1 «Kā pēdējais stars, kā pēdējā vēsma atdzīvina burvīgās dienas vakaru, tā es ešafota pakājē vēl skandinu savu liru.» (No Andrē Šenjē pēdējiem dzejoļiem.)
2 «Ābels, mans dārgais, manu jaunības noslēpumu sirdsdraugs.» (Sk. Šenjē «Elēģiju».) Fanija — Andrē Šenjē iemīļotā (sk. viņai veltītās odas).
3 Sk. «Jauno gūstekni» (M-lle de Kuenjī).
4 Sk. viņa jambus. Šenjē izpelnījās nemiernieku naidu. Viņš apdziedāja Šarloti Kordē, nosodīja Kollo de Erbuā, uzbruka Robespjēram. Ir zināms, ka karalis ar miera un pašcieņas pilnu vēstuli lūdzis Sapulci dot viņam tiesības apelēt pie tautas par viņam pasludināto spriedumu. Šo vēstuli, kas parakstīta naktī no 17. uz 18. janvāri, uzrakstījis Andrē Šenjē.
5 Viņš tika sodīts 8. termidorā, t. i., Robespjēra gāšanas priekšvakarā.
6 Savos pēdējos brīžos viņi sarunājās par dzeju. Tā tiem pēc draudzības bija skaistāka par visu pasaulē. Viņu sarunu priekšmets un pēdējais, ko viņš apdziesmoja, bija Rasins. Viņiem iegribējās deklamēt tā dzeju. Viņš izvēlējās pirmo ainu no «Andromahas».
7 «Tomēr kaut kas no manis taču paliek.» 1 Puškina.
Ardievu, vēstule, ardievu mīlas teikums!
Cik ilgi kavējos, cik rokai grūts šis veikums,
Ja gaiši lolots prieks ir jāļauj ugunij …
Bet pietiek! Mirklis klāt: lai kārās liesmas rij.
Uz visu gatavs es, un dvēsele man klusēs.
Jau kvēle versmainā sāk grauzties lapaspusēs …
Vēl mirklis!… uzliesmo! deg … dzirkšu vieglums skaists
Ar maniem lūgsmes vārdiem aizlido un gaist.
Jau spiedogs kusdams kūp, un veids, ko savā mēlē
Ir paudis uzticīgs mans gredzens, — izplūst kvēlē.
Viss! Lapas melnas kļūst; gaist vieglie dūmi pat,
Un dārgie raksti dziest; tie nerunās nekad …
Krūts žēli sažņaudzas. Ai pelni mīļie, svētie,
Jūs vien mans vārgais prieks, man sāpēs uzticētie,
Uz skumjiem mūžiem jūs šai sirdī paliekat…
Atdzejojis Laimonis Kamara
* * *
Kad vajāts tieku es, kad tirdīt
Sāk nožēlas un nemiers sirdi:
Tu skumju dienā dāvāts man.
Kad vētrā bango okeāns,
Ap mani rēc un draudīgs plešas,
Kad negaiss plosās padebešos —
Jel sargā mani, talisman.
Un svešās zemēs arīdzan,
Kad apnicīgam mieram ļaujos,
Tāpat kā versmainajā kaujā,
Jel sargā mani, talisman.
Reiz šķita svēts un dārgs kāds māns,
Kā spīdeklis man atspulgodams..,
Tas vīla, nav vairs skatam rodams …
Jel sargā mani, talisman.
Kādēļ vēl rētas uzplēst gan,
Lai atmiņas nu klusē manas;
Dus cerības un vēlēšanās;
Jel sargā mani, talisman.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kad, mīlas maigumā kā sapnī aizmirsdamies,
Es tevī lūkojos, tev priekšā nomezdamies,
Un laimīgs domāju: nu mana esi tu, —
Vai slāpu slavas es — tu vien to zinātu;
Tu zini: projām dzīts no lielpasaules straujās,
Pret slavu vienaldzīgs, kas gūta vārsmu kaujās,
Es labāk kavējos, kur nav vairs pētīt prieks,
Vai tiek vēl dievināts vai nopelts dziesminieks.
Un kā gan tuvotos vairs tumšo baumu baisma,
Kur mīļi mirdzēja man tavu acu gaisma,
Kad lēnām roku man uz galvas liki tu
Un čukstēji: ak draugs, kas vēl tā mīlētu!
Tu esi laimīgs nu … tu citu nemīlēsi?
Tu aizmirst mani, draugs, nekad vairs nevarēsi?
Kā mulstot nespēju ne vārda izteikt es,
Bet viss man stāstīja, ka tu man laimi nes,
Ka neredzēs nekad, nekad tā diena ausmas,
Kas spētu izšķirt mūs… Un tomēr! Sāpes, šausmas,
Naids, mokas, izmisums un viltus ļaunais lāsts —
Viss brāzās pāri man … Kur esmu? Tumsā gāzts,
Kā pārsteigts ceļinieks es stāvu tukšā laukā,
Kur tikai pērkons dārd un zvēro zibens aukā!
Bet sirdi dedzina nu jaunas slāpes man:
Es ilgot ilgojos, lai viss ap tevi skan
Par manu slavu vien; lai vairs ne mirkli mani
Tu aizmirst nespētu; kā nerimstoši zvani
Lai viss tev apkārt dimd par mani, mani vien:
Un, stunda klusākā kad visas skaņas sien,
Lai vārdus pēdējos tu atkal dārzā dzirdi,
Kas toreiz šķiroties man saplosīja sirdi.
Atdzejojis Kārlis Krūzei
Gan greizsirdības trīsa katra,
Gan meičas asaras, kas satrauc,
Gan liras maigums apgarots,
Gan trimdas nakts, gan slavas spožums,
Gan gaišu domu skaistums dzīvs,
Gan atriebe, gan sapnis spīvs,
Ar sāpju cietsirdību grožots.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Kā ambrozijai dvest;
Uz Elizeju klīstot
To vieglās dvēseles.
Un tur, kur vilnis miegains
Uz aizmirstību iet,
Tur rožu ēna liega
Pār Lētas mieru zied.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Nevajaga skumt un ciest!
Grūtsirdībā mierinies —
Gan jau prieka dienas šķilsies.
Sirdis nākamībai dzied;
Esošais kā bēda plēsīgs:
Viss ir mirklīgs, projām iet;
To, kas aizies, iemīlēsi.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Ka beidzot nožņaugts dumpinieks Riego.
«Tāds prieks man,» teica lišķis centīgais,
«Ka pasaulei ir noņemts vēl viens negods.»
Jūksts apklusa, un novērsās ik vaigs,
Un smieklus raisīja tāds spriedums naigs.
Riego nīda Ferdinandu traki,
Es piekrītu. Bet viņš par to ir pakārts.
Vai pieklājas, kad dusmas dzīslās rit,
Tā zākāties par bendes upuri?
Pats valdnieks par šo pieglaimību īga,
Neviena smaida neveltīdams tai:
Ai lišķi, lišķi! Zemiskumā lai
Ir jāsaglabā stāja cēlsirdīga.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda …
Mans straujais piktums, liekas, lēnām kūst;
Bet es iz acīm neizlaižu jūs,
Un kuram katram reiz var pienākt kārta:
Jums asus nagus cauri spēšu dzīt,
Kad uzbrukumā došos, naidu dvešot,
Tā kārīgs vanags griežas padebešos
Un zosu baru nebeidz uzmanīt.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Ja sīc kā siseņu un mūdžu bars
Ap tevi paļādami avīžnieki, —
Lai paliek apskaidrots un lēns tev gars,
Ar viņiem nestrīdies, tas būtu lieki:
Šie sīvie siseņi sīkt nenostāj
Ne gaumes, loģikas, ne dailes priekšā.
Tiem tikai epigrammu virsū plāj
Un veikli saķer tos kā mūdžus riekšā!
Atdzejojis Konstantīns Aizpurs