LICEJS
Pourquoi craindrais-je de Ie diie?
Tā nu lemts man arī zināt
Kupidona kaprīzes;
Jūtos kaisli savaldzināts:
Pirmo reizi mīlu es!
Zudis laimes laiks mans zuzdams,
Kad, vēl mīlu nesajuzdams,
Viju pantus bezbēdīgs,
Kad, vēl teātrī vai ejot
Izpriecās, vai ballēs dejot,
Rotāju kā zefīrs dīks,
Vai kad Amoram par spīti
Kādu draisku skaistulīti
Lēmu karikatūrai.
Bet es pārāk agri smēju,
Vēso prātu pazaudēju
Tagad arī pats, ak vai!
Galā smiekli, brīve īsta,
Gudros Katonus pat nīstu,
Tagad Seladons man draugs!
Kopš es Natāliju viedu,
Kura Tālijai nes ziedu, —
Tikai Kupidons man jauks!
Natālij, ar sirdi grūtu
Lai man mīlu atklāt ļauts;
Pirmoreiz es sarkdams jūtu,
Sievas skats kā prātu jauc.
Un, lai kur es ietu, būtu,
Tevi atceros arvien.
Pienāk nakts, un tevi vien
Redzu pusmiegā kā mānā.
Mīļās augums tērpā plānā
Blakus nostājas man liegs.
Maigu, biklu elpu manu,
Vingro krūšu drebēšanu,
Kas tur krēslā bal kā sniegs,
Acis pievērtās, kas lēnām
Aizvelkas ar klusām ēnām.
Sirdi spārno mīlas prieks.
Un nu lapenē es drīkstu
Būt ar tevi… Mīlā tvīkstu,
Trīsu, mokos, ilgās nīkstu …
Pēkšņi uztrūkstos … Kas tas?
Tukšs mans kakts un tumsā aužas.
Nopūta no krūtīm laužas,
Miegs no plakstiem projām raušas,
Aši spārnos paceļas.
Kaisle aug un aug arvienu,
Kvēlo miesa, nogurst prāts,
Mīlas liesmās kveldināts,
Kāri tīkojot tik vienu, •—
Taču, ko, to nez vai kāds
Savai iecerētai acīs
Spēj bez aplinkiem gan sacīt.
Gan es atzīšos kaut kā!
Vīrs, kas iemīlējies dāmā,
Domās alkst pēc nezināmā,
Raug, par ko es brīnos tā!
Kaut es apmetnī kā rakars,
Cepuri uz vienas auss,
Tā kā Filimons, kad vakars
Nolaižas pār zemi gauss,
Spētu satvert mīļās roku,
Stāstīt savas mīlas mokas,
Lūdzot: kļūsti mana! jā?
Un kaut tu Nazora būtu,
Mīlas valgos sapītā,
Kas man maigus skatus sūta …
Kaut es būtu Aizbildnis,
Kuram uztic Rozinīti.
Ļaunam liktenim par spīti
Vecis parūkainais šis
Roku stiepj no pleda kāri,
Baltu, tvirtu krūti skar .. .
Kaut es būtu . . . Bet vai pāri
Jūrai tikt bez laivas var?
Un, pēc tevis mīlā tvīkstot,
Dziļā vientulībā nīkstot,
Ilgās nomokās man sirds.
Bet vai, Natālij, tu jūti,
Kas tavs Seladons tāds ir?
Un, man šķiet, tev nojaust grūti,
Kam no tavas mīlas šķirts
Paliek viņš. Ak burve saldā,
Paklausies, jo tas nav viss.
Ne pār seraļu es valdu,
Ne es smaidīgs ķīnietis,
Manī nav nekā no maura,
Nedz no Amerikas bļaura,
Ne es turka pēctecis,
Ne es vācu mietpilsonis,
Kuram naktsmice tik rūp
Un lai alus šļāc ar joni,
Un lai cigārs zobos kūp.
Kas es par kavalergardu,
Kuru pušķo zobens garš,
Ja man netik skaļais karš?
Dunci, šķēpu, alebardu
Nav par tēvu grēkiem lemts
Man ne reiz vēl rokā ņemt.
— Kur tu, mīlētājs mans, dzīvo?
Uzlūko šīs velves blīvās,
Kuru ēnās klusums tūkst,
Logos nespīd gaisma brīvā,
Cellē eļļas lampas plīvo …
Natālij … es esmu mūks!
Atdzejojis Paulis Kal
Pirmais dziedājums
SVĒTAIS MŪKS, GRĒKA KRIŠANA, BRUNČI
Lai dziesma skan par to še pilnā spēkā,
Kā nelabais reiz tika apseglots,
Kā jāt ar to reiz mūkam bij tas gods,
Kā jāja mūks un ieauļoja grēkā …
Ak filozof, tu Fernes dziesminiek,
Jel teic, Voltēr, tu droši vien to zini,
Kā dzejnieki pie tādām stīgām tiek,
Ar kādām tu mūs Zannā sajūsmini?
Man tuvs un dārgs tavs liras skandējiens,
Vai neapgūs, maestro, to neviens?
Ak teic, Voltēr, tu franču dzejas sultān, —
Ne amors es, kas bruņots mīlas bultām,
Es mūzas pārvērst dāmās nevēlos.
Tu uzdāvā man savu zelta liru,
Lai kļūstu es par ģeniālu vīru.
Tu pieri rauc un saki: «Kas tev dos!»
Bet tu, ko Apolons ir nolādējis,
Tu dziesminiek, kam balss tik skurbi skan,
Kas aprakstīt simt krogos sienas spējis,
Vai palīdzēt tu, Barkov, vari man?
Tu smīnēdams sniedz pretī savu čīgu
Un piedāvā man mūzu piedauzīgu:
«Viens noteikums — dzer! Man tev jāseko!»
Nē, Barkov, nē! es neņemšu neko!
Kaut kā es pats pie rindas rindu likšu,
Un iespējams, ka tomēr galā tikšu.
To brīnumkrāšņo vietu tuvumā,
Kur Ivans Lielais padebešus rauga
Ar zelta krustu smailā torņgalā,
Starp bieziem mežiem tuksnesīgā laukā
Bij klosteris; tā drūmās sienās, lūk,
Jau ļoti sen kāds gados cienīgs mūks
Ar gavēni un lūgsnām dienas mija
Un atpesti no dzīves sagaidīja.
Šis sirmais mūks vis nebij bagātnieks,
Un, kā jau tāds, viņš ellē būtu lieks;
Bij bībele, melns kaķis viņa daļā
Un pudele vēl mūku šņabja zaļā.
Ja cellē ieietu, kur mita vecis šis,
Tad nespētu tur zelta kalnus atrast,
Un marmors balts tur nepriecētu skatu,
Un Rafaels tur nekarātos vis.
Viens ķeblis greizs, trim kājām palicis,
Un lāviņa, pusaršīnu vien plata,
Kur gulēja šis nabags svētulis.
Jūs pēļus tur un dūnas neredzētu,
Jo negūlās mūks, kauč to arī spētu,
Starp palagiem, kas sniegabalti viz.
Viņš gavēja, bet nebij vidu tievu,
Vien lūgšanās viņš allaž kavējās
Un ēda dūšīgi, kad beidza tās,
Un nosnaudās, tad atkal lūdza dievu.
Un tu, vai mani dzirdi, jezuīt?
Nu, dievsirdi, vai apvainojies ļoti?
Jel nosarksti, ja sarkt tu vispār proti;
Un nokaunies tu arī, karmelīt!
Kauns arī tev, kas Pečorlaurā dzīvo
Un kuru dievs no grēkiem neatbrīvo!…
Bet, lira, pag! — es kļūstu pārāk skarbs
Un talāriem pārlieku virsū klūpu:
Pelt priesterus — nav mūsu īstais darbs.
Mūks dzīvoja bez bēdām un bez rūpju,
Drīz cerēja tikt paradīzē jau,
Bet pasaulē gan tādas malas nav,
No nelabā kas droši pasargātu.
Reiz miteklī, kur vecais velnu velns
Ar velnēniem drūms savus stiķus prāto,
Vēsts pienāca: laiks astes gaisā celt —
Uz klosteriem ir pavērusies vārti.
Un nešķīstie tad spārnos pacēlās,
Lai nolaistos pār svētnīcām kā lāsts.
Pie franču plikpauriem viens devās,
Ar červonciem tos sāka kārdināt,
Cits Burgundijas vīnu prāvās devās
Jau Romas rešņiem stiepa piedāvāt.
Kāds skrēja meitieti pie mūkiem tēlot,
Bet mūķenēm kāds cits jau lika kvēlot…
Es dzirdēju, ka pops kāds labi vecs,
Kam, jāsaka, sen kapā jau viens plecs,
Reiz jaunu pāri laulājis; velns tīši
Turp atlaidies ar duci amorīšu, •—
Un ķesteris drīz saldi iekrācies,
Pops apklusis un meičā raudzījies,
Bet meiča slīgusi uz diakona pusi;
Sirds līgavainim dusmās sakaitusi, —
Un velns ar visiem ellē aizlaidies.
Nakts krēslot sāk, pār zemi tumsa klājas,
Un pilsētās jau dienas troksnis rimst,
Spožs mēness lec, pie celles loga stājas,
Viņš svētā Nikolaja priekšā klanās.
Un gremdējas vēl savās aizlūgšanās.
Uz ce|iem tup ar psalmu pūru riekšā.
Te Moloks (velns) pie mūka ierodas
Un ielavās tā melno drānu krokās.
Mūks dievu lūdz, līdz pašai zemei lokās,
Prom velnu dzen, bet neatlaižas tas.
Jau pulkstens viens, vēl Moloks neatstājas.
Jau divi sit, velns sēž turpat aizvien.
«Tu būsi mans,» viņš ņurd un tālāk lien.
Mūks pārkrustās, ar mokām ceļas kājās
Un noguris uz lāvas sānu liek.
Tad izstaipās, vēl beigu lūgsnu skaitot,
Sāk žāvāties un tikko neiemieg.
Bet tomēr nēl Viņš trūkstas augšā vaidot,
Un atkal nelabais jau tūdaļ stājas klāt, —
Bobrovu lasīdams, viņš nebeidz kārdināt.
Mūks galvu liec, mūks klanīdamies brīnās:
Viņš pirmoreiz ar miegu lūgsnā cīnās!
Bet spēka nav; gan lūgšanas, gan krusts —
Viss miglojas un sāk jau lēnām zust.
Un galva jau uz krūtīm zemu lokās,
Un nolaižas uz ceļiem gurdās rokas.
Jau izzudis iz acīm dieva pirksts,
Mūks iesnaužas un drīz sāk krākt kā zirgs.
Nu guli vien!… Te pamostas Pankratijs
Un skurinās, kā būtu murgs jau skatīts.
Tad pieceļas un, krustus metot, sten,
Blenž šurpu turpu, celles vidū stāvot;
Redz: svētlampa jau piekvēpuši sen,
Bet kaktā, šķiet, kaut kas sāk tā kā blāvot..
Mūks iet — un re! — uz brunčiem atduras.
«Ko redzu es? … vai sapnis būtu tas?»
Viņš iekliedzas ar pārbiedētu skatu.
«Kā! kas tad tas? .. .» viņš acis iepleš plati,
Kā zemē rakts, uz brunčiem vērties sāk
Un sarkst, un tvīkst, un ārprātā vai nāk.
Ak brīnišķie, kas kaisles liesmas slēpjat,
Kad mīļais galvu liek uz iemīļotās klēpja
Un bailēs trīs, un laimē drosmi rod,
Ak brunči! jūs es nule uzrunāju,
Jums vārsmas šīs es slavas dziesmā krāju.
Nāc, mīla, jel! Nāc mani iedvesmot!
Es mīlu jūs, ak brunči, mīlu kvēli,
Kad vakaros vai krēslas stundās vēli
Man pretī nāk Nataša, sapnis mans,
Kad noslīdējis smagais sarafāns,
Tad liekas, viss man jūsu priekšā nozied,
Jo, vīdamies ap slaidām kājām, jūs,
Šķiet, sajūtat sev apkārt saules gozi
Un kļauj aties tur klāt, kur laimē kūs
Pats jaunais dievs starp liliju un rozi.
Es redzu jūs, kad, bēgdama no gana,
Par pjavu prom kā stirna Hloja slīd
Un steigdamās tā krūmu nepamana …
Krūms satver jūs, liek apstāties tūlīt,
Bet Filons aši skrien un bēgli panāk,
Un apskauj to, un abi zālē krīt.
Trīc puisim roka, kaisles kvēlē tvīkst,
Kā nejauši gar stāvu lejup slīgst,
Aiz maliņas jūs drusciņ augšup paceļ…
Un atslīgstot ver Hloja valgās acis.
Bet viņš … ak nē! nav spēka turpināt.
Sirds skaļi sit, prāts visu tālāk tēlo.
Varbūt tev arī, lasītāj, ir tā:
Sirds strauji pukst, un asins karsti kvēlo?
Bet mūsu mūks par meiču brunčiem spriež
Gan citādi (es jauns un neesmu vēl mūkos,
Man bieži gadās laimi tuvu lūkot).
Viņš, brunčus redzot, nelaimīgi cieš,
Jo saprot to, ka kritis valgos smagos,
Ka tvēris šo pats sātans savos nagos.
Otrais dziedājums
RŪGTAS PĀRDOMAS, SAPNIS, GLĀBĒJA DOMA
Vēl kamēr nakts un zvaigznes bij aiz loga
Un mēness nebeidza vēl gaismu liet,
Tik ilgi bij vēl brunči savādie,
Bet, kolīdz rīts jau sāka aust aiz žoga,
Tā piepeši no skata zuda tie.
Bet mūsu mūks — ak, mūkam nav vairs miera!
Viņš neglauda pat kaķi savējo,
Viss piemirsies, kas dienu dienā ierasts,
Nu raizes māc no visām pusēm to.
«Hm?» prāto viņš, «ja klosteri neviena
Bez manis nav, ne suņa dvēseles,
Ja brunčus te nav nācies manit dienā,
Kas varēja tos naktī cellē nest?
Vai tiešām … ko? Vai tomēr maldos es? …
Varbūt… Ak dievs! Te meitietis kāds ienāk? …»
Pankratijs sarkst, ar delnu pieri skar
Un meklēt sāk, kur tik vien meklēt var,
Bet velti viss — nekā viņš neatrada
Un augu dien bij bālai ēnai rada,
Kluss, neēdis un negulējis ar.
Lūk, diena dziest. Nakts, lēnām tuvojoties,
Jau svētlampas un sveces visur dedz,
Mūks žāvājas un grib pie miera doties,
Sāk noģērbties, bet tobrīd mēness lec,
Nāk starodams no mākoņgrēdas blāvas
Un brunčus apgaismo uz guļamlāvas.
Mūks nezina, kā brunčus projām vākt,
Un, vairoties no skata visai kārā,
Jau gatavs durt sev taisni acis ārā;
Lai neiespētu grēka darbus sākt,
Viņš krekstēdams tad pagriezās uz sāna
Un, ietinies jo cieši segā plānā,
Drīz iemiga un sāka skaļi krākt.
Bet pārvērtās par mušu velns tai brīdi
Un ņēmās dīkt bez mitas apkārt tam,
Un uzmetās tad, pacēlies par sprīdi,
Uz deguna (ak velns!) Pankratijam,
Un iesāka no jauna viņu dīdīt.
Mūks krākdams guļ un dīvu sapni redz.
Šķiet, alejā viņš būtu brīnišķīgā,
To ziedlapas un miršu ēnas sedz,
Tam satīri un fauni apkārt lec.
Viens cirtainis, viss nokārts ef ej stīgām,
Tam rokās dzirkst kauss putojošs un smags,
Un efejas un vīnogas 1ās tvīkstot,
Un firziķis, pie viņa kājām līkstot,
Pauž klusi to, ka mūžam jaunais Bakhs
Ir līksmes dievs, kam satīrs pavadonis.
Cits stabulē kā dzīvespriecīgs gans
Un dievu sveic, kam pieder mīlas tronis,
Kam pieder sirds un nakšu kairais tvans …
Zem liepzariem iet dejot jautriem bariem
Gan jaunieši, gan zēni, meitenes,
Bet atstatāk — zem kupliem biežņas zariem,
Kas zemu līkst un kairu ēnu nes,
Uz ziedlapām un zāles klāja svaigā
Ar gurdumu un laimes smaidu vaigā
Starp lilijām, kas rozēm blakus dus,
Guļ apkampies kāds mīlas pāris kluss.
Uz visu to mūks noskatījās greizi.
Uz vīnu mulss viņš raudzījās un gauss,
Uz daijavām drūms šķielēja pa reizei
Un nopūtās, sev kasīdams aiz auss
Un atplezdams līdz ausīm muti vaļā;
Tad piepeši viņš k|uva drošs un ašs
Un apsviedies prom meža līcī zaļā
Kā baltūsains un sirdī dedzīgs pāžs,
Kā rikšotājs pēc meitas sāka dzīties.
Par ērgli un par dziesmu ātrāk vēl,
Kā zefīrs maigs, ko atnes vakars vēls,
Prom traucās tā, bet tomēr izvairīties
Vairs nespēja — viņš prata apkārt vīties
Kā vēja dievs, un satvertu viņš to …
Bet nelabais te spēles gaitu maina:
Kad brunčus tver, tie tikai noplīvo;
Un piepeši zūd jaukā meža aina
Un pakalni, un lejas mierīgās,
Un mīlas dievs, un nimfas burvīgās;
Nav vairs ne vēsts no daiļās, netveramās.
Mūks gluži viens stāv stepē nezināmā.
Tumst debesis, un tā kā dieva lāsts
Bargs pērkons nogrand mākoņspraugās.
Pankratijs: «Ah!» — un pēkšņi pamostas.
Viņš apjucis ar biklu skatu raugās.
Redz: pamalē var blāzmas kvēli jaust;
Tur austrumos sāk jauna diena aust,
Un brunču nav. Mūks ceļas sirdi grūtu,
Un palūdzies sāk rūgti raudāt viņš.
Raud tā kā pērts aiz bēdām nabadziņš.
«Ak dievs, vai es gan apgrēkojies būtu?
Kur ir mans grēks?» mūks nelaimīgais kunkst.
«Par ko? Par ko es velna nagos, kungs?
Kad, sacīsim, es gribu palūgties,
Ne bībele, bet brunči trāpās priekšā;
Kad noģērbjos un lienu migā iekšā,
Ko sapņoju? Kauns sacīt tev, ak dievs!
Jel uzklausi, — pilns bijības un kauna,
Es lūdzu — glāb un atpestī no ļauna!»
Un uzklausīts tad tika sirmgalvis.
Un viņa prāts uz reizi apskaidrojās;
Mūks, kas nupat bij bēdu sagrauzts viss,
Kā spēkonis pirms cīņas sasparojās.
Viņš apsvēra un domās smaidīja,
Un sajūsmā vien rokas svaidīja.
Kā gudrinieks, kas Sirakūzas glāba,
Kails izskriedams caur visu pilsētu,
Mūks priecājās, ka prātā doma laba,
Un sauca: «Tā! es būšu paglābts nu!
Prom, nešķīstais! No brunčiem, visiem velniem
Es būšu brīvs, un skuķu skati melnie
Man neliks mulsi un sapņos mocīties,
Es dzīvošu, kā mūkam dzīvot klājas
Līdz stundiņai, kad nākšu dieva mājās,
Un ticu tam, ka viss uz labu ies.»
Tā sprieda mūks un pats sev vēra elli,
Jo liktenis ar viņu spēlējās
Kā nebēdnis ar nevarīgu lelli.
Ar ūdeni mūks krūzi pielējis,
Čukst lūgšanas un krustus pār to svaida,
Tad apsēžas un brunču stundu gaida,
Bet sātans nule tikai darbu beidz,
Viss nokvēpis no astes līdz pat nagiem,
Viss nosvīdis no nagiem līdz pat ragiem,
Še ierasties pirms mēness lēkta steidz.
Trešais dziedājums
NOTVERTAIS VELNS
Ak kāpēc gan nav ļāvusi man daba,
Lai mantoju Koredžo talantu?
Es kalpotu šai mākslai simtkārt labāk,
Un Parnasā es labprāt nekāptu.
Ar tinti tad es pirkstus netraipītu,
Un nebūtu ar papīriem tāds posts …
Kā jaunava pie rokdarbiem ik rītu
Pie dzejoļiem tad es gan nesēstos.
Es satvertu tad drošā rokā otu,
Kā šampaniets lai dzirkstī talants mans,
Un apskurbis, ar sirdi apgarotu,
Es gleznotu kā kādreiz Ticians.
Uz audekla es steigtu Natāliju
Tad atveidot ar krūtīm pilnajām
Un matpīnēm, kas atris pāri tām,
Es ievītu tai matos rožu viju,
Kā Kiprīdu to zeltā joztu pat!
Kā gleznotājs es būtu laimīgs tad!
Es paņemtu Pusēna krāsas košās,
Tās starotu man bangās mirgojošās;
Pār dienviddebesīm es liktu naktij tumst
Un mēnesim aust domīgam un lēnam,
Uz sirmas klints, ap kuru melnām ēnām
Milzt okeāns un viļņu vāli gumst,
Es cietoksni sensenu uzgleznotu;
Un tālumā, kur staro padebess,
Tai sudrabā, kas viļņu virmu rotā,
Es zefīram vēl laivu liktu nest.
Šī laiviņa prom vestu Kantemiru . ..
Ak brīnišķā! … es aizmestu tad liru
Un aizmirstu reiz mūzu balsi tīro.
Bet nav jau lemts kā Rubensam man zīmēt,
Man liktenis liek tikai pantus rīmēt.
Martinovs lai mūs gleznās aizraut sāk,
Bet es — nu ko? — es kāpšu Parnasā.
Kā censonis ar drosmi apbruņošos,
Ar tintnīcu un spalvu tālāk došos
Kā dziesminieks, kas dziesmai skaņu dod.
Ko dara mūks Pankratijs savā cellē?
Vai velns tepat jeb jau ar mūku ellē?
Fēbs mitējies jau zemi apgaismot;
Jau ēnas tumst, un vakarblāzma bālē,
Jau migla kāpj un birzīs klusi nāk,
Un šur un tur jau zvaigznes pamirdz tālē . . .
Un mēness jau caur mežiem vizēt sāk . . .
Zem svētbildēm pusdzīvs Pankratijs lokās
Un dievu lūdz, met krustus abām rokām.
Te piepeši kā sniegs uz upes balts,
Kad kraujais krasts tiek stingā ledū kalts,
Kā mākonis nakts tumsā pavīd brunči…
Mūks pieceļas; tam liesmās kvēlo vaigs,
Un acīs zib tam asi trīti dunči,
Viņš krūzi tver — nu ir pats īstais laiks ■—
Un ūdeni uz brunčiem izgāž visu.
Tu brīnums! Skat! … Rēgs acumirklī dzisa,
Bet pagaldē — kā bērza ogle melns,
Viss noliets slapjš, ar asti un ar ragiem,
Viss apaudzis ar spalvām, gariem nagiem,
Jau sēdēja tam taisni pretī velns.
Velns drebēja un aplūkoja sevi:
Kur paskaties, tur svētīts ūdens 1ās!
Velns bolīja tik acis spīdošās,
Bet sauca mūks: «A, nosvētīju tevi!
Ā, nogrābu es tevi, nelabais!
Tu nedomā, ka gribu vaļā laist!
Ne mazumu tu nemiera man devi!
Lien pudelē, tur gribu tevi slēgt
Un akā mest. No manis neizbēgt.
Nu, Mamon! Nāc! Un velns lai ir ar tevi!»
«Tu vinnēji,» velns teica gluži rāms,
«Ar ūdeni šo esmu savaldāms;
Bet, večukiņ, jel uzvarēto žēlo,
No nāves glāb. Kam mani akā sviest?
Es kalpošu tev par šo soli cēlo,
Tu varēsi kā agrāk palūgties
Un atkal snaust, es tevi neaiztikšu.» —
«Jā, jā, kā tad! Lien tikai pudelē!
Tu nedomā, ka tevi mierā likšu,
Jo it neko es neaizmiršu, nē!» —
«Nu pažēlo, tu, vecais, laimīgs būsi.
Jo, tici man, tu stāvus bagāts kļūsi.
Kā Bankovs pats tāds tapsi bagātnieks,
Tev būs savs nams un kariete būs laba,
Un dzejdari sveiks tevi priekšistabā.
Tiem klanīties būs tavā priekšā prieks,
Tev augstmaņi kā draugam roku sniegs.
Šis mūka tērps būs pārmainīts pret fraku,
Un rikšotājs tev būs kā vējš, es sakul
Tu izbrauksi caur ciemu kā pats cars,
Tev klanīsies līdz zemei ļaužu bars.
Sauks Šilovskojs pie sevis vakariņās,
Un Gorčakovs liks sevi turēt miņā.
Nariškina lūgs sevi apciemot.
Un arī pats šos ministrus un kņazus
Kā paziņas, gan lielus, gan ar mazus,
Tu ielūgsi pie sevis pusdienot.» —
«Viņš kārdina! Viņš domā, skaisties stāšu!
Ne velna, brāl, tūlīt tev plāni ies!» —
«Pag, balodīt, tu, mīļais, nesteidzies,
Es skaistules, ja vēlies, pagādāšu.» —
«Velns nešķīstais! Kā? manās rokās tu
Vēl atļaujies, lai šitā runātu!
Vai redzējies! Tu, elles gars, tu, sātan!
Pankratiju tev valgos neievilkti
Par visu tev tiks alga samaksāta,
Un garumā mums runas nav ko vilkt!» —
«Vēl minūti mums jāparunā abiem —
Es lūdzu: nepaliec man ienaidnieks.
Tev atmaksāt es gribu darbiem labiem •—
Uz Jeruzalemi man tevi aizvest prieks.» *—
«Uz Jeruzalemi?» — «Kā kungs man liek.» —
«Nu, ja jau tā, tad lai tev piedots tiek.»
Ak sirmgalvi, kādēļ tu velnu klausi!
Kam parādi tu tādu saudzību?
Vai apmuļķot pats sevi tagad ļausi?
Ar nelabo, brāl, neslēdz draudzību!
Pankratij, tu jau neklausies vairs manī,
Jau seglus ņem un velnam tuvojies …
Sauc tevi prom tās svētās zemes zvani,
Tu nenoģied, kāds skrējiens vaļā ies.
Nu auļo vien, es tevi neturēšu.
Dzen velnu, dzen, lai ātrāk tevi nes!
Velns skries kā vējš, bet, velna skaustā sēžot.
Jel nesapņo pēc Jeruzalemes.
To atceries un pārdomā vēl pats:
Tas, brāl, nav zirgs, uz kā tu tagad sēdi.. .
Bet turies vien — par citu maza bēda:
Uz elli ceļš ir vienmēr bijis plats.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Klits, Tredjakovska mazdēls, heksametros sāk dainot,
Jambu un trohaju nīstot, ņemas tos zākāt un vainot:
Vienkārši pantmēri šādi dzejoļus neskaidrus darot,
Dzejnieka iedvesmas kvēli galīgi atsaldēt varot.
Lai jau nu tos, kas bez vainas, rīmjkalis nopaļāt grasās;
Viņš, jamba padarīts salts, heksametriem liks sasalt.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks