PIEMINEKLIS. (9. Ipp.) Dzejolis rakstīts 1836. gada 21. augustā Pēterburgā. Dzejnieka dzīves laikā nav iespiests. Puškina rakstu latviskajā izdevumā ievietots sākumā — kā ievada dzejolis. Rokrakstā 4. pants politiski vēl asāks: tur sacīts, ka dzejnieks slavina brīvību, sekodams Radiščeva piemēram. Moto ņemts no Horācija odas «Melpomenai».
Aleksandra stabs — granīta kolona pils laukumā Pēterburgā, celta cara Aleksandra I piemiņai.
LICEJS (1813—1817)
18 13
NATĀLIJAI. (15. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adresēts grāfa V. Tolstoja dzimtļaužu teātra aktrisei (Carskoje Selo). Liceja laika dzejoļos Puškins bieži salīdzināja liceju ar klosteri, bet sevi — ar mūku. Moto ņemts no franču dzejnieka Šo- derlo de Laklo dzejojuma «Vēstule Margo» (1774), kas bija satīra par karaļa favorīti Dibarī.
Filimons un Ņuta (Anita) — Ablesimova operas «Dzirnavnieks — burvis, viltnieks un saprecinātājs» tēli.
Aizbildnis un Rozinlte (Rozina) — Bomaršē komēdijas «Seviļas bārddzinis» tēli.
MŪKS. (20. Ipp.) Viena no pirmajām dzejnieka poēmām. Nepabeigta. Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Poēmas sākumā pieminētā Zanna domāta Voltēra poēma «Orleānas jaunava», kā šāda veida drastiskas poēmas paraugs.
Otrā dziedājuma beigās minētais «gudrinieks, kas Sirakūzas glāba» domāts Arhimeds.
Trešā dziedājuma sākumā minētais gleznotājs Martinovs — Puškina laikabiedrs un draugs.
KLITA NELAIME. (37. Ipp.) Ar šo epigrammu sākas Puškina sastādītais epigrammu krājums par Kihelbekeru — «Upuris Mo- mam». Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
18 14
DRAUGAM DZEJDARIM. (38. Ipp.) Pirmais publicētais Puškina sacerējums. Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 13. numurā 1814. gada 4. jūlijā, taču redakcijā bija saņemts jau aprīlī, jo žurnāla 8. numurā parādījās paziņojums, ka redakcija dzejoli iespiedīs tikai pēc tam, kad autors tai būs darījis zināmu savu vārdu un adresi. Dzejolis iespiests ar parakstu: Aleksandrs N. k. š. p. Rokrakstā ir panti, kas iespiedumā izlaisti.
EVLĒGA. (42. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Brīvs Parnī poēmas «Isnels un Aslēga» fragmenta atdzejojums.
OSGARS. (45. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Oriģi- nāldzejolis pēc Osiana poēmu motīviem.
PRĀTS UN MILA. (49. Ipp.) Puškina dzīves laikā publicēts bez autora ziņas almanahā «Veseņņije cveti» 1835. gadā. Rakstīts 1814. gada pirmajā pusē.
MĀSAI. (51. lpp.ļ Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts
— gada aprīlī. Daži panti nozaudēti.
«Kas Ludmilai dzied priecīgs» — oriģinālā te ir salīdzinājums: Puškins saka, ka viņš nāk gluži tā, kā ir nācis «Ludmilas dziedonis» — Zukovskis.
«Bet veltu dzejoļus» — oriģinālā te citēta rinda no Zukovska vēstules (dzejā) «Batjuškovam» (1812).
Z a n s Z a k s — Z. Z. Ruso.
Zanlisa (1746—1830) — franču rakstniece, daudzu pamā- cīgu sacerējumu (bērniem) autore.
Hamiltons (1646—1720) — franču rakstnieks, austrumniecisku fantastisku pasaku autors.
Grejs (1716—1771) un Tomsons (1700—1748) — sentimentāli angļu dzejnieki.
Svetlana — tāda paša nosaukuma Zukovska balādes varone (1812).
P i č i n i (1728—1800) — itāliešu komponists.
Ra mo (1683—1764) — franču komponists.
Arī šajā dzejolī, tāpat kā dzejoli «Natālijai», Puškins iztēlo sevi par mūku.
SKAISTULEI, KAS ŠŅAUCA TABAKU. (56. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Pieskaitāms tālaika modes žanram — «madrigāliem».
EPIGRAMMA. «Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz…» (58. Ipp.) Iespiesta žurnālā «Rossijskij muzeum» 1815. gada 1. numurā.
KAZAKS. (59. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum»
— gada 3. numurā. Dzejolis romance, tajā laikā — īpaši pēc A. Sahovska operas-vodeviļas «Kazaks dziesminieks» uzveduma (1812) — modē nākušo ukraiņu dziesmu atdarinājums.
42*
KŅAZAM A. GORCAKOVAM. (62. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. a. Gorčakovs (1798—1883) — Puškina skolasbiedrs
659
licejā. Vēlāk — redzams valstsvīrs. Dzejolis veltīts Gorčakova vārda dienai 1814. gada 30. augustā.
Ņevas varonis — Aleksandrs Ņevskis.
Jeršova — Jevdokija Semjonovna, ģenerāļa Jeršova gados jaunā sieva, kas apmeklējusi liceju 1814. gada vasarā.
PIEREDZE. (64. Ipp.) Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 1814. gada 19. numurā.
SVĒTLAIME. (66. Ipp.) Iespiests žurnāla «Vestņik Jevropi» 1814. gada 8. numurā.
E r m i j d ē 1 s — Pans, Hermesa (Ermija) dēls, mežu dievs, ganu aizgādnis.
STUDENTI DZĪRO. (70. Ipp.) Puškina dzives laikā nav iespiests. I. Puščins stāsta, ka Puškins šo dzejoli rakstījis, gulēdams uz slimības gultas liceja lazaretē. Dzejolī minēti: otrajā pantā — liceja pasniedzējs Galičs (sk. tam adresētos vēstījumus); trešajā pantā — Puškina biedrs, dzejnieks Delvigs, kas bijis izdaudzināts sliņķis un asprātis. Pēdējā pantā minētais Vilhelms — domāts Kihelbekers.
BOVA. (Poēmas fragments.) (74. Ipp.) Licejā rakstīta un nepabeigta poēma. Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Sacerēšanas laiku nosaka pēc poēmā pieminētajiem notikumiem (Napoleons Elbas salā). Minēdams Radiščevu, Puškins domā tā poēmu pasaka «Bova».
«Vecais grieķu muldoņa» — Homērs.
Franču orākuls — Voliērs.
BATJUŠKOVAM. (85. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 1. numurā.
«Bij teosietis, dzejnieks jauks» — domāts Ana- kreonts.
«Zukovskim līdzi teiksmu paud» — domāts Zukovska dzejolis «Pevec vo staņe russkih voinov».
EPIGRAMMA. «Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu. . .» (89. Ipp.) Iespiesta žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 1. numurā. Ruso epigrammas tulkojums no franču valodas. Arī Ruso to tulkojis — no latīņu valodas. Pirmavota autors — Joans Sekunda.
N. LOMONOSOVAM. (90. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 13. numurā. Nikolajs Grigorjevičs Lomono- sovs (1798—1857) — Puškina skolasbiedra brālis (licejā).
EPIGRAMMA PAR RIBUŠKINU. (92. Ipp.) Iespiesta bez virsraksta žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā. Kaza- nas dzejnieks M. Ribuškins (1792—1849) 1814. gadā bija publicējis traģēdiju prozā «Joans jeb Kazaņas ieņemšana». Laikrakstā «Sin otečestva» parādījās negatīva recenzija par šo darbu. Traģēdijas autors mēģināja recenziju atspēkot, taču izdarīja to nepārliecinoši.
ROMANCE. (93. Ipp.) Šo Puškina jaunrades sākuma laika dzejoli publicējis (jādomā, bez autora ziņas) B. Fjodorovs 1827. gadā almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz» vēl nepilnīgā un neizstrādātā veidā. Romance kļuva ļoti populāra un vairākkārt tika iespiesta dažādos dziesmu krājumos.
LEDA. (96. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis rakstīts astoņpadsmitajā gadsimtā populāro mitoloģisko «kantāšu» formā pēc Ruso franču kantāšu parauga.
STANCES. «Avez-vous vu la tendre rose .. .» (99. Ipp.) Oriģināls franču valodā. Puškina skolasbiedri (liceja) savās atmiņās stāsta, ka šis esot bijis viens no dzejnieka pašiem pirmajiem sacerējumiem (tāpat arī nākamais). Ir zināms, ka jau mājās — pirms iestāšanās licejā — Puškins, sekodams sava tēva paraugam, rakstījis dzejoļus franču valodā.
MANA ĢĪMETNE. (101. Ipp.) Oriģināls franču valodā («Mon portrait»). Viens no agrīnajiem liceja laika dzejoļiem. Tāpat kā iepriekšējais, publicēts tikai pēc Puškina nāves.
ATMIŅAS CARSKOJE SELO LICEJĀ. (103. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 4. numurā ar piezīmi: «Par šo dāvanu sirsnīgi pateicamies jaunā dzejnieka radiniekiem, jo autora talants patiešām ir ļoti daudzsološs.» Šis ir pirmais dzejolis, kas publicēts ar pilnu dzejnieka vārdu — Aleksandrs Puškins.
Dzejolis rakstīts eksāmenu laikā, Puškinam pārejot no jaunākā kursa (pēc pirmās trejgades) uz vecāko, pēc profesora Galiča ierosinājuma. Eksāmeni bija paredzēti 1814. gada oktobrī, bet tos atlika. Eksāmeni notika 1815. gada 4. un 8. janvārī. Dzejolis nolasīts eksāmenā 8. janvārī daudzu uzaicināto augsto viesu klātienē, starp kuriem bija arī tālaika ievērojamākais dzejnieks Deržavins; tam dzejolis ļoti patika.
18 15
LICĪNIJAM. (110. Ipp.) Sākotnējā redakcijā iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 5. numurā. 1818.—1819. gadā, kad Puškins gatavoja savu pirmo krājumu, dzejolis pārstrādāts. Tulkots no pārstrādātā varianta, kurā izmesti vairāki panti. Kaut gan pirmpublicējumam bija apakšvirsraksts «no latīņu valodas», dzejolis tomēr ir pilnīgi oriģināls. Romiešu kolorīts tam piešķirts daļēji tāpēc, ka tāda bija tālaika tradīcija, bet daļēji arī cenzūras apsvērumu dēļ.
PILSĒTIŅA. (113. Ipp.) Dzejojums iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 7. numurā ar cenzūras svītrojumiem.
«Pilsētiņa» pieskaitāma daudzajiem dzejnieku-karamziniešu «draudzīgajiem» vēstījumiem. Vistuvāk tā pieslienas Batjuškova dzejolim «Moji penati» («Mans tēva nams»), taču atšķiras ar to, ka nosacītu dzejas tēlu vietā sniedz virkni reālistisku sadzīves detaļu.
«Pilsētiņa» nav jāuzskata par autobiogrāfisku vēstuli īstenai personai ar īstenu Puškina dzīves faktu izklāstu. Pēterburgā un mazpilsētiņā notēlotais dzīves apraksts neatbilst īstenajai Puškina dzīvei toreizējā galvaspilsētā un Carskoje Selo; taču savam izdomātajam aprakstam Puškins, protams, izmantojis personiskos dzīves novērojumus.
«Pilsētiņas» vidusdaļa veltīta to autoru raksturojumam, kuru grāmatas atradās dzejnieka bibliotēkā.
NATAŠAI. (129. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka rakstīts 1815. gada sākumā, jo dzejolī ir frazeoloģiski aizguvumi no Kateņina balādes «Nataša» (iespiesta žurnāla «Sin otečestva» 1815. gada 21. nodaļā).
ŪDENS UN VĪNS. (131. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā.
NEPASTĀVĪBA. (132. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 12. numurā.
BATJUŠKOVAM. (135. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 6. numurā. Rakstīts pēc tikšanās ar Batjuš- kovu, kas notika 1815. gada februāra sākumā.
Pēdējā rinda — citāts no Zukovska vēstules dzejā Batjuš- kovam.
NAPOLEONS ELBAS SALĀ. (1815.) (137. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1815. gada 25. un 26. numurā. Dzejolis attiecināms uz «Simts dienu» perioda sākumu. Napoleons atstāja Elbu 1815. gada 26. februārī un izcēlās malā Francijā 1. martā; 13. martā franču karaspēks pārgāja viņa pusē, bet 20. martā Lud- viķis XVIII ar visiem Burboņu dinastijas pārstāvjiem atstāja Parīzi.
PUŠClNAM. (4. maijā.) (141. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 8. numurā. Ivans Ivanovičs Puščins — vēlāk dekabrists (dzimis 1798. gada 4. maijā, miris 1859. gada 3. aprīlī) — tuvākais Puškina draugs licejā. Datums zem dzejoļa virsraksta «4. maijā» — Puščina dzimšanas diena, nevis vārda diena.
Rinda «Draugs, kausu pilnu lej!» — citāts no Batjuškova dze- i joļa «Moji penati».
GALIČAM. (144. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 8. numurā. Aleksandrs Ivanovičs Galičs (1783—1848) — filozofijas profesors pedagoģiskajā institūtā. Licejā no 1814. gada maija līdz 1815. gada jūnijam aizvietoja saslimušo latīņu un krievu valodas skolotāju Košanski. Liceja audzēkņi Galiču ļoti iemīļoja un brīvajā laikā bieži apciemoja viņu mājās.
Zolotarevs — liceja priekšnieka palīgs saimniecības lietās 1811.—1817. gadā.
SAPŅOTĀJS. (147. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 9. numurā. Dzejolis saistās ar Zukovska dzejojumu «Dziedonis krievu karavīru nometnē». Puškins tīšuprāt atdarina Zukovska dzejojuma ārējo formu un atkārto dažus izteicienus, lai pasvītrotu gan ārējo atšķirību, gan citādo noskaņo- jūmu.
MANS TESTAMENTS. Draugiem. (151. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rokrakstā ir panti, kas galīgajā redakcijā atmesti.
VIŅAI. (155. Ipp.) Iespiests žurnāla «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 11. numurā. Dzejoļa uzrakstīšanas konkrētais laiks nav zināms.
JAUNAJAI AKTRISEI. (156. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka dzejolis adresēts kādai grāfa V. Tolstoja dzimtļaužu teātra aktrisei, kas tajā laikā piedalījās izrādēs Car- skoje Selo.
«No Kleronas tev maz kas mantots» — Kle- rona (1723—1802) — slavena aktrise, traģisko lomu tēlotāja klasiskajās traģēdijās.
Pinda valdnieks — Voltērs.
«Kad tevī klausās Milons jaunais» — Mi- lons — krievu teātrī bieži lietots «pirmā mīlētāja» vārds (piemēram, Fonvizina lugā «Pusaudzis»).
ATMIŅAS. (Puščinam.) (158. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis veltīts atmiņām par kādu starpgadījumu licejā 1814. gada 5. septembrī. Toreiz Puščins, Puškins un Maļinovskis bija dabūjuši ar kāda kalpotāja, vārdā Foma, starpniecību rumu, olas, cukuru un sarīkojuši dzīres. Baumas par šim dzīrēm padzirdējis toreizējais direktora vietas izpildītājs Gaujenšilds. Tas vainīgos nosūdzējis ministram Razumovskim. Notikusi izmeklēšana. Foma atlaists no darba, bet trīs vainīgie liceja audzēkņi sodīti: divas nedēļas tiem vakara lūgšanas laikā bijis jāstāv uz ceļiem, turklāt šis «svarīgais pārkāpums» ierakstīts īpašā grāmatā.
VĒSTULĒ GALIČAM. (160. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 10.—11. numurā. Rakstīts jau tad, kad Galičs licejā vairs nestrādāja, tātad ne agrāk par jūniju.
«Gudrais tiburietis» — Horācijs.
MANA EPITĀFIJĀ. (166. Ipp.) Iespiests žurnāla «Rossijskij muzeum» 1815. gada 10.—11. numurā.
KRITUŠAIS BRUŅINIEKS. (167. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav publicēts.
DELVIGAM. (169. Ipp.) Puškina dzives laika nav iespiests. Kāda norakstā ir šāds virsraksts: «D***. 1815. Atbilde.» Dzejolis radies kā atbilde uz žurnālā «Rossijskij muzeum» 1815. gada 9. numurā publicēto Delviga vēstījumu «Puškinam».
ROZE. (172. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Liceja laika rokrakstā dažas rindas skanējušas citādi.
Jau antīkajā pasaulē roze bija mīlestības, bet lilija — nevainības simbols.
«UN TĀ ES LAIMĪGS BIJU, BAUDĀM SIRDI VĒRU . . .» (173. Ipp.) Šo dzejoli Puškins ierakstījis savā dienasgrāmatā un datējis ar 1815. gada 29. novembri. Dzejolis radies pēc vairākkārtējas tikšanās ar J. Bakuņinu, Puškina skolasbiedra (licejā) māsu.
ASARA. (174. Ipp.) Pirmo reizi publicēts kopā ar notīm (M. Jakovļeva mūzika) almanaha «Mnemozina» IV daļas pielikumā 1824. gadā (atklātībā parādījās 1825. gadā).
«IKVIENS ZIN DZEJAS VĪRUS ŠOS…» (175. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta. Tā vērsās pret biedrības «Krievu valodas mījotāju sarunas» locekļiem: pret vadītāju A. Šiškovu (1754—1841), pret kņazu S. Širinski-Šihmatovu (1783—1846) un pret A. Šahovskoju (1777—1846). Pierakstīta Puškina dienasgrāmatā un datēta ar 1815. gada 8. decembri.
MANAM ARISTARHAM. (176. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Par savu Aristarhu Puškins dēvē profesoru Nikolaju Fjodoroviču Košanski (1785—1831), liceja literatūras skolotāju, kurš nesaudzīgi kritizējis savu audzēkņu dzejiskos sacerējumus.
Aristarhs (217.—145. g. priekš mūsu ēras) — Aleksan- drijas filologs, izdevējs un rakstnieku komentētājs.
FONVIZINA REGS. (181. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Šī satīra saglabājusies paša dzejnieka izrediģētā liceja laika norakstā.
ANAKREONA KAPS. (192. Ipp.) Liceja laika redakcijā dzejoli publicējis Puškina tēvocis Vasilijs Ļvovičs Maskavas universitātes krievu valodas kopēju biedrības izdevumā 1818. gadā. Vēlāk Puškins dzejoli pārveidojis un ievietojis 1825. gadā izdotajā krājumā. Tulkojums izdarīts no autora pārveidotā teksta.
VĒSTĪJUMS JUDINAM. (194. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Vēstījums adresēts Puškina skolasbiedram no liceja laikiem Paveļam Mihailovičam Judinam (1798—1852). Puškins šajā dzejolī apraksta Zaharovas muižu (pie Maskavas), kur viņš pavadīja vasaras mēnešus laikā no 1806. līdz 1810. gadam. Muiža piederēja Puškina vecmāmuļai Marijai Aleksejevnai Hanibālei.
«Kur esi tu, Suškova mīļā?» — Rokrakstā Suško- vas vārds nav minēts; tas ierakstīts vēlāk. Sofija Nikolajevna Suškova (1800—1848) ar Puškinu mēdza tikties Maskavā dejas stundās.
GLEZNOTĀJAM. (202. Ipp.) Pirmo reizi iespiests, domājams, bez autora ziņas, B. Fjodorova izdotajā almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god».
Kā liecina V. Gajevskis, Puškina liceja laika skolasbiedri stāstījuši, ka šis dzejolis adresēts A. Illičevskim, kas skolasbiedru vidū bijis izslavēts kā labs zīmētājs. Illičevskis Puškinam tāpat atbildējis dzejā.
18 16
ZUKOVSKIM. (203. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka ar šo dzejoli Puškins gribējis ievadīt savu dzejoļu krājumu, ko bija iecerējis 1816. gada septembrī — oktobrī. Oriģinālā dzejolis parakstīts ar pseidonīmu «Arzamasietis». Zukov- skis tai laikā bija biedrības «Arzamass» sekretārs. 1816. gadā Puškins vēl nebija «Arzamasa» biedrs, taču pēc gara un literārā virziena uzskatīja sevi par tādu.
«Redz miglā noliektas vēl divu spoku galvas» — domāti Tredjakovskis un Sumarokovs.
«Lai Mevijs cildina to garās runās sen» — Mevijs — vājš grieķu dzejnieks, Vergīlija ienaidnieks. Ar Mevija vārdu Puškins domājis Šiškovu.
«Drīz atnāks Depreo un zudīs Šapelēns» — Depreo — franču dzejnieks satīriķis un klasicisma teorētiķis Bualo (1636—1711). Domāta viņa iznīcinošā kritika par Sapelēna poēmu «Orleānas jaunava», pēc kuras Šapelēns zaudēja laba dzejnieka reputāciju.
«Trešs, būdams uzticīgs šiem sazvērniekiem stingri» — šī rinda un tālākās attiecas uz Šahovskoju.
Šahovskojs A„ kņazs, dramaturgs (1777—1846).
«Guļ Ozerova gars un brēc pēc atriebes!» — šajā un iepriekšējās rindās Puškins atkārto izplatīto domu, ka dramaturgs V. Ozerovs (1769—1816) bija Šahovskoja intrigu upuris.
ELĒĢIJA. «Nu piederu es, draugi, atkal jums!» (208. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Elēģija rakstīta, Puškinam atgriežoties licejā pēc ziemsvētku brīvlaika, kad liceja audzēkņiem pirmoreiz atļāva izbraukt no Carskoje Selo.
MORFEJAM. (210. Ipp.) Pirmoreiz iespiesta almanahā «Poļar- naja zvezda» 1824. gadā. Liceja variantā elēģijai bija virsraksts «Miegam» un tā sākās ar piecām citām rindām, kas vēlāk atmestas.
RUDENS RĪTS. (211. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Iespējams, ka šo elēģiju ierosinājušas atmiņas par Bakuņinu, kas 1816. gada vasaru pavadījusi Carskoje Selo.
«VIEN MĪLA LĪKSMU DARA SALTO DZĪVI . . .» (213. Ipp.) Puškina dzīves laikā elēģija nav iespiesta.
MĒNESS. (216. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
ELĒĢIJA. «Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās…» (218. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
ŠĶIRŠANĀS. (219. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
DRAUGIEM. (221. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Gatavodams dzejoli šim savam krājumam, Puškins atmetis dzejoļa sākumu, kāds tam bijis sākotnējā variantā, liceja laikā.
MĪĻĀS VĀRDI. (222. Ipp.) Puškina dzīves laikā elēģija nav iespiesta. Gatavodams dzejoļu krājumu 1818.—1819. g., Puškins mainījis pirmās rindas.
Pēc liceja laika Puškina skolasbiedru atmiņām, elēģija bijusi adresēta Marijai Smitei (sk. piezīmes «Jaunajai atraitnei»),
ELĒĢIJA. «Ir mīla gaisusi, — jau nodomāju tā …» (223. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
ELĒĢIJA. «Es nāvi redzēju, pie manis mājās.. .» (225. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Gatavojot dzejoļu krājumu, Puškins elēģiju stipri saīsinājis. Tulkojums izdarīts no pirmā — nesaīsinātā varianta.
MOŠANĀS. (227. Ipp.) Elēģija pirmoreiz publicēta izdevuma «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 25. numurā. Ievietojot elēģiju dzejoļu krājumā 1826. gadā, Puškins tās beigu daļā pārveidojis dažas rindas. Latviski tulkots pārveidotais variants.
VELĒŠANĀS. (229. Ipp.) Elēģija — jādomā, bez autora ziņas — pirmoreiz iespiesta B. Fjodorova almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god».
LOGS. (230. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Attiecināma uz elēģiju ciklu, ko Puškins rakstījis 1816. gadā.
JĀTNIEKI. (231. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
ILGU REMDĒJUMS. (234. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Pirmajā variantā viens pants bijis citāds. Tulkots no autora pārveidotā varianta.
MIEGS. Fragments. (236. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Domājams, ka tas ir Puškina iecerētās poēmas «Attaisnotais slinkums» fragments.
DZIESMINIEKS. (244. Ipp.) Iespiests izdevuma «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 1. numurā, vēlāk autors ievietojis savā dzejoļu krājumā mazliet labotā veidā.
ŪSAS. Filozofiska oda. (245. Ipp.) Bez Puškina ziņas parādījās almanahā «Evterpa» 1831. gadā un tika piedēvēts D. Davi- dovam. Jādomā, ka dzejolis rakstīts 1816. gada martā, jo Illičev- skis tā tekstu bija darījis zināmu kādam savam draugam vēstulē, kas datēta ar 20. martu.
NO VĒSTULES KŅAZAM P. VJAZEMSKIM. (248. Ipp.) Dzejā rakstītā vēstules daļa. Visa vēstule datēta ar 1816. gada 27. martu.
NO VĒSTULĒS V. PUŠKINAM. (249. Ipp.) Dzejā rakstītā vēstules daļa. Visa vēstule datēta ar 1816. gada aprīli.
EKSPROMTS OGARJOVAI. (251. Ipp.) Puškina dzīves laikā netika iespiests. Jeļizaveta Sergejevna Ogarjova (1786—1870) satikās ar Puškinu Karamzinu namā Carskoje Selo 1816. gada vasarā.
PATIESĪBA. (252. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
MAŠAI. (253. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adresēts M. Delvigai — A. Delviga māsai.
DZIRU KAUSS. (254. Ipp.) Domājams, bez Puškina ziņas B. Fjodorovs publicējis almanahā «Pamjatņik otečestvennih muz na 1827 god». Latviski tulkots no 1819. gadā iespiešanai sagatavotā varianta ar dažiem 1825. gadā autora izdarītiem labojumiem.
AMORS un HIMENEJS. (256. Ipp.) Iespiests Puškina sakārtotajā dzejoļu krājumā 1826. gadā, izdarot nelielus tekstuālus labojumus.
Dzejolis radies kā atspēkojums Lafontēna fabulai «Amors un Neprāts». Lafontēna fābula stāsta, ka Neprāts kādā ķildā atņēmis Amoram redzi, tāpēc spiests mūžam būt tam par ceļvedi.
ANAKREONA KAUSS. (259. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
Anakreons (Anakreonts) — sengrieķu dzejnieks, dzīvojis ap 500 gadu priekš mūsu ēras, mīlas un dzīru dziesmu autors.
ŠIŠKOVAM. (261. Ipp.) Iespiests Puškina sakārtotajā dzejoļu krājumā 1826. gadā, ievērojami pārstrādājot.
Dzejolis adresēts Aleksandram Ardalionovičam Šiškovam (1799—1832), dzejniekam, pazīstamā Šiškova krustdēlam. 1816. gadā A. Šiškovs dienēja grenadieru pulkā un jau toreiz rakstīja dzejoļus.
18 17
KAVERINAM. (263. Ipp.) Rakstīts licejā; stipri pārstrādātu, Puškins to publicējis žurnāla «Moskovskij vestņik» 1828. gada 17. numurā.
Dzejolis adresēts Petram Pavlovičam Kaverinam (1794— 1855). No 1816. gada P. Kaverins dienēja Carskoje Selo izvietotajā huzāru pulkā un jau tolaik sadraudzējās ar Puškinu. Vēlāk Kaverins iestājās apvienībā «Sojuz blagodenstvija».
JAUNAJAI ATRAITNEI. (264. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Iespējams, ka dzejoli ierosinājusi pazīšanās ar jaunu Irancūzieti Mariju Smiti; Puškins ar to ticies liceja direktora En- gelharda namā. Sākotnējā variantā dzejoļa beigas bijušas citādas.
NETICĪBA. (266. Ipp.) Puškins nolasījis šo dzejoli krievu valodas gala eksāmenā 1817. gada 17. maijā. Vēlāk, 30. novembrī, Puškina tēvocis Vasilijs Ļvovičs to nolasījis Maskavas universitātes Krievu valodas kopēju biedrības sanāksmē un ar paša labojumiem publicējis šīs biedrības rakstos 1818. gadā («Trūdi», XII daļa).
DELVIGAM. «Ar mīlu, draudzību un tīksmi. ..» (270. Ipp.) Puškins ievietojis šo dzejoli 1826. gada krājumā, ievērojami pārveidojot liceja laika tekstu.
Domājams, ka dzejolis rakstīts pēc tam, kad Puškins saņēmis no žurnāla «Vestņik Jevropi» redaktora Kačenovska paziņojumu, ka trīs viņa iesūtītie dzejoļi noraidīti.
Delvigs uz šo dzejā rakstīto vēstuli atbildējis Puškinam. tāpat ar dzejoli «Kā Alpu kalnietis, kas vētrām pāri mīt», kurā rakstīja:
«Nē, Puškin, dzejnieku liktenis nav vis aizmirstība, bet nemirstība.
Lai Arminijs, zinību piesūcies,
Arhīvos rokas un prātulas raksta,
Lai sēž viņš akadēmijas goda locekļa krēslā,
Taču viņš ir un paliek muļķis — un viņa raksti mirs līdz ar viņu!
Vai viņš gan spēj tavu talantu apspiest?
Met viņam nicīgu skatienu bargu
Un ieej šaurajā mūzu izredzēto dziedoņu pulkā.»
VĒSTULE LIDAI. (272. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
KŅAZAM A. GORČAKOVAM. (273. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Adresēts Puškina skolasbiedram licejā Aleksandram Mihailovičam Gorčakovam (1798—1883). Tam bijusi apbrīnojama veiksme dzīvē: licejā viņš bijis labākais skolnieks, vēlāk — valsts dienestā — strauji kāpis uz augšu, līdz kļuvis par ārlietu ministru un ilgu laiku vadījis Krievijas ārpolitiku. Puškins šo dzejoli rakstījis neilgi pirms liceja beigšanas — savas dzimšanas dienas priekšvakarā, 26. maijā, kad kļuvis 18 gadus vecs.
ALBUMĀ. (276. Ipp.) Dzejolis bez Puškina ziņas publicēts krājumā «Ļistki gracij» 1829. gadā. Tas veltīts Aleksejam Nikola- jevičam Zubovam (1798—1864), huzāru pulka kornetam. Puškina rokrakstā pirmās četras rindas skan mazliet citādi.
ILLIČEVSKIM ALBUMĀ. (277. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts Puškina skolasbiedram licejā Aleksejam Demja- novičam Illičevskim (1798—1837), kas licejā bijis pazīstams kā dzejnieks un rakstītu žurnālu organizētājs.
BIEDRIEM. (278. Ipp.) Rakstīts neilgi pirms liceja beigšanas. Puškina dzīves laikā nav iespiests.
UZRAKSTS UZ SLIMNĪCAS SIENAS. (280. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis kļuva pazīstams pēc Puščina- atmiņu stāstījuma: viņš atradis šo uzrakstu liceja slimnīcā virs savas gultas un pēc rokraksta pazinis, ka dzejoļa autors ir Puškins.
PUSCINAM ALBUMĀ. (281. Ipp.) Rakstīts neilgi pirms liceja beigšanas. Puškina dzīves laikā nav iespiests.
PAR VĒSTULI. (282. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
SAPNIS. (283. Ipp.) Brīvs Voltēra dzejoļa «Prūsijas princesei Ulrikai» atdzejojums. Puškina dzīves laikā nav iespiests. VIŅA. (284. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
ŠĶIRŠANĀS. (285. Ipp.) Sākuma variantā, ar veltījumu «Kihelbekeram», dzejolis iespiests izdevumā «Ņevskij zriteļ» 1820. gada aprīlī. Puškins to pārveidojis, ievietojot dzejoļu krājumā.
PĒTERBURGA (1817—1820)
18 17
«ARDIEVU, KLUSAIS MIERS UN LAUKI…» (289. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts albumā Osipovai — Mi- hailovskas kaimiņmuižas Trigorskas īpašniecei. Albumā dzejolis datēts ar 17. augustu (1817).
OGARJOVAI, KURAI METROPOLĪTS ATSŪTĪJA AUGĻUS NO SAVA DĀRZA. (290. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts tai pašai J. Ogarjovai, kurai «Ekspromts Ogarjovai» 1816. gadā.
«JEL NEVAICĀ, KĀPĒC MAN DZĪRES SKAĻĀS . ..» (291. Ipp.) Iespiests Puškina sakārtotajā viņa dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā dzejolim virsraksts «Skumjas» un tas datēts ar 1817. gada 27. novembri.
673
«ES, AKLI CIENOT TĀLAS, SVEŠAS MALAS . ..» (292. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts kņazei Jevdokijai Iva- novnai Goļicinai (1780—1850), kuras namā Puškins bieži viesojās. Rokrakstā dzejolis datēts ar 1817. gada 30. novembri.
43 — 3289
VIŅAI. (293. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Kādā no rokrakstiem beigas citādas — vēlāk pārveidotas.
BRĪVĪBA. Oda. (295. Ipp.) Puškina dzīves laikā izplatīta rokrakstā; kad nokļuva cara patvaldības ierēdņu rokās, tika izmantota par galveno ieganstu Puškina izsūtīšanai trimdā uz dienvidiem. Oda rakstīta 1817. gada beigās brāļu Turgeņevu dzīvoklī, no kurienes bija redzama Mihailovskas pils («tukšs piemineklis apspiedējam — šī aizmirstībai dotā pils»), kurā tika nogalināts ķeizars Pāvils I. Oda pauž Puškina jaunības dienu politiskos uzskatus, kas bija veidojušies daļēji Kuņicina lekciju («par dabiskajām tiesībām»), bet daļēji Nikolaja Ivanoviča Turgeņeva ietekmē. Odā atspoguļotas raksturīgās tālaika politiskās doktrīnas.
KŅAZEI GOĻICINAI, nosūtot viņai odu «Brīvība». (300. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts J. Goļicinai (sk. «Es, akli cienot tālas, svešas malas …»). Rokrakstā dzejolis datēts ar 1817. gadu. Iespējams, ka tas ir arī odas sacerēšanas datums.
18 18
ČAADAJEVAM. «Tik mirkli cerības un slava…» (301. Ipp.) Dzejolis tika ļoti plaši izplatīts rakstveidā. Bez Puškina ziņas tas sakropļotā veidā iespiests almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Viens no vispopulārākajiem Puškina politiskajiem dzejoļiem, kam bija liela aģitējoša loma dekabristu aprindās.
BAKHA SVĒTKI. (302. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā, kur tas nepareizi datēts ar 1817. gadu.
IZVESEĻOŠANĀS. (306. Ipp.) Dzejoli Puškins ievietojis savā 1826. gadā izdotajā krājumā. Domājams, ka tas rakstīts 1818. gada martā — Puškina slimības laikā. Iespiežot daļēji pārveidots.
ZUKOVSKIM. (308. Ipp.) Sākotnējā variantā dzejolis iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1821. gada 52. numurā ar virsrakstu
«Z.*** pēc viņa izdoto grāmatiņu «Nedaudzajiem» lasīšanas.» Grāmatiņas «Nedaudzajiem» Zukovskis izdeva 1818. gadā ierobežotā tirāžā. Tajās bija ievietoti Zukovska tulkojumi kopā ar oriģināliem. Ievietojot krājumā, Puškins dzejoli saīsinājis. Latviski tulkots pēdējais variants.
ZUKOVSKA PORTRETAM. (309. Ipp.) Iespiests žurnāla «Bla- gonamerennij» 1818. gada 7. numurā.
SAPŅOTĀJAM. (310. Ipp.) Iespiests izdevuma «Sin otečestva» 1818. gada 51. numurā. Melnraksta variants bijis krietni vien garāks.
N. PĻUSKOVAI. (311. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1819. gada 10. numurā ar virsrakstu: «Atbilde uz aicinājumu sacerēt viņas augstībai ķeizarienei Jeļizavetai Aleksejevnai veltītu dzejoli». Natālija Jakovļevna Pļuskova (1780—1845) bija ķeizarienes galma dāma. Domājams, ka dzejolis rakstīts pēc žurnāla redaktora Fjodora Gļinkas lūguma (Gjinka propagandēja ideju par valsts apvērsumu un Jeļizavetas Aleksejevnas nākšanu cara troni).
SKAISTULĪTEI. (312. Ipp.) Iespiests izdevumā «Moskovskij zriteļ» 1820. gada aprīlī.
EPIGRAMMA. «Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievilcīgs …» (314. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Pazīstama pēc daudziem norakstiem, uz kuriem arvien figurē Puškina vārds. Domājams, ka tā ir tā pati epigramma par Karamzinu, kuru Puškins min savā Vjazemskim 1826. gada 10. jūlijā rakstītajā vēstulē. Epigramma vērsta pret N. Karamzina «Krievijas valsts vēsturi», kurā autors neatlaidīgi mēģināja pierādīt patvaldības varas nepieciešamību Krievijā.
Daži Puškina darbu pētnieki tomēr uzskata, ka epigramma pieskaitāma Puškinam piedēvējamiem sacerējumiem, jo vēl neesot neapstrīdami pierādīts, ka viņš būtu tās autors.
43*
PASAKAS. Noēl. (315. Ipp.) Pēc franču «noeļu» (ziemsvētku
675
dziesmiņa) parauga rakstīts satīrisks dzejolis, kas bija izplatīts rokrakstā. Domājams, ka dzejolis rakstīts 1818. gada decembrī. Līdzīgos satīriskos dzejojumos parasti izdarīja gada notikumu apskatu. Sajā dzejolī Puškins runā par Polijas seima atklāšanu 1818. gada 15. martā; atklāšanā cars Aleksandrs teicis runu, kurā solījis vēlāk ieviest konstitucionālas valdības formas visā Krievijā. Septembrī notika Āhenas kongress, kurā piedalījās cars Aleksandrs, Austrijas ķeizars un Prūsijas karalis. Tur tika parakstīta deklarācija par nākamo politiku Svētās savienības garā, par pastāvošās kārtības pasargāšanu un tautu atturēšanu no «aiz- rautībām». Carskoje Selo Aleksandrs atgriezās 22. decembrī. («Urā! nu trauc, cik jaudas, Uz mājām despots svēts.»)
«KUR OZOLAIŅU KLUSĀ BRĪVĒ …» (317. Ipp.) Pēc atrašanās vietas rokrakstu burtnīcā šis fragments attiecināms uz 1818. gada otro pusi. Moto «O Zauberei der ersten Liebe!» («Ak pirmās mīlas burvība!») ņemts no Vīlanda dzejoja «Pirmā mīla» (1774).
«ES ARI ESMU DZIRDĒJIS…» (318. Ipp.) Fragmentārs uzmetums.
«CIK SALDI! .. . BET, AK DIEVS, CIK BRIESMU PILNI…» (319. Ipp.) Fragmentārs uzmetums.
18 19
SĀDŽA. (320. Ipp.) Dzejoja pirmā daja, kas nobeidzas ar rindām «Un manā dvēselē, es jaušu, Sāk jūsu dižās domas briest», tika iespiesta Puškina 1826. gadā izdotajā dzejoju krājumā ar virsrakstu «Vienatnlba».
Pilnībā dzejolis tika izplatīts rokrakstā. Tas rakstīts Mihai- lovskā 1819. gada jūlijā. Pirmajā dajā aprakstīta dabas ainava, kas> paveras, raugoties no Mihailovskas: divi ezeri — Melenecs un Kučans. Tālākajā daļā izteikta dzejoļa pamatdoma, ka nepieciešams atcelt dzimtbūšanas tiesības. Tā bija cieša Puškina pārliecība, kas viņu vienoja ar dekabristiem. Sī pārliecība jo vairāk nobrieda biežā saskarsmē ar Nikolaju Ivanoviču Turgeņevu, kurš tai laikā gatavoja priekšlikumu par dzimtbūšanas tiesību atcelšanu, lai iesniegtu šo priekšlikumu kā likumprojektu Aleksandram I, un propagandēja atcelšanas ideju apvienībā «Sojuz bla- godenstvija». Kad Aleksandrs I uzzināja, ka tiek izplatīti kaut kādi aizliegti Puškina dzejoļi, viņš pavēlēja kņazam Vasiļčikovam tos sadabūt. Vasiļčikova adjutants bija Čaadajevs. Ar viņa starpniecību Puškins nosūtīja Aleksandram «Sādžu». Tā kā tajā laikā Aleksandrs vēl rosināja dažādus reformu projektus — pat līdz konstitūcijai, — tad, neatrazdams iegansta Puškina sodīšanai, cars pavēlēja «pateikties Puškinam par labajām jūtām», kādas izraisot viņa sacerējums.
DORĪDA. (323. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada februāra numurā; pārdrukāts Puškina dzejoļu krājumā ar datējumu «1820»; taču pēc novietojuma melnrakstu burtnīcā attiecināms uz 1819. gadu.
N. N. (V. Engelhardam.) (324. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar cenzūras īsinājumiem. Veltīts Vasilijam Vasiļjevičam Engelhardam (1785—1837). Rakstīts 1819. gada jūlija sākumā, pēc autora izveseļošanās, pirms aizbraukšanas uz Mahailovsku.
ORLOVAM. (326. Ipp.) Bez Puškina ziņas publicēts almanahā «Severnaja zvezda» 1829. gadā. Dzejolis rakstīts 1819. gada 4. jūlijā. Adresēts Aleksejam Fjodorovičam Orlovam (1786—1861), gvardes jātnieku pulka komandierim.
ŠČERBIŅINAM. (328. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts Mihailam Andrejevičam Sčerbiņinam (1793—1841). Puškina rokrakstos atrodams saīsināts šā dzejoļa variants.
MĀJAS GARAM. (330. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā. Rakstīts Mihailovskā 1819. gada jūlijā — augustā.
NĀRA. (331. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā ar apakšvirsrakstu «Balāde». Sākumā cenzūra šo dzejoli bija aizliegusi, un tā parādīšanās atklātībā izraisīja garīdzniecības protestus.
NEPABEIGTĀ GLEZNA. (334. Ipp.) Iespiests žurnāla «Mos- kovskij vestņik» 1828. gada 15. numurā.
VIENATNĪBA. (335. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. īstenībā tas ir Arno dzejoļa «La Solitude» atdzejojums.
JAUTRĀS DZĪRES. (336. Ipp.) Iespiests almanahā «Mnemo- zina» 1824. gadā, 2. daļā, ar virsrakstu «Vakars».
VSEVOLOZSKIM. (337. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1819. gada 27. novembrī. Ņikita Vsevo- lodovičs Vsevoložskis (1799—1862) — Pēterburgas bagātnieka dēls, Puškina darbabiedrs Ārlietu kolēģijā, teātra mākslas cienītājs, biedrības «Zaļā lampa» loceklis. Vsevoložska namā notika šīs biedrības sanāksmes. Pie viņa pulcējās arī zināmu Pēterburgas aprindu jaunatne jautrās dzīrēs. Dzejolis tika publicēts ar cenzūras labojumiem. Puškins to nolasīja arī kādā no «Zaļās lampas» sanāksmēm.
CARSKOJE SELO. (341. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Uz tās pašas lapiņas uzrakstīts arī nākamais dzejolis («Aiz tuvā līdzenuma meža malā…»). Redzams, ka lapiņa izplēsta no burtnīcas, kuru Puškins lietojis 1819. gadā. Pēc rokraksta un vietas burtnīcā var secināt, ka dzejolis rakstīts 1819. gada novembrī — decembrī. Dažos izdevumos tas nepareizi pieskaitīts 1822.—1823. gada sacerējumiem.
«AIZ TUVĀ LĪDZENUMA MEZA MALĀ.. .» (342. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Pēc tintes krāsas, ar kādu dzejolī izdarīti labojumi, var secināt, ka tas rakstīts tajā pašā laikā, kad dzejolis «Vsevoložskim», — 1819. gada novembra beigās vai decembra sākumā.
PLATONISKA MlLA. (344. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Brīvs Parnī dzejoļa «Skats uz Kiteru» atdzejojums. 1825. gada vasarā, kārtojot savu dzejoļu krājumu, Puškins šo dzejoli izmetis un manuskripta malā pierakstījis: «Nevajag, jo es gribu būt tikumīgs cilvēks.»
STANCES TOLSTOJAM. (346. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Adresēts Jakovam Tolstojam (1791—1867), vienam no vadošajiem «Zaļās lampas» biedriem, arī «Sojuz blago- denstvija» loceklim. Tā ir atbilde uz Tolstoja vēstuli dzejā, ko tas nolasījis «Zaļās lampas» sanāksmē.
ATDZIMŠANA. (348. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļma- nah» 1828. gadā.
VĒSTĪJUMS KŅAZAM GORCAKOVAM. (349. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
L. P. Buturļins (1790—1849) un D. A. Sepings (1790—1874) — Pēterburgas oficieri. Pirmais — pazīstams kara vēsturnieks.
1820
«ES ZINU TO, KĀ SĶĒPUS CĪŅAI SLEJ .. .» (351. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis nolasīts «Zaļās lampas» sanāksmē, un rokraksts glabājies biedrības arhīvos (tagad nozaudēts). Spriežot pēc tā, ka melnraksta lapiņas otrā pusē redzams teātra repertuārs (no 5. līdz 11. aprīlim), dzejolis attiecināms uz 1820. gada aprīļa sākumu. Ideja par brīvības karu, acīm redzot, saistās ar tajā laikā saņemto ziņu par Spānijas revolūciju.
PAR KOLOSOVU. (352. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta un bija pazīstama no pašas Kolosovas-Karatiginas mutvārdu stāstījumiem. Aleksandra Mihailovna Karatigina (1802— 1853) uz Pēterburgas teātra skatuves parādījās 1818. gadā, bet 1819. gada janvārī tēloja galveno lomu traģēdijā «Esfīra». Kā šajā, tā daudzās citās lomās Kolosova sacentās ar Semjonovu. Teātra cienītāju domas dalījās: daži bija par Semjonovu, citi par Kolosovu. Puškins par daudz labāku uzskatīja Semjonovu. Vēlāk Kolosova pārgāja uz komiskām lomām. 1827. gadā viņa apprecējās ar aktieri Karatiginu.
DORĪDAI. «Es ticu: mani mīl; sirds labā taču jātic.» (353. Ipp.) Iespiests žurnāla «Ņevskij zriteļ» 1820. gada janvārī. Pēdējā rinda — citāts no Andrē Šenjē XXV elēģijas.
HRONOLOĢISKI NENOTEIKTIE DZEJOĻI
18 13 — 18 17
DELIJAI. (357. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Attiecināms uz 1815.—1816. g.
DELIJA. (358. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
FAUNS UN GANE. Ainas. (359. Ipp.) B. Fjodorovs bez Puškina atļaujas publicējis almanahā «Pamjatpik otečestvennih muz na 1827 god».
«NO DIEVKALPOJUMA UZ MĀJU NĀKDAMA…» (370. Ipp.) Puščins savās atmiņās apliecina, ka tas ir Puškin.i dzejolis.
«VAI SLIMS JOS, TĒVOCĪT? TO PADZIRDĒJU…» (371. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
ZIŅKĀRĪGAIS. (372. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnijc cveti» 1829. gadā. Liceja laikā epigrammas teksts bijis īsāks — tikai četras rindas.
PAR GRĀFU A. RAZUMOVSKI. (373. Ipp.) Epigramma vērsta pret tautas izglītības ministru A. Razumovski.
Zilā lenta — attiecīga ordeņa piederums. Tādu ordeni Razumovskis netika saņēmis.
«POZARSKIS, MIŅINS, HERMOGENS. . .» (374. Ipp.) Epigramma vērsta pret Sirinska-Šihmatova poēmu «Požarskis, Mi- ņins, Hermogens jeb izglābtā Krievija» (1807).
EPIGRAMMA PAR DZEJDARA NĀVI. (375. Ipp.) Iespiesta izdevumā «Severnij nabļudateļ» 1817. gada 2. numurā.
K 1 i t s — V. Kihelbekers.
TAVS UN MANS. (376. Ipp.) Vēlāk par šo pašu tēmu Puškins uzrakstīja dzejoli franču valodā (—Tien et mien, dit Lafon- taine). Prātošana par «tavs un mans», citiem vārdiem, — par īpašumtiesību izcelsmi, loti izplatīta tēma tālaika filozofu-apgais- motāju un dzejnieku darbos.
18 17—1820
LILAI. (377. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoju krājumā 1826.
gadā.
DZEJDARA LIKTENIS. (378. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevno- vateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1821. gada V numurā.
MADRIGĀLS M .. .AI. (379. Ipp.) Iespiests žurnālā «Ņevskij zritel» 1820. gada aprīlī.
VĀRDA DIENA. (380. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā. Gajevskis pēc sarunas ar licejistiem liecina, ka dzejolis rakstīts 1817. gadā pēc ciemošanās liceja direktora Engelharda ģimenē.
A. B-AI. (381. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā.
SOSŅ1CKAI ALBUMĀ. (382. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. J. Sosņicka (1794—1871) — drāmas aktrise. Aņņenkovs, kas dzejoli publicējis, datējis to ar 1818. gadu.
PAR ARAKČEJEVU. «Visu Krievzemi viņš nomāc. . .» (383. Ipp.) Epigramma bija izplatīta rakstveidā.
«Padevīgs bez glaimiem» — devīze Arakčejeva (muižnieka) ģerbonī. Pēdējā rinda dzejolī zīmējas uz Arakčejeva attiecībām ar viņa «mājas pārvaldnieci» Nastasju Minkinu.
PAR KŅAZU A. GOĻICINU. «Zināms viņš kā zemisks līdējs .. .» (384. Ipp.) Epigramma izplatīta rakstveidā. Kņazs Aleksandrs Nikolajevičs Goļicins (1773—1844)—garīgo lietu un tautas izglītības ministrs — pazīstams kā misticisma aizbildnis. Vēlāk, 1823. gadā, vēl reakcionārākas grupas ietekmē, ko vadīja Fotijs, tika no amata atcelts.
A. Hvostova (1768—1853) — mistikas salona saimniece, mistikas sacerējumu autore.
V. Bantišs-Kamenskis (1778—1829) — Ārlietu kolēģijas ierēdnis; šeit minēts sakarā ar Goļicina amorālajām tieksmēm, uz kurām norāda dzejoļa nobeigums.
LABS PADOMS. (385. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies Puškina brāļa Ļeva Sergejeviča rokrakstā.
LĀGA CILVĒKS. (386. Ipp.) Iespiests Puškina dzejoļu krājumā 1826. gadā.
PAR CAADAJEVA PORTRETU. (387. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
DIENVIDI 18 20
«JAU DIENAS SPOŽUMS BĀLĒT SĀCIS…» (391. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1820. gada 46. numurā bez paraksta, ar piezīmi: «Melnā jūra. 1820. gada septembris.» Sūtot elēģiju brālim publicēšanai, Puškins 1820. gada 24. septembrī pievienotajā vēstulē stāsta, ka rakstījis to «naktī uz kuģa» braucienā no Feodosijas uz Gurzufu 1820. gadā, naktī no 18. uz 19. augustu. No tā jāsecina, ka piezīme «septembris» nav pareiza. Gatavojot dzejoli krājumam 1825. gadā, Puškins tam licis moto: «Good night my native land- Byron.»
«MAN PRĀTĀ ĀZIJA AR NEAUGLĪGĀM TĀLĒM…» (393. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies melnraksts, liekas, rakstīts Gurzufā. Veltīts atmiņām par Kaukāzu, ko Puškins apmeklēja 1820. gada jūnijā — augustā.
NEREĪDA. (394. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Bija nelieli cenzūras pārveidojumi.
«JAU RETIE MĀKOŅI KĀ RAISĪDAMIES SLlD . . .» (395. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1824. gadā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, svītrojot pēdējās 3 rindas. Tajās runāts par Jekate- rinu Nikolajevnu Rajevsku. Rakstīts Kamenkā.
«AI, KĀDĒĻ MIRDZ TĀ GAISMĀ ZAIGĀ…» (396. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā, tad ar datējumu «1819» pārdrukāts dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Neskatoties uz Puškina atzīmēto gada skaitli, ir pamats domāt, ka dzejolis rakstīts 1820. gadā Gurzufā, kā atzīmēts autora rokrakstā. Citā melnrakstā ir atzīme: «Kijevā 1821. gada 8. februārī.» Domājams, ka tas ir apdares datums, jo teksta sākumā ir atzīme: «Gurzufā.» Agrāk uzskatīja, ka elēģija veltīta ģenerāļa Rajevska slimajai meitai Helēnai. Taču vairāk ticams, ka Puškins dzejolī runā par vecāko meitu Jekaterinu, jo tieši viņas slimības dēļ Rajevski brauca uz Krimu.
«KĀDĒĻ TEV SKUMJAS PRIEKŠLAICĪGAS. ..» (397. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada I daļas 2. numurā. Ar datējumu «1821» pārdrukāts 1829. gada dzejoļu krājumā.
Taču no rokrakstiem redzams, ka dzejolis melnrakstā uzmests jau 1820. gadā dienvidos, bet apdarināts 1826. gada 1. novembrī Maskavā.
«NAV TEVIS 2ĒL MAN, JAUNO DIENU LAIKS. ..» (398. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Saglabājies melnraksts ar atzīmi: «Gurzulā 1820. gada 20. oktobrī.» Atzīmes datumā ieviesusies kļūda, jo oktobrī Puškins vairs nebija Krimā. Iespējams, ka jālasa «2. septembrī».
KARAGEORGIJA MEITAI. (399. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 5. oktobrī. Serbu vadoņa Karageorgija (Melnā Georgija, sk. «Rietumslāvu dziesmas») ģimene dzīvoja Hotinā, netālu no Kišiņevas.
MELNAIS LAKATS. Moldāvu dziesma. (400. Ipp.) Iespiests žurnālā «Sin otečestva» 1821. gada 15. numurā. Rakstīts Kišiņevā 1820. gada 14. novembrī.
«AIZ MUĻĶĪBAS JA DROSMI RASTU .. .» (402. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
«HAVRONIOS, TU PĒLĒJS VISUPIRMAIS. . .» (403. Ipp.) Puškina dzīves laikā epigramma nav iespiesta. Tā vērsta pret Kačenovski, žurnāla «Vestņik Jevropi» redaktoru, jo žurnālā bija publicētas negatīvas recenzijas par Puškina poēmu «Ruslans un Ludmila». Taču Puškins maldījās, jo recenziju autors bija A. Glagoļevs.
«TEIC, KĀ TEV NEAPNĪK SlE STRĪDI. . .» (404. Ipp.) Pirmiespiedums dzejoļu krājumā 1826. gadā ar atzīmi «1820».
EPIGRAMMA. «Raušoties pa dzīves zaņķi…» (405. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Fjodoru Ivanoviču Tolstoju (1782—1846), jo Puškins bija pārliecināts, ka viņš izplata kādas tenkas. 1804. gadā Tolstojs aizceļojis uz Aleutu salām, kādēļ iesaukts par «amerikāni». Bija kaislīgs kāršu spēlmanis un duelants.
18 2 1
ZEME UN JORA. Mosha idile. (406. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 1. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 8. februārī. Brīvs sengrieķu dzejnieka Mosha (II gadsimts priekš mūsu ēras) idiles atdzejojums.
MŪZA. (407. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1821. gada 23. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā datēts ar 1821. gada 14. februāri, bet iespiests ar atzīmi: «Kišiņevā 1821. gada 5. aprīlī.»
SKAISTULE PIE SPOGUĻA. (408. Ipp.) Iespiests žurnāla «So- revnovateļ prosveščeņija i blagotvoreņija» 1825. gada 3. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā.
«ES PĀRDZĪVOJIS SAVAS ALKAS…» (409. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1823. gada 48. numurā un dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts Kamenkā 1821. gada 22. februārī. Kādā no rokraksta variantiem likts virsraksts «Elēģija» (no poēmas «Kaukāzs»), Puškins bija domājis ietilpināt šo dzejoli poēmā «Kaukāza gūsteknis».
KARŠ. (410. Ipp.) Iespiests žurnālā «Poļarnaja zvezda» 1823. gadā ar virsrakstu «Karavīra ilgas». Rakstīts 1821. gada 29. novembrī. Dzejoli sacerēt ierosinājusi grieķu sacelšanās. Puškins cerēja piedalīties karā — sacelšanās dalībnieku pusē.
DELVIGAM. «Draugs Delvig, mūzas brāli mans…» (412. Ipp.) Ar šo dzejoli sākas 1823. gada 23. martā Delvigam rakstītā vēstule no Kišiņevas.
I. O. Timkovskis — Pēterburgas cenzors.
NO VĒSTULES GŅEDlCAM. «Ko Jūlija ar rozēm vija…» (414. Ipp.) No 1821. gada 24. martā Gņedičam rakstītās vēstules.
Mihaila Fjodoroviča O r 1 o v a namā Kišiņevā pulcējās slepenās savienības locekļi (dekabristi) un karsti strīdējās par politiku.
O k t ā v i j s — domāts cars Aleksandrs I.
«Un Homēru un viņa mūzas, Un atbrīvoji dzeju šo No skaņu pinekļiem un žņaugiem» — šīs rindas norāda, kā Gņedičs tulkojis «Iliādu» — heksametros bez atskaņām.
DUNCIS. (416. Ipp.) Puškina dzīves laikā dzejolis plaši izplatījās rakstveidā. Franču tulkojumā tas parādījās Anselo grāmatā «Seši mēneši Krievijā» (Parīzē 1827).
C ē z a r s — Jūlijs Cēzars 48. gadā, atrazdamies Gallijā, pārsvieda savu karaspēku pār robežupi Rubikonu un sāka pilsoņu karu pret Romas konsulu Gneju Pompeju; karš beidzās ar pilnīgu Cē- zara uzvaru.
Nāves apustulis — Marats.
E i m e n ī d a — Sarlota Kordē.
Zands — vācu students, kas 1819. gadā nogalināja reakcionāro rakstnieku Kocebu. Šis gadījums tika uzskatīts par revolucionāra patriotisma aktu. Zandam piesprieda nāves sodu.
«MAN KŅAZU G. NAV PAZĪT GODS…» (418. Ipp.) Epigrammas uzmetums melnrakstā. Puškina dzīves laikā nav iespiests.
EPIGRAMMA. «Kaut talantu tam dieviņš devis…» (419. Ipp.) Pirmiespiedums 1826. gada dzejoļu krājumā bez datējuma. Rakstīšanas laiks noteikts pēc melnraksta vietas burtnīcās. Pret ko epigramma vērsta — nav zināms. Tulkojumā pazudis vārds «Emī- lijs»; ar to Puškins apzīmējis sevi. Tas secināms no tā, ka melnrakstā sākumā bijis «Ludmiļins» — «Ruslana un Ludmilas» autors.
V. DAVIDOVAM. (420. Ipp.) Pirmuzmetums. Cenzūras dēļ nav publicēts. Adresēts dekabristam Vasilijam Ļvovičam Davi- dovam (1792—1855), ar kuru Puškins iepazinās viņa muižā Ka- menkā. Rakstīts aptuveni 1821. gada 5. aprīlī.
Ģenerālis Orlovs — Mihails Fjodorovičs. 1821. gada maijā apprecējās ar Jekaterinu Nikolajevnu Rajevsku.
R a j e v s k i — ģenerāļa Rajevska, Davidova pusbrāļa (mātes līnijā) ģimene.
Bezrocis kņazs — Aleksandrs Ipsilanti. Roku zaudējis- kaujā pie Drezdenes.
Metropolīts — Kišiņevas.
Tie un tā. Tie — itāliešu karbonāriji, kas gāja Neapoles 1820. gada jūlija revolūcijas priekšgalā. 1821. gada martā Austrijas karaspēks sacelšanos apspieda. Tā — politiska brīvība.
JAUNAVA. (423. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ pro- sveščeņija i blagotvoreņija» 1823. gada 3. numurā.
«GAN VIESĪBĀS, GAN DZĪRES SKAISTĀS…» (424. Ipp.)- Nepabeigta dzejoļa melnraksts. Puškina dzīves laikā nav iespiests. Ilgu laiku bija zināmi tikai atsevišķi tā fragmenti, kurus saistīja ar dažādiem Puškina sacerējumiem. Pirmoreiz dzejolis sakārtotā veidā iespiests S. Bondi apcerējumā «Nerealizētais Puškina vēstījums «Zaļajai lampai»» (Puškina komisijas krājums, I, 1936). Domājams, ka dzejolis rakstīts 1821. gada februārī vai martā un pamests nepabeigts. Atsevišķas rindas un teikumi vēlāk izmantoti vēstulē Delvigam (1821. gada 23. martā), tāpat vēstulēs Kateņi- nam, Jurjevam (1821); dzejoļa vidusdaļa jau izstrādātā veidā ietilpināta vēstulē J. Tolstojam (1822. gada 26. septembrī); dažas rindas izlietotas «Jevgeņija Oņegina» pirmās nodaļas XVII un. XVIII pantā.
«Vai tu vēl dedz, ak lampa zaļā…» — Puškins te runā par biedrību «Zaļā lampa», kuras locekļi parasti pulcējās Vsevoložsku namā. Biedrība beidza darboties 1820. gada rudenī, bet Puškins to nezināja. Tālāk runāts par «Zaļās lampas» sanāksmēm un vispār par vakariem Vsevoložsku namā.
Komētvīns — 1811. gada ražas vīns, kad pie debesīm bija redzama komēta. Uz tāgada vīna pudeļu aizbāžņiem bija komētas attēls.
K a 1 m i k s — zēns, kas apkalpoja pie galda Vsevoložsku.
namā; pastāvēja tradīcija, ka jautrajās vakaru sanāksmēs šis zēns ikvienam, kas izteica neveiklu asprātību, sacīja «Zdravija želaju» («esat sveiki»).
Amfitrions — domāts N. Vsevoložskis (sk. viņam adresēto vēstuli).
Himeneja jauniesauktais — viņa brālis Aleksandrs, kas 1820. gada novembrī apprecējās.
Apburošais Adoniss — F. Jurjevs (sk, viņam adresēta vēstuli).
Aizkulišu valdnieks — D. Barkovs, kas «Zaļās lampas» sanāksmēs lasīja teātra hroniku. Būdams Kateņina piekritējs, Barkovs nikni nopēla Jekateiinas Semjonovas spēli.
«Es viņu nosvilpu» — teikts par Kolosovu (sk. vēstuli Kateņinam «Kur daiļās attēlu gan ņemt»).
Trīs Parnasa dieves — traģēdijas mūza (Melpomena), komēdijas mūza (Talija) un dejas mūza (Terpsihora).
Jekaterina Semjonova — traģēdijas aktrise, 1820. gada janvārī uz laiku bija pametusi skatuvi.
P. Kateņins — klasiskās traģēdijas cienītājs; 1821. gadā arī pats sacerējis traģēdiju «Andromaha», atdarinādams Sofoklu. Galveno lomu savā traģēdijā paredzējis Semjonovai.
JURJEVAM. (428. Ipp.) Puškina dzīves laikā F. Jurjevs iespiedis uz atsevišķas lapiņas. Līdz mūsdienām no šā pirm- iespieduma lapiņām saglabājušies tikai divi eksemplāri. Uz lapiņas, kas glabājas Puškina namā, ar Jurjeva roku rakstīts: «A. Puškins 1821. gadā.» Šis datums pareizs, jo vēstulē izlietotas dažas rindas no atmestā dzejoļa «Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās».
«Kad dejas zālē parādies, Kur valda Terpsihora raitā» — zīmējas uz to, ka Jurjevs bijis liels baleta cienītājs.
KATEŅINAM. «Kur daiļās attēlu gan ņemt, kas atsūtīs to
man par prieku?» (430. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 5. aprīlī. Dzejnieks te runā par Kateņina skolnieces A. Kolosovas attēlu (sk. pret viņu vērsto epigrammu «Par Kolosovu»).
Sēlim ēna — Moljēra komēdijas «Mizantrops» varone. Kolosova to tēlojusi 1823. gada novembrī. Kopš tā laika viņa pārgājusi no traģiskām lomām uz komiskām, kas tai bijušas vairāk piemērotas.
M o ī n a — Ozerova traģēdijas «Fingals» varone, ko Kolosova tēlojusi.
MANAI TINTNĪCAI. (431. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rokraksts pilnībā nav saglabājies, tajā pēc rindas «Aiz tēliem tēli mijas» trūkst daudz rindu, pēc dažu, pētnieku domām — ap 40.
CAADAJEVAM. «Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies gaist…» (435. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sin otečestva» 1824. gada 35. numurā, kur datēts ar 1821. gada 20. aprīli, turpretim rokrakstā atzīmēts 0. aprīlis.
«Cinisks filozofs» — domāts F. Tolstojs (sk. epigrammu «Raušoties pa dzīves zaņķi»).
Lužņikovs — domāts Kačenovskis, kas savus rakstus žurnālā «Vestņik Jevropi» parakstīja ar pseidonīmu «Lužņickij starec».
D. Š e p i n g s — sk. piezīmi pie «Vēstījuma kņazam Gor- čakovam».
«KAS ZEMI ZIN, KUR DABA KRĀŠŅI SMEJAS …» (438. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1821. gada aprīlī. Dzejolī attēlots iespaids, kādu uz Puškinu atstājusi Krima, īpaši Gurzufā.
«ELEFERIJA, TIEŠĀM NAV .. .» (440.. Ipp.) Pirmuzmetums.
689
Eleferija (ar uzsvaru uz «i») grieķu valodā — brīvība. Dziedot slavu Eleferijas skaistumam, Puškins te dzied brīvībai.
44 — 3289
«ŠO JAUNO DARBU PIEŅEMIET…» — «AI JUS, KAM DZEJAS ZIEDOS TVIKOS…» (441. un 442. Ipp.) Neapdarināti «Gavriliādas» veltījuma uzmetumi.
«LŪK, MŪZA, TĒRZĒTĀJA SALDĀ …» (443. Ipp.) «Gavriliādas» veltījuma uzmetums. Domājams, adresēts Aleksejevam.
DIONEJA. (444. Ipp.) Sākotnējā variantā iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 4. numurā. Izstrādātā veidā publicēts dzejoļu krājumā 1826. gadā.
ĢENERĀLIM PUŠClNAM. (445. Ipp.) Puškina dzīves laika nav iespiests. Pāvels Sergej evičs Puščins (1785—1865) — M. Or- lovam padotās brigādes komandieris Kišiņevā. Kādu laiku bijis» slepenās biedrības «Sojuz blagodenstvija» biedrs. Kišiņevā nodibinājis masoņu ložu ar nosaukumu «Ovīdijs», kurā piedalījies ari Puškins. Dzejolis veltīts ložas dibināšanai. Tā saturs liecina, ka Puškins uzskatījis ložu par politisku organizāciju.
«Un plaukstā veseris tev būs» — attiecas uz āmuru, kas bijis masoņu jeb «brīvmūrnieku», kā viņi sevi dēvēja, ceremoniāla piederums sanāksmēs.
«DRĪZ APKLUSIŠU ES. JA TOMĒR SKUMJU STUNDĀ…» (446. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1821. gada 23. augustā.
«DRAUGS, ESMU AIZMIRSIS, KĀDS SENĀK BIJU ES .. .» (447. Ipp.) Iespiests žurnāla «Novosti ļiteraturi» 1825. gada 3. numurā. Rakstīts 1821. gada 25. augustā.
JAUNEKĻA KAPS. (448. Ipp.) Pirmiespiedums dzejoļu krājumā 1826. gadā, elēģiju nodaļā. Rakstīts 1821. gada jūlijā — augustā. Dzejoļa tēma (jaunekļa pāragra nāve) tālaika elēģijām ļoti raksturīga. Puškins dzejolī tēlo lauku kapsētas ainu, tāpēc par maldīgu jāuzskata doma, ka te runāts par Puškina liceja laiku biedra Korsakova nāvi, kas miris Itālijā.
NAPOLEONS. (451. Ipp.) Pirmoreiz iespiests 1826. gada dzejoļu krājumā ar lieliem cenzūras svītrojumiem. Rakstīts pēc tam, kad pienākusi ziņa par Napoleona nāvi (1821). Uz melnraksta moto: «Ingrata patria …»
«BEIDZ RAUDĀT, GRIEĶIETE, — KĀ VARONIS VINS KRITA.. .» (456. Ipp.) Uzmetums; Puškina dzīves laikā nav iespiests. Veltīts grieķu sacelšanās varoņiem.
LAIKA ZlMES. (457. Ipp.) Pirmiespiedums krājumā 1826. gadā.
KOĶETEI. (458. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
Anjesa — Moljēra komēdijas «Sievu skola» varone, naiva meiča.
EPIGRAMMA. «Sen likteņvarā godu pametusi . . .» (460. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma domāta francūzietei Aglajai Antonovnai Davidovai (1787—1847) — A. Davidova (dēka brista brāļa) sievai. Puškins ar viņu tikās Davidovu muižā Kamenkā.
ALEKSEJEVAM. «Mans mīļais, greizsirdībā liekā Tu pārsteidzīgs pret mani tiec .. .» (461. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1825. gada sējumā. īsinātā variantā ievietots arī dzejoļu krājumā 1826. gadā.
Aleksejevs Nikolajs Stepanovičs (1789—1850) — Puškina dienesta biedrs Kišiņevā. Dzejoli ierosinājis gadījums, kad Aleksejevs, būdams tuvās attiecībās ar Kišiņevas iedzīvotāju M. Eihfeldi (iesauktu par «ebrejieti»), turējis Puškinu aizdomās, ka arī viņš ap to lakstojas.
DRAUGAM. (463. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Iespējams, ka arī šis dzejolis adresēts N. Aleksejevam.
DESMITAIS BAUSLIS. (464. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Parodija par Mozus bausli.
EPIGRAMMA. «Tenkumaiss, kam vien no peliem. . .» (465. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Epigramma vērsta pret žurnāla «Vestņik Jevropi» izdevēju M. Kačenovski.
EPIGRAMMA. «Steidz arsteties — vai Pangloss kļūsi! . . .» i(466. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiesta.
Pangloss — Voltēra romāna «Kandids» varonis, zinātnieks optimists, kurš nelāgas slimības dēļ zaudējis degunu.
PAR GRĀFA HVOSTOVA TRAĢĒDIJU, kas izdota ar Kolo- sovas ģīmetni uz vāka. (467. Ipp.) 5o epigrammu Vjazemskis darījis zināmu A. Turgeņevam 1824. gada 15. septembrī kā «ciema kukuli no Odesas». Tas izprotams tādējādi, ka Puškins epigrammu rakstījis Odesā, kur uzturējies līdz 1824. gada 31. jūlijam.
Hvostova traģēdija — viņa veiktais Rasina «Andro- •mahas» tulkojums, kura 1821. gada izdevumam pievienota aktrises Kolosovas ģīmetne Hermionas lomā.
IERĒDNIS UN DZEJNIEKS. (468. Ipp.) Neapdarināts fragments. Tēma — laupītāja Kirdžalī izdošana Turcijas valdības pārstāvjiem. (Sk. stāstu «Kirdžalī».) Ierēdnis — M. Lekss (sk. 1834. gada 5. decembra ierakstu Puškina dienasgrāmatā). Pēc Puškina stāstījuma, izdošana notikusi 1821. gada septembrī.
«VEL REIZI PĒDĒJO ES NĀKU .. .» (469. Ipp.) Uzmetums. Ir arī otrs pēdējā panta variants.
OVĪDIJAM. (470. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā. Rakstīts 1821. gada 26. decembrī.
Ņemot vērā, ka dzejojums ir skaidri autobiogrāfisks (Ovī- •dija trimdas salīdzinājums ar savējo, pasvītrojot Puškina nevēlēšanos lūgt ķeizara apžēlošanu), Puškins pamatoti baidījās, ka •cenzūra to aizliegs (sk. 1822. gada 21. jūnija vēstuli Bestuževam); taču tas nenotika. Puškins dzejojumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu ,(sk. 1823. gada 30. janvāra vēstuli brālim).
DEŅISAM DAVIDOVAM. «Mans dzejniek huzār, dzejā tavā. ..» (474. Ipp.) Nepabeigts uzmetums. Puškins ar D. Davi- .dovu satikās Kijevā.
182 2
DZIESMA PAR VIEDĪGO OĻEGU. (475. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1825. gadā. Sižetā izmantots stāsts no Ļvo- vas hronikas.
BARATINSKIM. No Besarābijas. (480. Ipp.) Iespiests «Severnije cveti» 1826. gada izdevumā. Baratinskis tajā laikā dienēja zaldāta činā Somijā; to uzskatīja,kā izsūtījumu, ar ko viņš bija sodīts par skolas gados izdarīto pārkāpumu. Ovīdijs dzejolī minēts kā dzejnieks, ko Romas valdnieks Augusts izsūtījis trimdā uz Donavas krastiem.
«Deržavins to ir apdziedējis» — domāta viņa «Oda Izmailas ieņemšanai» (1790).
«BIJ AGLAJU REIZ MANU GUVIS…» (481. Ipp.) Dzejolis atsūtīts līdz ar vēstuli brālim 1822. gada 24. janvārī.
A g 1 a j a — A. Davidova. Viņai Puškins veltījis īpašu epigrammu (sk. Epigramma. «Sen likteņvarā godu pametusi…»).
«KLARISAI, LUK, NAUDAS NAVA…» (482. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā. Rokrakstā atzīme: 1822. gada janvāris.
DRAUGIEM. «Bij vakar Bakha dzīres skaļas.. .» (483. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Rakstīts 1822. gada 15. februārī. Rokrakstā virsraksts- «Kekam, Poltorac- kiem un Gorčakovam». V. Keks — oficieris, kura aizbraukšanu no Kišiņevas draugi atzīmējuši ar dzīrēm. A. un M. Poltoracki —• ģenerālštāba oficieri. V. Gorčakovs — Puškina draugs Kišiņevā.
TAURIJA. (485. Ipp.) Nepabeigts un neizstrādāts dzejojums, ko ierosinājušas atmiņas par uzturēšanos Gurzufā 1820. gadā. Rakstīts aptuveni 1822. gada 16. aprīlī.
Pirms dzejojuma bija izstrādāts tā plāns, kas attiecināms uz pirmo daļu: «Manas kaisles rimst, klusums valda manā dvēselē, ienaids, nožēlas — viss zūd — iedvesmo mīla.. .»
«G i b meine J u g e n d …» — no Gētes «Pausta» ievada.
V. RAJEVSKIM. «Tad ne jau tāpēc lepns es. ..» (489. Ipp.) Nepabeigta vēstule dzejā, adresēta Vladimiram Fedosejevičam 1 Rajevskim, kas bija arestēts par politisku propagandu karaspēkā j un ieslodzīts Tiraspoles cietumā. Rajevskis no cietuma atsūtīja * vēstuli dzejā ar virsrakstu «Draugiem», kas lielā mērā bija adre- J sēta tieši Puškinam. Starp citu, Puškinam bija adresētas rindas:
Lai citi dzejnieki par mīlu dzied! Kā dziedāt var par mīlu dzejnieks īsts, Ja asinis visapkārt līst?
Puškins savu atbildes vēstuli bija iecerējis sākt ar rindām: \ Ne velti uzsauci tu man No cietumvelvju dziļās tumsas. ..
Taču nekas vairāk no vēstules ievada nav saglabājies. Nav uzrakstīts arī vēstules nobeigums, kurā Puškins bija nodomājis deklarēt dzejnieka cildenos uzdevumus.
GRIEĶIETEI. (490. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1823. gada sējumā un dzejoļu krājumā 1826. gadā ar datējumu «1822». Puškins te raksta par Kalipso Polihroni, kas bija atbraukusi Kišiņevā no Konstantinopoles. Par Kalipso runāja, ka viņa bijusi Bairona mīļākā. Rokrakstā pie rindas «Var būt, ka Leilas dzejnieks kvēlais» ir piezīme: «Sk. lorda Bairona poēmu G j a u r s (nevis Džaurs, kā daži mēdz rakstīt).»
V. RAJEVSKIM. «Tev tiesa, draugs, ka vērtējis par maz. . .» (492. Ipp.) Nepabeigta un neizstrādāta vēstule dzejā V. Rajevskim (sk. viņam adresēto vēstuli dzejā «Tad ne jau tāpēc lepns es»). Sī vēstule domāta kā atbilde Rajevska dzejolim «Dziesminieks cietumā», kurā arī ir Puškinam adresētas rindas.
VĒSTULE CENZORAM. (495. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests, bet izplatījās rakstveidā. Rakstīts 1822. gada beigas.
Dzejolis vēršas pret cenzoru A. Birukovu, kura darbību Puškins dēvēja par «bailīga stulbeņa patvarīgu varmācību».
Hvostovs — Dmitrijs Ivanovičs. B u ņ i n a A. — Šiškova pulciņa «Besedi» dzejniece, parasts izsmiekla objekts.
Kuņicins — liceja profesors, grāmatas «Dabiskās tiesības» autors. 1821. gadā šī grāmata tika aizliegta.
«Dzīru» dzejnieks — Baratinskis.
«Satīriķis, kas šausta tumsoņus ar tautas komēdiju» — Fonvizins.
«M īlulītes» draugs — Bogdanovičs.
SVEŠZEMNIECEI. (500. Ipp.) Iespiests dzejoļu krājumā 1826. gadā bez datējuma. Melnrakstā bijis virsraksts «Gr.» («Grieķietei»).
«TU SENO BRlNUMDIENU BIEDRE MAN…» (501. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
F. GĻINKAM. «Kad mani dzīves dzīrēs skaļās …» (502. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis ir atbilde uz F. Gļinkas 1820. gada septembrī žurnālā «Sin otečestva» ievietoto vēstuli «Puškinam» sakarā ar viņa poēmas «Ruslans un Ludmila» publicējumu.
ADELEI. (503. Ipp.) Iespiests žurnāla «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā. Iespējams, ka dzejolis veltīts aptuveni 14 gadu vecajai Adelei Davidovai — A. Davidova meitai, ar kuru Puškins sastapās Davidova muižā Kamenkā.
CIETUMNIEKS. (504. Ipp.) Pirmiespiedums Puškina dzejoļu trešajā daļā 1832. gadā. Rokrakstā, kas sagatavots minētajam izdevumam, ir atzīme: «Kišiņevā, 1822.»
CARS ŅIKITA UN ČETRI DESMITI VIŅA MEITU. (505. Ipp.) Pasaka pierakstīta pēc dzejnieka brāļa L. Puškina stāstījuma (pēc atmiņas).
PUTNIŅŠ. (514. Ipp.) Iespiests izdevumā «Ļiteraturnije ļistki» 1823. gada 2. numurā. Rakstīts aprīļa beigās (sk. 1823. gada 13. maija vēstuli Gņedičam). Klajais autobiogrāfiskais un politiskais dzejoļa saturs ierosinājis izdevējus cenzūras apsvērumu dēļ pievienot dzejolim piezīmi, kas aizmiglo tā saturu: «Šī doma attiecināma uz tiem cilvēces labdariem, kas izlieto savu turību, lai izpirktu no cietumiem nevainīgus parādniekus un tml.»
«KAS, VIĻŅI, JŪS IR SAISTĪJIS…» (515. Ipp.) Pirmuzmetums. Dzejoļa zemtekstā attēlota tālaika vispārējā reakcija Eiropā, kas nožņauguši visus deviņpadsmitā gadsimta divdesmito gadu sākuma revolucionāros strāvojumus. 1823. gadā militāras intervences rezultātā tika iznīcināta konstitūcija Spānijā. Sk. tālāk dzejoli «Es brīves sēklas vientuļš sēju».
«ES TEVI APSKAUŽU, TU JŪRU NORŪDĪTAIS …» (516. Ipp.) Pirmuzmetums.
«MAN BEZRŪPĪGO NEJĒGŠANU. ..» (517. Ipp.) Pirmuzmetums. Te jau skartas tās tēmas, kas apdarinātas dzejoļos «Dēmons» un «Es brīves sēklas vientuļš sēju». Pēdējā dzejolī šā pirmuzmetuma pēdējās rindas izmantotas negrozītas.
DĒMONS. (519. Ipp.) Iespiests 1824. gadā «Mnemozinā», III daļā. Puškina laikabiedri šo dzejoli uzskatīja par Aleksandra Ra- jevska psiholoģisku portretu. Šai sakarā Puškins rakstīja piezīmi «Par dzejoli «Dēmons»», kurā atsedz daudz dziļāku dzejoļa jēgu.
«ES BRĪVES SEKLAS VIENTUĻŠ SĒJU…» (520. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1823. gada novembrī.
Dzejoli ierosinājusi revolūcijas sagrāve Spānijā, kur to apspieda franču karaspēks Moto: «Un sējējs iziet kaisīt sēklu…» — Evaņģēlija rinda (Matejs, 13. nod., 3. pants).
NAKTĪ. (521. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts Odesā 1823. gada 26. oktobrī.
«JA, SALDAM CERĪBĀM VĒL BĒRNIŠĶĪGI SKAUTS…» (522. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
«VAI PIEDOT VARI GREIZSIRDĪBU MAN. ..» (523. Ipp.) Iespiests «Poļarnaja zvezda» 1824. gada sējumā, vēlāk Puškins pārdrukājis izdevumā «Ļiteraturnije ļistki», jo žurnālā pielaistas iespiedkļūdas. Rakstīts 1823. gada 11. novembrī.
Dzejolis veltīts Amālijai Rizničai (1803—1825) ( itālietei, Tries- tas tirgoņa sievai, kas kopā ar vīru atbraukusi Odesā 1823. gada pavasari.
KŅAZEI M. GOĻICINAI. «Par viņu atmiņas es saudzīgs…» (525. Ipp.) Iespiests krājuma «Karmannaja kņižka dļa ļubiteļei russkoi stariņi i slovesnosti» 1830. gada izdevumā.
Dzejolis veltīts M. Goļicinai, Suvorova mazmeitai, pazīstamai mūzikas mīļotājai. Puškins ar šo dzejoli izsaka Goļicinai pateicību par to, ka viņa dziedājusi romances ar viņa vārdiem.
SŪDZĪBA. (526. Ipp.) Epigramma Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Tā vērsta pret D. Severinu (1781—1865), ārlietu ministrijas ierēdni.
Severins bija biedrības «Arzamass» loceklis. 1823. gadā viņš ieradās Odesā, un tur viņam ar Puškinu iznāca asa ķilda.
DZĪVES RATI. (527. Ipp.) Iespiests «Moskovskij telegraf» 1825. gada 1. numurā.
Ļ. PUŠKINAM. «Mans brāli, pusaudzī no manis šķīries tu …» (528. Ipp.) Nepabeigts, neizstrādāts fragments.
1824
«PIE LEPNĀS CARA PILS JAU SNAUDĀ SARDZE SLĪGA .. .» (529. Ipp.) Puškina dzīves laikā cenzūras lieguma dēļ netika iespiests.
Ziemeļvaldnieks — Aleksandrs I. Sajā dzejolī viņš tēlots pēc atgriešanās Krievijā no Veronas kongresa (1823. gada februārī), kad Aleksandra vadītā Svētā savienība nožņaudza revolucionāro kustību Eiropas dienvidos.
Dižais vīrs — Napoleons.
«VISS IZBEIDZIES: MŪS NESAISTA NEKAS. . .» (533. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
DAVIDOVAM PĒC AICINĀJUMA KOPĀ AR VINU DOTIES PA JŪRU UZ KRIMAS DIENVIDU KRASTU. «Nē, nē, mans resnais Aristip …» (534. Ipp.) Iespiests žurnālā «Moskovskij vestņik» 1829. gadā, I daļā. Rakstīts 1824. gada aprīlī. Adresēts A. Davido- vam un ir atbilde uz viņa aicinājumu braukt uz Krimas dienvidu krastu. Braucienu organizēja Voroncovs, un Puškins bija svītrots no aicināto saraksta.
KUĢIM. (535. Ipp.) Neapdarināts uzmetums. Domā, ka vārsmas rakstītas sakarā ar J. Voroncovas aizbraukšanu uz Krimu 1824. gada jūnijā.
«LAI DĀVIDS AUGUMĀ BIJ MAZS…» (536. Ipp.) Grūti salasāms melnraksts. Puškins te runā par savām sadursmēm ar Vo- roncovu. Par «mazo augumu» te runāts divējādā nozīmē: Puškins patiešām bija neliela auguma; turklāt viņš salīdzinājumā ar Vo- roncovu ieņēma visai nenozīmīgu vietu valsts dienestā.
PROZERPINA. (537. Ipp.) Iespiests almanaha «Severnije cveti» 1825. gada sējumā. Rakstīts 1824. gada 26. augustā.
Brīvs Parnī «Veneras pārvērtības» 27. ainas atdzejojums.
«IR MĪLAS GAISS KĀ PĀRPILNS KAUSS…» (539. Ipp.) Pirmuzmetums.
MIHAILOVSKA 1824
«DZIEST DIENA LIETAINĀ; NAKTS DŪMAKA GAIST VISS…» (543. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar atzīmi «1823». Taču šim datējumam runā pretī dzejoļa saturs, kurā Mi- hailovskas ziemeļnieciskā ainava salīdzināta ar dienvidniecisko Odesas ainu.
JŪRAI. (545. Ipp.) Iespiests 1824. gadā almanahā «Mnemozina», IV daļā (klajā laists 1825. gada oktobrī). Bija cenzūras īsinājumi. Pilnībā dzejolis izplatījās .rakstveidā. Lai pasargātu autoru no vajāšanas, iespiedumā pie cenzūras svītrojuma bija piezīmēts: «Šajā vietā autors trīsarpus rindas aizpildījis ar punktiem. Izdevējam šā dzejoļa oriģinālu tādā veidā piegādājis kņazs P. Vjazemskis, un dzejolis nodrukāts tādā veidā, kādā to uzrakstījis pats Puškins. Daži dzejoļa noraksti, kas klīst pa pilsētu, izkropļoti ar nejēdzīgiem papildinājumiem.»
«Cits ģēnijs metās nāves rokās» — Bairons. Miris 1824. gada 19. aprīlī.
GRĀMATU IZDEVĒJA SARUNA AR DZEJNIEKU. (548. Ipp.) Iespiests kā priekšvārds, publicējot «Jevgeņija Oņegina» pirmo nodaļu (1825). Rakstīts 1824. gada 6. septembrī.
JAZIKOVAM. (Mihailovskā 1824.) (556. Ipp.) Iespiests laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» 1830. gada 16. un 17. marta numurā ar cenzūras īsinājumiem. Rakstīts 1824. gada 20. septembrī.
N. Jazikovs atbildēja ar vēstuli dzejā. Mihailovskā viņš atbrauca tikai 1826. gada vasarā.
ĻAUNPRĀTĪBA. (558. Ipp.) Iespiests 1828. gadā žurnālā «Mos- kovskij vestņik», VIII daļā, 6. (marta) numurā. Rakstīts 1824. gada 18. oktobrī.
Iespējams, ka dzejolis attiecināms uz Aleksandru Rajevski, kurš pieļāvis neglītu rīcību sakarā ar Puškina un J. Voroncovas attiecībām.
«AK SKAISTULE, ES VAZĀS TAVĀS. . .» (560. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar virsrakstu «Turku dziesmas atdarinājums» un ar datējumu «1820». Šo datējumu tomēr apgāž dzejoļa viela rokrakstā, jo melnrakstā tas atrodas starp 1824. gada rudenī Mihailovskā rakstītajiem. Nevietā arī virsraksts «Turku dziesmas atdarinājums», jo roze nav tikai turku, bet visas austrumu dzejas tēls. Puškina atzīmētais gadaskaitlis «1820» jāsaprot kā norādījums, ka dzejolis saistās ar Krimas iespaidiem. Piezīme par atdarinājumu likta ar nolūku apslēpt dzejoļa autobiogrāfisko raksturu. Nepareizo gadaskaitli Puškins licis arī dzejoļiem «Bahčisa- rajas pils strūklaka», «Vīnogas» un «Čaadajevam», domājams, to pašu apsvērumu dēļ.
VĪNOGAS. (561. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar nepareizu atzīmi «1820», kas likta, acīm redzot, aiz tiem pašiem iemesliem kā dzejolim «Ak skaistule, es važās tavās».
BAHČISARAJAS PILS STRŪKLAKAI. (562. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā ar nepareizo atzīmi «1820» (sk. piezīmi dzejolim «Ak skaistule, es važās tavās»). 1820. gadā Puškins vēl nevarēja rakstīt par Mariju un Zaremu, jo poēma «Bahčisarajas strūklaka» tika iecerēta vēlāk. Dzejoļa sarakstīšanas laiks nosakāms pēc dzejoļa atrašanās vietas Puškina melnrakstu burtnīcās.
SPĀNIEŠU ROMANCE. (563. Ipp.) Iespiests almanahā «Ļite- raturnij muzeum» 1827. gada sējumā. Rakstīts 1824. gada 13. novembrī. Oriģināla virsrakstu «Nočnoi zefir» pārveidojis atdzejotājs Plūdonis.
«SEN NETICĒDAMS LAIMES MĀNAM …» (564. Ipp.) Pirmuzmetums. Dzejolis veltīts iecerei bēgt no Mihailovskas; bēgšanas plānus Puškins bieži apspriedis ar brāli.
BĒRNAM. (566. Ipp.) Pirmuzmetums.
ČAADAJEVAM. No Taurijas jūras krasta. (567. Ipp.) Iespiests izdevumos «Severnaja pčela» 1825. gada 12. numurā (27. janvāri) un «Severnije cveti» 1826. gada sējumā, «Vēstules D. fragmentā».
Arī šim dzejolim Puškins pielicis gadaskaitli «1820» un «Vēstules D. fragmentā» liek saprast, ka rakstījis dzejoli Krimā, Diānas tempļa drupās. Taču šādu versiju apgāž dzejoļa saturs un novietojums melnrakstu burtnīcās.
Vēsās šaubas — I. Muravjova-Apostola izteiktās domas, ka Diānas templis nav atradies pie Georgija klostera raga. To viņš raksta savā aprakstā «Ceļojums pa Tauriju» (1823), ko Puškins bija lasījis 1824. gadā.
AKVILONS. (568. Ipp.) Iespiests laikraksta pielikumā «Ļitera- turnije pribavļeņija k Russkomu invalidu» 1837. gada 1. numurā (2. janvārī) ar piezīmi «1824».
Dzejolī izmantota pazīstamā Lafontēna fabula «Ozols un niedrājs», taču tam piešķirts cits zemteksts. Datējumu «1824» Puškins licis uz noraksta, kas rakstīts 1830. gadā, tomēr jādomā, ka šāds gadaskaitlis likts ar nolūku slēpt dzejolī saskatāmos mājienus. Iespējams, ka dzejolis rakstīts 1825. gadā, kad pienāca ziņa par Aleksandra I nāvi.
A k v i 1 o n s — stiprs ziemeļaustrumu vējš.
«LAI TAS, KURS DAIĻĀS MĪLAS VAINAGOTS. ..» (569. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
OTRĀ VĒSTULĒ CENZORAM. (570. Ipp.) Tika izplatīta rakstveidā (jau pirmuzmetumā, vēl galīgi neizstrādāta). Vēstule rakstīta sakarā ar Goļicina aiziešanu un A. Siškova iecelšanu tautas izglītības ministra amatā, kura pārziņā atradās arī cenzūra. Šiškovs bija izteicis dažas piezīmes par muļķīgiem cenzūras lieguma gadījumiem, tāpēc Puškins cerēja, ka pēc ministru maiņas cenzūras žņaugi kļūs vaļīgāki. Taču notika gluži otrādi: Siškova valdīšanas laikā tika izdots tā dēvētais «čuguna cenzūras» nolikums, kas tai piešķīra pilnīgas patvaļas varu (1826).
Timkovskis I. — cenzors Pēterburgā līdz 1821. gadam.
Vārdus dievišķais un debešķīgais, attiecinot tos uz sievietes skaistumu, liedzis lietot cenzors Krasovskis.
«Un manas sūdzības tu lasi, — zinu es» — zīmējas uz 1821. gadā rakstīto «Vēstuli cenzoram».
Svētais tēvs — Goļicins, tautas izglītības un garīgo lietu ministrs.
Bantišs — V. Bantišs-Kamenskijs, Maskavas arheogrāfa — vēsturnieka brāļa vecākais dēls, bija pazīstams ar izcilu netikumību.
Magņickis M. (1778—1855) — viens no galvenajiem valdošās un varmācīgās tumsonības pārstāvjiem, piedalījās Pēterburgas universitātes sagrāvē 1821. gadā.
Ka veļ i ns D. — kādu laiku «Arzamasa» biedrs; vēlāk, būdams Pēterburgas universitātes direktors, piedalījās (reakcijas pusē) universitātes sagrāvē 1821. gadā.
Galičs A. — bijušais liceja profesors. 1821. gadā reakcija vērsa pret Galiču apsūdzību, ka viņa grāmata «Filozofisko sistēmu vēsture» esot līdzīga «postošai indei». Galičs rakstveidā «nožēloja jaunības un maldīšanās grēkus», ko Kaveļins jūsmīgi apsveica, un Galičam tika «ieteikts» publicēt presē «svinīgu atteikšanos no viltus apgaismības, kas dibināta uz melīgām prāta kļūmēm».
«TIMKOVSKIS VALDĪJA, UN VIŅAM BIJA SLAVA…» (573. Ipp.) Epigramma saglabājusies tikai norakstos.
Timkovskis, Krasovskis, Birjukovs — Pēterburgas cenzori.
NO VĒSTULES DRAUGAM RODZJANKO. (574. Ipp.) Šis dzejolis ir vēstulē, ko Puškins rakstījis A. Rodzjanko 1824. gada 8. decembrī.
«LIZA BAIDĀS MĪLU GŪT…» (575. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
PĒC KORĀNA MOTĪVIEM. Veltīts P. Osipovai. (576. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1824. gada novembri. Rakstot šīs vārsmas, Puškins izmantojis M. Verjovkina 1790. gadā izdoto Korāna tulkojumu krievu valodā. Taču Puškins savā dzejā atgājis tālu no oriģināla un bieži vien ielicis tajā tādas domas, kādu Korānā nemaz nav. Tāpēc šīs vārsmas, ko Puškins pats dēvē par atdarinājumiem («Podražaņija»), uzskatāmas par viņa oriģi- nāldzeju, kas dažkārt piesātināta ar autobiogrāfisku saturu un tikai stilizēta Korāna garā. Veltījums P. Osipovai izskaidrojams ar to apstākli, ka šis vārsmas gandrīz visas rakstītas viņas muižā Trigorskā, kur Puškins uzturējās pēc saķildošanās ar tēvu. Tēvam, Sergejam Ļvovičam, Puškins asi pārmeta to, ka viņš policijas uzdevumā uzņēmies dēla uzraudzību.
1825
ANDRĒ ŠENJE. Veltīts N. Rajevskim. (585. Ipp.) Iespiests ar cenzūras īsiņā jumiem krājumā 1826. gadā.
Šim dzejolim piemīt autobiogrāfisks zemteksts, par ko Puškins 1825. gada 13. jūlijā rakstījis Vjazemskim, bet, kad saņēmis ziņu par Aleksandra I nāvi, tad arī Pļetņevam (4.—6. decembrī).
Cenzūras svītrotās vārsmas (sākot ar rindu «Tu zvaigzne mana, sveicinu es tevi» un beidzot ar «Tā paies vētru laiks») 1826. gadā izplatījās rakstveidā ar pašu norakstītāju uzliktu virsrakstu «Veltījums 14. decembrim». Noraksti nokļuva valdības rokās, un sākās ilgstoša politiska izmeklēšana, pratināja arī Puš- kinu, un tas paskaidroja, no kāda dzejoļa vārsmas ņemtas. Rezultātā Valsts padome 1828. gada jūlijā uzdeva turēt Puškinu slepenā policijas uzraudzībā.
Dzejoļa moto ņemts no Andrē Šenjē neilgi priekš nāves cietumā rakstītā dzejoļa «Jaunā gūstekne».
SADEDZINĀTĀ VĒSTULE. (593. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā starp elēģijām. Domājams, ka dzejolī runāts par vēstulēm, ko Puškins, atrazdamies Odesā, saņēma no J. Voroncovas.
«JEL SARGĀ MANI, TALISMAN…» (594. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
Domājams, ka dzejolis saistīts ar «gredzenu talismanu», ko Puškinam Odesā dāvājusi J. Voroncova.
SLAVAS SLĀPES. (595. Ipp.) Iespiests žurnāla «Sorevnovateļ prosveščeņija i blagolvoreņija» 1825. gada 6. numurā. Domājams, ka dzejolis adresēts J. Voroncovai.
«VISS TAVAI PIEMIŅAI TIEK DOTS…» (597. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
«VIEN ROZĒM, KLUSI VĪSTOT. ..» (598. Ipp.) Pirmuzmetums. Par to pašu tēmu Puškins rakstījis dzejoli franču valodā.
«JA TU DZĪVĒ KĀDREIZ VILSIES…» (599. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 17. numurā.
Dzejoli Puškins ierakstījis Jevpraksijai Vulfai — P. Osipovas meitai albumā.
«REIZ CARAM ZIŅOJUMS BIJ JĀDZIRD KAISS…» (600. Ipp.) Epigramma izplatījās rakstveidā. Puškins tajā attēlojis gadījumu mielastā, ko Aleksandrs I sarīkojis Tulčinā 1823. gada 1. oktobrī pēc karaspēka skates. Pirms došanās pie galda Aleksandrs saņēmis no Šatobriāna (tajā laikā Francijas ārlietu ministra) ziņojumu, ka apcietināts Riego. Aleksandrs to pavēstījis klātesošiem. Tad Voroncovs teicis: «Kāda laimīga ziņa, jūsu augstība!» Mielastā bijis klāt ari dekabrists Basargins. Tas stāsta: «Šis izsauciens izskanēja tik nelāgi, ka Voroncovs ar to daudzu acīs zaudēja prestižu. Jo patiešām cietsirdīgi bija priecāties par šādu vēstuli, labi zinot, kāds liktenis sagaida nabaga Riego.»
Riego tika sodīts ar nāvi 26. oktobri (7. novembrī) Madridē.
DRAUGIEM. «Jums, naidnieki, vēl nesaku ne vārda…» (601. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 3. numurā ar Vjazemska patvaļīgi liktu virsrakstu «Žurnāla draugiem». Šai sakarā Bulgarina izdotajā «Severnaja pčela» parādījās paziņojums: «A. S. Puškins lūdza «Severnaja pčela» izdevējus darīt zināmu lasītājiem, ka viņa dzejolis, kas «Moskovskij telegraf» '3. numurā 215. lappusē iespiests ar virsrakstu «Žurnāla draugiem», jālasa vienkārši «Draugiem».»
PADOMS. (602. Ipp.) Iespiests krājumā «Ņevskij aļmanah» 1826. gada sējumā.
ODA VIŅA GAIŠĪBAI GRĀFAM DM. HVOSTOVAM. (603. Ipp.) Saglabājusies Puškina rokrakstā. Domājams, ka rakstīta 1825. gada martā. Oda veidota kā parodija par Hvostova arhaisko dzeju, pa ceļam šaustot arī citus, kas aizrāvās ar novecojušos odu rakstības formu (Kihelbēkers un citi).
DZĪVS, DZĪVS VEL KVEPEKLĪTIS! (607. Ipp.) Epigramma Puškina dzīves laikā nav iespiesta. Vērsta pret Kačenovski.
KOZLOVAM, saņemot no viņa poēmu «Mūks». «Ak dziedoni, kad miglas auts…» (608. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. gadā. Rakstīts 1825. gada 15. maijā.
I. I. K o z 1 o v s kļuva pazīstams kā dzejnieks pēc tam, kad zaudēja redzi. Viņa poēma «Mūks» iznāca 1825. gadā.
«EX UNGUE LEONEM.» (609. Ipp.) (No nagiem pazīst lauvu.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1825. gada 13. numurā.
Kad Puškins, ar iniciāļiem «A. P.» parakstītu, bija publicējis dzejoli «Draugiem» (sk. iepriekš), tad A. Izmailovs žurnālā «Bla- gonamerennij» iespieda anonīmu rakstiņu, kurā starp citu bija sacīts: «Bet visvairāk mani sabaidīja tas, ka sacerētāja kungam ir n a g i!»
Šī piezīme bijusi par ieganstu epigrammai; to Puškins apliecina savā 1825. gada jūlija sākumā rakstītajā vēstulē Vjazemskim.
P. OSIPOVAI. «Varbūt man nebūs ilgi ļauts …» (610. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1829. gada sējumā. Rakstīts P. Osipovai albumā ar atzīmi: «Mihailovskas ciemā 1825. gada 25. jūnijā.»
«Bet, būdams tālā svešumā» — mājiens uz iecerēto bēgšanu.
705
VELTĪJUMS RODZJANKO. «Tu solījies par romantismu …» (611. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Dzejolis rakstīts kā atbilde uz Rodzjanko 1825. gada 10. maija vēstuli no Lubniem,
45 — 3289
kurā bijis pielikums, adresēts A. Kernai. Šajā vēstulē Rodzjanko solās rakstīt par literatūru, taču galvenā vēstules tēma ir un paliek — Anna Petrovna Kerna. Rodzjanko par viņu raksta: «Tagad sadomājusi izlīgt ar Jermolaju Fjodoroviču (vīru); atkal pamodušās sen aprimušās ilgas iegūt likumīgus bērnus, un es esmu pagalam.» (Sk. arī dzejoli «No vēstules draugam Rodzjanko» (1824).)
Pīrons (1689—1773) — franču dzejnieks dramaturgs un satīriķis — pazīstams ar saviem pārāk drastiskajiem jaunības dzejoļiem.
K***AI. «Es atceros vēl brīdi skaisto…» (613. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gadā.
Dzejoli Puškins pasniedza Annai Petrovnai Kernai 1825. gada 19. jūlijā — viņas aizbraukšanas dienā no Trigorskas.
A. Kerna (1800—1879) — P. Osipovas krustmeita; 1825. gada vasarā ciemojās Trigorskā un pastāvīgi tikās ar Puškinu, bet pēc aizbraukšanas viņi sarakstījās. Pirmoreiz Puškins Kernu sastapa Oļeņinu namā 1819. gadā.
«JUS PĀTAGAS UN PLETNES SARGI …» (615. Ipp.)" Tikko salasāms pirmuzmetums. Saistās ar to «aizgādnību», kādu parādīja dzejnieka draugi — Pļetņovs, Vjazemskis un Zukovskis, kad uzzināja par Puškina mēģinājumu bēgt no Mihailovskas. Viņi šo Puškina nodomu izjauca. Tādēļ dzejnieks ironiski pateicas tiem par iespējamām mocībām, kādas viņam draud no cariskās ohran- kas, kuras varā viņš palicis draugu «gādības» dēļ.
BAKHISKĀ DZIESMA. (616. Ipp.) Iespiests krājumā 1826. g.
«IR MAIGUMS ZIEDIEM PĒDĒJIEM…» (617. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1825. gada 16. oktobrī.
Dzejolis veltīts P. Osipovai sakarā ar sūtītiem rudens ziediem.
19. OKTOBRI. (618. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1827. gada sējumā, atvietojot visus personu vārdus ar zvaigznī
tēm (sk. 1827. gada 22. marta vēstuli Benkendorfam). Turklāt cenzūras dēļ viens pants, sākot ar rindu «Un vēlreiz pilnus, pilnus piepildiet», bija izlaists. Tas bija izlaists ari K. Krūzas latviskajā tulkojumā. Šajā izdevumā trūkstošo pantu atdzejojis Jūlijs Vanags.
1811. gada 19. oktobris — liceja atklāšanas diena. Šo gadadienu liceja audzēkņi vienmēr svinēja.
«Vairs dziedonis nav redzams dedzīgais» — domāts N. Korsakovs, kas 1820. gadā Itālijā miris.
«Un tu — vai esi draugiem rādījies, Kas tālumā no mazām dienām tiecies?» — domāts F. Matjuškins (1799—1872), jūrnieks. No 1817. gada līdz 1819. gadam kuģojis uz Kamčatkas krastiem; no 1820. līdz 1824. gadam piedalījies Ledus okeāna krastu izpētes ekspedīcijā; 1825. gadā devies kuģojumā ap zemeslodi.
«Tev, Puščin, prieks bij redzēt pirmajam» — Puščins apmeklēja Puškinu Mihailovskas ciemā 1825. gada 11. janvārī.
«Tev, G o r č a k o v» — A. Gorčakovs tikās ar Puškinu 1825. gada septembrī, kad ceļojuma laikā apmetās pasērst pie sava radinieka Ļamonovas ciemā, Mihailovskas tuvumā.
«Ak D e 1 v i g( tu» — A. Delvigs ciemojās Mihailovskā pie Puškina 1825. gada aprīlī.
«Vai, Vilhelm, mums tāpat nav dzīvē bijis?» — Vilhelms Kihelbekers (1821.—1822. g. viņš dienēja Kaukāzā).
«CARS KĀ BĒDĀS SAKA…» (624. Ipp.) Šo dzejoli Puškins sūtījis Delvigam 1825. gada oktobrī vai novembrī rakstītajā vēstulē ar piezīmi, ka tas esot papildinājums «Eristova kuplejām». Kas tās par kuplejām — nav zināms.
LAKSTĪGALA UN DZEGUZE. (625. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826. gadā. Šajā dzejolī Puškins izsmej tolaik modē nākušo aizraušanos ar žēlabainām elēģijām.
DRAUDZĪBA. (626. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija»
— gadā.
KUSTĪBA. (627. Ipp.) Iespiests almanahā «Urānija» 1826.
gadā.
Prātnieks norūc bārdā — domāts grieķu filozofs Zenons.
Bet otrais viņa priekšā staigāt sāk — domāts Diogens.
AINA NO «FAUSTA». (628. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1828. gada 8. numurā. Aina ir oriģināldarbs, tai nav līdzības ne ar vienu no Gētes «Fausta» fragmentiem.
«Un slimība, kas modē nāk» — Ļoti izplatīta, kaut arī apšaubāma tolaik bija doma, ka sifiliss Eiropā ievazāts no Amerikas 1493. gadā. Leģenda par Faustu attiecināma uz XV gadsimta otro pusi — tātad uz to pašu laiku.
ZIEMAS VAKARS. (634. Ipp.) Iespiests almanaha «Severnije cveti» 1830. gada sējumā.
«M ana vecenīte» — domāta Puškina aukle Arina Ro- dionovna.
«DEG ASINIS, TUR KAISLE VALDA…» (636. Ipp.) Iespiests 1829. gadā žurnālā «Moskovskij vestņik», I daļā. Sk. piezīmi pie nākamā dzejoļa.
«MANAS MĀSAS DĀRZS IR KLUSS…» (637. Ipp.) Iespiests reizē ar iepriekšējo dzejoli — ar kopīgu virsrakstu «Atdarinājumi». Avotu Puškins nenorāda cenzūras apsvērumu dēļ. Abu dzejoļu tēma ņemta no bībeles «Dziesmu dziesmas».
VĒTRĀ. (638. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik»
— gada 2. numurā.
PROZAIĶIS UN DZEJNIEKS. (639. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1827. gada 4. numurā.
«TU ZEM KĀDA ZVAIGZNĀJA. . .» (640. Ipp.) Nepabeigta dzejoļa uzmetums.
«NO LIELRUNIBAS MIĻPRAT ATTEICIES ARVIENU.. .» (641. Ipp.) Puškins šo vārsmu uzrakstījis uz lappuses malas tā dēvētajā Vsevoložska burtnīcā (Puškina dzejoļu krājuma manuskripts, ko viņš bija sagatavojis 1819. gadā un iedevis Vsevo- ložskim); to viņš bija saņēmis atpakaļ Mihailovskā 1825. gadā un gatavoja 1826. gada krājumam.
«ES MĪLU JŪSU TUMSU DĪVO.. .» (642. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij telegraf» 1826. gada 1. numurā. Puškins ievietojis krājumā «Dzejoļi» 1829. gadā ar atzīmi «1822». Piezīme radusies tāpēc, ka dzejolis īstenībā ir 1822. gadā rakstītās «Tauri- jas» fragmenta pārstrādājums. Taču pārstrādājot Puškins piešķīris dzejolim jaunu jēgu, kas raksturīga viņa 1825. gada, nevis 1822. gada noskaņai.
1826
DZIESMAS PAR STEŅKU RAZINU. (644. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiestas, jo cenzūra tās bija aizliegusi.
I. PUSČINAM. «Mans dārgais draugs( mans draugs vispir- mais!» (647. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests. Rakstīts 1826. gada 13. decembrī Pleskavā.
Dzejoli Puškins nosūtīja Puščinam uz Sibīriju — katorgā — kopā ar vēstījumu dekabristiem («Sibīrijas rūdu dzīlēs»),
VJAZEMSKIM. «Vai jūra, senā bendētā ja.. .» (648. Ipp.) Puškins šo dzejoli nosūtījis Vjazemskim 1826. gada 14. augusta vēstulē; tā ir atbilde uz viņa dzejoli «Jūra».
«ZEM ZILĀM DEBESIM, KUR DZIMTIE KALNI SAUC. ..» (649. Ipp.) Iespiests almanahā «Severnije cveti» 1828. gadā. 1829. gadā izdotajā krājumā «Dzejoļi» datēts ar 1825. gadu. Rokrakstā atzīme: «1826. gada 29. jūlijā.»
Dzejolis rakstīts pēc sēru ziņas saņemšanas par Amālijas Riz- ničas nāvi. Viņa mirusi 1825. gadā Florencē, kurp no Odesas aizbraukusi 1824. gada maijā (sk. piezīmi pie dzejoļa «Vai piedot vari greizsirdību man»).
ATZĪŠANĀS. Aleksandrai Osipovai. (650. Ipp.) Puškina dzīves laikā nav iespiests.
a. Osipova — P. Osipovas pameita.
PRAVIETIS. (652. Ipp.) Iespiests žurnāla «Moskovskij vestņik» 1828. gada 3. numurā. Rakstīts 1826. gada 8. septembrī.
Ņēmis par dzejoļa motīvu bībeles tēmu, Puškins tajā ieliek jaunu saturu, zemtekstā izteikdams dzejnieka sūtību.
Ir ziņas, ka «Pravietis» ietilpis veselā politiska rakstura dzejoļu ciklā, taču pārējie šā cikla dzejoļi nav atrasti.