Kas, prozaiķi, tevi nomāc?
Dod man vienalga kādu domu,
Es pratīšu to asināt
Un atskaņu tai piesiet klāt,
Tad ielikšu kā bultu lokā
Un, gļēvi nenodrebot rokai,
Es notēmēšu tieši tā,
Lai ķertu mūsu naidniekā!
Atdzejojusi Ārija Elksne
* * *
Un zem kādas planētas
Dzimis esi, jaunekli?
Vai zem tuvā Merkura,
Vai zem tālā Saturna,
Vai zem Marsa, Kiprīdas?
Biji dzimis, jaunekli,
Tu zem sveša zvaigznāja,
Tu zem zvaigznes krītošas,
Kas vien dzirksti nošķīla
Debess klusumā.
Atdzejojusi Vizma Bclševica
«Ziemas vakars»
Mākslinieka N. Iljina zīmējums
* * *
Es daudzvārdībā jēgas nesaredzu gan:
Jo siržu laimei īstai, draugi, ticiet man,
It visu vārdu ir par maz — vai pietiek viena.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Un jūsu ziedus slepenos,
Ai ilgas, kuras dzejā dzīvo
Un vienmēr svētu veldzi dos!
Jūs, dzejnieki, mums stāstīt spējat,
Ka aizgājēju ēnas slīd
No Lētas krastu aukstā vēja,
Kur zemes krastos ļaudis mīt,
Tur neredzamas atkal staigā
Pa vietām, kas bij mīļas tām,
Un sapņos miera vēstis maigās
Nes draugu sirdīm atstātām.
Un, kad jau nemirstībā īrās,
Vēl Elizejā gaida tos —
Kā dzimta kādreiz savās dzīrās
Mēdz gaidīt viesus vēlīnos .. .
Vai ilgas tukši māņi būtu?
Kad kapa smiltis pāri grūs,
Vai pametīšu zemes jūtas
Un sveša tad man zeme kļūs?
Bet varbūt daiļumā un slavā
Man staros nenīcības vēsts,
Tad kādas liesmas skaidrās skavās
Būs dzīves nepilnīgums dzēsts.
Un mūža mirkļu īsais kvēlums
Tad dvēselē man izdzisīs,
Es nejutīšu, kas ir žēlums,
Būs aizmirsts viss, kas mīlā ciests.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks