Jūras krasts. Fausts un Mefistofelis.
F a u s t s:
Man garlaicīgi, velns.
Mefistofelis:
Ko darīt!
Tā lemts mums. Kurš gan spītēt prot
Un liktenim šim nepakļaujas —
Kas dzīvs, ar garlaicību kaujas:
Cits strādājot, cits dīkojot;
Dažs neticīgs, dažs ticīgs būdams;
Cits vairāk baudas tīkojot,
Cits pārāk bieži baudu gūdams;
Tā visi žāvājas; pa tam
Zārks žāvājas, mūs gaidīdams.
Nu nožāvājies!
Fausts:
Joki vāji.
Tu labāk izdomā kaut ko,
Kā izklaidēties.
Mefistofelis:
Ielāgo,
Ko saprāts tev jau liecinājis,
Sev albumiņā ierakstot:
Fastidium est quics — proti —
Gars garlaicībā mieru rod.
Tik psiholoģija man ļoti! . . .
Kad negarlaikojies tu, Faust?
Nu padomā! Vai dienās tajās,
Kad Vergllijs tev lika snaust,
Vien rīkste prātu rosināja?
Vai tad, kad cirtās rozes spraust
Tev jaunām aušām labpatika
Un dzīru priekā viņas glaust?
Vai sapņi, kas tev diži likās,
Šīs laimes alkas remdēja?
Vai zinības, kur gremdējās
Kā tumšā dzīlē gars? Cik zinu,
No uguns spelts kā arlekīnu
Tad mani izsauci tu, Faust,
Jau toreiz garlaicības grauzts.
Lai tā tev vairāk neuzmācās,
Man melnās miesās rauties nācās,
Pie raganām ar tevi jozt,
Pie gariem … Velti pūlējos!
Pēc slavas alki — slavens kļuvi;
Pēc mīlas — ari mīlu guvi.
No dzīves saņemts viss, bet teic:
Vai laimīgs biji?
Fausts:
Pļāpāt beidz
Un neskar rētu čūlājošu!
Nav dzīva gara zinībās —
Es vīlies nolādēju tās,
Bet slava … Netverams tās spožums,
Un tikai mānīgs sapnis — gods …
Viens vienīgs īstens prieks mums dots:
Kad dvēseles tiek savienotas,
Mūs mīla aplaimo …
Mefistofelis:
Jā, protams,
Un pirmā satikšanās, ko?
Kas atmiņas tev saviļņo?
Vai Grietiņa?
Fausts:
Ak sapņi cēli,
Ak mīlas skaidrais liesmojums!
Tur, tur — kur šalca avots vēlīgs,
Kur koki zaļoja ap mums,
Pie daiļām krūtīm glaudos kvēli
Es, mīlestības reibināts,
Un laimīgs …
Mefistofelis:
Lai man dieviņš žēlīgs!
Tu vaļā acīm murgot sāc
Un aizmāršīgs gan arī liecies,
Viļ pakalpīgās atceres.
Vai daiļavu, pēc kuras tiecies,
Tev iegūt nelīdzēju es,
Vai naktī tikties nelīdzēju?
Šo pūļu augļus izbaudīt
Man nācās vienatnē tobrīd,
Kad jūs tos kopā baudīt spējāt.
Viss atmiņā man saglabāts:
Kad meitenītei mulsa prāts
Un viņa tvīka mīlas jūsmā,
Tu biji izklaidīgs jau tad
Un ļāvies savu domu plūsmai.
(Bet pierādījām mēs nupat,
Ka domas garlaicību rada.)
Mans filozof, vai zini pats,
Ko apcerēji mirklī tādā,
Kad citi nedomā neko?
Vai pateikt?
Fausts:
Pasaki! Nu, ko?
Mefistofelis:
Tu domāji: mans jēriņ biklais,
Cik karsti alku tevi gūt!
Kā pratu iedvest meičai tiklai,
Lai nemieru un ilgas jūt! …
Bet nu, kad, mīlai uzticoties,
Tā manos apskāvienos slīgst,
Kādēļ man krūtīs apnicīgs
Jau garlaicības saltums modies? . . .
Un kaisles upuris sāk šķist,
Kad līksmes mirkļi izbaudīti,
Man pretīgāks ar katru brīdi;
Tā ļaundaris, kurš nokāvis
Ir ubagu uz meža takas,
Kad nav ko nolaupīt nekā,
Lād nomaitāto dusmās trakās;
Tā pērkamajā daiļavā,
Ar kuru izpriecājies steigā,
Blenž baiļi izvirtulis beigās …
Kad pagaisa tavs reibums kairs,
Vien atziņai bij jādzimst jaunai. ..
Fausts:
Prom, pekles neradījums ļaunais,
Un nerādies man acīs vairs!
Mefistofelis:
Labprāt. Bet darbiņu man gādā:
Bez uzdevuma, zini pats,
Es aiziet nedrīkstu nekad,
Un laiku šķiest man nav pa prātam.
Fausts:
Kas balti mirgo tālumā?
Mefistofelis:
Dižs spāņu kuģis ar trim mastiem,
Kas Holandē grib piestāt krastā:
Trīs simti neģēļu uz tā,
Daudz zelta, pērtiķēnu pāris,
Vēl šokolādes krava arī
Un slimība, kas modē nāk —
Un drīz te izplatīties sāks.
Fausts:
Uz pēdām nogremdēt!
Mefistofelis:
Tūlīt!
(Pazūd.)
Atdzejojusi Mirdza BendrupE
Sedzot debess jumu palsi,
Vētra sniegu grīstēs griež —
Iekaucas ar zvēra balsi,
Raud kā bērns, kas atstāts cieš,
Skrejot veciem jumtiem pāri,
Salmus pačabināt māk,
Te, kā cejinieks pa āri,
Mums pie loga klauvēt nāk.
Mūsu būda — sniegam krītot,
Skumīga un tukša dēd.
Ko gan mana vecenīte
Klusi tā pie loga sēd?
Vai jau vētras gaudojieni
Tevi gurdina, mans draugs,
Jeb pie ratiņa snaud viena,
Līdz tas dūcot dusā sauks?
Dzersim, mana draudzenīte,
Manai skumjai jaunībai!
Pasniedz krūzi, bēdai spītē,
Prasa sirds dot prieku tai.
Labāk padziedi par zīli,
Kas aiz tālām jūrām mīt,
Un to dziesmu, ko tu mīli:
— Ej pie akas, meitenīti
Sedzot debess jumu palsi,
Vētra sniegu grīstēs griež,
Iekaucas ar zvēra balsi,
Raud kā bērns, kas atstāts cieš.
Dzersim, draudzenīte labā,
Jaunība drīz galā būs!
Pasniedz krūzi, ko tu glabā,
Sirds tad priecīgāka kļūs.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Deg asinis, tur kaisle valda,
Un dvēsele man dzelta kļūst.
Nāc, skūpsti mani! Skūpsts tavs saldāks
Kā mirres un kā vīns man būs.
Man maigo galvu piekļauj klusu,
Lai mierīgi ar tevi dusu,
Līdz nakts ar ēnām projām ies
Un līksmā diena iedegsies.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Manas māsas dārzs ir kluss,
Tuksnesīgs, jo veldzes nava;
Neveļ turpu ūdeņus
Klintīs iesprostotais avots.
Manos kokos augļi tvīkst
Zeltaini un sulas pilni,
Šalko dārzā labdarīgs
Dzīvinoša ūdens vilnis.
Nardaspuķes, alvejas
Bagātas ar smaržām maigām,
Kas no ziedu kausiem 1ās,
Kad caur dārzu vēsma staigā.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Tu redzēji — stāv jaunava,
Uz klints tās baltais augums slējās
Kad jūra, vētrā miglaina,
Pret krastiem brāzmot nemitējās,
Kad uzliesmoja zibens spējš,
Ar sārtu gaismu viņu klādams,
Un plīvuris, ko rāva vējš,
Ap viņu vijās lidinādams?
Ir skaista jūra vētraina
Un liesmas, kad tās debess kūra,
Bet tā uz klints ir skaistāka
Par vētru, debesīm un jūru.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe