Ak dziedoni, kad miglas auts
Tev visu, ko vien skatīt Jauts,
Bij aizsedzis, tad pēkšņi brīvi
Tavs ģēnijs modās; sāka iet
Pa takām bijušām caur dzīvi —
Un dziesmas brīnišķas nu dzied.
Ak brāli mans! Šis skaņu vēdas!
Caur jūsmas asarām es manu:
Ar debešķīgo dziedāšanu
Var iemidzināt zemes bēdas.
Tev jauna pasaule nu kvēl,
Tu tajā redzi, lidot proti,
Tu atkal dzīvot vēlies Joti,
Tev atdzimst jauno dienu tēls.
Bet es, — kaut prieku mirkli vien
Tev mana dzeja dāvāt spētu! •—
Sev citu balvu negribētu:
Ne velti tuksnesī aizvien
Es maldījies pa tumsas takām,
Ne velti dzīvei liru blakām
Man nolemts saglabāt mūždien.
Atdzejojis Arturs Goba
Es vārsmas pagrābu reiz kā no vēja
Un iespiedu bez sava vārda tās;
Kāds žurnālists šīs vārsmas kritizēja
Un arī, blēdis, neparakstījās.
Nu ko? Ne man, ne ākstīklim šo joku
Nav varas bijis noslēpumā tīt:
Viņš pazina pēc nagiem manu roku,
Pēc ausīm viņu pazinu tūlīt.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Varbūt man nebūs ilgi ļauts
Šai trimdā mierīgajā palikt,
Kur senatnības stāstu daudz,
Kur lauku mūza mani sauc
Daudz bezbēdīgu pantu salikt.
Bet, būdams tālā svešumā,
Es domās vienmēr aizstaigāšu
Uz Trigorsku un, klīstot tā
Pa pļavām, krastu, pakalnā,
Zem vecās liepas dārzā stāšu.
Kad dzidro dienu tumsa veic,
Tad dažreiz pat no kapa dzīles
Vēl kāda skumja ēna steidz
Un visas dzimtās vietas sveic
Ar skatienu, kas pilns ir mīlas.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Tu solījies par romantismu,
Šo parnasiešu ateismu,
Man atkal stāstīt kā arvien,
Paust poltaviešu mūzu domas;
Bet vēstulē ir viņa vien.
Mans Pīron, redzu es, nudien,
Ka mīlestība tevi nomāc.
Tev taisnība: kas gan var būt
Par jauku sievieti vēl skaistāks?
Smaids, kuru viņai acīs jūt,
Par zeltu vērtīgāks var kļūt,
Par slavu, kas ne vienmēr laistās …
Nu parunāsimies varbūt.
Es gribu viņu paslavināt,
Ka viņa sevī māku rod
No jauna atkal bērnus dot.
Un laimīgs, kas ar viņu prot
Šos jaukos pienākumus zināt.
Tā žāvas nemēdz uzvēdināt,
Lai Himenejs jums prasmi dod,
Kā viņa snaudu paildzināt.
Bet te nu domas dalās mums,
Ka ari šķiršanās ir laba.
Vispirmām kārtām pienākums
Un likumi, un pati daba …
Bet otrām kārtām jāatzīst:
Vīrs pieklājīgs un saimnieks īsts
Ir nepieciešams sievas namam,
Kur draugs pa reizei apkārt klīst
Kā ēna, tikko saredzama.
Man vari ticēt, mīlētāj,
Ka šeit viens otru nesamaitās,
Jo likumības saule klāj
Tās zvaigznes, kas iet mīlas gaitās.
Atdzejojis Bruno Saulītis
Es atceros vēl bridi skaisto,
Kad parādījās man tavs tēls, —
Kā mirkļa redzējumā gaistot,
Kā skaidrās dailes ģēnijs cēls.
Kad bezcerības sāpēs baigās
Un skaļā drūzmā zuda laiks —
Vēl ilgi skanēja balss maigā
Un sapnī rādījās tavs vaigs.
Un gāja gadi. Vētras skrēja,
Kas lika seniem sapņiem gaist,
Vairs tavu balsi nedzirdēju,
Man aizmirsās vaigs dievišķais.
Tad nāca trimdas tumsa drūmā,
Bij gurdi vilkties dienām tām —
Bez dievības, bez gara jausmām,
Bez mīlas, karstām asarām.
Bet mostas dvēsele man kaistot,
Jo atkal parādās tavs tēls, •—
Kā mirkļa redzējumā gaistot,
Kā skaidrās dailes ģēnijs cēls.
Un sirds sit skurbi jaunā ausmā
Un modusies vairs nenorimst.
Man dievība un gara jausmas,
Man dzīvība un mīla dzimst.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
* * *
Jūs pātagas un pletnes sargi,
O, kņazi cēlie, varenie,
Par visu pateikties jums, dārgie,
Liek mana sieva, maziņie.
Un pats par jums es dievam teikšu
Un aizlūgt mūžam neizbeigšu.
Un, kad reiz saukt mūs tiksies tam
Uz tiesu pēdējo un drošu,
Uz jūsu veselību došu
Es pirmo pletni ķeizaram.
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Kam klusuma spārni mūs kļauj?
Pār zemi Bakhs dziesmās lai staigā!
Lai sveicinām jaunavas maigās
Un ziedošās sievas, kas mīlot mūs skauj!
Jel piepildiet, ielejiet droši, •—
Un vīnā, kas dzirkst,
Lai iemesti mirkst
Mums derību gredzeni spoži.
Mēs paceļam kausus, lai saskandinātu, —
Mēs sveicinām mūzas, mēs sveicinām prātu!
Tavs liesmojums, saule, mums svēts!
Tumst spuldze visgaišākā zālē,
Kad skaidra tu austrumos lec,
Tā melīgā gudrībā pazūd un bālē,
Prāts varens kad staro un skaists.
Lai sveikta ir saule, lai tumsība gaist!
Atdzejojis Andrejs Balodis
Ir maigums ziediem pēdējiem
Daudz jaukāks nekā pirmajiem.
Kā neizteiktu ilgu zvanos
Sirds tajos ieklausīties var;
Tā dažkārt šķiršanās mūs skar
Daudz dziļāk vēl par satikšanos.
Atdzejojusi Paul Ina Bārda