Rau, sultāns nīstas1 . Dižmutuļot2
Sāk helēniskās asinis.
Tur špetnais Pits3 trīc, Stiksā guļot,
Ļauts grieķiem naida pūrs4 it viss.
Rau — dīvi drasts tur kuģis traucas,
Ar pērkonzibšņiem kopā jaucas.
Rau, Beirons, Fēba raudzes zelts.
Viņš šeit; bet kaite aštvīkstošā5
Nāk spītnīgā un kārē drošā,
Pār viņu nāves asmens celts.
Tu dziedons nemirstīgs, tev priekšā
Ir aicinājums stāt uz vakt'
Tai ēnā iekšā, kuras priekšā
Rej riedams Cerbers dienunnakt.
Kā šeit, tur senators tu būsi,
Kā šeit, tur literators kļūsi,
Bet jaunus laurus skaus tur acs,
Kur asinīm ir zemē šauri:
Tur gaida Temistokla lauri;
Turp, turp, Hvostov, nu lido! pats.
Ar Beironu jums nācās lieki
Gan lišķību, gan naidu gūt.
Viņš — lords; grāfs — tul Un dzejinieki!
Cik skaidru līdzību šeit jūti —
Un vēl! Zem likteņnastas vingrās
Ar dzīvesbiedri6 dzīvo stingrās
Tu saitēs; un — kurš iebilst sāks:
Viņš bija dziļš, bet viendabīgāks,
Tu — dziļš, bet līgāks, rotaļīgāks
Un nerātnīgāks, aušīgāks.
Bet es — kā dzejdarītis niecīgs —
Nu spēšu jaunā jūsmā paust
To slavu, kuru prāts tik priecīgs
Var dižā dzejas vieklī jaust,
Vien lūgdams buru steigas versmi,
Lai Beirons neliedz viņam tversmi,7
Lai uztur miegu, kurš būs smags,8
Zevs, Neptūns, Plutons, Citereja,
Krons, Hēba, Psihe, Astre, Feja,
Fēbs, Spēles, Smiekli, Harons, Bakhs.
Atdzejojis Laimonis Kamara