likteņiem, kas doti mums,
Lai tavējais — vislaimīgākais.
Atdzejojis Bruno Saulitis
Lai vēsās šaubas izkūp vējā,
Man tagad skaidri zināms viss:
Šeit dievi dzēra asinis,
Tiem dzīvus ļaudis upurēja;
Pār Tauriju bargs templis slējās,
Kur Eimenīdai rima naids,
Un tālu aizskanēja vaids,
Kad māsa brāli nonāvēja;
Šeit draugi veica nāves varu,
Viens otra vietā nomirstot,
Bet dievi lika godu dot
Par svēto radītāju garu.
Vai atceries, draugs, tālās dienas?
Lai tava sirds man vienmēr tic:
No jaunības man alkas vienas —
Lai drupās grūtu templis cits!
Bet gadi sirdij spēku zaga,
Guļ rāmā miegā cīņu lauks,
Un tomēr, cērtot dziļas vagas,
Uz divu draugu akmens tagad
Es mūsu vārdus rakstu, draugs!
Atdzejojis Jānis Piotnlcks
Kam, akvilon, tik bargi liec
Tu trauslo niedru drūmā šalkā?
Kam mākoni tik tālu triec
Kā aklā atriebības alkā?
Nesen vēl baigais debess loks
Bij padebešu kaudzēm klājies;
Nesen vēl ozols, lepnais koks,
Bij kalna galā stalti stājies…
Bet negaidot tu nāci nīst,
Kā slavu sludinot un nāvi:
Un padebešiem liki klīst
Un ozolu ar saknēm rāvi.
Ak, lai nu saules laipnais vaigs
Mums novērš negaisu un krusu,
Un mākonis var mirdzēt klusu,
Un niedru loka vējiņš maigs.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Lai tas, kurš daiļās mīlas vainagots,
Kļauj medaljonu, kas ir viņas dots,
Tam slepus vēstules kļūs bēdu stundās alga.
Bet atšķirtības nedienās, vienalga,
Nekas vairs nespēj acīm prieku nest,
Neviena viņas velte nespēj laimi dvest,
Jo mīlas svētā ķīla, skumju remdētāja,
Ir neprātīgās, bezcerīgās ārste vāja.
Atdzejojis Andris Vējāns
Timkovska pēcnācēj uz slidā darbalauka,
Ļauj tevi apkampt! Reiz bij saruna mums jauka.
Nesen es, cenzūras pārlieku izmocīts,
Līdz galam tiesībās bez žēlas aplaupīts,
Ar saviem līdzbiedriem tik nikni vajāts tiku,
Ka sašutumā tev daudz skarba dzirdēt liku
Un, mēlei kniešot, es tai vaļu ļāvu delgt;
Jel piedodi, jo sirds par daudz man sāka smelgt.
Bet, jaunus žurnālus šeit, laukos, pāršķirstījis
Un draugu dzejoļus to slejās izlasījis
(Jo tagad lasīt man ir patika un laiks),
Es priecīgs vēroju pēc tiem, ka tevī naigs
Ir jaunu uzskatu un domu gājiens modies.
Urā! Nu pelnījis tu lauriem vainagoties
Par gara tvirtumu, par prāta drosmību;
Ir pati dzeja šķiet nu jūtam izbrīnu,
Kad redz tā atļautus aiz laipnes brīnišķīgas
Mums vārdus: dievišķais vai arī debešķīgais,
Ar kuriem (ritma dēļ) tiek skaistums cildināts,
Pie kam nav nopulgots, nedz aizskarts Kristus pats!
Kas pārvērtis tik pēkšņi tavu augstprātību?
Kam tavu dabu lauzt bij spēks un iedomību?
Kaut augstu vērtēju es savas vēstules
Un manas sūdzības tu lasi — zinu es, —
Tak. beigšu kaitēties: par tavu pārvērtību
Es tiešām priecājos no sirds, bez divdomību
Pie tevis griezos es, kā pienākums liek man;
Bet vai man labot jūs! Ak, labi zinu gan,
Par vēsmām jaunajām kam mums ir jāpateicas:
Lai labus nodomus ar labi pildīt veicas,
Ši; covu iecēlis par ministru ir cars;
Jau jūtams kultūrā šā krietnā vīra gars.
Šis sirmgalvis mums mīļš: viņš tautai tuvu radu
Ar svēto piemiņu par divpadsmito gadu.
Viņš augstmaņbarā viens, kam krievu mūzas rūp:
Tās pamestas, viņš sauc un sapulcē vienrūp,
Šo laiku aukstumā viņš paglābj lauru vāro,
Kas vienīgais vēl pauž par Katrinkroni bāro.
Viņš dusmojas mums līdz par savu priekšteci,
Kas, truli sekodams Omaram un Hali,
Par godu debesīm un sev par saldu prieku
Ik gaismas avotu mums duļķoja pārlieku.
Šis mūsu svētais tēvs ar sirdi lēnīgu
Bij mūzām nesaudzīgs, bet glāba Bantišu,
Un palīdzēja tam Magņickis godprātīgais,
Vīrs darbos noteiktais un dzīvē tikumīgais,
Kaveļins līdzi tiem, mans muļķa bēdulītis.
Galiča kristītājs, Magņicka ķesterītis.
Lūk, it kā grēku dēļ cik nešpetnīgās rokās
Bij mūsu zinātnei un mākslai jānomokās!
Tās pašas, cenzūra, bij tavas noteicējas.
Bet pietiks! Tumšais laiks nu ir jau aizritējis,
Un izglītības lāpa var nu spoži kvēlot.
Pēc maiņām valdībā (par kuru nav ko žēlot),
Man likās, cenzoriem ar nāksies atkāpties,
Bet noturēties tev ir tomēr izdevies.
Un tā es pasteidzos jau draugus apsveicināt
Un dot tiem padomu, ko katram jums būs zināt:
Bargs esi, tomēr gudrs! Neviens tev nelūdz vis,
Lai, visus likumīgos žogus nojaucis,
It visu — domāt, runāt, drukāt patvaļīgi —
Ikvienam būtu ļauts bez mēra patvarīgi.
Tev jābūt nomodā par savām tiesībām.
Bet biklu taisnību ar domām mierīgām,
Pat naivu muļķību, ko izteic nevainība,
Tev svītrot nevajag ar lieku nesaudzību.
Un, kad ar spalvas balvā paviršākā tu,
Draugs, dažkārt neatrodi lielu gudrību,
Bet tikums tur nav smiets un netikumi celti,
Ja netiek altāri un troņi pārāk pelti,
Tad apsveic autoru un velti nedairies —
Ar roku atmet, draugs, un droši parakstiesl
Atdzejojis Kārlis Strāls
Timkovskis valdīja, un viņam bija slava,
Ka tādu ēzeļu virs zemes divu nava.
Bet radās Birjukovs, pēc viņa drīz Krasovskis, —
Par viņiem gudrāks gan bij nelaiķis Timkovskis.
Atdzejojis Jānis Plaudis
Sveiks, ukrainiešu gudriniek,
Kam Fēbs un Priaps varu ļāvis!
Zem salmenes tu drošāk stāvi —
Kā dažs, kam kroni galvā liek;
Tavs ciems tev Roma; tu mans pāvests,
Jel svētī mani, dziesminieki
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Liza baidās mīlu gūt.
Tā? Bet ja nu viltu sedzam?
Piesargieties! Var pat būt,
Jaunu Diānu mēs redzam:
Klajai kaislei liek tā dzist
Un ar skatieniem tik kautriem
Meklējas starp puišiem jautriem,
Kurš tai palīdzētu krist.
Atdzejojis Laimonis Kamara