Ainsl, triste et captlf, ma lyie toutetois
S'ēveillait. . .
Kad zemju zemes sajūsmā
Min Baironu ar slavas pantiem
Un liru koris Eiropā
Ceļ viņa ēnu blakus Dantem,
Man kāda cita ēna māj
No bendes bluķa, kurai dienās
Bij zeme klusi jāatstāj,
Bez ziediem gaistot kapa sienās.
Es miera, mīlas dziesminieku
Ar skumjām sirdī pieminu.
Uz viņa kapa ziedus lieku.
Es dziedu. Klausās viņš un tu.
Celts bendes šķēps kā gurda nāves svira,
Zem tā jauns upuris drīz stās.
Ir gatavs viņš, un noskumusi lira
No dzejnieka jau atvadās.[4]
Nāk soda rīts, nes pūlim baudu drausmu,
Bet lira skaņas dziesmā sien.
Par ko tā dzied? Tā vēstī brīves ausmu.
Tāpat kā agrāk, kā arvien.
«Tu zvaigzne mana, sveicinu es tevi,
Tāpat kā senāk sveicu es,
Kad tu no mazas dzirksteles
Par zvaigzni vētrā vērti sevi.
Es sveicināju tevi tad,
Kad, triecot varmākas un viņu kalpus melnos,
Tu grāvi varas slavu pelnos,
Lai neatgrieztos tā nekad;
Man redzēt bija lemts tad tavus drošos dēlus,
Kad solījumu deva tie
Un zvērēja ar sirdi kvēlu
Pret nīsto patvaļu uz kaujaslauku iet.
Es redzēju, kā naida brāzmā
Tie visu aizskaloja nost,
Kā tribūns pavēstīja jauna rīta blāzmā
Šīs zemes pārveidošanos.
Jau staroja tavs gudrais ģēnijs,
Un Panteonā atgriezās
No visas dzimtenes prom aizraidīto ēnas,
No aizspriedumu miglas rēnās
Reiz beidzot tronis brīvojās,
Un krita važas ienīstās.
Jau, likumu par vienlīdzību sveicot,
Mēs iesaucāmies: «Laime beidzot!»
Ak neprāts! Bēdas rūgtākās!
Kur brīvība? Kur taisnīgs likums?
Vien bendes cirvis valda ļauns.
Mēs carus nogāzām, nu redz pie varas citus, —
Nu valda slepkavas. Ak šausmas! Kauns!
Bet tev, tu dievišķā un cēlā —
Nē — svētā brīvība, — tev vainu tomēr nav.
Tu ienaidā, kas aprimst jau,
Un ļaužu neprātībā kvēlā
Mums pagaisi: tev asins paltīs jānogrimst.
Sedz skumju plīvurs skatu tavu,
Bet atgriezīsies tu ar atriebi un slavu, —
Un tavi ienaidnieki ļims;
Reiz izjutusi tavu saldmi svēto,
Grib tauta atkal tevi gūt,
Tā iet, lai sevi atveldzētu,
Un mūžam sirdī slāpes jūt;
Tā tevi atradīs. Tad vienlīdzība pienāks
Un atpūta, un klusums maigs,
Tā paies vētru laiks!
Bet man jūs neredzēt, ak svētlaimīgās dienas:
Lūk, ešafots. Tur lemts man gaitu nobeigt drīz,
Stāv bende. Rokās tam jau cirvis ļauni zvīgo,
Viņš, augstu atvēzies, man galvu nocirtīs
Un cels pār pūli vienaldzīgo.
Ak draugi, piedodiet! Tur mani neguldīs,
Kur dārza ēnā mēs reiz mācījāmies, smējām,
Kur katrā zarā vēl, šķiet, mūsu atbalss trīs,
Kur kapu vietas sev jau laikus atzīmējām.
Bet, dārgie draugi, ja nu jums
Par mani atmiņas vēl svētas,
Tad raudiet, tikai tā, neviens lai neredzētu, —
Tas ir mans pēdējais un lielais vēlējums.
Lai nevainotu jūs, tad kļūstiet citiem tāli,
Jo tagad brālis pat vairs nedrīkst skumt par brāli
Un arī asaras par noziegumu kļūst.
Tad vēl viens lūgums man: jau labi zināt jūs, —
Es vārsmas lasīju, kas domu liesmās dzima,
Kad trauksmē dega sirds un ilgi nenorima.
Tur mana jaunība, darbs, cerības un mīla,
Tur laimes asaras un prieks, kas rūgti vīla,
Tur ietverts viss mans mūžs, viss, ko es mūzai sūdzu.
Tās Ābels, Fanija2 jums iedos, ņemiet, lūdzu;
Pie sevis slēpiet tās, lai nespēj citi šķirt,
Kam patīk ļauni melst. Ak, agri nākas mirt,
Bezgala agri zust: mans talants nenobriedis
Nav veicis darbus vēl, kas liktu slavai dziedāt.
Drīz izgaisīšu es. Bet, mani atminot,
Ikviens no jums lai manas dzejas glabāt prot!
Kad vētra beidzot rims, jūs visi kopā nāksiet
Un manus dzejoļus no jauna lasīt sāksiet.
Tad ilgi klausieties un beidzot sakiet: tas,
Jā, tas ir viņš. Bet es — no drūmās kapsētas
Pats atnākšu pie jums kā ēna izbālusi
Un, runās klausoties, vēl atdzeršos tur klusi
Es jūsu asaras. Un iespējams, ka te
Ar mīlu sastapšos: te mana Gūstekne3
Līdz varbūt klausīsies ar skumjām mīlas dzeju.»
Bet, spēji pārtraukdams šo liego vārsmu skrēju,
Ar skatu domīgu liec galvu dziesminieks.
Un viņa ziedoņlaiks — viss skaistums, mīla, prieks
Viss pavīd atmiņā. Lūk, daiļu acu liesmas.
Lūk, vakars zilgs un kvēlas naktis, dziesmas —
Sirds spārnos paceļas. Viss domās izaug dzīvs.
Un tālāk čalojot trauc vārdu plūdums brīvs:
«Kurp mani aizrāvis mans ģēnijs nemierīgais?
Es, mīlai piedzimis un priekam pasaulīgam,
Kādēļ gan traucos prom no draugiem, brīvības,
No dzīves, kurā bij man rūpestu tik maz? —
Pats liktens jaunībā man vēra laimes loku;
Prieks mani glāstīja ar bezrūpīgu roku,
Un viss mans brīvais laiks tad mūzai tika dots.
Es naktīs trokšņainās, starp draugiem iemīļots,
Ikvienu aizrāvu ar līksmi un ar dzeju,
Un klusais mājas gars tad smējās jautru seju.
Kad rima dzīru prieks un logos ausa rīts,
Kad beidzot, noguris un jaunu alku dzīts,
Es ausmā ierados pie iemīļotās sliekšņa
Un, dusmas savaldot, kad ielaida tā iekšā,
Kad draudot tiku rāts un pelts, un nolādēts
Par to, ka izšķiests mūžs man dzīrēs tukšs un lēts,
Kad viņa dzina prom un piedeva man visu, —
Cik salda dzīve bij, cik ātri projām risal
Kādēļ no dzīves šīs tik bezrūpīgās gan
Es kaistot metos tur, kur liktens šausmas skan,
Kur rupjas kaislības un neprātīga trauksme,
Kur pārmetumi, naids! Kur tagad, ilgu sauksme,
Es esmu nokļuvis! Kas atlika vairs cits
Man, mīlai kas tik kvēls un dzejas spēkam tic,
Starp vājiem censoņiem un kļūmā darba laukā!
Vai vajadzēja man tvert grožus toreiz aukā
Un aklo viesuli un vētru savaldīt?
Un ko es atstāšu? Maz spēju padarīt
Es, greizsirdības pilns, ar neprātīgo kvēli.
Jel gaisti, mana balss, un jūs — jūs maldu tēli
Un vārdu tukšās skaņas … Nē!
Balss, klusē, mazdūšīgā!
Cel lepno galvu, dziesminieki
Tu neliecies, kad citi slīga,
Kad negods lauzās dzimtenē.
Pret ļaundari tu gāji droši,
Un tava lāpa, degot spoži,
Tos atsedza, kas, mīdot godu,
Par tautu domāja tik maz;
Tu šaustīji ar kauna sodu
Šos patvaļniekus — slepkavas.4
Kā negaiss dzejā traucies tu
Un piesauci tiem — skarbo Nemezidu,
Bet maratiešiem — kinžalu
Un atriebīgo Eimenīdu!
Kad svētais vīrs no bluķa atrāva
Reiz galvu kronēto ar roku stingu, smagu,
Tu abiem roku paspiedi,
Un apkārt trīsas pāršalca
Pār saniknoto aeropagu.
Gods, gods tev, dziesminiek; bet tu, zvērs, ļauj nu
vaļu sev:
Es rotaļlieta tev, —
Nu vari plosīties. Bet nesteidz būt tik priecīgs:
Mans naids, mans dusmu kvēls — tas tevi neatstās!
Ej slepkavo, lai asins 1ās:
Tu tomēr pigmejs sīks un niecīgs,
Un pienāks laiks … un nav vairs tālu tas:
Nāks, tirān, sods! To visi gaida,
Kad sasprings sašutums un iekvēlosies naidā
Reiz tēvu zemes asaras.
Nu eju es… man laiks… bet tu aiz manis seko!
Es gaidu tevi.»
Rima nemierīgais gars,
Un noklusa it viss, sīks lampas stars
Pret logu blāvāks kļuva degot.
Rīts ausa cietumā, un metās gaišāks jau …
Tad — ieskanējās soļi bargi.
Kāds nāk. Jau sauc. Tie viņil Cerību vairs nav!
Žvadz atslēgas, un durvis atver sargi.
Sauc … Pagaidiet mazliet; viens brīdis lai vēl brīvs:
Un sodu nav, un visiem laime,
Un lielais pilsonis ir dzīvs,
Dzīvs savas lielās tautas saimē.5
Tie nedzird. Soļi tuvojas. Jau nāve draud.
Bet sajūt dziesminieks sev blakus draugu savu.6
Klāt bluķis. Uziet viņš. Sveic savu darbu slavu.. ?
Raud', mūza, raud'! …
Atdzejojis Jāzeps Osmanis