I
Pie veiksmes un pie neveiksmes,
Pie sava šķēpa taisnā karā,
Pie rīta zvaigznes zvēru es,
Pie svētās lūgsnas novakarā:2
Nē, tevi neatstāju tad.
Vai citu gan es mierināju?
Kam citam, mīlot kā nekad,
Pret vajāšanām devu māju?
Vai netika tev ūdens sniegts,
Kad slāpi tuksnesīgās jomās?
Vai prāta spēks tev bija liegts,
Lai valdītu pār ļaužu domām?
Drošs patiesības ceļu ej,
Ej, vīrišķību sevī krādams,
Tos mīli, kurus ļaunie smej;
Ej, Korānu šb sludinādams.
Ak sievas pravietim, jūs lēnās!
No pārējām jūs atšķirt var,
Jo jums ir bail pat grēka ēnas.
Maigs klusums jūsu māju skar,
Un, kā jau jaunavām tas klājas,
Melns plīvurs jums pār seju klājas.
Jel savas sirdis glabājiet
Jūs kautrai, likumīgai laimei,
Lai skatiens sātaniski glaimīgs,
Jūs neaizskāris, garām iet!
Jums, Muhameda ceļiniekiem,
Kam dieva galds tik dāsni klāts,
Grēks melst par pasaulīgiem niekiem
Un manu svēto musināt.
Kad lidinājās svētas domas,
Viņš nemīl valodas, kas nomāc,
Un vārdus, kuros tukšums mīt:
Pirms jūs pie dzīru galdiem stājat,
Ar pazemību godinājiet
Tā daiļās verdzenes ikbrīd.3
Lūk, pravietis rauc pieri vieds,
Kad aklo tuvojamies mana:1
Viņš bēg, jo paša nespēks liedz
Šim vīram atgriezt saprašanu.
Ne tāpēc dieva vārds tev dots,
Lai uzvaru pār tiepšām svini;
Ej — Korānu tev vēstīt gods,
Bet neticīgos nemudini!
Par ko gan cilvēks lepojas?
Vai gan par to, ka kails viņš nācis,
Ka dzīvo pasaulē tik maz,
Ka nomirs vājš — tāpat, kā sācies?
Vai gan par to, ka dievam nieks
To nonāvēt un atkal piecelt?
Par to, ka debess vaklinieks
Var bēdas lemt, gan arī priecēt?
Par to, ka devis augļu daudz,
Ka netrūkst dateļu un maizes,
Ka tam ar dieva ziņu ļauts
Iet viņa dārzos aizmirst raizes?
Bet dievs liks eņģelim reiz pūst, —
Pār zemi zibens strēles vīsies:
Un brālis brālim svešnieks kļūs,
Un dēls no mātes atsacīsies.
Un visi dieva priekšā nāks
Ar bailēs izķēmotām sejām;
Tad liesmas neticīgos vāks
Un apraks pelnos nāves dejā.
IV
Ar tevi, visustipro dievu,
Reiz milzis lēma spēkoties;
Viņš pacēlās, pilns lepnu nievu,
Bet tu to uzveici, mans dievs:
— Es zemei dodu dzīves dvesmu
Un arī nāvēt spējīgs esmu,
Viss dzīvais manā priekšā slīgst.
— Es arī dodu dzīves dvesmu
Un arī nāvēt spējīgs esmu,
Tev, dievs, es esmu līdzvērtīgs. —
Bet milzim vajadzēja klusēt,
Kad pēkšņi pateici to vien:
— Es celšu sauli austrumpusē,
Tu ņem un cel no rietumiem!
Pie debesim tu sauli cēli,
Lai tā pār zemi spoži dzirkst —
Kā mazās svētlampiņas kvēle,
Kas iesvaidāmā eļļā mirkst.
Lūdz radītāju; viņa varā
Ir vējš; kad pārāk karsti kļūst,
Viņš nosedz mākoņus visgarām;
Un zeme koku ēnu gūst.
Viņš žēlsirdīgs: viņš Muhamedam
Ir devis Korānu, lai spīd,
Lai sevi gaismai pretī vedam,
Lai migla mums no acīm krīt.
VI
Nav bijis veltīgs sapnis mans,
Kad redzēju jūs gludi skūtus,
It kā pie cietokšņa jūs būtu,
Kur asiņaini šķēpi skan.
O, varonīgie stepes dēli,
Lai uzvara jums prieku nes!
Nu vediet jaunās verdzenes
Un kaujā gūto daliet kvēlil
Jums slava: naidnieks uzvarēts,
Bet kauns un negods bailīgajiem!
Tie neatsaucās, kad bij jāiet,
Tos neaizrāva sapnis svēts.
Nu, redzot laupījumu gūto,
Tie, vainu apzinoties, trīc
Un gatavi jums sekot būtu,
Bet sakiet: neņemsim jūs līdz!
Tie laimīgi, kas krita kaujā:
Tiem pieder paradīzes dārzs,
Kur, dusot svētlaimības skaujās
Vairs it nekas tos neaizskars.
VII
Jel piecelies, bailīgais:
Mājoklī, raug,
Tev svētītā uguns
Līdz rītausmai deg.
Ar sirsnīgām lūgsnām
Jel, pravieti, liec,
Lai skumīgas domas
Un murgi lai gaist!
Līdz rītausmai lūgšanās
Nogrimsti kluss;
Un debesu grāmatā
Lasi aizvien!
Kad sirdsapziņa tev stāv nabadzības priekšā,
Tad neskopojies daudz, bet dāvā pilnām riekšām:
Ar to būs izpildīts pats debess tēva prāts.
Kad pastardiena nāks, viņš neaizmirsīs tevi,
Un viss, ko nabadzīgiem devi,
Tev, sējēj laimīgais, tiks simtkārt atmaksāts!
Bet, ja tu nabadzīgam veltīt pažēlosi
Un zemes dāvanas tam skopu roku dosi,
Dievs tev to nepiedos, un redzēsi, ka drīz
Viss paša ieguvums, kas sakrāts tavā klētī,
Kā pelavas, ko visi vēji vētī,
Par tavu skopumu no zemes pazudīs.
IX
Iet noguris ceļinieks, ēnu viņš lūdz:
Viņš izslāpis gaužām, jo ceļš bijis grūts.
Trīs dienas, trīs naktis pa tuksnesi gājis,
Un skatienu gurdo, viss putekļiem klājies,
Bez cerību stara visapkārt viņš met,
Te ierauga — taka uz aku to ved.
Pie akas zem palmas viņš steidzas tūlīt
Un aukstajai strūklai uz mēles ļauj līt,
Tad izskalo acis, kas putekļiem klātas,
Un atlaižas zemē pie ēzeļu mātes;
Daudz gadu viņš gulēja, klusuma skauts,
No varenā dieva tam dusēt bij ļauts.
Kad ilgajam mieram bij pienācis gals,
Viņš ceļas un dzird, ka to sauc kāda balss:
«Cik ilgi šai tuksnesī, ceļiniek, dusi?» —
«Vēl vakar tas bija,» viņš atsaka klusi.
«No rīta es iemigu, gurduma dzīts,
Un tā nu ir pienācis atkal šis rīts.»
Bet balss viņam atbild: «Ilgs bija tavs miegs;
Tu jauneklis biji, nu matos tev sniegs;
Nav ēnainās palmas, uz ledaino aku
Caur tuksneša smiltīm vairs neatrast taku,
Sen spirdzīgo strūklu tur smiltāji sedz,
Un ēzeļa kaulus tev tuvumā redz.»
Kad sirmgalvim beidzot viss saprotams kļūst,
Tam smagajās bēdās sāk asaras plūst…
Tad pēkšņi vislielākie brīnumi tapa:
Viss atjaunots daiļumā cēlās no kapa;
Lūk, palma ar ēnaino galotni māj,
Stāv ledainā aka, to dūmaka klāj.
Un ēzeļu māte drīz piecelta kļūst,
Tā miesu un asinis piepeši gūst;
Jūt ceļinieks spēku un agrāko līksmi,
Jūt asinīs šalkojam jaunības tvīksmi,
Un sajūsma svēta pār jaunekli nāk,
Ar dievu uz lūpām tad ceļu viņš sāk.
Atdzejojis Imants Lasmanis