I
Kā pa Volgu, pa upi, pa plašo,
Izpeldēja laiva ar rakstītu ķīli,
Kā to airēja kazaki braši,
Jaunie drosminieki, atamana vīri.
Goda vieta saimniekam pašam —
Kuģa galā bargais Steņka Razins.
Pretim sēž tam gūstekne daiļa,
Karā nolaupītā peršu cara meita.
Neskatās Steņka Razins cara meitā.
Skatās Razins māmuliņā Volgā.
Un tad saka bargais Steņka Razins:
«Kā tu piedod man, Volga, dzimtā māte,
Tu, kas mazu izdzirdīji mani,
Tu, kas g^rās naktīs izauklēji,
Vilnī vētrainā mani vienmēr glābi.
Vai par mani vēl maz tev rūpju bijis,
Maniem kazakiem vai mazums mantu dāvāts,
Ka mums prātā nenāk tevi atdāvināt?»
Kā lec kājās bargais Steņka Razins,
Ceļ uz rokām peršu cara meitu,
Iemet viļņos laupījumu daiļo,
Volgai — māmuļai atdod to par ziedu.
II
Gāja Steņka Razins
Astrahaņas tirgū
Savu preci tirgot.
Sāka vojevoda
Dāvanas tam prasīt.
Iedod Steņka Razins
Izrakstītu kamku,
Izrakstītu kamku —
Zelta diegiem austu.
Sāk vojevoda
Kažoku prasīt.
Tikai dārgs ir kažoks,
Šūts labu ādu —
Vienupus bebra,
No sabuļa otru.
Viņam Steņka Razins
Kažoku vis nedod.
«Atdod, Steņka Razin,
Dod no sava pleca.
Atdosi — tad paldies.
Neatdosi — pakārs
Tevi klajā laukā.
Mugurā, kad kāršu,
Būs tev suņa kažoks.»
Sāk Steņka Razins
Domāti domu:
«Labi, vojevoda,
Lai jau tev tiek ar,
Lai jau tev tiek ar,
Ka nav trokšņa lieka.»
III
Ne tur pakavs klaudz, ne tur balsis skan,
Ne tur taurētājs tauri pūš klajumā.
Tikai viesuļa vējš pa lauku svelpj,
Vējš svelpj, vējš auro un gavilē,
Mani aicina, Steņku sauc, Razinu,
Iziet jūrā, jūriņā zilajā:
«Gan tu drosminieks stalts, gan tu laupītājs brašs,
Gan tu laupītājs brašs, esi pārgalvis karsts.
Nāc tad jūrā ar kuģiem tu ātrajiem,
Pacel mastos tad buras tu sniegbaltās,
Laidies viļņos, laidies tu zilajos.
Trīs tev kuģus es pretim izdzīšu:
Uz pirmā kuģa tu zeltu dabūsi,
Un tas otrais tev ved tīru sudrabu,
Bet tas trešais ar daiļu nāk jaunavu.»
Atdzejojusi Vizma Belševica
Mans dārgais draugs, mans draugs vispirmais!
Bij prieks par likteņ balvu man
Un manai skumju būdai sirmai,
Kad cauri sniegputeņu virmai
Reiz dzirdēju: tavs trijjūgs skan!
Nu likteni es piesaukt varu,
Lai mana balss tev tagad vēl
Dod prieku, laimes bridi garu,
Lai trimdā tev tas gaišums staro,
No liceja kas mūžam kvēl!
Atdzejojis Jānis Plotnieks
Vai jūra, senā bendēlāja,
Jau aizrāvusi tevi tā,
Ka tava lira zeltotā
Dzied slavu Neptūnam bez stājas?
Beidz slavēt to. Šis laikmets baigs —
Pats Neptīins biedrojas ar zemi.
Bet cilvēks katrai stihijai —
Vergs, nodevējs vai tirāns zemisks.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
* * *
Tur tuvojās tai stundas smagās…
Tur viņa novīta, un te, kur ēnu daudz,
Pār mani jauna ēna zagās;
Bet sirdī nespēja šī vēsts man mokas mest, —
Tur neietrīcējās ne stīga:
Kā cilvēks vienaldzīgs bij to man nācis nest,
Tā vēsts man likās vienaldzīga.
Reiz taču mīlējis es biju viņu vien
Tik karstās, nedzēšamās slāpēs,
Tik klusā maigumā, kas visus sapņus sien,
Tik neprātīgi aklās sāpēs!
Kur tagad sapnis mans, kas kaisa reiz tik kairi!
Ak, ēnai, kas tik saldi smaida
Vēl senās atmiņās, nav manā sirdī vairs
Ne sāpju asaru, ne naida.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Aleksandrai Osipovai
Es mīlu jūs, kaut dusmojos,
Kaut kauns un īgnums būt tik vājam,
Bet, sāpju liekts, pie jūsu kājām
Sai muļķībā es atzīstos!
Vairs nepiestāv tas manos gados,
Sen laiks bij prātīgākam kļūt!
Bet, kā pēc visām zīmēm skatos,
Vēl sirds man mīlas kaiti jūt!
Bez jums — gurst prāts aiz garlaicības,
Pie jums — sirds izmisumā rūs,
Un grūti paciest tad, — tā gribas
Jums stāstīt, kā es mīlu jūs;
Vai dzirdu — viesistabā blakām
Slīd jūsu solis, apģērbs šalc,
Vai dzidro balsi kaut ko sakām —
Jau mani sagrābj neprāts salds.
Jūs pasmaidāt — man saule zalgo,
Jūs aizejat — sirds sērās brien;
Par tukšo dienu mokām alga
Man jūsu bālā roka vien.
Kad, slēpjot savu acu zaigu
Un, galvu pieliekusi, maiga
Jūs sēžat, rokās izšuvums,
Un matu cirta krīt uz vaiga, ■—
Kā bērns es priecājos par jums!…
Vai teikt jums manu izmisumu
Un manas skumjas skaudīgās,
Kad pošaties uz izbraukumu
Jūs !alu — dienās lietainās?
Un jūsu asras vienatnībā
Un klavierskaņas vakarā,
Un runas klusā divatnībā,
Un ciemošanās Opočkā …
Ak, mani žēlojiet, Aliņa!
Jums mīlas lūgt es nedrīkstu:
Vai cienīgs esmu, dievs to zina,
Lai mani tiešām mīlētu!
Bet izliecieties: jūsu skats
Spēj visu apvērst manās krūtīs!
Un mani pievilt jau nav grūti,
Jo labprāt sevi viļu pats!
Atdzejojis Kārlis Štrāls
Kad gara slāpēs it kā slims
Pa drūmu tuksnesi es gāju,
Ar sešiem spārniem serafims
Uz krustcelēm man pretim stāja.
Ar pirkstiem, kas kā sapņa glāsts,
Viņš maniem plakstiem pieskārās,
Un acis atvērās man viedās
Kā ērgļu mātei baiļu biedā.
Viņš pirkstiem ausis skāra man,
Es jaudu — visums dun un skan
Un visa debess sadrebēja:
Cik eņģeļiem augsts lidojums,
Kā jūras dzīlēs mūdži tumst,
Kā zaļo vīns — es skatīt spēju.
Bet manu mēli grēcīgo —
No mutes izrāva viņš to,
Kam viltus vārdus runāt tika,
Un dzeloņu, kas čūskai 1ās,
Viņš manās lūpās stingušās
Ar asiņainu roku lika.
Tad jutu — zobens krūtis šķeļ,
Prom sirdi trīsošo viņš svieda.
Un ogli, kas kā uguns sveļ,
Man atvērtajās krūtīs spieda.
Tā gulēju — tuvs šķita gals,
Bet atskanēja dieva balss:
— Jel celies, praviet, redzi, dzirdi,
Lai mana griba stāv tev klāt,
Pa zemēm, jūrām ļaužu sirdis
Ej uguns vārdiem dedzināt!
Atdzejojusi Mirdza Ķempe