Mežs raisīt sāk jau sagšas sarkanās,
Sals sudrabo un balo laukus rītos,
Un dienas skrien, it kā ko panākt dzītos,
Aiz kalniem nozūd sarukdamas tās.
Es kamīnam nu gaiši liesmot lieku,
Man lejas vīns, šis rudens domu draugs,
Kas radīt var vēl reibumu un prieku,
Kaut vienatnē tas reti rādās jauks.
Tik skumji man: te drauga nevar būt,
Kas līdzētu man dzerot aizdzīt bēdas
Un rādītu vēl gaišo gadu pēdas,
Un gādātu, lai sirds vēl jautri jūt.
Es dzeru viens; par velti ilgas manas
Kā senāk grib vēl biedrus kopā saukt;
Visapkārt man nekas te neieskanas,
Kas varētu šīs smagās skumjas jaukt.
Es dzeru viens, un Ņevas krastos prieks
Ir šodien jums kā senāk mani minēt…
Bet vai to daudz, kas var šo dienu svinēt?
Jeb ierasties jau vēl kam liktens liegs?
Vai vārdos kam jau svešas skai. as jauktos,
Kad pieminēts tiek jaukais paradums?
Un kura balss vairs barā neatsauktos,
Ja jautātu: vai tas vēl ir starp mums?
Vairs dziedonis nav redzams dedzīgais,
Kam ģitāra tik saldas skaņas pauda:
Daudz saldāka tam tagad mūža snauda,
Kur maigi skauj to Itālijas gaiss;
Bet nerāda vēl raksts šo kluso vietu
Un to, kam lemts tur vienam atpūsties,
Lai, ziemeļnieks ja kāds tur garām ietu,
Tam liktu sērās brīvi apstāties.
Un tu — vai esi draugiem rādījies,
Kas tālumā no mazām dienām tiecies?
Jeb zilais loks pār tevi svelmē liecies?
Vai ziemeļos tu ledū saldējies?
Brauc laimīgi!… Kā jautri jokodamies
No liceja tu traucies kuģī lēkt,
Un tā tu brauc vēl šodien šūpodamies
Un nevēlies no jūras bangām bēgt!
Bet sirdī viss tev svēti glabājies,
Kas licejā tik jauks reiz uzziedējis,
Un tas, kas mūs tik stipri kopā sējis,
Ne vētrā nav no tevis raisījies;
Tu sniedzis mums pār jūrām roku esi,
Jo dvēselē, lai ko tev sveiktu skats,
Tu tikai mūs sev visur līdzi nesi,
Un svešumā tev zūd pēc gada gads.
Skaists biedriskums, tas, draugi, vieno mūs!
Nekas tur nav ne sadalāms, ne skaldāms:
Tas drošs un brīvs, kvēl bezrūpībā saldā,
Un vienībā to turat svētu jūs.
Lai liktenis mūs kādā malā mestu,
Lai sauktu mūs kur kuro laimes loms,
Laiks tomēr mūs no jauna kopā vestu,
Jo tēvija mums — Carskoje Selo.
Kā negaisā pa svešām malām triekts,
Kā valgos siets, kas ciešāk kopā raujas,
Es priecājos kā kareivis pēc kaujas,
Ka meklēt nav man jaunus draugus liegts ….
Un, cerēdams, ka beigsies cīņa baigā,
Kad tikšu es no jauna dzīrēs lūgts,
Es pieķēros tiem paļāvībā maigā,
Bet saldais vīns bij viņu kausos rūgts.
Un tagad te, kur tikai tukšums dveš,
Kur saista sals un salti vēji valda,
Bij nolemta man atkal stunda salda:
Vēl neesmu es jums, ak draugi, svešs, —
Jūs bijāt te. Šīs vecās mājas sienas
Tev, Puščin, prieks bij redzēt pirmajam:
Tu līdzēji man aizdzīt drūmās dienas,
Lai skaistais laiks ir ziedots licejam.
Tev, Gorčakov, kam laime laurus vij,
Lai tālāk gods — pat saltās slavas gaitā
Tu sajūties vēl veco draugu skaitā,
Kas vienādi reiz visi kopā bij.
Ak, kur gan ceļš mūs katru vedīs galā,
Jo ātri jau mēs šķirti likāmies;
Bet nejauši pēc gadiem klusā malā
Kā brāļi mēs te atkal tikāmies.
Kad bij tik bargs pret mani liktens naids,
Kā bārenis, kam nav kur pieglaust vaigu,
Es dzirdēju visapkārt vētru baigu
Un gaidīju, kaut plauktu te tavs smaids, —
Un nāci tad no mūzu mītnes svētās,
Ak Delvig, tu; un karstās liesmās pūst
Tu prati, draugs, man jūtas sasaldētās,
Lai zinu es: nu saltais ledus kūst!
Jau bērnībā mums dziesmas mīļas bij;
Tās sajūsmā mums visus prātus jauca;
Jau bērnībā mūs divas mūzas sauca,
Un zinājām: tās abiem ziedus vij.
Bet aplausus man tad jau dzirdēt tikās,
Tev dvēselei tāds skaļums likās lieks;
Man satverams vēl viss tik viegli likās,
Tev klusumā bij spēkus sakrāt prieks.
Kur mūzas mīt, tur troksnim jāapklust,
Lai dailes gars var parādīties cēli:
Bet jaunībā mūs māna maldu tēli,
Un dzīve liek mums savu steigu just. ..
Un skrējām mēs, līdz spēks jau smiltīs lijis,
Ka nevar vairs ne pēdu saskatīt.
Vai, Vilhelm, mums tāpat nav dzīvē bijis,
Jo vienāds vējš mūs abus steidzies dzīt?
Laiks atjēgties! Vai kāds vairs prasīt ies,
Ko ciešam mēs? Nu diezgan skaisto maldu!
Lai mīlam mēs nu vientulību saldu!
Es gaidu, draugs, kaut tu vēl kavējies . ..
Nāc rādīt vēl, kur atmiņas var krāties
Un pagātni kā dzīvu var vēl just,
Par Kaukāzu un slavu parunāties,
Par Silleru, par mīlu jūsmā kust.
Laiks arī man … jums, draugi, priekā būt!
Es paredzu mums drīzu satikšanos;
Vēl tikai gads tā aizskries sapņos manos,
Un notiks viss, ko ilgās dzejnieks jūt!
Vēl tikai gads ar smago skumju nastu,
Un sēdēšu reiz atkal es starp jums!
Cik asaru, cik runu neparastu,
Cik pildītu līdz malām kausu mums!
Un pirmo nu ikviens lai pilnu ceļ •—
Līdz dibenam, ja draudzība mums dārga!
Un gavilēs lai nav ne vārda vārga
Nu mūzai vairs: lai licejs mūžam zeļ!
Un vīriem tiem, kas mūs tur mācīt prata,
Kā dzīvajiem, tā tiem, kas kapā snauž,
Bet ko vēl sirds kā dzīvus kopā skata,
Lai katram kauss te pateicību pauž!
Un vēlreiz pilnus, pilnus piepildiet —
Un tukšojiet līdz dibenam tos sausus!
Bet uzminiet: kam celsim mēs šos kausus? -
Lai ķeizaram urā! Tam uzdzeriet.
Viņš cilvēks! Mirkju jūtām pakļauts.
Viņš kaislību un šaubu, tenku vergs;
Var piedot, ka viņš vajā akli:
Viņš ieņem Parīzi! Un liceju viņš ver!
Lai priecājas, kas kausā vīnu lej!
Laiks saraut sāk jau mūsu saites saldās:
Cits zārkā dus, cits tālā malā maldās;
Spriež liktenis; mēs vīstām; dienas skrej;
Un nemanot, kā saulei tumsā slīdot,
Mēs tuvojamies savam sākumam …
Ak, kuram gan reiz, matos sarmai spīdot,
Būs jāsvin tikai vienam vienīgam?
Tas skumjais draugs! Kā viesis aizkavējies,
Viņš klīdīs viens ar audzi nākošo
Un pieminēs, cik līksmi prieks reiz lējies,
Un acis segs ar roku trīcošo…
Ak, lai tad viņš ar sēru skauto prieku
Šai dienā liek vēl kausu pilnu liet,
Kā tagad es to vientuļš pildīt lieku,
Lai diena šī pat trimdā gaiša riet.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Vaigā drūms un bāls:
«Pēterim ir vakar
Apgāzts pjedestāls.»
Visiem bailes sejās:
«Tiešām? … Kā tad tā?»
Cars tad gardi smejas:
«Ek, april. .. ha-hā!»
Saka reiz viņš klīrīgs
Galma dāmām tā:
«Svešās zemēs vīrus
Kar aiz- !»
Piebilst tūdaļ atkal:
«Kāpēc dāmas sarkst?
Kar tāpat aiz kakla,
Tikai — likums bargs.»
Atdzejojis
Imants Lasmanis
Kad birzī nakts ir caurspīdīga,
Tad lakstīgala daudzbalsīga
Svelpj, gulgo, loka saskaņas;
Bet dzeguze, šī nesapraša
Un patmīle, pie viena paša
Ku-kū bez mitas nopūlas,
Lai atbalss viņai atbildētu.
Ak dievs, cik garlaicīgi tas,
Cik skumji! Kaut jel aizbēgt spētu
No elēģiskās kūkoņas!
Atdzejojis Jānis Plaudis
Kas draudzība? Gan vīna kvēle,
Gan runas, kur drīkst aizvainot,
Dīks brīdis, godkārības spēle
Vai kauns, ko labvēlība dod.
Atdzejojis Bruno Saulitis
— Nav kustības, — viens prātnieks norūc bārdā.
Bet otrais viņa priekšā staigāt sāk.
Un, atcirtis tik asi, cik vien māk,
Tiek slavēts par šo atbildi bez vārda.
Jā, joks ir labs. Bet, kamēr ļaudis smej,
Cits piemērs prātā neviļus man ienāk:
Kaut saules gājums redzams katrā dienā,
Mums patiesību māca Galilejs.
Atdzejojusi Vizma Belševica