Tu, Arist, vēlētos būt viens no parnasiešiem
Un valdīt Pegazu ar segliem un ar piešiem;
Pēc lauriem dzīdamies, ej ceļu bīstamu,
Ar bargo kritiku drošs kaujā dodies tu.
Man, Arist, paklausi un spalvu liec pie malas,
Lai paliek kapenes, mežs, strauti, ēnu salas:
Šais vēsās dziesmiņās tev mīla nekvēlos,
Lai jākrīt nebūtu, pats kāp no kalna nost.
Bez tevis dzejniekos liels bars ir ietikt spējis,
Tos dažkārt nodrukā un atkal aizmirst spēji.
Var būt, ka, nealkdams pēc trokšņa vairs nemaz,
Ar mūzu pamuļķo uz mūžiem vienojas
Un klēpī Minervai slēpj galvu dzejas bēdās
Cits «Telemahīdas» visgudrais sacerētājs.
Patiesi — rīmjkaļiem ir briesmīgs liktenis,
Ja tie mūs iedomā ar dzejas blāķiem sist!
Reiz dusmas pēctečiem būs taisnīgas un ātras,
Jo Pindā lauri ir un reizē arī nātras.
Jel bīsties bezslavas! Ja Apolons it drīz
Dzird, ka tu arīdzan tai kalnā gribi līst,
Var būt, ka nicīgi viņš papurina galvu
Un tavam ģēnijam dod kārklu vicas balvu!
— Un tad? — tu norūksi un, kvēli iededzies,
Man teiksi: — Nepūlies! Kam velti vārdus šķiest,
Ja reiz es izlemju, tad patiesība tīra,
Ka grib mans liktenis, lai palieku pie liras.
Var mani nosodīt kaut vai puspasaules,
Kliedz, baries, dusmojies, bet — dzejnieks esmu es!
Nē, tas vēl dzejnieks nav, pār atskaņām kas līkā,
Ar spalvu papīrus bez žēlastības švīkā,
Jo salikt dzejoli tik viegli nevar spēt,
Cik viegli Vithenšteins var frančus uzvarēt.
Gan Lomonosovs pats, gan Dmitrijevs, Deržavins,
Par kuriem priecāties un lepoties var slāvi,
Liek prātam iedegties un neapslēpj nemaz,
Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!
Lūk, skaļie sējumi Rifmatova, Grafova —
Ar gauso Bibrusu tie pūst pie Glazunova.
Neviens vairs neatmin, neviens vairs nelasīs,
Ar iznīcību tos Fēbs zīmogojis drīz.
Nu Pindā, pieņemsim, tev palaimējas spraukties,
Un tu par dzejnieku patiešām vari saukties,
It visi aizgūtnēm grib tevi izlasīt.
Bet vai tu sagaidi, ka zelts sāks straumēm līt,
Lai dzejnieks izredzēts reiz bagātību mana,
Ka rūpēsies par tevi augstā valdīšana;
Ka lādēs apkaltās tev nauda nošķindēs,
Lai, dīkā dzīvodams, tu vari dzert un ēst?
Draugs mīļais, rakstniekiem nav bagātība dota,
Jo neceļ liktenis tiem pilis izmargotas,
Un lādes nerodas, kur zelta mirdzums blāvs, —
Gan pašaurs būcenis, gan arī bēniņstāvs
Mēdz pili atvietot, kur viņu spožums staro.
Teic daudzi dzejniekus, bet žurnāli vien baro.
Gar viņiem Fortūna zeltratos aizripo:
Pliks piedzimis un pliks uz kapu iet Ruso,
Kamoens guļvietu pie trūcīgajiem meklē,
Bet Kostrovs bēniņos mirst aizmirstības peklē,
Un tikai svešnieki aiz viņa zārka iet.
Tiem dzīve — mocības un slava — sapnis vien.
Var būt, ka iegrimsi tu pārdomās patiešām,
Tad teiksi: — Ej nu ej, tik bargi jau nav spriežams.
Tu tagad rīkojies tāpat kā Juvenāls,
Par dzeju runājot, viss labais tev ir tāls.
Ar māsām Parnasā ja sastrīdējies esi,
Vai tāpēc sprediķi man dzejas rindās nesi?
Kas tavu galvu jauc? Vai tev ir prāts vai ne? —
Nu, Arist, paklausies tad manā atbildē:
Reiz sādžā, atminos, ar laicīgajiem rados
Sirms lādzīgs garīdznieks, jau īsti krietni gados,
Bez bēdu dzīvoja un pieticībā vien,
Par pirmo prātnieku viņš tika saukts arvien.
Reiz, kāzās pudeles un kausu kāri tvēris,
Viņš vēlu atgriezās uz mājām, mazliet dzēris . . .
Te skatās: zemnieki pa ce]u pretī nāk.
— Ei, tētiņ, uzklausies! — tā viņi runāt sāk:
— Mums, grēkagabaliem, tu ieteic dzīvot sātā,
Tu māci nežūpot, vienmēr būt skaidrā prātā;
No žūpām vairāmies, bet šodien tu pie tiem …
— Tad, mījie, klausieties! — viņš saka zemniekiem.
— Kā mācu baznīcā, tā allaž uzvedieties,
Ar godu dzīvojiet, bet manī neskatieties! —
Šo pašu atbildi man arī nākas dot.
Nenieka necenšos es sevi attaisnot.
Tas jūtas aplaimots, kas, dzejot netīkodams,
Var mūžu nodzīvot bez sirdēstiem pa godam,
Ar odām savējām liek mieru žurnāliem,
Ne gudro ekspromtus, ne ilgi nīkst gar tiem.
Pa augsto Parnasu viņš, protams, nepastaigās,
Viņš neķers Pegazu un nelūgs mūzas maigās,
Ramakovs arī tam sen vienaldzīgs ir jau.
Viņš dzīvo laimīgi. Viņš, Arist, dzejnieks nav.
Bet tevi galīgi es baidos noskumdināt,
Jo, rakstot satīru, vienmēr der mēru zināt.
Draugs mīļais, padomu tev esmu devis es,
Vai tu vēl paliksi pie savas stabules?
Pats tagad izvēlies, kas vairāk tavā dabā:
Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk.
Atdzejojis Bruno Saulitis
Klints tālumā stāv vientuļa, — vai redzi?
Tur nogāzē var alu saskatīt,
Tās ieeju ir dzelkšņains krūmājs sedzis,
Un putojot gar krauju viļņi slīd.
Kad vakaros caur miglu mēness spīd,
Evlēga turp ar draugu tikties gāja;
Nakts klusumā sirdsmīļo aicināja
Un ilgojās to ātrāk sagaidīt:
«Mans Odulf, nāc! Slīgst birzis miglā baltā,
Es vientuļa vēl gaidu alā saltā
Un nopūšos, jo krūtis alkās tvīkst.
Cik laimes daudz tu, mīļotais, man devi!
Cik saldi šeit būs aizmirsties ar tevi,
Skūpsts kvēlos man uz lūpām ugunīgs!
Ej, Osgar, prom! Evlēga citu gaida.
Tev skarba balss, tavs skatiens mani baida.
Tu esi bargs un sirdij vienaldzīgs.
Cits atdusas man līdzās naktī vēlā,
Cits mīlot skauj, kad ausma staro kvēla.
Viņš vienīgais man lūpas skūpstīt drīkst!
Kur mīļotais? Lai slīgtu viņa skavās,
Jau atraisu no pleciem drānas savas,
Un zemē tās pie manām kājām krīt.
Klau! steidzas viņš — tie drauga soļi klusie!
Kā liesma kaist, man krūtīs iedegusies!
Viņš, mīlas pilns, nāk mani noskūpstīt.»
Pie meitenes steidz Odulfs gaitā straujā,
To aplaimots pie krūtīm pieglaust grib …
Bet tuvumā spožs tērauds pēkšņi zib.
Viņš aizdomīgs un iztrūcināts taujā:
«Kas esi tu? Kas šeitan klaiņot liek
Tev, tumsas dēls, — vai uzdrošinies sacīt?» ■
«No Osgara bēdz, gļēvais pretinieki
Ko naktstumsā vēl meklē biklās acis?
Bēdz, piesargies! Evlēga mani mīl
Un Osgaru šeit gaida tumsā dziļā.»
Tad zobens ass jau atkailināts zvīl,
Šmīkst cirtieni, visapkārt dzirkstis šķiļas …
Evlēga dzird — šķind ārā tērauds ciets,
Un izbailēs tad izsteidzas no alas.
«Nāc, mīļākais tavs gaida!» Odulfs kliedz,
Un meitenei, kas viņu mīl bezgala,
Vēl pārmezdams bilst balsī nicīgā:
«Nu satiksi to, kuru gaidījusi,
Vien Valhallā, tu, neuzticīgā!»
Tad Odulfs cērt, Evlēga saļimst klusi •—
Kā sniegpārsla, ko zemē notriekusi
Ir vētra, kas pār kalnu galiem trauc.
Bet sāncenši viens otram pretī brāžas,
Pa akmeņiem jau palo asinsstrauts,
Un cīnoties no kraujas abi gāžas …
Vēl kāda balss Evlēgu vārdā sauc —
Tad viņu naids rimst, nāves miega skauts.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kāds vientuļš ceļinieks pa Loru gausi gāja,
Starp kapa akmeņiem sev ceļu meklējot;
Bij pusnakts stunda klāt un nogurušas kājas,
Viņš velti raudzījās, kur pajumti lai rod:
Ne alu krastā vied, ne būdu nabadzīgu,
Kur piemīt zvejnieki; vien sili tālē tumst,
Tiem pāri brāzmojot, vējš koku zarus līgo,
Peld mēness mākoņos, zvīl jūrā atspīdums.
Redz ceļinieks: uz klints vecs barels stāv miglā saltā
Par viņa dziesmām reiz ikvienam bija prieks;
Pār straumi krācošo līkst skumji galva baltā,
Viens apcer pagātni šeit sirmais dziesminieks.
Netālu zobens vecs rūs, pakārts vītolzarā.
Bards galvu pagrieza un domīgs raudzījās
Uz svešo gājēju, kurš bailēs steidza garām,
Lai ašāk aizietu no drūmās vietas tās.
Bet sauca dziesminieks: — Jel neej, svešniek, projām,
Zem kapa akmeņiem šeit cīnītāji dus.
Tos vīrus godini, kas kaujā gāja bojā! —
Un bijīgs ceļinieks tad sveica varoņus.
Tam likās — klintājos ap viņu ēnas stājas
Un asiņainas māj no dziļās, dzedrās nakts.
— Kas dus zem akmens tā? — viņš bardam pavaicāja,
Uz kapu rādīdams, kas jūras malā rakts.
Tur bruņu cepure, kas vizuļoja blāvi,
Bij piekalta pie klints, tai līdzās — bultu maks.
Bards teica: — Osgaram šeit lemta bija nāve,
Par agru apsedza to kapa akmens smags.
Pats vēlējās viņš mirt, jo cīņas versmē straujā
Par bultām priecājās šis jaunais neprātis
Un drosmīgs cīnījās, līdz rada galu kaujā.
Lai miers tev, jaunekli, tu godam prati krist!
Reiz dzīves ziedonī bij Malvīna tam mīļa;
Un mēdza divatā tie brīdi sagaidīt,
Kad palot ielejā sāk mēnesnīca zvīļa
Un ēnas robainas no krasta klintīm krīt.
Jau likās — mūžīga būs divu siržu laime;
Ar mīlu Osgaram ik sapnis piepildīts.
Bet žigli aizsteidzās šo gaišo dienu saime
Un stunda pienāca, kas postu nesa līdz.
Reiz Osgars stāvēja pie iemīļotās mājas,
Bij vēla ziemas nakts un griezās putenis.
«Ver durvis, mīļotā,» viņš klusi ierunājās,
Pie durvīm klauvēdams, bet kluss bij iekšā viss.
Viņš klauvē, ieklausās: vien vēji kauc joprojām.
«Vai dusi, Malvīna?» Slīgst biezā miglā lauks,
Vējš sniegu sējā triec, šķiet mati apledojam.
«Jel dzirdi, Malvīna, jel atver, mīļais draugs!»
Vēl Osgars pieklauvē, tad durvis veras čīkstot;
Viņš ieiet, lūkojas — un pēkšņi skatiens tumst:
Tur viņa Malvīnu skauj Zvignels, laimē tvīkstot;
Un sagrābj Osgaru sīvs naids un izmisums;
Dreb neuzticīgā un mīļākais tās skavās;
Bet rokā Osgaram mirdz zobens izrautais,
Viens cirtiens — Zvignela starp dzīvajiem vairs nava,
Un viņa bālais gars jau pusnakts tumsā gaist.
Krīt ceļos Malvīna, teic Osgars novēršoties:
«Es neesmu vairs tavs, kā vari, dzīvo nu!
Riebj nodevība man, viens gribu projām doties,
Lai neuzticīgo uz mūžu aizmirstu.»
Tad Osgars izgāja no mājas ārā klusi —
Drūms, stingdams ciešanās, kas sirdi māks aizvien:
Bij saldā burvība uz laikiem izgaisusi,
Bez tuvas dvēseles nu pasaulē viņš viens.
Es viņu sastapu. Uz krūtīm galva slīga,
Un reizēm čukstēja viņš mīļās vārdu vēl;
Kā dzelmes tumsība bij sāpes bezgalīgas,
Kas neaprimdamas šai jaunā sirdī kvēl.
No drauga novērsās viņš it kā neredzēdams,
Un likās — skatiens stings nevienu nepazīst.
No dzīrēm vairoties un ļaudams vaļu bēdām,
Pa drūmu tuksnesi viens mēdza Osgars klīst.
Tā aizritēja gads; tad taure aicināja,
Un vīri pulcējās, to dzirdot, vienuviet.
Fingals, Odena dēls, tos kaujā vadīt gāja;
Un Osgars bij starp itiem, kas karaceļu iet.
Tā zobens zvērojot šeit pļāva platā lokā …
Un beidzot saļima uz līķiem drosminieks.
Pat mirstot taustījās pēc ieroča vēl roka,
Līdz acis varonim bij slēdzis mūža miegs.
No mūsu robežām prom ienaidnieku dzina;
Un mierīgs cīnītājs nu kapā dusēt var.
Vien aukstā rudenī, kad kalni miglā tinas
Un neizklīdina naktstumsu mēnesstars,
Uz kapa akmens šeit sēž vientulīga ēna
Un spožums tumšsarkans ap kamiešiem tai 1ās,
Dzird bruņas nožvadzam, šķind bultas vēsmā lēnā
Un noslēpumaini šalc kļavas sirmvecās.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Reiz jaunais Dafnis vajāt sāk Dorīdu:
«Ak, stāvi!» sauc viņš. «Stāvi, skaistulīti
Un teic, ka mīli. Kļūšu rāms tūlīt,
To zvēru tev es, piesaukdams Kiprīdu!»
«Jel klusē, klusē!» sacīja tai prāts,
Bet šķelmis Erots: «Teic, ka mīlēt sāc.»
«Tu sirdij mīļš,» tā gane atbildēja,
Un viņu sirdīs mīla iedegās,
Tad ceļos Dafnis nokrita pie tās,
Bet kaislo skatu viņa novērst spēja.
«Bēdz projām, bēdz!» prāts sauca skaistulei,
Bet šķelmis Erots teica: «Neaizej!»
Tā nebēga, un viņas rokai lēnām
Tad trīsot pieskārās gans laimīgais.
«Skat,» teica viņš, «tur dūju pāris skaists
Viens otru apskauj kuplo liepu ēnā!» —
«Bēdz projām, bēdz!» tai vēlreiz sauca prāts,
Bet Erots teica: «Jauks ir piemērs tāds!»
Tad smaidot viņas seja piemīlīga
Ar kvēlām lūpām pretim tiecās tam,
Un, lūk, jau viņa ganam mīļotam
Ar acīm apskurbušām rokās slīga …
«Jel esi laimīga!» tai teica Erots kairs;
Bet prāts — ko tas? Prāts nerunāja vairs.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Mans dārgais draugs, tu prāto,
Lai es, kam dzejot gods,
Ar liru mirstīgo
Un tevi sarunātos,
Lai, sapņu spārnos līgots,
Es bēgtu klostera
Un malas vientulīgās,
Kur, aklā tumsā rakts
Un nebeidzamos maldos,
Gars ilgojas un mulst,
Kur mēmums kopā valda
Ar drūmo klusumu.
Kā bulta gribu traukt
Uz Ņevas krastu košu,
Tur tevi apmīļošu,
Mans pavasara draugs, —
Es — sapņu vergs tāds niecīgs,
Kas Ludmilai dzied priecīgs,
Uz mājām nācis kluss,
Tev zeltu neatnesu
(Mūks necik bagāts esu),
Bet veltu dzejojus.
Slēps dīvāntelpā devies,
Turp tikai domu vests,
O, kādu, māsa, tevi
Tur atradīšu es?
Ko tava sirds gan prasa,
Kad vakars krēslot sāk?
Vai Zanu Zaķu lasi
Jeb buries Zanlisā?
Varbūt bez mitas smejies
Tu Hamiltonam līdz?
Ar Tomsonu un Grej u
Varbūt tavs sapņa rīts
Uz ozolbirzi dodas,
Kur lejup vēji trauc
Un mežu čuksti rodas,
Un varens klinšu grodos
No kalna brāžas strauts?
Vai mopsi — sirmu, piktu,
Uz spilvendūnām liktu,
Tu segā tin pirms nakts
Un maigu vārdu šalkās
Tam Morfeju sauc talkā?
Vai tā kā Svetlana
Pār Ņevu acu splīnu
Met tumsas dziļumos.
Varbūt pie pianīna
No jauna Mocarts most,
Ar kvēlu sirdi nojausts?
Vai spilgti atkārtojas
Pičini un Ramo?
Nu, lūk, mēs tikties varam,
Ir salauzts tumsas mols,
Un draugs tavs atplaukst garā
Kā pavasara laiks.
Zūd šķirto dienu plūdums,
Kas sirdēstos mūs grūda,
Zūd ēnu tumšais vaigs.
Bet tas — vien sapnis plakstos!
Ak vai, vēl klosterī
Tev, māsa, vientuļš rakstu,
Kad sveču blāvums krīt.
Nedz nopūtas, nedz vaidu,
Uz durvīm bulta nīkst,
Drūms klusums — prieka naidnieks,
Bet skumjas — postenī!
Vecs ķeblis stāv uz grīdas,
Un gultai sašķiebts plecs,
Trauks, kurā ūdens spīdums,
Un salmu stabule —
Tas viss, ko acs, kā saka,
No rītiem sastapt drīkst.
Vien fantāzijā trakā
Man dota vaļa slīgt:
Tā ļauj kopš dienas senas
Man būt pie Hipokrenas.
Es jūtos svētlaimīgs.
Kas notiktu ar mani
Bez tevis, dieviete?
Arvienu straujš un manīgs
Es labprāt gāju te,
Kur tāle pretī zvana,
Bet piepeši tāds slābs
Kā Lētas krastmalā
Šais sienās, bēdu vītās,
Es kļuvu ieslodzītais,
Aiz manis noskrapstot
Ciet aizdarījās vārti,
Un skaistums viss un gods
Ar melnu tika pārtīts!
Un nu kā vaņģinieks
Caur vientulības drausmu
Es lūkojos uz ausmu.
Ja gaismeklis kā prieks
Ar žilbinošu zeltu
Pa logu sprauksies kairs,
Tas sirdi, bēdu dzelto,
Man neielīksmos vairs.
Ja nu vēl dienas galā
Kāds stariņš debesīs
Gar melnām mākoņmalām
Uz leju kautrīgs šķīst, —
To priecīgs nesagaidu
Es tādos vakaros,
Bet nopūzdamies raidu
Pār kalniem dienu prom! …
Aiz restēm beidzis gaitu,
Es rožu kroni skaitu.
Bet laiks jau paies drīz,
Un bultas nokritis,
Un vārti atsprāgs vaļā, —
Vai kalns, vai līdzens lauks —
Uz Pēterpili zaļo
Reiz straujie zirgi trauks;
Un, sākdams dzīvi jaunu,
Es celles tumsu ļauno
Sev nokratīšu nost;
Zem galda važas speršu —
Kā padzīts mūks tad tveršos
Es tavos skāvienos.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Ak, nevar būt! cik rožu Amors audzē,
Un cik daudz liliju viņš savos dārzos saudzē,
Liec galvas tulpes un pēc tevis lūdz,
Tu viņa dārzos vienmēr rozes rāvi
Un ziediem novīst ļāvi
Pie tavas marmorbaltās krūts, —
Ak, nevar būt! tu, pasakainā mana,
Cik dīvaini tev mainās patikšana!
Sis elles augs, kas pārvērsts pulveri …
Vai tas var būt, ka šāda smarža asā
Par jasmīniem, kas smaržo rīta rasā,
Tev labāk tīk?
Nu, teiksim, profesors no Hetingenas, ķirmis,
Tāds vecs un salīcis, tik tikko turas,
Kāpj katedrā un gramatikā buras.
No izkaltuša īkšķa" — kurls un sirms —
Viņš ierauj nāsīs tabaku vispirms.
Vai, teiksim, dragūns jauns un ūsains — lai nu tas!
Vēl tikko pamodies no agra rīta,
Jau galva pelēkzilos dūmos tīta.
Tam jauna jūras putu pīpe — lai nu tas!
Vai skaistule ap sešdesmitiem jau,
No grācijām sen pensijā jau laista.
Tai krūtis augstu satur tualete skaista,
Kaut gan bez vītuma ne vietiņas vairs nav.
Tā apmēļo un runā lietas dumjas,
Bet iešņauc tabaku un aizmirst savas skumjas, —
Bet tu, visskaistākā! … kaut — mana sirds jau jūt,
Tev tuvs šis aromāts, — ak izdoma, jel klusē! —
Par šņaucamtabaku es gribu kļūt
Un tavā tabakvācelītē dusēt.
Cik tavu pirkstu pieskāriens būs kairs .. .
Es savā smaržā tev ap kaklu vīšos
Un svētā sajūsmā vairs nejutīšu tos:
Zem šalles tev uz krūtīm izkaisīšos.
Un pat… varbūt… ai nē! kas man to dos …
Bet, ja es būtu tabaka … ak die's,
Kāpēc tā nevarētu notikties?
Atdzejojis Imants Ziedonis
Mums Arists solīja, ka traģēdiju drīz
Viņš tādu radīšot, ka ļaužu nebūs rāmu:
No žēlām teātrī tad asru straumes līs. ..
Mēs gaidījām šo zelta drāmu.
Un sagaidījām. Jā — skumjš notikums paties.
Kas bija izrādē, tie visi tagad zina,
Ka viņam uzrakstīt ir lugu izdevies,
Kas nožēlas vien pamudina.
Atdzejojis Konstantīns Alzpurs
Pusnakts vēla, pusnakts melna
Upes krastus klāj.
Traks un pārgalvīgs pēc velna
Tumsā kazaks jāj.
Zobens labākais no labiem,
Cepure uz auss,
Pistoles pie sāniem abiem, —
Jods tev tādu raus!
Juzdams pavadu bez valda,
Melnis pārstāj skriet.
Solis solī zemi skalda,
Krēpes tumsā zied.
Pēkšņi zirgs pie žoga stājas:
Priekšā ciemats svešs.
Labā pusē — div' trīs mājas,
Kreisā pusē — mežs.
«Ciematā būs meičas glītas,
Mežā jau nu nav.
Pusnakts. Vēls. Un skaistulītes
Drīz būs gultā jau.»
Nošmiukst nagaika, un pieši
Zirgu stāvus slien,
Un uz sādžas mājām tieši
Zirgs kā bulta skrien.
Mākoņos peld mēness klusi,
Sudrabains šalc vējš.
Un pie loga noskumusi
Daiļaviņa sēž.
— Mana daiļā, mana mazā,
Sirdij miera nav! —
Zirgs tā sānis mazpamazām
Un — zem loga jau.
— Iznāc, daiļā, mirkli vienu —
Zirgu padzirdīt!
Pusnakts tumšāka arvienu.
Iznāc mazubrld! —
— Nē, man bail… Tā nepieklājas .
Sirds man baismas jūt
Iziet pusnakti no mājas,
Puisim tuvu būt… —
— Ai, kāpēc tā izvairīties,
Būšu mīļš paties!
— Meitenēm būs naktī bīties. —
— Mīļā, nebīsties! —
— Mana daiļā, nekavējies,
Laiks kā spārniem skrien.
Es puszemes esmu skrējis
Atrast tevi vien.
— Sēdies, un uz svešu pusi
Melnis lai mūs nes!
Laimīga ar mani būsi,
Laimīgs būšu es. —
Sirds vēl kautra. Sirds vēl baidās.
— Neej! — saka prāts.
Kazaks solās nomirt gaidās.
Kazaks saka: — Nāc! —
Lidu aizlidoja abi,
Dienas blakus ris.
Divas nedēļas bij labi.
Trešajā … Un viss.
Atdzejojis Imants Ziedonis
Lai, neatzīdams Apolonu,
Nāk gudrais galma dziesminieks
Un, klanīdamies līdz pat klonam,
Pie kņaza kājām odas liek,
Es, dārgais Gorčakov, nekad
Ar gaiļiem nepamostos reizē,
Un rīmes samāksloti greizas,
Kur tukši vārdi kņadēt kņad,
Es skandēt neprotu no galvas,
Lai valdzinātu skaistules.
Nē, neuzdrīkstos pārvērst es
Par liru — savu zosu spalvu.
Nē, nē, mans mīļais kņaz, ne odu
Tev vārda dienā gribu dot.
Vai, savu balsi neatrodot,
Deržavinam pa pēdām doties
Un viņa vārsmas atkārtot?
Kā protu, tā tev rakstu tagad,
Lai pasacītu, kas man sakāms:
Teic, kādu laimi gribi rast,
Ko vēlēt tev, kā savam draugam?
Vai ilgu mūžu, mīļais kņaz,
Vai labu sievu, bērnus jaukus,
Vai bagātību, dzīru kņadu,
Vai ordeņus ar lentām platām,
Vai varbūt novēlēt, lai slava
Ar asinīm klāj ceļu tavu,
Lai lauri tev ap pieri pland
Un rokās kauju pērkons grand,
Un lai pa pēdām tev arvienu
Kā Ņevas varonim sendienās
It visur seko uzvaras?
Nē, draugs, man liekas pārāk maz
Tev vēlēt tikai tādu laimi,
Tad labāk pamest mūzu saimi!
Lai sirds tev mīlā veldzējas
Līdz mūža pēdīgajai dienai
Un Amoru un Bakhu ciena!
Lai tur, kur melnais Stiksas krasts
Caur drūmiem miglas vāliem spīgo,
Tu sapnī grimsti aizrautīgā,
Lai tad, kad acīs gaisma zūd,
No jaunā Kupidona rokām
Pie Harona tu laivā nokāp
Un aizmiedz — Jeršovai pie krūts!
Atdzejojusi Ārija Elksne
Kas ar prātu spēj bez bēdām
Mīlestību padzīt nost,
Skumjām acīm nesekos
Viņas maigo spārnu vēdām,
Nedraiskosi, nesmiesies,
Blakus apdoma tev ies;
Tomēr prāts tev apniks drīzi,
Negribēdams atdarīsi,
Kad būs draiskais Erots klāt
Tev pie vārtiem klaudzināt.
Pats pie sevis kādu dienu
Pārbaudīju vārdus šos.
— Sveika, mīla! Atvados!
Aiklo dievieti arvienu,
Ne jau Hloju gribu gūt,
Laimīgam man vajag būt! —
Lepni nolēmis tā biju,
Pēkšņi smieklus saklausīju,
Atskatījos: Erots klāt
Man pie vārtiem klaudzināt.
Nē! Kā redzams, no šā dieva
Miera nevarēšu jaust;
Kamēr dzīves dzīparus
Sargās Parce, vecā sieva,
Viņš lai pavēlnieks man kļūst!
Priecāties — mans likums būs.
Tad, kad sastapšu reiz nāvi,
Spožie skatieni taps blāvi.
Un pie kapa vārtiem klāt
Erots nenāks klaudzināt!
Atdzejojis Bruno Saulītis
Birztalā, kur krēsla maiga,
Čalojot kur zālē svaigā
Strauta dzidrā straume skrien,
Stabulēja naktī vēlā
Iemīlējies ganiņš viens.
Skumji dunot, skaņas žēlās
Lejās atbalsoja vēl.
Te no alas laukā rausās
Tas, kam draiskie fauni klausa,
Venēru kas cienī kvēls, —
Bakha sveicējs Ermijdēls.
Rožu ziediem ragi vīti,
Efeja tam matus sedz,
Vīna maisu piepildītu
Satīram uz pleciem redz.
Atspiedies uz nūjas gala,
Jautrā prātā arīdzan,
Meža dievs tad krūmu malā
Klausījās, kā dziesma skan,
Ko te naktij pauda gans.
«Līksmē aizritušās dienas!
Sapnis vien kam bijāt gan
Un kā ēna zudāt man
Dziļā tumsas bezgalībā?
(Skumjās dziedāja tā gans.)
Ai! kad naksnīgajā krēslā
Mēness noslēpumains ir,
Tumši ēnaina un vēsa,
Liegi snaužot, klusē birzs,
Šurp, kur stundas ātri skrēja,
Mēdzu maigo Hloju vest.
Kurš man līdzināties spēja?
Hlojai mīļš tad biju es.
Tagad mokas ciešu klusi,
Strauts un mežs vien sāpes nes,
Prieka nav uz pasaules …
Hloja draugu pievīlusi!…
Nemīlams … nu mīļais es!…»
Pārtrūkst melodijas saldās
Dziedonim un stabulei •—
Sirmā birzī klusums valda;
Strautā viļņi tikai dej,
Un pa zariem lēni maldās
Smaržīgs pavasara vējš …
Iznācis no ēnas laukā,
Satīrs parādās tur spējš.
Vīnu mirdzinādams traukā,
Jaunekli kā draugu sveic,
Plati smaidīdams, viņš teic:
«Grūtsirdīgs un drūms tu esi;
Lūk, cik sula, ko te nesu,
Mēness gaismā dzidri mirdz!
Izdzer kausu — un tev sirds
Tikpat skaidra būs un tīra,
Bēdās vaidi neder vīram.
Labāk prieku sevī vies
Un ar Bakhu draudzējies!»
Ganiņš, kausu ņēmis rokās,
Drīz vien tukšu izdzer to.
Ak, šo vīnu vareno!
Pēkšņi izgaist visas mokas,
Dvēslē tumsa mirklī zūd.
Līdzko lūpas kausu jūt,
Viss ar reizi vērsts par labu,
Atdzīvojas visa daba,
Atkal laimīgs jauneklis.
Iztukšojis zelta kausu,
Pielej otru, izdzer sausu;
Trešo dzer … bet apkārt viss
Acu priekšā tumsā vijās —
Nabags . . . paguris viņš bija.
Galvu gurdi klanot, beidzot
Gans vēl nopūzdamies teica:
«Satīr, iemāci — bez vīna
Kā ar likteni lai cīnos?
Kā lai spēju laimi tvert?
Nav man jaudas mūžam dzert.» —-
«Klausies, jaunekli mans mīļais,
Lūk, tev padoms laimes ķīlai:
Draudzībai man likums savs —
Mūžam tver sev mirkļus liegos;
Kā bez vīna nav šeit prieka,
Tā bez mīlas — laimes nav;
Tev ar Kupidonu, liekas,
Mieru salīgt nu ir laiks;
Nepiemini viņam ļauna
Un ar Dorīdu no jauna
Baudi svētlaimi tad maigs.»
Atdzejojis Imants Vanags
Ir atkal vaļas brīdis klāt,
Visapkārt klusums valda.
Laiks, draugi, dzīrēm galdu klāti
Šurp pokālus uz galda!
Ar Tacitu un Kantu nost
Un viņu gudriem pantiem!
Nost Seneku! Zem galda tos
Ar visiem foliantiem!
Zem galda aukstos gudreļus,
Mēs paši gudri esam.
Lai dzirkstot šampanietis plūst!
Šurp zelta vīnu nesam!
Kad sāk, tad vajag vēl un vēl,
Vēl karstāk un vēl kvēlāk.
Mums prezidents vēl jāizvēl.
Kas zina, kā būs vēlāk.
Ar glāzi groka apbalvos
Viņš īstu dzērājvīru,
Bet jums — jums, spartiešiem, viņš dos
Vien ūdentiņu tīru.
Jā, maigais apustuli, jā,
Mans labais Galič, viva!
Vien Epikūra pokālā
Tev dvēsele ir dzīva.
Tad esi prezidents tu mums!
Tev matos laurus spraudis.
Pats cars pēc tāda goda skums
Un tavu laimi skaudis.
Dod roku, Delvig, ko tu snaud? —
Zem katedras jau krāci.
Tu domā, ari te kāds draud
Tev latīniski mācīt?
Ap tevi tavi draugi stāv,
Un vīna visiem pietiek.
Tad dzer par mūzām Parnasā,
Tu vecais meitu mednieki
Nu, mīļais zobgali, kā būs?
Dzirkst glāzes kātiem šmaugiem.
Lai simtiem epigrammu plūst
Pār nedraugiem un draugiem!
Un starojošais puisis šis,
Šis trakulis bez maņas,
Būs Bakha templī priesteris,
Par pārējo — ne skaņas!
Jo, kaut gan students esmu es
Līdz nekaunībai jautrs
Un pamatīgi piedzēries,
Šai ziņā — esmu kautrs.
Mans taisnais draugs, nu kas tev kaiš?
Prom šodien dzīsim skumjas!
Tam kausam, kuru apkārt laiž,
Tās sīkas šķiet un dumjas.
Ne pirmoreiz tiek celts šis kauss,
Un izlamāties drīkstam,
Bet, tikko tas ir izdzerts sauss,
Tā atkal mieru līgstam.
Bet tu, kam pārgalvības šis
Bij šūpulī jau liktas,
Tavs pants ir amizants paties,
Bet fabulas ir sliktas.
Un, lai tev amats būtu kāds —
Mēs sajaukti kā trumpas.
Nu dzer (ardievu, skaidrais prāts!),
Līdz muguras kļūst kumpas!
Tu, trakuli no trakuļiem,
Kaut spars tavs mazliet rimis,
Tu tomēr esi viens no tiem,
Kas dauzonībai dzimis.
Lai pinkainajās papahās
Mēs lejam dziru sīvo, —
Bet pudeles — pret galdu tās!
Sveiks, Platov! Sveiks, lai dzīvo!
Ak Apolona mīļais dēls,
Ak dziedoni, nāc tuvāk
Un dziedi savam dievam kvēls —
Viņš valdnieks siržu druvā.
Skan ģitāra … Kā krūtīs smeldz! . ..
Cik skaņas tīksmi lejas!
Bet dzērājam tas viss ir velis.
Bet dzērājs tikai smejas.
Kā būtu, Rode slavenais,
Ja tu šeit vidū stātu
Un tā, lai Bakham vaigi kaist,
Mums kaut ko uzčīgātu?
Nu! visi korī! Kas par to,
Ka katram meldiņš citāds,
Kad kauss pēc kausa iztukšots,
Skan labi arī šitā.
Bet stopa vietā — kas tad tas? —
Jau divi stopi spīgo,
Un miglā sienas līgojas,
Zem kājām grīda līgo.
Kur esat jūs? Kur esmu es?
Jel sakiet Bakha vārdā!
Ne velna nav uz pasaules!
Krāc katrs savā bārdā,
Tik dzejniekam vēl iedzert prieks —
Dzer un par grēkiem smejas.
Hē, Vilhelm, lai man uznāk miegs,
Nāc palasi man dzejas!
Atdzejojis Harijs Heisiers
(Poēmas fragments)
Gana bieži esmu tērzējis
Es ar veco grieķu muldoņu,
Bet arvien ir trūcis drosmes man
Šapelēnam līdzi un Rifmatovam
Ziemeļzemes milžus apdziedat.
Daudzkārt tiku pārlasījis es
Augsti slavējamo Vergilu,
Nelūkodams ar to sacensties
Maigās jūtās, vārdu saskaņās.
Velti cītos saprast Klopštoku —
Nesapratu viedā vācieša,
Nevēlos ar dziedāt tā kā viņš:
Vēlos es, lai mani saprastu
Visi noļi, vai tas mazs vai liels.
Kamoensam līdz un Miltonam
Sargājos bez spārnu gaisos skriet,
Neuzņēmos pantos murgainos
Lielgabaliem šaut uz zeraviem,
Paradīzē būt ar sātanu,
Vienā elpā svēto dievmāti
Līdzās Afrodītei slavināt.
Netiklību sekmēt vairījos.
Bet, lūk, vakar, pētot arhīvus,
Uzgāju un izlasīju es
Skaistu tīro zelta grāmatu,
Īsto asprātības katķismu:
Zannu, Orleānas jaunavu.
Izlasījis, jūsmodams par to,
Princim Bovam dziesmu skandinu.
O, Voltēr, o, dižgar varenais!
Tevi, uz ko ļaudis Francijā
Kā uz kādu dievu lūkojās,
Romā dēvēja par sātanu,
Bet par pērtiķģīmi Saksijā!
Tu, kas savulaik Radiščevam
Laipnu smaidu tiki veltījis,
Esi tagad mana mūza tu!
Ari man ir dziesma padomā.
Bet vai tikšu līdz Radiščevam?
Neatceros, cik daudz gadu vēl
Jau pēc pestītāja dzimšanas
Slavens valdnieks Dadons valdīja
Svetomiras stiprā pilsētā.
Nebij taisnā ceļā ieguvis
Dadons kroni sev un scepteri,
Bet ar nodevību nokaudams
Zemes likumīgo valdnieku
Caru Bendokiru Plānpiāti.
(Labie pavalstnieki tā aizvien
Mēdza godāt savus karaļus,
Ja bez rūpēm un bez raizēm tie
Negulēja tumšā naksniņā
Savā gultā līdz ar galmniekiem.)
Bet par Dadonu gan nevar teikt,
Ka tam prāta būtu aptrūcies,
Drīzāk saukt to var par tirānu
(Kaut šā titula tam nebija).
Viņa netikumus, tikumus
Netīkas man šoreiz apdziedāt.
Labie ļaudis, jums jau dzirdēts būs,
Ka bij cars, kas augus divdesmit
Gadus nenojoza zobenu,
Nepiesēja kara kumeļu,
Zemes pāršalca ar uzvarām,
Mērkdams asnīs zemes kristīgās,
Netaupīdams arī pagānus,
Kamēr dusmu eņģels Aleksandrs
Nenotrieca viņu putekļos;
Tagad, visu aizmirsts, pazemots,
Saucas viņš par Elbas ķeizaru …
Tāds, lūk, bija arī Dadons cars!
Sauc viņš padomē reiz bārdaiņus
(Bezbārži, rau, viņam netikās),
Savā goda krēslā sakucies,
Viņš tiem tādu runu runāja:
«Jūs, kas saviem gudriem padomiem
Vieglinājāt kroņa smagumu,
Saldinājāt cara likteni
(Rūgts gan viņa liktens nebija),
Gudrie draugi, mani līdzgaitņi!
Gaidu šodien jūsu padomu, —
Ko man darīt tagad? Uzklausiet!»
Visi piesacēlās sejām svarīgām,
Zemu caram pasalocījās,
Atkal ozolsolos stiprajos,
Bārdas saglauzdami, atsēdās.
Dadons teica: «Jūs jau zināt, ka
Es ar gudrību pret taisnību
Bendokira tronī ļoganā,
Plānprātiņa krēslā iesēdos,
Jauko Bendokira sieviņu
Militrisu pielaulāju sev,
Cara dēlu, īsto mantnieku,
Princi Bovu metu cietumā.
Bet bij vieglāk, nebija tik grūt
Plānprātiņa tronī nosēsties,
Viņa zelta kroni galvā likt
Nekā to sev galvā noturēt.
Raug, jau tauta nesaprātīgā,
Svētudien pa ielām staigājot,
Bieži dzirdēta ir runājam:
Karaļdēlam, dieviņ, palīdzi!
Bova taču nav vairs mazais bērns,
Nedz ar prātu tēvā atsities.
Ko tas līdz, ka tāds aiz restēm likts,
Maniem nodomiem ir bīstams viņš.
Ko ar viņu iesākt — pasakiet?
Vai man cietumā to paturēt?»
Padomnieki domās nogrima,
Visi mēmi grīdā lūkojās.
Tā bij tiešām zelta padome:
Nevis pļāpāja, bet domāja.
Vecais bajārs — viedais Arzamors
Muti pavēra (šķiet, sirmgalvim
Prātā teikt bij kādu padomu).
Nokrekstējās, bet tad aprāvās,
Klusēdams sev mēlē iekoda.
Pirkstu gudrai pierei pielicis,
Eskulapa mazdēls, slavenais,
Gludi skūtais švābs, ārsts Ēzeldorfs,
Tabakdozi saujā skrapšķinot,
Tomēr klusēja, jo gudrību
Savu izpaust nemīlēja viņš.
Vihromahs, Polkans un Dubina,
Troņa sardze, bruņinieku zieds,
Visi sēdēja kā stinguši.
Gromoburs, ar spēku slavenais,
Bet ar prātu mazliet paplānu,
Ilgi domāja, tad netīšus
Sāka krācin, kaktā iesnaudies.
Kas var pārspēt labu priekšzīmi,
Kas vēl vieglāk paved cilvēku?
Paskat, paslepus jau žāvājās
Drošais Mirovzors ar Ivašku,
Sirmais A,rmazors ar Polkanu,
Un uz krūtīm pamazītiņām
Varonīgās galvas nokārās.
Dziļdomīgi visa padome
Drīz vien krāca līdz ar Dadonu!
Ilgi gulējusi būtu padome,
Pēkšņi ja no rokām vācietim
Tabakdoze neizvēlusies.
Izvēlusies, strauji ripojot,
Gromoburam, cieši migušam,
Asā piesī skaļi atsitās,
Grabot divi daļās sašķēlās,
Savu malu kura aizvēlās …
Satrūcies te brašais bruņinieks
īgniem skatiem raugās sapulcē . ..
Tikmēr stiprā vācu tabaka
Ieput bruņiniekam degunā.
Te nu nošķaudījās spēkavīrs
Tā, ka nodreb griesti spriešļotie,
Visi logi stinkšķ un stikli birst,
Durvis atsprāgdamas skaļi blākšķ …
Arī padome te pamodās.
«Ko daudz prātot!» uzkliedz varonis.
«Car, tev Bova nava vajadzīgs,
Lai pie joda brauc tad karaļdēls!
Nospriests! Princim Bovam vajag mirt!
Pēcāk, brāli, jūs tad izlemiet,
Kā ar viņu veiklāk galā tikt.»
Tā viņš beidza: droši kareivji
Nemēdz visai gari izteikties.
«Labi, tevi paklausīsim mēs,»
Atbildēja šļaucīdamies cars.
«Rītu par to tālāk runāsim,
Tagad eita mājās atpūsties.»
Pārskatījās Dadons atlikdams,
Nebij ābecē viņš mācījies:
Neatlicc nekad uz rītdienu
To, ko vari šodien padarīt.
Savu malu gāja galmnieki,
Nakts pār zemi kluso nolaidās.
Dadons cara gultā nogūlās
Līdzās savai sievai mīļajai,
Militrisai, carei daiļajai,
Vēsi pagriezdams tai muguru:
Šonakt cariskajai augstībai
Gulēt gribējās, ne spēlēties.
Militrisas mazā kalpone
Zoja (eņģelis, ne meitenīts:
Jaukām acīm, gleznu augumu,
Sārtu seju, baltām rociņām),
Novilkusi kundzei apģērbu,
Zīda brunčus, lentas, mežģines,
Ieslēgusi visu kumodē,
Klusi devās savā kambarī.
Tur tā pati veikli noģērbās,
Atvēra ar pūlēm lodziņu,
Savā dūnu gultā apgūlās,
Gaidīdama: draudziņš mīļotais
Svetozars kad atnāks, cara pažs.
Solījies viņš bij pa naksniņu
Ierāpties pie tās pa lodziņu.
Gaida, gaida skuķe, dailule, —
Mīļā draudziņa kā nav, tā nav.
Dzi! sit pusnakts. Un ko Zojiņa?
Redz, pa logu iekšā kāpj … bet kas?
Vai ar maigo sirdi ilgotais?
Nē, ak lasītāj, tas nebij viņš!
Redz tā nomirēju kronēto,
Nevis kronī — smailā cepurē,
Garā kreklā, nevis mantijā,
Lūku josta vidum apjozta;
Muļķa paskats: acis izplestas,
Mute vaļā, zobi atņirgti,
Garās ēzeļausis karājas
Tam uz pleciem, skaļi plīkšķinot.
Izbijusies skatās Zojiņa:
Un nu, lasītāj, jau pazīst tā —
Caru Bendokiru, Plānprāti.
Lielā samulsumā Zojiņa
Drebēdama ceļos nometās,
Saņēmusi baltās rociņas,
Acis nodūrusi zemīgi,
Noskaitīja steigšus aizgūtnēm
To, kas mūžam nav man iemācāms:
Mūsu tēvs un Svētā dievmāte.
Un tad lēnītiņām ieteicās:
«Ko es redzu? Dieviņ žēlīgais!
Cietēj Sava, svētais Nikolaj,
Stāviet klāt man bēdu brītiņā!
Mūsu tētiņ car, vai tiešām tu?
Saki — kālab debess valstība
Šonakt tevim bija jāatstāj?»
Muļķa smaidā atplaiksnīdamās,
Ēna atbildēja Zojiņai:
«Zoja, Zoja! Nebīsties, mans bērns!
Ne jau tevi biedēt gribēju
Un ne tālab esmu atnācis
Es par spoku šuip no viņsaules.
Miroņiem gan dzīvos baidīt tīk,
Bet kā es lai spētu līksmot, kad
Bendokira miesa, asinis —
Dēls mans mīļais, princis Bova, tiks
Rītdien jau uz sārta dedzināts?»
Gauži apraudājās nabags cars;
Zojai iesāpējās sirsniņa.
«Saki — kā man tevim palīdzēt?
Visu, ko man liksi, klausīšu.» ■—
«Raug, kāds, Zoja, būs man vēlējums
Manu dēlu glāb no cietuma,
Pati bēdu mītnē drūmajā
Karaļdēla vietā paliecies,
Ņem uz sevi viņa ciešanas;
Tad es zemu palocīšos tev,
Pasacīšu: paldies, Zojiņa!»
Zojiņa te kļuva domīga:
Iet par paldies tumšā pazemē
Pārāk grūti viņai izlikās;
Tomēr savā sirdi jūtīgā
Viņa klusībā jau apņēmās
Spoka priekšlikumam padoties.
Taisnība tev, franču orākul,
Kad tu teic, ka sievām vājajām,
Viegli erotbultu veicamām,
Visām dota dvēsle jūtīga,
Visām laba un bez viltus sirds!
«Bet tu teic man, valdniek mīļotais,»
Zoja atbildēja mironim,
«Kā es varu — pats jel padomā —
Kā lai tieku telpā drūmajā,
Tava mīļā dēla cietumā?
Pussimts uzticīgu kareivju
Dien un nakti viņu apsargā.
Kā man, vārai, biklai sievietei,
Viņu modrās acis apmānīt?» ■—
«Nebēdā, gan rāsies gadījums;
Zoja, tikai svēti solies man
īstā brīža garām nepalaist,
Ja tas pats no sevis radīsies.» —
«Svēti solos!» meiča atteica.
Parādība tūdaļ pazuda,
Izslīdēdama pa lodziņu.
Skumji nopūzdamās, Zojiņa
Logu aizvēra, tad apgūlās,
Norimdama dūnu spilvenā, —
Drīzi drīzi miegā ielaidās …
Atdzejojis Kārlis Strāls
Ak filozof un dzejniek tu,
Pa Parnasu kas laiski soļo,
Ko haritas tik maigi lolo,
Un aonīdas mīlētu, —
Kāpēc tu arfas zelta stīgas
Vairs neskar, līksmes dziesminiek,
Un kas tev, dzejniek piemīlīgais,
No Fēba ardievoties liek?
Un kālab tev ar rozēm svaigām
Sev cirtas rotāt nepatīk,
Kāpēc zem papeļēnām maigām
Tu meiču pulkā bezbēdīgs
Vairs neskandini kausu savu,
Lai Bakhs un Erots dziesmā sveikts?
Kā, vainagots ar pirmo slavu,
Tu vari lauriem sveikas teikt?
Kam, Krievzemes Parnī, tu klusē,
Ar tevi piecēlies no dusas
Bij teosietis, dzejnieks jauks.
Ar tevi allaž ir tavs draugs,
Lileta daiļā. Laimes ķīlu
Sniedz mīlas dziesminiekam — mīla.
Ņem liru, uzstīgo un ļauj,
Lai pirksti liegi klāt tai skaras
Kā maija vējš, kas ziedus skauj,
Un tavas dzejas brīnumvara,
Tāpat kā kaislo čukstu strauts,
Liletu mīlas teltī sauc.
Bet pusnaktī, kad gaismā zilā
Pie tālās debess zvaigznes zied,
Ar viņu grimstot laimē dziļā,
Tu, sajuzdams, kā klusums dzied,
Tad varēsi, aiz laimes raudot,
Pār mīļās krūtīm rasu liet.
Bet, pilniem malkiem dzīvi baudot,
Par mūzām padomā mazliet.
Bez mīlas dzīvē laimes nava,
Tu, mīlētāj, tai dziedi slavu!
Bet, kad reiz gadās brīdis dīks
Un draugi, biedri sanāk kopā,
Un, putas šļakstīdams, līst stopā
No krūkas dzēriens nemierīgs,
Tad vij tiem vārsmas rotaļīgas,
Kur smiekli dārd, skan dziesmas, līgas
Un daudzināts ir dzīru galds
Ar glāzēm, kurām pāri aši
Sit baltas putas dzēriens salds.
Tad dzirdēsi, cik viesi braši,
Ar kausiem takti piesitot;
Šos pantus līdzi dziedāt prot.
Tev, dzejniek, dziesma brīvi ļaujas,
Skar stīgas, kuras grand un draud,
Zukovskim līdzi teiksmu paud
Par varoni, kas kritis kaujā.
Jo arī tev bij kaujā steigt,
Jo arī tev bij just to pašu,
Kad, slavas pilnā cīņā veikts,
Tu, juzdams nāves salto dvašu,
Uz zemes gulēji kā beigts[2]…
Vai, degdams Juvenāla alkās,
Ņem aso satīru sev talkā
Un, netikums ja glūn kaut kur,
Tam sirdī smieklu iesmu dur,
Un graizi neīsto un lēto,
Un labo mūs, ja to vēl var.
Tik Tredjakovski neaizskar
Un netraucē tā mieru svēto,
Jo ir bez viņa mums diemžēl
Labs birums stulbu rīmētāju,
Un kam tev tēlu ņemt tik vāju,
Ja netrūkst spēcīgāku vēl.
Bet pietiks! Cik lai garu viju
Es, dzejnieks maz vēl daudzināts,
Ar stabuli šo melodiju?
Jel uzklausi: mans padoms tāds:
Tik ilgi, kamēr, mūzu svaidīts,
Dedz pierīdu liesmās, draugs,
Pirms tevī aklu bultu raidīs
Un nokāpt ēnu valstī sauks,
Met rūpes prom, tver liras stīgas,
Tev Nazons, Erots laipni māj,
Un grācijas tev labvēlīgas,
Pats Apolons tavs skolotājs.
Atdzejojis Paulis Kalva
(Pēc franču parauga)
Tev sieva brīnišķa, cik es to jautu:
Ja tādas trīs man gadītos, — nudien,
Es divas atdotu jau šobaltdien
Par velti sātanam, lai trešo vien
Viņš drīzāk līdzi sev uz elli rautu.
Atdzejojis Konstantīns Alzpurs
Mans draugs, tev cerīgs neuzsmaida
Vairs sapņu ostas klusums rāms,
Tu savu kuģi priecīgs raidi
Pār ūdens dzelmēm vētrainām,
Gulst liktenis uz stūres rata —
Mirdz pretī svešas pasaules,
Un laimes bura plata plata
Jau laivu tā kā spārnos nes.
Dod, dievs, lai aukas brāziens nejauks
Tev visur tālu garām ris,
Lai vētras bangu virpulis
Pret laivu postošs nesaslejas!
Dod, dievs, lai vakarpusē tu
Pie krasta sveiks un vesels irtos
Un, juzdams īstu atpūtu,
Ar mīlestību neizšķirtos.
Nē, nē! Sirds allaž draugus jūt,
Bet drīz, var gadīties, var būt,
Ka tavus klaiņu ceļus aizstās
Kluss mājoklis un ķeblis plats:
Pie punša glāzes, apkārt laistas,
Tu mani atceries šad tad,
Bet, kad reiz mītni dos man citu,
Lai tevis teiktais neizplēn:
«Dievs, dod, lai viņam prieks bez mitas!
Vismaz kaut mīlēt prata zēns.»
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Tā notiek: senais varonis,
Kad svešais karapulks ir drazās sasists viss,
Mēdz nolaist zobenu pēc cīņu dienas straujas;
Bet mūsu traģiķis, kad galā tintes kaujas,
Sēž — ausis nolaidis.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Kad rudens vējos krūmi lokās,
Tāls ce|š bij viņai jāuzsāk,
Ar bērnu — mīlas augli — rokās,
Ko svešas nievas vainot māk.
Gan mežs, gan kalni — viss bij klusu,
Pār zemi gūlās tumsas klāsts;
Bet jaunava uz sila pusi
Ar šausmām acīs raudzījās.
Tad skatiens apstājās pie bērna
Un pāri lūpām lauzās vaids …
«Tu guli, mana sāpe pērnā,
Un nesaproti, kas ir naids.
Tu acis atvērsi, bet maigi
Vairs nepiekļausies man pie krūts,
Un mātes skūpsts uz siltā vaiga
Tev rīt vairs nebūs jāsajūt.
Pie sevis velti viņu sauksi! …
Mans mūža kauns kā pliķis cirsts.
Sen mani aizmirsis, tu augsi;
Man paliksi tu neaizmirsts.
Pēc pajumtes kad iesi tautās,
Teiks visi: «Tu mums esi svešs.»
«Kur vecāki?» tev lūpas jautās,
Bet jādzird būs, kā vēji dveš.
Mans dārgais, sērīgs savās domās,
Starp bērniem vienmēr vientuļš būs,
Un citus vēros drūmā omā,
Tos, kuri mātes glāstus gūs.
It visur, kā jau ceļiniekam,
Būs jāklausās, cik salti skan
lk pārmetums, teikts ļaunā priekā . ..
Tai brīdī piedod, piedod man! …
Var būt, ka ceļš, caur skumjām cirstais,
Tev, bārim, tēvu atrast spēs.
Bet kur viņš tagad, neaizmirstais,
Uz mūžu mīļais nodevējs?
Liec aizmirsties tad viņa grēkam,
Vien saki: «Lauras mūžs bij īss.
Tai nebij zaudējums pa spēkam,
Un šķīrās tā no dzīves šīs,»
Ko teicu es? . . . Var būt, ka māti
Tev sastapt Jaus tāls dienas rīts.
Tavs skats būs skumjš … Man stingst jau prati!
Kā gan var dēlu nepazīt?
Ak, likteni jau lūgties varam,
Bet vai tas lūgsnas dzirdēt spēs . . .
Kas zifi, tu paiesi man garām,
Uz mūžu šķirti būsim mēs.
Tu guli — ļauj man, nelaimīgais,
Pie krūtīm vēlreiz tevi spiest.
Šīs dzīves likums, ļaunais, nīgrais,
Ir nolēmis mums abiem ciest.
Līdz kamēr smagu gadu grēdas
No acīm prieku projām dzīs, —
Jel dusi, mīļais! Rūgtas bēdas
Vēl tavās dienās neielīs!»
Te pēkšņi mēness gaismā blāvā
Bij būda redzama aiz birzs . . .
Vēl mātes rokas bērnu kļāva —
Tad brīdis klāt, kas abus šķirs.
Tā noliecās pie sliekšņa klusi,
Tur mazo nolika, lai dus,
Un, šausmās acis novērsusi,
Kā ēna steidzās tumsā zust.
Atdzejojis Harijs Heislers
Kantāte
Reiz tumšā biezoknī zem liepām smaržojošām,
Starp augstiem niedrājiem, kur pērļains putu zaigs
Dzirkst pāri strūklām sudrabspožām,
Vējš tērpu purināja maigs,
Ko krastā nometusi kautri
Bij skaistule, nevienam neredzot.
Un, viļņiem slacīdama, straume steidzās jautri
Tās dailei veldzi dot.
Birzes iemītniek tu drošais,
Pārgalvīgi žirgtais strauts,
Klusāk runā, čalojošais!
Nav tev visu izpaust ļauts!
Leda bikli stāv vēl malā,
Baltās krūtis drebot tvīkst.
Jānorimst ir viļņu čalām,
Vējš vairs šalkot neuzdrīkst.
Birzī katra vēsma stājas,
Visu apņem klusums jauks;
Tālāk soļo nimlas kājas,
Vilnis uzticams lai draugs.
Bet krasta krūmājos, šķiet, kaut kas sakustējās,
Un nodreb skaistule viscauri bailēs spējās;
Tai, turpu raugoties, pat elpa aizraujas.
Lūk, putnu valdnieks pats zem vītolžara ēnām
Pleš savus lepnos spārnus lēnām,
Peld tuvāk skaistulei; ar krāšņām krūtīm tas
Šķeļ drosmīgs viļņus, putām šalcošām tos klādams,
Vēl spārniem sakuļ tos,
Vij kaklu gredzenos
Un cēlo galvu noliec, Ledu sveicinādams.
Leda smej tīksmi,
Sauc viņu līksmi
Blakus tai stāt.
Saldkaislei ļaujas
Leda, jo kļaujas
Gulbis tai klāt.
Nopūšas alkās,
Klusuma šalkās
Svētlaimi rod.
Nimfa vien līksmi
Raugās uz tvīksmi,
Dievi ko dod.
Kad beidzot skaistā lēnām atguvusies bija,
Ar klusu nopūtu tā acis atdarīja.
Un ko tā redzēja? — Uz ziedu paklājiem
To paša Zeva rokas maigi skāva!
Un jauna mīla bij starp tiem.
Tai brīnišķīgo noslēpumu saprast ļāva.
Jaunavas, kā rozes kairās,
Pamācību pieņemiet!
Vakaros jums jāizvairās
Birztalās pie ūdens iet.
Bieži birztalā tur klejo
Erots skaistais, liesmainais.
Nirst no vēsām strūklām smejot,
Ūdens putās bultas kaist.
Jaunavas, kā rozes kairās,
Pamācību pieņemiet!
Vakaros jums jāizvairās
Birztalās pie ūdens iet.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Vai redzējāt jūs rozi maigo,
Kas skaistās gaismas meita šķiet.
Kad viņa pusplaukusi zaigo,
Mums liekas — pati mīla zied.
Tā šodien, acīm žilbstot, garām
Mums Eidoksijas skaistums slīd,
Un katrā jaunā pa vasarā
Tas vienmēr jaunā dailē spīd.
Bet šurp trauc vējš un vētras bargas,
Šiem ziemas bērniem prāts nav slinks.
Kas mūsu galvas no tiem sargās?
Gaiss, ūdens, zeme salā stingst.
Un nav vairs ziedu, nav vairs rozes,
Jo mīlas meita gurda slīgst,
Un, tikko uzplaukusi, nozied, —
Bet skaistās dienas zūd un nīkst.
Ai Eidoksija, mīlā plaukstiet,
Kamēr vēl laime negrib zust.
Vai tiešām vecumdienās aukstās
Jūs cerat mīlas kvēles just?
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Jūs lūdzāt ģīmetni jums dot,
Kas parādītu manu dabu, —
To varu ātri uzgleznot,
Gan nelielu, bet diezgan labu.
Es esmu jauns un nebēdnieks
Un vēl uz skolas sola sēdu.
Ne muļķis — to man sacīt prieks
Un vēl es nepazīstu bēdu.
Bet pļāpībā gan nepārspēts,
Nav Sorbonnā tik gudru prātu,
Es tas, kurš skaļi klaigāt mēdz,
Un nav, kas mani klusinātu.
Mans augums nav no lielajiem,
Ne vīra staltums mana rota.
Es sārts, ar matiem rūsganiem,
Un galva man ir sacirtota.
' Oriģināla franču valodā, — Tulk.
Man patīk ļaužu skaļais bars,
Un vienatnīgums man ir pretīgs.
Bet strīdus, ķildas nīst mans gars,
Un mācīties man visai netīk.
Ir balles, izrādes — mans prieks,
Ko mīlu vēl, es labprāt teiktu,
Neviens to sacīt neaizliegs —
Vien tad, kad liceju es beigtu.
Tā, dārgais draugs, ir pateikts viss,
Tu mani pazīt vari droši —
Dievs tādu mani radījis,
Ko citu es tev netēlošu.
īsts sātans esmu nedarbos
Un līdzīgs pērtiķim pēc vaiga.
Kas vējagrābsli pārveidos!
Jā, Puškins tāds pa dzīvi staigā.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Jau drūmā nakts pār zemi lido
Un savu melno segu pleš;
Bez vārda klusums svēts ir birzīs pusnakts vidū,
Un sirmā dūmakā grimst mežs;
Strauts, tikko čalodams, skrien ozolbiržu ēnā,
Vējš, tikko elpodams, uz lapām norimst kvēls,
Un mākoņatblāzmā tik sudrabaini rēnā
Peld mēness gulbis balts un cēls.
Pār krama klintīm, gaismai trīcot,
Sīkpērlēs ūdenskritums plīst,
Un klusos ezeros peld nāras mēnesnīcā,
Un ūdens viņu matos viz;
Tur pilis diženas ar spraišļiem gaisos slienas,
Tām klusie torņi pusnakts zilgmē gaist.
Šeit rāmi vadīja reiz zemes dievi dienas,
Šeit templis krievu Minervai.
Pils skaistais parks visapkārt vijies,
Kā Elizijs nakts tumsā kluss.
Un krievu ērglis dižs te, lauvu saplosījis,
Uz slavas lauriem tagad dus;
Prom zelta laiki tie, kad Krievu zeme slavā
Ar mieru kronēta un mūža laimi bij
Zem sievas sceptera, ko varenībā savā
Nest prata tā, ko dižums vij.
Te katrs solis atsauc sirdī
Tos gadus, kas ir projām jau.
Te krievu cilvēku pie sevis bilstam dzirdi:
— Mums viņas, diženās, vairs nav! —
Un, domās nogrimis pār zemes krastiem saviem,
Viņš viens bez skaņas sēž, līdz noriet saules stars,
Un gadi aizgājušie acu priekšā pavīd,
Un klusā apbrīnā mulst gars.
Un redz viņš: tieši viļņu vidū
Uz stipras klints, ko sūnas klāj,
Stāv piemineklis sirms. Un akmens ērglis lido
Un jauniem, stipriem spārniem māj.
Un ķēdes varenas un trīskārt zibens bultas
Šo pieminekli vij, kas krastā bargs un stalts,
Un apkārt viļņi krāc, un bangas putās kultas
Pie pieminekļa kājām šalc.
Šai drūmo priežu biezā ēnā
Stāv piemineklis kluss un bargs.
Kagulas krasts! Tu cīņu vieta senā,
Cik Krievijai tavs vārds ir dārgs!
Jūs Katerlnas draugi, viņas kara draudze,
Jūs kara negaisos un cīņās rūdītie,
O, krievu milži jūs, par jums caur audžu audzēm
Ies leģendas un slava ies!
O, kara strīdu laikmets sūrais
Un krievu slavas liecinieks!
Tu redzēji: Rumjancevs, Orlovs un Suvorovs,
Šis slāvu lepnums, gods un prieks, —
Kā Zeva kumeļā tie uzvaroši jāja!
Un pasaulē par to bij šausmu apbrīns dīvs,
Un Petrovs un Deržavins dziesmās apdziedāja,
Cik krievu varoņgars ir dzīvs.
Jauns gadu simtenis tad nāca,
Drīz sāka jaunas cīņas briest,
Un kara nedienas un jaunas šausmas māca,
Jo ļaužu liktenis ir ciest.
Tad iemirdzējās šķēps tai nevaldāmā delnā,
Ko vada pārdrošs prāts un viltus ļaunprātīgs,
Un drīz pār pasauli kā soda pletne melnā
Viņš līdz ar uguns blāzmu līkst.
Un pulkiem ienaidnieki baismi
Pār krievu zemes laukiem klīst,
Un stepe drūma kļūst un neauglīga aizmieg,
Kūp zeme vienās asinīs;
Kūp lauki mierīgie, un pilsētas peld dūmos.
Un naktīs debesmalā uguns blāzma plūst,
Un savas dzīvības slēpj ļaudis mežos drūmos.
Uz lauka vientuļš arkls rūs.
Nav šķēršļu, kas tiem liktu stāties.
Tie grauj un pīšļos triec, un iet,
Un kara dievietes Belonas dzemdinātie,
Šie izdzimteņi mirušie,
No kapiem pieceļas un kapos atkal nokāpj
Vai glūn pa birztalām, kad pusnakts migla tvan,
Un pēkšņi — kliedzieni! Kāds izkliedz lāstus mokās! .
Pret bruņu tērpiem šķēpi skan! …
Tu, svešais karapūli, drebi!
Jau krievu dēli gurnus jož
Vienalga — jauns vai vecs, tos cīņā par šo zemi
Sauc atriebības zibens spožs.
Un drebi, varmāka, jo tava stunda pienāks!
Te katrs ierindnieks ir kaujā varonis.
Viens mērķis — uzvarēt vai bargā asins dienā
Par altāri un Krievu zemi krist.
Un nikni zirgi stāvus slejas,
Lauks kara pulkos ņirb un tumst;
Aiz rindas rinda iet, un atriebība sejās,
Un plosa krūtis uztraukums.
Un saļimst upuri zem zobeniem un piķiem.
Rit bargās dzīres. Kalnos pērkons grauj,
Un karstās asinīs mirkst vairogi zem līķiem,
Un nāve melnas bultas šauj.
Jā, krievu spēks ir uzvarētājs,
Un iedomīgie gaili diedz,
Un tomēr varmākam visvaldnieks debessvētais
Vēl vienu slavas staru sniedz:
Ne Borodinā lemts, ne šajā asinsvizmā,
Ir viņa lepnībai un slavas kārei gals.
Ne šeit to uzvarēs pats kara ģēnijs sirmais,
Jo — vai! — jau Kremļa tornī galls.
Ak mana dzimtā Piemaskava,
Kur savas dienas ziedošās
Es pavadīju mazs, kad vēl ne rūpju nava,
Kad dienas tā kā pērles 1ās,
Ir tu tos redzēji, kas nāca atņemt brīvi,
Ir tevi krāsoja šis brāļu asinis!
Es toreiz nespēju tev atdot savu dzīvi,
Vien sirdī dega ienaids viss.
Kur nu tavs skaistums, simtgalvainā?
Kur, Maskava, tavs burvīgums?
Kur agrāk skatījos es diženajā ainā,
Tur tagad tikai drupas tumst.
Kā krievu cilvēkam sāp tavi drūmie pelni!
Kur caru mājokļi un lepnās pilis bij,
Un zelta kupoli, — vien drupās torņi melni.
Viss atdots aprīt ugunij.
Un tur, kur greznībai bij mājas,
Kur košos dārzos vakars lēns
Ar mirtēm smaržīgām un liepām sarunājās,
Vien trūdi tagad oglēs plēn;
Vairs krasti neatspīd un dārzi lampu gaismā,
Nakts stundās klusums kairs vairs birzīs nesauc mūs,
Ne jautru smieklu balss, ne pusnakts elpa kaismā.
Viss izmiris un kluss.
Māt Maskava, tu gandarīta!
Mirst bēgot svešais iebrucējs.
To taisnās atriebības dieva roka sita,
Jo tā ir teikts: to pļaus, ko sēs.
Tu redzi: drosmes nav tiem atskatīties mūkot,
Un asins nepārstāj pa sniega laukiem līt.
Tie bēg. No sala mirst. Un, baltā sniegā brūkot,
No krievu asā šķēpa krīt.
O, jūs, kas kādreiz drebinājāt
Daudz stipru cilšu Eiropā,
O, gaili plēsīgie, jums nāve blakus jāja,
Jūs arī kapā sadzina, o jā!
Tu laimes, Belonas un cīņu izauklētais,
Par tevi tiesībām un patiesībai kauns,
Tu lēmi troņus gāzt. Kur nu tavs sapnis svētais?
Tas prom kā sapnis ļauns.
Mēs Parīzē. Par atriebību minot,
Liec galvu, gail, kad uzvarētājs jāj!
Bet it kā piedodot un it kā samierinot
Krievs zelta olīvzaru māj.
Vēl dzimtos tālumos dzird kara atbalss rību,
Vēl skumjās Maskava kā miglā stepes klaids,
Bet viņš nes dzīvību, viņš nenes atriebību,
Lai mierā atplaukst zemes smaids.
Tu paudi karapulkiem slavu,
O, skald, o, krievu dziesminieki
Lai sajust nemieru un cīņas garu tavu
Mums atkal zelta arfa liek!
Lai viņa slavu pauž tiem, kuri kaujā dosies,
Un stīgas lepni dūks un sirdīs liesmas sēs,
Un dzirdēs karavīrs, no jauna iedvesmosies
Un svētās dusmās nodrebēs.
Atdzejojis Imants Ziedonis
8
Vai redzi, Licīnij: pa bruģi aizdun rati,
Ar lauriem greznoti. Un, kājas pletis plati,
Trauc jaunais Vetūlijs. To purpurs krāšņi sedz,
Un lepni steidzamies caur pūli viņu redz.
Rau, rāmi muguras, tik zemu liektas, līgo,
Rau, bargie liklori dzen tautu nelaimīgo!
Un acis mīlīgās vērst cītīgi pret viņu
Jūt lišķi, skaistules un senatori dziņu,
Pat skropstas vēzienu, pat nojausmu no smaida
Kā dievu svētību ar trīsām tver un gaida;
Gan drebošs vecītis, kam matos sirmums spīd,
Gan bērns uz ceļgaliem šā elka priekšā krīt:
Pat sliedi, riteņi ko dubļos iespiež sekli,
Šie ļaudis uzskata par svētu pieminekli.
1
Ai, Rema tauta, teic, vai sen tu kritusi?
Vai vergu važās būt tev stunda situsi?
Pat lepnie kvirīti liec jūgā savu galvu.
Un kam, ak debesis, kam verdzība par balvu?
(Teikt?) Vetūlijam! Jā, šis izvirtulis jauns
Ir viru padomē, — šis tēvuzemes kauns;
Viņš vājo senātu kā despots liec un vada,
Dzen kaunā tēvzemi un Romu gads no gada;
Cars Romā — Vetūlijs! … Ai laiks, kam saprāts ņemts!
Vai arī pasaulei iet bojā būtu lemts?
Kurš, galvu noliecis, ar ceļa spieķi rokā,
Ar vecu apmetni, kas irst ikvienā krokā,
Nāk sadrūmis, kad rīb no pūļa trokšņa lauks?
«Kurp, Damet, iedams, teic tu, patiesības draugs?» •—
«Kurp, pats to nezinu; sen, klusu ciezdams, klīstu,
Laiks atstāt Romu man: es vergošanu nīstu.»
Vai labāk nebūtu — teic, Licīnij, man tu! >—
Ja sapņu Fortūnu mēs dusam atstātu,
No sirmā ciniķa ja piemēru mēs ņemtu
Un atstāt pilsētu, šo palaistuvi, lemtu,
Kur viss ir pērkams, viss ir pārdošanai dots:
Gan tribūns, konsuli, gan likumi un gods?
Lai skaistā Glicēra sniedz visiem mirkli saldu,
Ir kopīga kā kauss, ko laiž ap dzīru galdu,
Lai zaļos jaunekļus prot viņa tīklos vest!
Mums kauns ir vājības ar grumbām sejā nest;
Laiks atstāt jaunību, ko dzērām reiz ar alpi;
Lai Klits un Kornēlijs, šie augstu vīru kalpi,
Ar godu tirgojas, no augstmaņiem ikdien
Pie bagātniekiem lien, no nama namā skrien!
Es sirdī romietis; man krūtīs brīvei vara;
Tai dusas nav, tā tver pēc lielā tautas gara.
Prom steigsim, Licīnij, no ārprāšiem, kam prāts, —
No jaunavām, kam gods nav ticis dāvināts!
Mēs aizmirsīsim drīz, cik dieviem laimes skauda,
Un lauku klusumā būs dzīvot atkal bauda.
Tur, jūras krastmalā, vai tur, kur gāršas šalc,
Būs viegli atrodams kāds namiņš kluss un balts,
Kur ļaužu burzma mūs vairs neaizsniegs, kur rāma
Būs dusa vecumā līdz galam izbaudāma.
Tad klusā nostūrī, kas vientulību Jaus,
Par dienām bijušām mums stāstīs tēvu kauss.
Degs ozols gunskurā, un, raudzīdamies tālu,
Sev garu aizdegšu ar bargo Juvenālu,
Un taisnā satīrā lai pēctēči tad jauš
To, kādus tikumus šis gadsimtenis pauž.
Ai Roma, Jaunuma un izvirtības klēpis!
Nāks atriebe un sods, ko brīdis baisais slēpis.
Tu, lielā, kritīsi, tavs gals būs nežēlīgs,
Un pīšļos pasaules un zemes kronis slīgs.
Tad jaunas tautas nāks no cīņu pekles melnas,
Pret tevi zobenus cels viņu stiprās delnas,
Tie savus ezerus un kalnus pametīs,
Kā upe plūdīs tie un dzelmē tevi rīs.
Pār pilīm tumsa slīgs, ies bojā lepnā Roma;
Pie drupām apstāsies kāds ceļnieks. Viena doma
Tam dziļi sirdī guls un nejaudās vairs rimt:
«Bij Romai brīvai dzimt, bij verdzībā tai grimt.»
Atdzejojis Laimonis Kamara
Puškins Carskoje Selo dārzā
N. Uļjanova «imejum». 1^33.
Draugs, piedod man, ka es
Patiešām otro gadu
Vairs laika neatradu
Tev rakstīt vēstules.
No dzimtās puses blāvās
Straujš trijjūgs projām rāvās
Tur, kur sauc Pēterpils;
Vai rīts, vai vakars zils —
Bez darba aizvadīju
Es abus gadus šos
Un žāvādamies biju
Gan dzīrēs, teātros.
Es mierā nepalikos,
Līdz kamēr ausa rīts,
Un pats sev līdzīgs likos
Tam ķesterim, kas trīc,
Pagalam nomocīts.
Bet slava, dievam slava!
Uz dzīves ceļa sava
Man atkal gluds ir viss:
Aiz durvīm atstājis
Es steigu, rūpes skalās,
No kurām ilgi vaļā
Gan netiku nekā,
Un tagad klusumā
Kā prātnieks, savā ziņā,
No trokšņiem tālu nost
Es laimīgs atpūšos
Te, mazā pilsētiņā.
Jauks namiņš noīrēts;
Ir kamīns, dīvāns lēts,
Trīs istabās ne zelta,
Ne bronzas nav nemaz,
Un pūles gluži veltas —
Tur meklēt grīdsegas.
Ir logi dārza pusē,
Kur vecās liepas klusē
Un blakus ievām zied,
Kur bieži pusdienlaikā
Man bērzu audze slaikā
Dod paēnu mazliet.
Un kreimenes kā sniegā
Ar naktsvijolēm liegām
Pie maza strauta līkst,
Kas ziedu smaržā tvīkst
Un lulinādams zogas
Tepat netāl no žoga.
Te tagad dzejnieks tavs
Bez modes dzīvot tīko,
Un brauciens straujš vai gauss
Nekur vairs neaizraus,
Un kņadu apnicīgo
Nemaz te nevar jaust.
Rīb brīžam kādi rati
Uz bruģa paskaļāk,
Vai ari ubags nāk,
Naktsmiera neatiadis,
Pie vārtiem klauvēt sāk,
Lai viņu ielaiž sētā.
Ak dzīve izredzētā,
Kad apņem gurdums lēns!
Pats Fēbs tad tevi svēta
Un Erots, draiskais zēns.
Ak dzīve, dzīve jaukā,
Kad vari klusumā
Ar naktsmici iet laukā
Un nebēdāt nekā,
Dzert, paēst, spēkus krādams,
Par viesiem nedomādams!
Ja kādreiz uznāks miegs,
Neviens tev neaizliegs
Bez laika gultā likties;
Ja sagudro mazliet,
Ar mūzām vari tikties,
Ja ne — ver acis ciet
Un, saldā snaudā grimis,
No visa esi rimis.
Tā es, mans dārgais draugs,
Nu laiku vadīt varu,
Neviens šurp neatsauks
Vairs kalpu skaļo baru;
Un kabinetā te
Es neskumstu nenieku,
Jo visa pasaule
Ir aizmirsta ar prieku.
Man draugos mirušie,
Lūk, parnasieši tie,
Kas, plauktā blakus likti
Un ilgi neaiztikti,
Ap mani dzīvot sāk.
Tepat pie dzejotāja
Dažs prozaiķis stājas
Un vienā rindā nāk.
Lūk, smejas ņirga sirmais,
Kā Minerva tam liek;
No dzejniekiem vispirmais
Tu esi, nebēdnieki
Viņš, paša Fēba svētīts,
Kā dzejnieks paliek tāds,
Kas visuvairāk pētīts
Un tomēr nenomāc.
Viņš līdzīgs Eiripīdam,
Erāto maigais draugs,
Viņš Tasso mazdēls jauks.
Ko vēl? Viņš tēvs Kandidam
It visur liels un baiss
Virs sirmais, vienīgais.
Voltēram rindā jauktā
Stāv Vergils blakus plauktā,
Un līdzās Homērs ir.
Man rīta stundā spodrā
Tos vienu prom no otra
It bieži jāatšķir.
Mīļš grācijām bez mēra
Deržavins allaž bij,
Nu plauktā blakus vērot
Var tevi, Horācij.
Es redzu arī tevi,
Kas raitai dzejai devis
Ir sirdi paslepen,
Tu šeit, gan reizēm laiskais,
Gan pārgudrais un draiskais,
Vaņuša Lafontēn!
Tu šeit, — un Dmitrevs arī,
Kas patikšanu jūt
Ar Krilovu par vari
Pie taviem sāniem būt.
Lūk, cits, kam dzejas ainā
Smej Psihe zeltmatainā!
Mans labais Lafontēn,
Viņš te ar tevi cīnās,
Un, kaut ir jāpabrīnās,
Tu uzvarēts jau sen.
Lūk, tie, ko Amors sitis:
Veržē, Cjrekūrs un citi
Mīt stūrī atstatāk
(Bet reizēm izkāpj klajā
Un miegu projām vajā,
Kad ziemas vakars nāk).
Rasins un, tā kā nākas,
Ruso un Karamzins,
Moljērs vislieliskākais,
Fonvizins un Kņažņins.
Lūk, piere grumbās raukta,
īsts Aristarhs te mīt:
Stāv sējumi uz plaukta
Pavisam sešpadsmit.
Laarps ko sacerējis,
Nav viegli izlasīt,
Bet atzīšos tūlīt —
To reizēm esmu spējis.
Tikpat kā kapsētā
Uz kāda plaukta lejāk
Guļ prozā un guļ dzejā
Tie, kas nav vērts nekā.
Tur Kvekšķa murgošana,
Tur Dumjā psalmošana,
Vēl citus rakstus mana.
Vē! Pelēm prieks par tieml
Lai miers un aizmiršana
Reiz tiek šiem gabaliem!
Bet, nicinādams viņus
(Tad klausies arī tu),
Es ādas burtnlciņu
Tur slepus glabāju.
Šīs rakstu zīmes labās,
Kas gadiem jāsaglabā,
Jo tur man svarīgs viss,
No tēvabrāļa dēla,
No dragūna viscēla,
Es esmu saņēmis.
Var būt, ka grūti spējams
Tev minēt, kas tas tāds,
Jo vēl šis sacerējums
Nekur nav nodrukāts.
«Jūs sveicu, slavas dēli!»
Jūs dieviem lieciet krist.
Kņaz, mūzu mīlulis,
Man dārgi tavi tēli,
Man patīk skarbums tavs,
Ko dzejoļos var jaust,
Tavs satīriskums asais
Un drošais, skaidrais stils,
Ikkatrs pants, kad lasa,
Tev asprātības šķils.
Un šajā pulkā jautrā
Tu arī, drosminiek,
Kas mums ar smieklu šautrām
Pie reizes skaisties liek,
Jo dziesminieki barā
Tur nonāk Lētas varā
Un nogremdēti tiek.
Tad tu, kas liec, lai cēli
Bujanovs apkārt klīst;
Cik bagāti šie tēli,
Kāds gaumes paraugs īsts.
Un tu, mans smējēj senais,
Kas pašai Melpomenai
Nost novelc koturnas
Un Tālijai dod tās!
Tā tava spalva vada
Un orģinālu rada,
Lai ainās dažādās
Tur meičas asras valda.
Bet tālāk redzu te,
Kņazs palīdis zem galda,
Guļ visa padome;
Tur gūstā saņem carus,
Var traģiskumu just,
Sen aizmirsuši karus,
Griež viņi vilciņus.
Un tad nāk pēkšņi miņā
Tas tēviņš, kas ikdien
Mēdz rakstīt burtnīciņā
Par sevi, sevi vien.
Gan Parnaskalna smailē
Tu esi visai mazs,
Uz Pegaza bez bailēm
Jāt proti — tā nekas!
Bet odas sagānītās,
Kuj gaiss nekad nav tīrs,
Teic vakarā un rītā:
— Kāds Murkšķis varens vīrs!
Šos darbus cienīt protu,
Kaut atzīstos tūlīt:
Tev krāšņu slavas rotu
Es nevarēšu vīt,
Jo jācildina Murkšķis
Ir Murkšķa manierē,
Bet labāk vācies, burkšķi,
Kā tu, to zvēru te,
Es nerakstīšu, — nē!
Jūs mani iemīļotie,
Kad klusums telpā mīt,
Ar saviem darbiem protiet
Šīs stundas piepildīt!
Mans draugs, ar viņu dvesmu
Vairs doma neatstāj,
Ka iztēlē es esmu,
Kur Elizejs jau māj.
Kad rieta brīžos vēlos
Kāds nokavējies stars
Vēl tīrā zeltā kvēlo
Un gaišais debess cars —
Nakts mirdzums tālēm pāri
Peld sidrabaini balts,
Kad miegs jau birzi skāris
Un tikai mežs vēl šalc, ■—
Mans ģēnijs nemanāmi
Man lēnām pāri slīd
Un klusumā tūlīt
Balss vēlas kopā līt
Ar ganu dūdām rāmi.
Ak laimīgs, laimīgs tas,
Kas Fēba liru guvis
No agras jaunības!
Par debess dēlu kļuvis,
Viņš saulē vērties drīkst,
Un, lūk, jau slava granda
Un mirstīgajiem skanda:
Ir dzejnieks nemirstīgs!
Vai alkt man viņu slavas
Un nemirstības savas? …
Es priecīgs strīdu sākt,
Vienalga, kas var nākt.
Var būt, ka apzīmogos
Reiz mani gaiši sprogots
Un cildens Apolons,
Lai mani, blāzmas vīlu,
Pa ceļu nepazītu
Sauc augšup Helikons.
Man nedraud nāve lēna,
Jo reiz pie manas ēnas,
Kad tumsis vakars vēls,
Nāks jaunais Fēba dēls,
Mans mazdēls izglītotais,
Lai parunātos mēs,
Un motīvs, manis dotais,
Uz liras atskanēs.
Bet tagad gaismas lokā
Viens pats ar spalvu rokā
Pie loga aizvērtā,
Mans draugs, es sēžu tā.
Lai ari slava nenāk,
Man draudzība sensenā
Daudz prieka sagādā.
Par draudzību es esmu,
Bet viņas māsa gan
Liek velti liesmot man
Ar savu kairo dvesmu.
Vai velti rozes tvan,
Ko dāvā zelta dienas,
Vai jāraud būs aizvienam
Šai ielejā, kur mist
Man lēmis liktenis? …
Ai sapni brīnum jauko,
Kas dziesminiekiem draugos,
Nāc mani aplaimot!
Sniedz roku saldi glaimu
Un prieka kausu dod,
Tad aizvadi uz laimi,
Kur aizmirstību rod!
Kad, pusnakts stundā placis,
Gurds, vārīgs magoņzieds
Ver nogurušās acis,
Šalkt vēja spārniem liec
Un solī nedzirdamā
Steidz viesos šurpu tu,
Nāc, pieklauvējis namā,
Lai mani apkamptu.
Liec, sapni, burvju miņa,
Lai redzu mīļoto:
Mans labais ģēnijs viņa,
Kā gaismu mīlu to!
Gan viņas acu zaigu,
Kas liesmu sirdij sniegs,
Gan stāvu, seju maigo,
Kas balta ir kā sniegs.
Liec, lai kā viegla blāzma
Pie manis viņa rimst
Un tā kā vētras brāzma
Uz maniem ceļiem ļimst.
Pie krūts būs krūtis maigās,
Spēs mute muti rast,
Būs uguns viņas viaigā
Un acīs asaras!…
Vai tā, kā bulta traucas,
Tu arī, sapni, skrej?
Gan nāc, gan projām ej
Kā bēglis neatsaucams.
Kam jautāt brīžos tais:
Kur esi, spārnotais?
Gaist viesis, daudzkārt lūgtais,
Un sirdī — mokas rūgtas.
Teic, draugs, vai prieku vien
Dod laime dzīvē manā?
Nē, bēdās pat aizvien
Ir jārod aizmiršanās.
Man sirdij labi tiek,
Kad savās skumjās eju
Un vakars jāsatiek
Man upes malā teju;
Kad skatu rēno leju,
Kāpj acīs asaras.
Tur gaišā debess lokā
Ar Vergīliju rokā
Redz mani ezerkrasts.
Cēls gulbis, balts kā sniegā,
Ceļ kaklu līksmē liegā
Un mīlas pilns ikbrīd,
Prom irdamies no klāniem,
Ar draudzeni pie sāniem
Pa zelta viļņiem slīd.
Kad nogurumu mana
Un apnīk lasīšana,
Nekā kad netīk tvert,
Pie jaukās vecenītes
Es mēdzu tēju dzert.
Pēc vārdiem nav ko dzīties,
Te man ir klusēt ļauts,
Jo viņai netrūkst mākas
Man bezgalīgi daudz
Teikt tenkas dažādākas.
Šīs vēstis sen jau viņa
No visām malām vāc:
Par mirušajiem ziņo,
Par to, ka mīlē kāds;
Par vīriem, kuriem ragus
Mēdz pašu sievas likt,
Par to, kas pirmais vagās
Pie kāpostiem cer tikt.
Lūk, saimnieci bez laika
Ir Foma sācis sist,
Antoška balalaiku
Uz pusēm pārlauzis.
Zin visu vecenīte
Un, adīdama glīti,
Man vēsta stāstus šos.
Pie tējas glāzes rimis,
Es sēžu, domās grimis,
Un viņā neklausos.
Tā Murkšķi, dzejā brašo,
Reiz Pēterpilī plašā
Es esmu klausījies.
Viņš lasīja ar sparu,
Bet šķita man paties,
Ka izmēģina dievs,
Cik izturēt es varu!
Tad večuks pieklājīgs,
Kam septiņdesmit drīz,
No pulka atvaļināts
Un pieredzējis daudz,
īsts draugs un majors činā,
Pie sevis ciemos sauc.
Ir- mūsu dzīres gausas,
Bet večuks aizrautīgs
Šeit jaunību pie klausa
Vēl atcerēties drīkst.
Un medaļu, reiz dotu,
Pie krūtīm kāris klāt,
Par savu kaujas rotu
Viņš pastāsta labprāt.
Tur, slavai pretī skrej ot,
Krist skaudra lode liek,
Un, asins straumes lejot,
Pie zemes jāpaliek.
Pie viņa novakarus
Man patīk pavadīt.
Bet, dievs, tev gan tūlīt
Es klaji sacīt varu,
Ka lavu kalpu pulks
Un popu spožums spulgs
Drīz apnīk man par vari;
Un kāzu dzīres arī
Vairs tādēļ netīkas,
Ka garīdznieku simtu
Kā pāvests jūdu dzimtu
Ciest nevaru nemaz.
Un arī činavniekus,
Kam sirdsapziņa klus:
Dažs tenkot mēdz ar prieku,
Cits pieņem kukuļus.
Bet, draugs, ar tevi drīzi
Ja atkal redzēšos,
Mēs rūpes aizmirsīsim,
Kauss vīna — prieku dos.
Tad, dievam zvērēt varu
(Un palikšu pie tā),
Ar lauku popu baru
Es iešu baznīcā.
Atdzejojis Bruno Saulitis
Izdziest vasara aiz loga,
Skaidrās dienas projām trauc;
Laukiem pāri migla zogas,
Sils jau vieglu ēnu skauts;
Klusums dziļš pār druvām klājas,
Dzidrie strauti nerotājas;
Baltām galvām meži stāv;
Debess jums jau kļuvis blāvs.
Kur, Nataša, tagad mīti?
Kur man tavas pēdas dzīt?
Vai tu nevēlies kaut brīdi
Vēl ar mani pavadīt?
Ne vairs klusā ezermalā,
Ne vairs liepu gatves galā
Tevi sastapt varu es, —
Rīts un vakars skumjas nes.
Birzs jau drīz būs ziemas ziņā,
Laukiem pāri aukstums nāks;
Mazā baļķu istabiņā
Kvēpeklītis dūmot sāks;
Tevi, daiļā, neredzēšu
Un, kā putniņš būrī sēžot,
Mājās, noskumis ikdien,
Domāšu par tevi vien.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Ir jauki dienasvidus svelmē
No strauta ūdens malku smelt
Un vērot ēnainajā dzelmē,
Kā viļņi steidzas putas velt.
Bet, draugi, vīns kad glāzēs šalko
Un putodams pār malām līst, —
Tas brīdis daudzus citus algo:
Šis prieks ir neviltots, kaut īss.
Lai nolādēts tas pārdrosmelis,
Kas pirmais roku grēcīgo
Pret vīnu dzirkstošo ir cēlis,
Ar ūdeni reiz jaucis to!
Kādēļ gan nelieti vēl ciešam?
Lai viņa dzimums nolādēts!
Lai lafitu no cimļanskieša
Tas mūžam atšķirt nesajēdz!
Atdzejojis Harijs Galiņš
«Laiks ātri steidzas!
Viss ātri beidzas!
Bij un vairs nav.
Kaislību slāpes,
Skumjas un sāpes
Zudušas jau.
Helēnu lepno
Mīlēju kairs.
Zuda šis neprāts,
Nemīlu vairs.
Sirds, nu tev brīvi
Pasaule sniedz,
Sāc jaunu dzīvi.
Laimīga tiec!
Ziedoņa laikā
Tējroze maigā
Zefīru skauj,
Jaunības tvīksmē
Sirds sevi līksmi
Sagūstīt Jauj.
Nē, kļkrstās jūtas
Sirdī lai dziest!
Nopūtās grūtās
Pietiek mari ciest!
Skumju slogs ļaunais
Drīz man būs ņemts.
Ak! dzejniek jaunais,
Vai tev tas lemts —
Helēnu skaisto
Vienīgam gūt?
Nevar tas būt:
Visus tā saista,
Visiem tā zied,
Kā sapnis šķiet!
Nemiers lai stājas,
Miers lai ir mājās,
Nav man kur iet!
Vientuļš es būšu,
Sirdsmieru gūšu,
Kā trūka man,
Un — mana lira,
Skaidra un tīra,
Draugiem lai skan!»
Šķiršanās bēdās
Domāju tā.
Alku sirdsēdas
Nomierināt.
Sirdi tik kvēlu
Helēnas tēlu
Gribēju dzēst.
Sastapu Hloju,
Sev iegalvoju:
Saderam mēsl
Gluži kā lapas,
Ko agrs un spējš
Skrējienā aprauj
Nebēdnis vējš,
Tā dienu skrej ā
Kā viļņu dejā
Šūpojos es.
Lilai, Temirai
Steidzos tad nest
Sirdi un liru.
Ai meitenes!
Velti es skāvu
Brīnišķos stāvus,
Velti, nudien;
Pats sevi vīlu •—
Jutu, ka mīlu
Helēnu vien!
Tagad man grūti,
Dzirdi, mans prieks!
Cieš, vai tu jūti,
Tavs dziesminieks!
Dzirdi, kā tevi
Ilgās viņš sauc,
Nomoka sevi,
Mieru sev jauc!
Tā galu galā
Līdz kapa malai
Nav miera mums,
Vēl pat zem zemes
Nāks līdzi šis nemiers —
Sirds viena skums …
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Es dzimis Helikonā,
Kur mūzas vārsmas vij;
Par godu Apolonam
Man kūmās Tibuls bij.
No Hipokrenas dzēru,
Tās vilnim sirdi vēru,
Bij apkārt ziedu prieks;
Tā augu dziesminieks.
Reiz jautrā brīdī Panam
Uz puiku bij labs prāts;
Viņš priecīgs sauca mani —
Še, stabulēt nu sāc!
Tā jau kopš mazām dienām
To stabuli diendienā
Es pūšu, cik vien tik;
Tā mūzām neapnīk.
Bet tu, kas priekam savam
Vien patrallini, draugs,
Man ieteic skriet pēc slavas,
Ko sola karalauks;
Teikt sveikas dziru dziesmām
Un dziedāt kaujas briesmām,
Lai lira tur vien klīst,
Kur asins straumes līst.
Nav Fēbs man daudz vis devis:
Vien griba, talanits sīks.
Zem svešas, tālas debess
Te dziedu viens un dīks.
Kā Ikaram man drosmes
Gan lidot nav, ne rosmes,
Man cita gaita jau:
Lai katram ceļš ir savs.
Atdzejojis Jūlijs Vanags
(1815)
Visnotaļ klusums dziļš ap drūmo Elbu plešas,
Klāt vakars, ūdeņos sāk apdzist blāzmas zaigs,
Un, lāgiem iznirdams no bāla padebeša,
Viz miglains mēness vaigs;
Tāltālu rietumos ar zilgo jūras klaju
Jau saplūst debesis, ko sirma migla tin;
Sēž Napoleons viens šai stundā tumstošajā
Uz kailas krasta klints.
Drūms varmākam ir prāts, un, vērsdams acis ļaunās
Uz tālo piekrasti, kas miglājā sāk zust,
Viņš domās Eiropai kaļ atkal važas jaunas,
Čukst vārdus draudīgus:
«Ap mani viss šeit nāves miegā atdus,
Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,
Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,
Ne gaudo zvērs pie kapa, juzdams badu, —
Ar dumpīgajām domām es viens pats.
Kad padevīgs, ap kuģi putas krešot,
Reiz mani prom ašs vilnis aiznesīs?
Vai klusums mēms uz jūras beigsies drīz? .
Ak, paslēpies jel, mēness, padebešos,
Lai tumsība pār Elbas klintīm līst!
Tur karaspēks mans uzticamais gaida
Jau pulcināts — tas cīņā ies tūlīt!
Jau pasaule pie manām kājām krīt!
Turp aizsteigšos es pāri viļņu klaidam
Kā negaiss bargs it visu nopostīt!
Un pārdroši trauks gailu ērgļi karā,
Tiem uzvara ik solī līdzi ies,
Pa ielejām tad asins upes skries,
Un troņi grūs, tiks satriekts vairogs varens,
Ko Eiropa pret manu spēku slies.
Bet apkārt viss šeit nāves miegā atdus,
Biezs miglas auts ir dzelmei pāri klāts,
Ne laivu redz, uz selgu steidzot, acs,
Ne gaudo zvērs pie kapa, ciezdams badu, —
Ar domām dumpīgajām es viens pats .. .
Ak mana laime! Burve ļaunā,
Vien prātu apmāji, kā sapnis gaisi tad,
Kad loloji kopš dienām jaunām
Un briesmās stāvēji man klāt!
Cik sen, kopš pati aizvadīji
Līdz troņa kapēm mani tu,
Ar pārgalvīgu roku vij i
Ap pieri lauru vainagu!
Cik sen, kopš tautām uzveiktajām
Bij pīšļos jānoliec pie kājām
Man karogi, kopš uzvarošs
Kā viesulis un zibens spožs
Es traucu, un man līdzi slava
Ar spārnu sedzot.. . Bet pa tam
Bij negaiss sadudzis pār Maskavu un grāva
Bargs pērkons atriebdams!
Jauns ziemeļzemes cars pret mani cīņā stāja —
Posts mūsu karogiem, kas mirka asinīs,
Un jākrīt milzim diženajam •—
Uz zemes miers, prieks valda debesīs,
Man — negods, trimdā padzītajam!
Mans stiprais vairogs sadragāts,
Vairs kaujas laukā bruņas nemirdz,
Ar rūsu asais zobens klāts,
Guļ aizmirsts, nosviests zemē.
Visnotaļ klusums dziļš. Un tikai liekas man,
Ka cīņa dun un dārd, no miega klajums modies,
Ka zobeni šeit šķind un skan,
Vaid nāves jausmās ievainotie —
Vien viļņu šalkoņu es dzirdu atģidies,
Ne nikno troksni kaujas laukā;
Rimst asiņainā naida auka,
Un atriebības lāpa dziest.
Bet stunda sitīs drīz! Trauc kuģis šurp, un tajā
Jau apslēpts tronis mans. Viss apkārt miglā kluss.
Pulks dumpinieku sēž uz klāja,
Un viņu sejās negantajās
Un nobālušajās šķiļ acis zibeņus.
Nu drebi, Eiropa! Tev atriebt, atriebt gribu!
Tavs soģis tuvojas — viņš postīs nežēlīgs,
Līdz drupās gulēs viss, tad, valdot iznīcībai,
Uz zārkiem celts mans tronis tiks!»
Viņš apklust. Debesīs vied tumšu ēnu plūsmu,
Bāls mēness, izlauzies no padebešu drūzmas,
Viz tālu rietumos, un rītazvaigzne spīd
Pār tumšiem ūdeņiem, bet viļņojošā miglā
Ir kuģis saskatāms, kas, tuvodamies žigli,
Gar stāvām krasta kraujām slīd.
Jau domās, plēsoņa, uz gailu zemi dodies!
Bēg bailēs valdnieki, kam tronis pienācies.
Bet raugi — dienai gals, un, tumsai iestājoties,
Kvēls blāzmas mirdzums ātri dziest;
Smags klusums sagumis pār ūdeņiem joprojām,
Un sadugst debesis, nāk negaiss, sastingst viss
Ap tevi.. . Nodrebi! Varbūt lemts aiziet bojā, —
Vēl nezināms tavs liktenis!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
(4. maijā)
Es tevi, Puščin, sveicu,
Mans jautrais gaviļnieki
Kā ceļinieks es steidzu,
Kam sirdī mājo prieks.
Tu viesiem vari smaidīt
Un roku ilgi spiest,
Bet dziesminieku gaidīt
Pie durvīm nesteidzies!
Viņš ciemos nāk, kā parasts,
Nav jāteic runas garas,
Lai acis smaidā mirdz:
Tu drauga roku paņem
Un drauga skūpstu saņem
No tīras, skaidras sirds!
Liec viesiem kausus galdā,
Lai mute neizžūst,
Lai alus elpa saldā
Un punša reibums plūst.
Mans vecais dziru brāli,
Lai prāta skaidrums dilst,
Lai aizmirstības vāli
Pār mūsu galvām miizt;
Lai projām laika vecis
Ar pasta zirgiem steidz;
Sis mirklis, priekā dedzis,
Kā dārgums jāapsveic.
Tev, mīļais draugs, ir laime,
Kas mūžam nenoriet,
Skrien jautri gadu saime,
Pēc dienas diena iet;
Tev pieder mīla, glaimi,
No bēdām sargāts nams,
Kā Horācijs tu laimīgs,
Pats dzejnieks nebūdams.
Tu vari dzīvi baudīt,
Tev svešs ir bēdu stāsts —
Kā Hipokrāta draudi,
Kā garīdznieka lāsts.
Zem sliekšņa postu neroc,
Tu noskumt neliec sev.
Gan jautrība, gan Erots
Ir vienmēr viesi tev.
Tu priekam atdod sevi,
Un lūpas glāzi skar,
Un dzejas dēmons tevi
Nemūžam neuzvar.
Tu laimīgs dzīves spēlē.
Ko man tev vairāk vēlēt,
Ko mani vārdi der?
Būs mute jāaizver . ..
Dod, dievs, lai draugu acis
Pēc gadiem simts vēl smej;
Būs sirmums matos placis,
Tev tomēr spēšu sacīt:
Draugs, kausu pilnu lej!
Lai jautrība līdz kapiem
Mums dzīves ceļu šķir;
Līdz nāves stundai abiem
Lai kausi pilni ir!
Atdzejojis Jānis Plotnleks
Lai allaž īgnais rīmkalis,
Vīts magoņu un nātru pītīm,
Auksts odu radītājs jo cītīgs,
Gvelž niekus, garlaicības sists,
Un pusdienās lūdz ģenerāli, —
O, Galič, kausu īstens brāli
Un kuplu rīta dzīru draugs,
Es tevi saucu, sliņķi, ejam
Uz laimes paspārni, kur dzejai
Ir brīnum skaistai jāizplaukst.
Sen manā vientulības smeldzē,
Kur pudeļu un draugu loks,
Mēs neredzam, kā kauss tavs plok,
Kā viesus asprātība veldzē
Vai smīdina tavs smalkais joks.
Tev lāgā netīk darba solis,
Ņem trijjūgu, kas stallī smok,
Un pamet rūpju Petropoli,
Uz laimes pilsētiņu brauc.
Zīds Zolotarevs labu prātu
Uz kluso stūri visus sauc,
Tur plūdīs sarkans vīna strauts
Mums pulciņā ap galdu klātu,
Un durvis aizcirtis, ka klaudz,
Aiz §evis jaunas līksmes pali.
Un aumaļām šņāks zelta ali,
Un pīrāgu, kas kūpēs jau,
Draugs draugam virknē blakām rindots
Un spožiem nažiem rokās šķindot,
Ar drošsirdību, kas jau dzimst,
Kā cietoksni mēs ieņemsim.
Kad noguris no vīna sniegtā,
Ar galvu līdz pat ceļiem liekto
Un alkstot atpūsties mazliet,
Tu, pēļos ielaizdamies gausi,
Lai acis mierīgs vērtu ciet,
Vārgs nometīsi pilno kausu
Uz dīvāna, kur izlīs tas,
Tad veltījumi garu garie
Un fābulas, kas asi karo,
Nāks kā no pašas pilnības,
Un sliņķis dziļu miegu zinās! …
Bet skanošs kauss to pamodinās,
Tu skaidru galvu uztrūksies,
Viens paliks spilvens dienu augu,
Tad celsi kausu — savu draugu —
Un dzīres atkal vaļā ies.
O, Galič, laiks ir neatgūstams,
Cik tuvu jaušu stundu to,
Kad, slavas balsi sadzirdot,
Es pametīšu celles gūstu
Un halātu šo vilkšu nost.
Man piedodiet jūs, šķīstās mūzas,
Un piedod, nams, kur saldmē kosts!
Sev vilkšu šaurās jātniekūzas
Un tīšu ūsas gredzenos,
Būs pāris epolešu spožu,
Tad, mūzu izauklēts un posts, —
Prom kornetpulkos karojošos!
O, Oalič, celies, steigas vīts!
Sauc tevi miega maigais laiskums,
Sauc drauga uzpūtīgais draiskums
Un kauss, līdz malām piepildīts!
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Pie debesīm slīd mēness kluss,
Ap kalnu krēsla krājas,
Jau miglā straujie strauti dus,
Bet vējš vēl nenostājas;
Vairs putni nedzied birztalā,
Kas klājas tumšām ēnām,
Un ganāmpulks guļ laukmalā,
Un pusnakts lido lēnām.
Ap māju dusā dīvainā
Nakts tumsu apskāvusi.
Un dziest jau uguns kamīnā,
Un svece izdeg klusi;
Kur mājas dievi stūrī stāv,
Viss midzis miegā maigā,
Un lampas liesma bāli blāv
Priekš māla tēla vaiga.
Uz rokas galvu atspiedis
Un saldās domās grimis,
Es esmu mieru atradis,
Un viss ir mani rimis;
Un tumsā burvīgā kad spīd
Tik balti mēnesstari,
Kā viegliem spārniem pāri slīd
Man jauku sapņu bari.
Un klusi klusi skaņas līst,
Šķiet, trīs kur zelta stīgas:
Jauns sapņotājs tur ilgās klīst,
Kas skauj to bezgalīgas:
Un skumjas kad tik smagas tiek,
Tik dziļš kad klusums klājies,
Viņš lirai visu izteikt liek,
Kas vien tam sirdī krājies.
Kas laimi pielūgt nedomā,
Nedz sauc to savām dziesmām,
Pats Zevs to gudrā padomā
Māk glābt no visām briesmām;
To snaudā stundas mierīgās
Tik saldi saistīt zina,
Un kara taures šausmīgās
Nekad to nemodina.
Un, kaut vai kaujas trokšņa skauts
Es redzu tālu ainu,
Kur, drūmi draudot, slava sauc
Ar roku asiņainu,
Kur karogi kā kaistot mirdz,
Deg cīņas karstums bīstams, —
Man skaistu mieru sargā sirds,
Kas slavai nepazīstams.
Man labi mītnē mierīgā,
Kur klusa krēsla klāta,
Un mana lira skanīgā
Ir dievu dāvināta;
Te arī laipnā Mūza mīt:
Tev, dieve, mūžam slava!
Tu liec mums visur vītnes vīt,
Viss tukšs, kur tevis nava.
Jau zelta ausmā, mūžīgā,
Tu manā priekšā biji,
Tu zaļas mirtes vainagā
Ap manu galvu vij i;
Kā kalnu gaismā apstarot
Tu tumšo telti tiecies,
Un, viegli elpu aizturot,
Pār bērna šūpli liecies,
Ak, kaut līdz vārtiem baigajiem
Tu mani pavadītu
Ar sapņu spārniem maigajiem,
Kur vien es, Mūza, mitu!
Lai mūsu drūmās dienas gaist,
Kaut dzīve maldu skauta,
Un skaistas, skaidras tāles kaist
Aiz smagā miglas aula!
Un būs tā jauki dienu beigt,
Kad, tumsai tuvojoties,
Nāks labais nāves ģēnijs teikt:
«Laiks ēnu valstī doties! .. .»
Tā ziemas naktī sapnis salds
Ver durvis stundā klusā,
Skauj sirdi skaists un mierīgs malds
Un aizved mūžu dusā …
Atdzejojis Kārlis Krūza
Draugiem
Es gribu, draugi, rīt jau mirt
Un klusā viņpasaulē doties,
Un aizmirstības viļņos nirt,
Kā līksma ēna atvadoties …
Ardievu, jaunība, ardievu,
Tu — pasaules un mīlas prieks!
Šurp, draugi! Dzejnieks roku sniegs
Bez dusmām, žēluma un nievu! •—
Rīt dzejnieks nolēmis ir mirt.
Vai šovakar pār koku galiem
Mums nevar mēness stari birt
Ar sudrabotiem gaismas paliem?
Vai nedrīkstētu sanākt mēs
Uz tumši zvīļojošā krasta,
Ko sirdis aizmirst nevarēs,
Kur vīns un līksmība tiks rasta?
Uz atvaddzīrēm aiciniet
Šurp Erotu, kas visu valda,
Lai lira atkal krāšņi dzied
Un dzirkstot virmo vīns uz galda!
Lai gaviles mūs viegli skar,
Virs galvām zvārgulīšus mājot,
Lai katrs smieties skaļi var,
Pār pilniem traukiem putas krājotl
Lai skaļi rotaļīgais loks
Mums savijas no daiļām mūzām,
Kam atšalks mūsu pirmais joks
Un guldzēs malks no jautrām krūzēm!
Ai draugi, svēts ir viņu gūsts;
Līdz rīta zvaigznei, saules lēktam
Tur dziesminiekam jābūt slēgtam,
Lai vīns visapkārt reibīgs plūst;
Es stabuli vēl rokās tveru
Un pēdējoreiz skaņas beru,
Līdz sirds man svētlaimīga kļūst.
No mūžības un draugu bara
Vēl mirkli gribas tālāk stāt;
No divu balto krūšu varas
Vēl jauno dienu veldzi krāt!
Kad rīta ausmas gaišo zeltu
Jau tumsas laukos samanīs
Un papeli — pret gaismu celtu —
Jau balta rīta rasa tīs,
Tad smagu ķekaru sniedz plaukstā
Man, Anakreon, skolotāj;
Pēc tam es aiziešu, kur māj
Reiz katram Aherona aukstā …
Ardievu, mīļais draugu bars,
Uz redzēšanos — roku dodiet!
Un solījumam spēku rodiet:
Kad viņsaulē jau būs mans gars,
Tad manu testamentu protiet
Jūs piepildīt. Nāc, dzejnieks mans,
Kas Temiru un Bakhu godā,
Lai mūzas tavu pieri rotā
Un mana lira tevī skan …
Pār mūsu sadraudzību jauko,
Ai Puščin, vējains gudriniek,
Lai tev ar manu pilno trauku
Vēl vītis miršu vainags tiek!
Es sirdi atstāšu jums, draugi,
Lai baltās dienas apvij jūs
Ar atmiņām un laimes vēdām,
Kas magonēs un rozēs kūst;
Lai mana dzeja zūd bez pēdām,
Bet pēdējs čuksts vēl viņai būs! …
Uz klusiem bēru svētkiem lūgšu
Jūs, draugi, — tas mans pienākums;
Un prieks, ko ari darbā jūgšu,
Šeit pasniegs ielūgumus jums …
Šurp plūstiet jautri ska]ā lokā,
Lai katram vainags, ziedi rokā,
Lai kalts tur būtu izcirtis
Uz kapa akmens, smagi cietā,
Kas Helikona birzi viz:
«Šeit Apolona audzēknis
Dus svētlaimīgā saules rietā.»
Atdzejojis Andris Vējāns
Nāc, mīļā Elvīna, sniedz roku, gurstu ilgās!
No sapņa skumīgā ļauj beidzot pamosties.
Teic — vai mēs tiksimies, vai liktenis vēl ilgi
Man liks bez tevis ciest?
Jel teic — vai sastapties mums cerību vairs nava
Un tumsā ieslīdzis mans mūžs uz laikiem būs?
Vai tiešām ataustot rīts mīlestības skavās
Reiz neatradīs mūs?
Kādēļ gan, Elvīna, nekad nakts stundās vēlās
Es priecīgs nevaru pie krūtīm tevi spiest?
Uz mīļo raudzīties ar ilgu tvīksmi kvēlu
Un kaislē iedegties?
Slīgst mēmā ielīksmē un apskurbumā dziļā
Un to, ko klusi tu man čuksti, uzklausīt,
Rāms tumsā saudzīgā tev līdzās iemigt, mīļā,
Lai laimīgs mostos rīt?
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
No Kleronas tev maz kas mantots,
Ne tevis labad likumpantos
Ir Pinda valdnieks pūlējies;
Nav daudz tev devis ari dievs,
Gan tava balss un tava gaita,
Gan skatieni, uz ko tu raita,
Nav slavēšanas vērts paties
Un skaļu aplausu bez skaita;
Tā nolemts ir, to katrs jūt,
Par sliktu aktrisi tev būt.
Bet, Hloja, viss ir tevī skaists.
Tev pēdās dzirdam smieklu siekus,
Kas sola mīļākajiem priekus, —
Jā, tavā ceļā ziedi kaist
Un panākumi skan pārlieku.
Par gūstekni kļūst skatītājs,
Kad, taktis nejūtot, tu stāj
Mums visiem dziedādama priekšā,
Uri tonis — bieži ausīs griež.
Bet mēs tev Skaļi sitām riekšās,
Un lūpas jūsttā vārduš sviež:
«Bravo! Bravissimb! Cik jauka!»
Pat zobgaļi jau klusu cieš,
Par apburošu tevi saukā.
Kad neveiklībā vaigs tev zied
Un rokas tu pie krūtīm spied,
Gan ceļas tās, gan, sarkstot kaunā,
Jau atpakaļ uz krūtīm gumst,
Kad tevī klausās Milons jaunais,
Un čuksti domāti nav mums,
Bez jūtām viņam zvērēt drīksti;
Vai mirkstot kvēlās asarās,
Kad saltas tās pār vaigiem 1ās,
Un mierīgi tu krēslā slīgsti,
Gandrīz bez elpas, nosarkstot, —
Čukst visi: «Kāds tai daiļums dots!»
Tie citu izsvilpuši būtu:
Bet skaistums sirdis valgos sien.
Pat gudrie melot mēdz, es jūtu:
Ne viss uz zemes nieki vien.
Jel sagūsti mūs, apburošā!
Tas desmitkārt būs laimīgāks,
Kas tev, pilns maiguma, jau drošāk
Par mīlestību dziedāt sāks;
Kas dzejā, rampas gaismā stājot,
Jau solīs tevi dievināt,
Kam spēsi maigus vārdus krāt,
Par pievilšanu nerunājot;
Kās iaimē lomu aizmirst var,
Kād uzsmaidi tam lūpām kairām,
Kas cer, kad tāvu roku skar,
Ka gūs aiz kulisēm vēl vairāk.
Atdzejojis Harijs Heislers
(P u š č i n a m)
Atceries, mans dzīru brāli,
Klusumā, kas prieku dod,
Izkūpēja skumju vāli,
Kausos vīnu piepildot.
Mūsu vaigi priekā sarka;
Nostūrī, kur klusums smags,
Slēpāmies no skolas sarga,
Jo mums līdzās bija Bakhs.
Vai tev prātā klusi čuksti,
Punša kausu mēmums drūms,
Vīna glāze nosarkusi,
Rūgtas pīpes saldais dūms?
Noreibums ar liesmu tikās,
Acīs dūmu aizkars palss.
Pēkšņi tālumā, šķiet, likās —
Atskan skolas sarga balss.
Vienā mirklī stikli pajūk,
Pudeles un kausi plīst,
Palsie dūmu loki sajūk,
Punšs un vīns uz grīdas līst.
Ātri ātri projām skrējām,
Sārtās sejās nemiers mirdz.
Bailes norimst, acis smejas,
Mums uz mēles — prāts un sirds.
Acu skatiens atspīd rāmi,
Paliek tikai smiekli, prieks,
Izkūp reibums nemanāmi,
Pazūd Bakhs kā sazvērnieks.
Draugi — galvu ķīlā lieku, —
Kamēr mana saule spīd,
Katru gadu Bakha priekus
Gribu vīnā apslacīt.
Atdzejojis Jānis Plotnieks
Kur, dīkdien, esi nu,
Kam dzīvi baudīt ierasts?
Pēc vientulības miera
Vai neilgojies tu?
Vai mums uz papīra
Vien sarunāties klājas
Un vadīt minūtes?
Vai neredzēšu es
Vairs parnasklejotāju?
No mūzām slēpies tas,
Kas Pindā bij mans kaimiņš,
Kas mājās nīka maz
Un sveikts bij draugu saimē.
Ir dārziņš tukšs un rāms,
Tumst nostūrī tā vieta,
Kur skaļi tērzējām
Pie glāzītes pirms rieta,
Kur Koma dots bij viss —
Gan foreles, gan pīrāgs,
Gan Bakha biķeris,
Kas gaiši putots viz.
Aiz dienām dienas trauc,
Un velti līksmo dzīru
Tik līksmes pilnie vīri
Kā agrāk tevi sauc,
Kad biji draugu skauts;
Nav sarunām tā spara,
Un pusdienās jo garās
Nav rosmes vairs tik daudz.
Viens mazā kambarītī,
Kad vakars kluss un liegs,
Es gribu runāt bridi
Ar tevi, gudriniek.
Jau ezerkrastus zaļos
Nakts tumsas segā auž,
Un, dzirnaviņas maļot,
Vecs runcis rierē snauž.
Pirms miega putni zili
Sāk vieglos spārnus plest
Un prom uz teiksmu pili
Pa sapņiem mani nest,
Es guļu gultā gaidot,
Kad Morfejs atnāks rimts,
Un nepiespiestā gaitā
Šo vēstījumu raito
Vēl rakstu bēgulim.
No ciema tālu būdams,
Kur Fēba māsas sūta
Man liegu laimību,
Teic, lielpilsētnieks kļūdams, —
Ko tagad dari tu?
Vai, šķirts no dzimtiem laukiem,
No savējiem un draugiem,
Tur patiess dzejas gars
Ciest ļaužu burzmu var?
Vai teātrī tu ronams,
Kur troksnis atskan baiss,
Kad slavu Apolonam
Kliedz parters pamuļķais?
Vai, dzirdot tukšus pantus,
Tu mokas sevī jaud
Un, aktierbalsīm grandot,
Aiz garlaicības snaud?
Vai, galma gudrais, proti
Ar smaidu liekuļotu
Sveikt lentu krāsaino
Un, klanoties pret to,
Sev pazīšanos rod
Ar vējagrābsli glītu?
Jeb Krēzu cildināt
Steidz kuplejā labprāt,
Pie galda pasūtītā?
Nē, klanīšanās nav
Tev, mīļo Galič, dabā;
Mans taisnais, gudrais draugs
Prot cildenumu glabāt,
Mīl klusumā viņš būt,
Iet savu likteņtaku
Un vienaldzību jūt
Pret bagātnieka maku.
Viņš jautri šad un tad
Par kunga rubļiem smejas,
Jo filozofs nekad
Sveikt Midasu gan neies.
Kaut blēdei Fortūnai
Par draugu viņš nav kļuvis,
Bet pateicīgs un naigs
Ir Bakha balvas guvis,
Kad līgodamies nāk
Dievs jaunais vakarā
Un dzintarkrāsas groku
Vai lafitu nes tam,
Lej visu glāzēs dāsni
Un aicina dzert lāsi,
Pats laipni smaidīdams.
Viņš sapņainības kvēlas
Un mīlas pavadīts,
Un draudzība jo cēla
Kā vainags viņam vīts.
Un laimi viņš no tiesas
Ne tikai sapņos vied,
Kad jautrie brīži iesāk
Kā vēja spārniem skriet,
Kad dzejniekus no rīta
Līdz naktij spriežot redz,
Kad kuplejas tiek vītas,
Dzerts mozels uzsildītais,
Kad veltījumus mēdz
Viens otram lasīt smejot,
Ar Bezatskaņa dzejām
Pa starpām pīpes dedz…
Jel atstāj drūmos namus
Un draugu pulkā nāc,
Ar viņiem nešķirami
Šai malā dzīvot sāc!
Bēdz prom, bēdz, Galič mīļo,
No galvaspilsētas.
Te, ausmu sārti zvīļo
Pat neredzot nemaz,
Par gudro tiburieti,
Zem segām slinkojot,
Lai stundām spriežam lieti,
Līdz acis miegu rod.
Lūk, Delvigs tev par godu
Nāk balādi jau sniegt
Un, stances vīnam dodams,
Klāt kupleju vēl, protams,
Par liliju viņš liek.
Drīz tava šaurā māja
Būs ļaužu pilna, draugs;
Dzird asprātnieku, klau,
Un mūsu dziesmotāju
Uz kāpnēm dūcam jau;
Pie tevis visi nāksim
ik dienas atkal mēs,
Ar prozu, dzeju sāksim
Tad skumju ēnas dzēst.
Un draudzenītes daiļas
Pie mums tad ciemosies,
Jo varam mēs bez baiļu
Šīs jaukās dienas šķiest.
Lai līksmei gala nava,
Līdz mūsu gaitas rims!
Nāc, mūžu burvei slavai
Un Bakham ziedosim!
Atdzejojis Imants Vanags
Te mūzas pielūdzējs un sliņķis Puškins glabāts,
Kam jautra dzīve bij, bet ieguvums — šis kaps;
Daudz laba neveica, bet, skatoties pēc dabas,
Viņš, dieva vārds, bij cilvēks labs.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Aiz meža vēl pēdējais atspīdums kaist,
Un vakara blāzmojums bālēdams gaist,
Dus ieleja klusa un baiga.
Bet upe vēl miglainē viļņojot spīd,
Un mākoņi gurdenās virknēs prom slīd,
Kur mēness ceļ zeltainu vaigu.
Bet pakalns ar tērauda bruņām ir klāts,
Šķēps salauzts, rūs cimdā vēl zobena kāts,
Guļ vairogs zem ķiveres cietas.
Un pieši, šķiet, mitrajā sūnājā grimst,
Tie nekustas, vienīgi mēnesrags klimst
Un skatās, kur asinis lietas.
Ap pakalnu gaidot zirgs vientulīgs iet,
Tam lepnajā skatienā liesmojums riet,
Un gurdeni galva tam liecas.
Pret ielejas akmeņiem pakavi dimd —
Zirgs skatās uz bruņām un — nespēj vēl rimt,
Viņš zviegdams ko sasaukt vēl tiecas.
Lūk, tumsā kāds gājējs kā maldoties klīst,
Un sirdī tam cerība izbailēs vīst,
Jo veltīgi meklē viņš māju.
Viņš pakalnā uzkāpj, tver tālumus acs,
Viņš skatās, redz bruņas un atkāpjas pats,
Tās pasper ar gurdenu kāju.
Kļūst gājējam baismi, jo bruņas nu grab,
Un draudīgi kritušā kauli tur klab,
Pa akmeņiem ķivere veļas.
Tur ieslēgts ir galvaskauss — dobji tas krīt,
Zirgs iezviedzas — kalnā steidz augšup tūlīt
Un skatās, vai galva jau ceļas.
Bet ceļinieks tālāk caur naktstumsu klīst,
Šķiet viņam, ka kauli zem kājām tam šķīst,
Līdz rītausmas blāzma sarkst vaigā.
Un pieveiktais bruņinieks pakalnā dus,
Vairs nekustas bruņas, un vairogs ir kluss.
Vien zirgs apkārt kritušam staigā.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Klau, mūzu dievišķīgo
Draugs maigi viltīgais, —
Pie tiem, kas kokles stīgo,
Es arī dienās šais
Nu ticis tā kā būtu,
Bet man viss kļuvušais
Daudz domu dedz un jūtu.
Kad agrāk saucis bij
Kāds rads, kas pantus vij,
Šai cejā, viņš ko gāja,
Tad likās — gvelž tas spoks,
Man vārsmas bij vien joks;
Nu — dažas nodrukāja!
Vai amatbrālis jauns
Es Neskaidronim īstam?
Un Seklonim, tik nīstam?
Sāk bailes mākt un kauns.
Paldies, ka apsveic silti,
Bet kas nu sekos gan?
Drīz dzirdēsi, ka skan
Par mani smiekli šķilti,
Ar pirkstu rādīs man!…
Draugs viltīgais, tev blaku
Dievs Apolons iet spožs,
Bet man ar joni traku
Ceļš sācies reibinošs —
Vien vētras mani gaida,
Vairs nejausit saules smaida.
Kur glābšos, saki, kur,
Pat draugs ja slepus dur? —
To sirdsvalodu manu,
Ko sāku pantos vīt,
Ar viltus čalošanu
Man prati izmānīt
Un nu jau drukā dodot!
To sakia it kā sodot
Man zobgaļi. Tie sauc:
«Ak rakstāt jūs? Šo laimi!
Vai redzēt būtu ļauts
To dzejolīšu saimi?
Tur laikam smalki glaimi?
Un, protams, čalojošais strauts,
Tur rudzpuķīte zilā,
Un vējiņš zaļā silā
Pa viršu ziediem trauc …»
Ai Delvig! Mūzas, liekas,
Man savu mērķi sniedz!
Kādēļ tad raizes liekas
Vēl tu man plecos liec?
Ak ļauj, lai kādu gadu
Es laiskumā vēl vadu,
Kad rīts vai vaka/s vēls.
Ļauj pavērot man dzīvi
Un palīksmoties brīvi,
Jo esmu līksmes dēls!
Gan pienāks laiks man arī,
Kad rūpesti par vari
Man plecos bruks un žņaugs:
Uz redakcijām traukt
Es būšu spiests kā daudzi,
Tur strīdu būs ar kaudzi!
Tādēļ jel brīdi saudzi
Vēl mani, dārgais draugs!
Atdzejojis Konstantīns Aizpurs
Kur mūsu roze,
Mans draugs? Jel teic!
Jau vīta roze,
Kas ausmu sveic.
Bet nesaki:
«Tā novīst glītums!»
Un nesaki:
«Ir dzīve vītums!»
Kad sirdis skums
Par rozi kvēlo,
Tad lilju cēlo
Tu rādi mums.
Atdzejojusi
Mirdza Ķempe
* * *
Gan klusu prieku, līksmes aizrautību dzēru.
Cik ātri laimes diena zūd!
Ar sapņa spārniem garām skrēja,
Jau baudu skaistums novīst spēja.
Kā ēnu sirds vien drūmu garlaicību jūt.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ar huzāru pie punša malka
Es vakar apsēdos
Un lūkojos, pilns skumju alku,
Kur ceļš ved tālumos.
«Kam ceļu vēro acis tavas?»
Man huzārs teica tā.
«Vēl draugs neviens tev, dievam slava,
Nav klīdis svešumā.»
Es čukstēju, pilns drūmas miņas,
Es teicu, skumju māts:
«Pie manis, huzār, nav vairs viņas!…» —
Un nopūtos turklāt.
Sev skropstās asaru es jautu,
Tā kausā iekrita.
«Kāds kauns! par meiteni tu raudi!»
Viņš dusmīgs uzkliedza.
«Beidz, huzār! asiņo sirds mana!
Tu nespēj bēdas jaust.
Ak, vienas asaras ir gana,
Lai saindēts viss kauss! .. .»
Atdzejojis Tālivaldis Brička
Ikviens zin dzejas vīrus šos —
Šiškovs, Šihmatovs, Šahovskojs;
Zin trejus prātus pusapmātos:
Lūk, Šahovskojs, Šiškovs, Šihmatovs.
Bet kurš no trijiem dumjš kā zoss?
Šihmatovs, Šahovskojs, Šiškovs!
Atdzejojis Laimonis Komata
Apžēliņ, mīļo Aristarh,
Jel nerādi tik bargu seju!
Vai manu vēja pilno dzeju
Tik dziļdomīgi tiesāt var?
Nav rakstīts dziesminieka slavai
Ik jautrais vaļas brīžu nieks,
Bet tāpat vien, lai draugiem prieks,
Mazlietiņ patikšanai savai
Un arī Temirai mazliet.
Tu velti pamācības šķied. —
Bez rakstu pārgudrības drūmas
Es labi iztieku. Man šķiet,
Ka pats es zinu savas kļūmes.
Mans ģēnijs, kad tam grūti iet,
Pēc tukšām atskaņām sāk skriet,
Un, formas likumiem par spīti,
Jūk raibā drūzmā vienuviet
Tur «at» un «it», un «ūt», un «iet» ..
Vai visi grēki uzskaitīti?
Kad atskaņas pie rokas nav,
Uz vienmuļīgiem «āti — īti»
Pat divdabjus man gadās lauzt.
Tas, protams, neizklausās glīti,
Bet, lūdzu, esi iecietīgs —
Šie dzejoļi nav sarakstīti,
Lai autors kļūtu nemirstīgs.
Mans cenzor, nedomā, ka nakti
Man, pantus kaļot, nenāk miegs,
Lai izvārdzis un gaudens daktils
Uz rīta pusi gatavs tiek.
Ka, upurējot laisko mieru,
Kā dzejas lielmoceklis svēts
Pie galda krekstu, raucot pieri,
Un nevaru trīs naktis pierimt,
Līdz savārstījums izsēdēts.
Te jāpiemin — tā rakstīt mēdz
Šis — kā jel viņu! — Hlistovs, Svistovs,
Kas Pegazam pie astes nīkst
Un staļļa puiša darbos iztop,
Kaut pensijā jau aiziet drīkst, —
Tā garlaicīgās rindās viņam
Tek odas, stances, pasaciņas …
Tīk laiska bezrūpība man,
Un paša slinkums nav par slogu.
Es dienai īsu mirkli zogu,
Lai rindās gaisīgās tas skan,
Ja pēkšņa vēlēšanās rodas
Man draudzību vai mīlu godāt.
Gan jautru biedru pulkā smejot,
Gan vientuļi caur birzi ejot,
Kur strauti šalc un lapas san,
Es negaidīti sāku dzejot,
Bet tāpēc vēl neviens nav spiests
No manas vārsmošanas ciest
Ar garlaicības māktu seju.
Ja dažkārt novakarēs spīd
Man vecais kamīns rāmu garu,
Kad atpūzdamies pavadīt
Es klusos vaļas brīžus varu,
Un pusaizmirsta doma most, —
Bez vēlēšanās slavu mantot,
Es vārdus sarindoju pantos
Un paklusām sev dziedu tos.
Vai zini, nīdēj nepatiesais,
Ko daru, rakstot tev, pašlaik?
Man, bezrūpīgam Pinda viesim,
Rit mūzas apkampienos laiks .. .
Jau saule savā rīta solī
Pār birztalām un laukiem nolīst,
Un gailis nodziedājis jau.
Pa pusei guļot, žāvājoties
Es vārdus meklēju, bet toties
Šīs rindas pārāk garas nav.
Vēl snaudas siltumā es tinos.
Zem vaiga gumzīgs spilvens sliets,
Un, patiesību neskaistinot,
Es tavā priekšā aizbildinos
Ar roku, miegainu mazliet.
Caur saldas aizmirstības snaudu
Grassē ar jautra sliņķa baudu
«Ver-Veru» apdziedāja mums;
Bet rotaļīgais uzmetums,
Kas tēlo viņa jumtistabu,
Vēl šodien draiskos vārdos dzīvs.
Jo laiskas gulšņāšanas labums
Ir tas, ka dzejai plūdums brīvs.
Vai, nenoziedzoties pret dabu,
Var ļaut, lai jautru domu māc
Ar stingu skatu aukstais prāts,
Lai slīpējuma mokas maitā
To, kas bez pūlēm darināts,
Un vieglās rindas sarūk skaitā?
Un vai Lafārs, Šoljē, Parnī,
Kas nīda skumjas, darbu, rūpes,
Tik rūgtiem sviedriem lika līt,
Kad apdziedāja mīļo lūpas?
Ak bezrūpības dēli, jums
Ap galvām dzīvu ziedu rotia.
Var redzēt, ka šis dāvājums
No dīkdienības mūzas, protams,
Jo nopietnāk tie lauri tumst,
Ko uzcītības pūrā rodam.
Bet slēpto taku izvijums,
Kas Tesālijas kalnā dodas,
Jums zināms. Liru stīgas grodās
Tur grācijas jums laipni skar,
Un spārnots mūzas bērnu bars
Jūs draiskulīgās spēlēs godā.
Man, iesācējam, stāviet klāt, —
Vien jums es slēpu sekot centos
Un dzejā smaidu saglabāt…
Bet tu, mans garlaicīgais mentor,
Kad atkal spalvu žultī mērc,
Pār citiem izgāz vārdus ļaunos
Un liec jel mierā sliņķi jauno,
Ko tikai nožēlot ir vērts.
Atdzejojusi Vizma Belševica
Aiz Aheronas klīda dīkā
Pa Elizeja birzīm viens
Kāds meistars, Apolonam tīkams,
Un sailgojās kādudien
Uz zemes pasērst. Vīrs šis cēlais
Bij rakstnieks, lauriem vainagots,
Un zobgalis ar asu mēli —
Fonvizins, muļķu posts un sods.
Viņš saka Plutonam: «Ļauj doties
Uz laiku prom, man apnicis
Pārlieku ēnu valstī viss,
Pie ļaudīm gribas paciemoties.»
«Ej,» atvēl Plutons. Itin drīz
Pa Aheronas viļņiem slīdam
Redz laivu, veļu pārpildītu,
Ko Harons šurpu atvedis.
Stāj laiva krastā, izkāpj veļi,
Fonvizins iekāpj un pa ceļam
Uz otru krastu pārcelts tiek.
Sveiks šajā saulē, dziesminieki
Rēgs, krievu zemi pārstaigādams,
Cer kaut ko jaunu saskatīt,
Bet pārmaiņu nav it nekādu —
Tai pašā gultnē dzīve rit.
Tāpat redz ļaudis liekuļojam,
Tās pašas dziesmas viņi dzied,
Tic apmelotājam joprojām,
Kāds bijis viss, tāds tagad šķiet;
Valsts naudu zog, kā senāk zaga,
Daudz miljonu tiek izšķērdēts,
Šiem dzīve viegla, citiem smaga,
Un slimos mocīt ārsti mēdz.
Guļ baznīckungi. Dzīres rīkot
Var ļaundari, pulks dižciltīgo,
Un, nedzirdot, ko sūdz un pauž
Tāds, kam bez vainas pāri dara,
Pa naktīm trumpo tie, kam vara,
Bet senātā pa dienu snauž;
Tikpat daudz bezkauņu kā senāk,
Un daiļavu, kas pērkamas,
Var večus, kas pēc dēkām dzenas,
Un stulbus ģenerāļus rast.
Čukst rēgs: «Dievs kungs! It viss pa vecam!
Tev bija taisnība, kā redzams,
Mans Demosten, Petruška mans,
Kam priekšnamā reiz klāstīt tika,
Ka dzīve — spēle bezjēdzīga
Un nemainīga arīdzan.
Bet kur tad manu brāļu draudze,
Kur dziesminieku jaunā audze,
Ko lolo mūzas? To nu gan
Pārlieku gribas redzēt man.»
Un raugi, mirklī tajā pašā
No paradīzes ārēm plašām
Pie viņa dievu sūtnis steidz.
«Nāc!» Ermijs dziesminiekam teic,
«Šeit ierados, lai pavadītu
It visās gaitās tevi es,
Kā Fēbs man lūdza augstienēs;
Nu krievu dzejniekus līdz rītam
Pa kārtai apciemosim mēs,
Sniegt laurus dažam vajadzēs,
Dažs dabūs sukas, neko darīt!»
Trauc tālāk blakus abi gari.
Jau gaišā diena beigusies,
Jau mijkrēslis ir kļuvis biezs,
Visnotaļ zemes āres klājis,
Un logos mēnesnīca viz.
Ikvienu, kas nav dzejdaris,
Ir Morfejs dusā ieaijājis.
Bet mūsu rēgi steidz nupat
Uz mansardu, kur klusums valda;
Uz kliba krēsla tur pie galda
Sēž Kropovs prātodams un tad
Sāk naski spalvu dancināt.
Viņš stilā prastā, pārspīlētā,
Lai ķertu pelnīts sods uz pēdām
Par nāves grēkiem visus mūs,
Cep prozu, dzejot nepiekūst.
«Kas tas tāds?» — «Izdod «Demokritu».
Pārlieku jocīgs izdevējs —
Pēc lauriem nealkst viņš, starp citu,
Ja vien pa reizei iedzert spēj.
Kaut viņa pantus lasīt grūti
Un proza — krusts un sods paties,
Bet ko lai dara? Grēks tak būtu
Par nabadziņu zoboties;
Vai prātīgāk nav laisties tālāk
Un paciemoties citā malā
Pie raženākiem dzejniekiem?» —
«Lai notiek, lidosim pie tiem!»
Trauc tālāk ceļinieki aši,
Un paskat — kabinetā plašā
Hvostovam pretī abi stāv.
Bez šaubām, iemidzis viņš nav,
Pašreiz ap garu odu cīnās,
Sten, pūš — nu, moceklis gan īsts,
Triepj, svītro, spalvu grauž un svīst,
Lai ļaudis lasot smej un brīnās.
Ar tabaku ir apbārstīts
Uz krūtīm ordeņlentas zīds,
Un tinte pludo malu malās,
Elš nabags, pārguris bezgala.
«Ei, kas tur nāk? Nē, vai nu prāts,
Tas nevar būt, vien murgi māc,
Jo pārpūlējies esmu traki!
Fonvizin! vai tas tu, jel saki?
Apžēliņ, tu. . . viņš gan, ak dievs!» —
«Es pats! Uz zemes ciemoties
Man Plutons atvēlēja tiešām,
No ēnu valsts es atbrīvots,
Pat pavadonis līdzi dots.
Hvostov! Draugs vecais, kā tad sviežas,
Ko dari, vai tu spirgts šobrīd,
Vai līksmi tavas dienas rit?» —
«Ak vai!» Hvostovs rauc pieri drūmi,
«Man, dziesminiekam, tīrais posts,
Nekur nav veiksmes, tikai kļūmes,
Tev vaļsitdīgi atzīstos:
Ar visu manas jūsmas spēku —
Kaut pakaries — nekādas jēgas!
Es dzejnieks teicams, zvēru pats,
Viss padodas, kam ķēros klāt,
Bij uzteikts avīzēs mans talants,
Es «Aspazijā» dievināts.
Bet visur tieku pastumts malā,
Pelt mani ļaudīm nesas prāts,
Ne lasīt negrib manu dzeju,
Kur rādos — svilpj! Mans naidnieks pikts
Ik žurnālists, lai cik viņš slikts,
Pat puišeļi par mani smejas!
īsts cienītājs vēl šobaltdien
Man ir Anastasevičs vien:
Mans krietnais krustdēls raksta droši,
Ka manu tēlu vainagošot
Ar lauriem audzes nākamās.
Kaut vēl pašreiz nav manāms tas,
Pie sava palikšu, lai kas!
Kaut frizieris, kā tas jau bijis,
Tās lapas, ko es aprakstījis,
Par papiljotēm pārvērtīs,
Uz kurām manus matus tīs,
Vienalga, varonīgs un cītīgs,
Pat mirstot rakstīšu es spītīgs,
Pat ellē nerimšos nekad
Es vārsmas velniem skandināt.»
Fonvizins klusē, rausta plecus;
Smej Ermijs … Abi projām trauc,
No spārnu vēdām apdziest svece.
Hvostovs, pat nebrīnoties daudz,
Dedz atkal sveci rāmā prātā;
Tad nožāvājas dziesminieks
Un pārkrustījies tālāk strādā.
Līdz rītam galā oda tāda,
Ka visu pilsētu veic miegs,
Kad nolasīts šis diždarbs tiek.
Pa tam Fonvizins ceļā dodas,
Klīst, dziesminiekus apciemodams,
Pa pilsētām trīs naktis vēl.
Gan šur, gan tur dažs mūzas dēls
Dreb, skatot rēgu, bailēs spējās.
Saļnojs ir bosketā pašlaik.
Sēž jaunais kņazs, īsts Morfejs dzej
Un bloknotā viņš zīmē naigs
Gan puķītes, gan krūmus zaļos,
Ar nopūtām šķir lapas vaļā,
Ar asarām tās slaka maigs;
Un, kad nu pēkšņi rēgu mana
Tik dīvainu un bargu viņš,
Kņazs, ķerdamies pie mīļās drānām,
Ak, šausmas! — paģībst, nabadziņš.
Tev, slavofilam plātīgajam,
Tev, Bezverbāli, mirkli tajā,
Kad bargā ēna tuvojas,
No rokām izšļūk P e t r i ā d a,
Un it kā no Šiškova skata
Tu stingsti, nobāli bezmaz.
Tev arī, vīrs, reiz popu lolots,
It čaklu psalmotāju skolots
Un kritiķiem tik bīstams pats,
Tiek pievērsts rēga bargais skats.
Bet draugs tavs, kundzene šī šķīstā,
Jau vīstošs dziesminieču zieds
Un tenkotāju dieve īstā,
Uz vaiga krīt, kad rēgu vied.
Pie izdevēja, muļķa reta,
Kurš rakstu mākslā pirmziemnieks,
Bet nekaunībā tālu tiek,
Jo cītīgs izdod kabinetu,
Kas pieder vecai hetērai,
Spoks aiziet. Bērniņu, ak vai,
Pats Amors nepaglābj no soda:
Rēgs, aizstāvēdams mūzu godu,
Aiz ausīm ņemas zeņķi plēst;
Fonvizins muļķus nesaudzēs!
Pēc tam viņš bilst: «Nupat man gana
Ar nemākuļiem laiku šķiest,
Jo citādi no žāvāšanās
Es otrreiz nomirt būšu spiests;
Bet kur Felicas suminātājs?» —
«Viņš Ņevas malā daino vēl.» —
«Līdz drūmās Stiksas krastiem tātad
Vēl nava aizkļuvis?» — «Diemžēl.» —
«Diemžēl? Kā tā?» — «Ir noziedējis
Šis ziemeļzemes lauru koks,
Sen galā vasara, un spēji
Nu dzejas karstā liesma plok.
Ja vēlies viņā paraudzīties
Un paklausīties kādu brīdi,
Mēs varam aizlidot pie tā.»
Pēc mirkļa greznā istabā
Stāv abi. Šeitan dzejnieks mājo,
Kurš Katrīnu reiz apdziedāja.
Viņš pazīst viesus, un tūlīt
Fonvizins steidzas pastāstīt
Kā viņam citā saulē klājies.
«Ak tu kā spoks šeit pastaigājies?
Nu, priecājos no sirds, paties,
Un esi svētīts manās mājās.. .
Škic, kaķil… Bet tu piesēdies,
Draugs nelaiķi, rāms laiciņš laukā …
Starp citu, man ir oda jauka …»
Viņš saglauž parūku un tad
Sāk savu odu skandināt,
Kur sarīmēts un pantos klāstīts
Ir tas, kas bībelē jau stāstīts,
Un, dzirdot himnu lielisko,
Ir iztrūcināti patiesi,
Sēž, galvas nokāruši, viesi
Un klausās, nebilstot neko:
«Svēts noslēpums mums durvis ver! …
No dzīlēm uzkāpj Lucifers,
Rāms, bet ap pieri zibšņu vainags —
Pats Napoleons! Raugi, krīt
Tad jaunā Bābele tūlīt
Un Parīze. Jērs baltsprogainais,
Kā senais Gogs reiz dižojies,
Sātanailam līdzīgs garā,
Krīt! Satriekta top ļaunā vara
Un uzveikts sātans, slavēts dievs! .. .»
«O! Lai šī dzeja suminātai»
Sauc sirdīgs mūsu zobgalis:
«Pat nelaiķim Bobrovam tādā
Rast jēgu neizdotos vis;
Deržavin, kas tev atgadījies?
Šķiet lemts tev liktenis, kāds bijis
Ir Ņūtonam: tu esi dievs —
Tu esi tārps, tu diena gaiša —
Tu melna nakts … Sirds sāp, es skaišos,
Nāc, Merkur, projām steigsimies!»
Tie aizlido. «Tas gan ir brīnums!»
Fonvizins mulsi ieminas,
Bet Ermijs viņam bilst ar smīnu:
«Tur nav ko brīnīties nemaz!
Reiz dižais Lomonosovs Pindā
Bij apskaities: skūts tatārs kāds
Seit, krievu dziesminieku rindās,
Tiek cildināts un laurus vāc.
Cieš Holmogoras Pindars bēdas —
Gan skaudība, gan dusmas māc.
To manot, nolemj Fēbs uz pēdām,
Ka greizsirdis tiks mierināts,
Un klūp Deržavins, klāstot pantos
To, kas tiek vēstīts blbelē.
Viņš cienīgs mūža slavu mantot,
Bet ak! par ilgu dzīvo še.»
Tad saka sliktās dzejas nīdējs,
Kas rīmjkaļiem tik bīstams šķiet:
«Pa Krievzemi es diezgan klīdis
Un piekusis, laiks mājās iet.»
Te pēkšņi abi redz: netālu
Klaudz senlaicīgas dzirnavas,
Un birztala aug upes malā,
Bet kokos slēpjas namiņš mazs;
Stīdz šaura taciņa zem kājām,
Logs kuplu kļavas zaru skauts,
Pie sliekšņa smaidīgs Amors draud,
Ko Falkonē ir darinājis.
«Nav šaubu, ka te dzejnieks mīt,»
Fonvizins priecājas. «Tūlīt
To apciemosim.» Ieiet iekšā.
Ai, kāda aina viņu priekšā!
Guļ gultā dzejnieks svētlaimīgs,
Vij pieri rozes, sārti tvīkst
No iebaudītā vīna vaigi,
Pusapsedzies viņš saldi dus,
Snauž viņa skaujās Lila maigā,
Čukst lūpas vārdus neskaidrus.
Fonvizins brīnās: «Man šī seja
Šķiet redzēta; bet kas viņš tāds?
Parnī, šis nepārspētais dzejā,
Vai Kleists, vai Anakreons pats?
Teic Ermijs: «Viņš to cienīgs liekas
Mīl mūzas jauno dziesminieku,
Viņš dzejas dieva luteklis —
Fēbs zelta flautu labskanīgo
Tam dāvājis, bet sliņķis šis
Diendienā bezrūpīgi dīko,
Dzer, smejas, guļ, kad uznāk miegs,
Vai glāsta Lilu piemīlīgo,
Un aizmirst, ka ir dziesminieks.»
Fonvizins dusmās saka skaļi:
«Pag, tad ir jāmodina slaists!»
Un strauji aizkarus rauj vaļā.
Dzird balsi dzejnieks miegainais,
Tā viņu traucē dusēšanā.
Viņš apkārt paskatās mazliet,
Tad izstaipās, ver acis ciet
Un, apsviedies uz otra sāna,
Drīz iemidzis jau atkal šķiet.
Kas rēgam atliek? Atkal doties
Pie miera, tikai nopukoties
Klusītēm savā nodabā.
Kā dzirdēju, viņš krievus rājis,
Bez žēlastības izlamājis
Un beigās nosacījis tā:
«Ja darbosies Hvostovs tik rosmīgs
Un gulēs Batjuškovs pa tam,
Tad ilgi iegūt īstu spozmi
Nav nolemts mūsu ģēnijam.»
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
It kā noslēpumā sedzies,
Mazais pakalns tumsā dus,
Pusmēness, tik jauns un dedzīgs,
Vizmodams šķeļ mākoņus.
Redzu: pāri kapam lira
Saldā klusumā, šķiet, snauž —
Tikai brīžiem skaņu tīru
It kā laiskumā pēc dzīrām
Mirušajās stīgās jauž.
Un uz liras dūja liega,
Kauss un vainags, rozēm vīts, —
Draugi, šeit rod mūža miegu
Gudrais, kas bij kaisles dzīts.
Porfīrā tā vaigs ir iekalts,
Un kā dzīvs viņš parādīts.
Skatiens spogulī tam raugās,
Lūpas teic: «Es sirms un vecs.
Dodiet dzīves baudas jaukās,
Tikai brīdi acs tās redz!»
Seit viņš, skandot liru savu,
Uzacis tik svinīgs rauc,
Teikt grib kauju dievam slavu,
Bet vien mīlas vārdu sauc.
Un šeit dabas dziņu varai
Meslus maksāt traucas spējš —
Sirmgalvis dej līksmā barā,
Prasa, lai tam slāpes dzēš.
Mīlētājam sirmam tvīkstot,
Meitenes tik kairas slīd,
Viņš no laika rokām sīkstām
Vēl grib mirkļus nolaupīt.
Un, lūk, mūzas kapu mītnē
Ieved savu mīļoto,
Efeju un rožu vītnēm
Rotaļīgi apšalc to.
Ir viņš izgaisis kā bauda
Un kā mīlas sapnis skaists.
Mirstīgais, nāks nāves snauda,
Neļauj draiskai laimei gaist!
Baudīt, baudīt nepiekusti,
Biežāk kausu pilnu lej
Un, kad kaislē gurdens kļūsti,
Atpūsties pie vīna ej.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Draugs, gribi uzzināt, kur mīt
Man klusās ieceres un ilgas,
Un stabuli zem debess zilgās
Tu smaidot vēlies uzklausīt.
Vai pārgalvīgam dziesminiekam,
Kas jauno sapņu gūstā ir,
Vārds tik daudz gaiša spēka dod,
Lai manas fantāzijas priekam
Tos dzīvos dzejas tēlus rod,
Kas paceltu pēc ainas ainu?
Bet tagad, kad šeit klusums stāj
Un dīkdienības spārniem māj,
Kad apskaidrība vētru maina
Un rāmu mieru mūžs mans klāj,
Pats savā būdā nesastapis
Ne sīka rotājuma, nē, —
Es skatos, izsmējīgs pats tapis,
Cik garā nabago daudz te,
Un, laimē starodams par sevi,
Gūt zelta kalnus nevēlos,
Kas rīt un vakar — nezin to
Man sirds, kam liktenis ir devis
Vēl drusku kautrības. «Kāpēc
Ir vajadzīgas dziesminiekiem
Šīs lelles, skapji, pilni niekiem,
Kas kaktos garlaikoties mēdz?
Kam viņiem Albionas drāna
Un lepnie pārvalki pie sāna
Ik modes galdam, mīkstam krēslam
Un guļamistabai ar pēļiem?
Vai labāk nav zem rietiem mēļiem,
Kur klusa pilsēta vai ciems,
No pērkoniem un strīdiem tālu
Būt lauku vidū paglābtiem,
Kur, jūtot blakus siena vālu,
Var svētkos labi atpūsties!»
Kas sapņus piepildīt tev ies, —
Bet ja tie kādreiz piepildītos!
Vai dzejnieks vientulības rītos
To saldmē pelnījis nav kost?
Es redzu laukus, miglā tītos,
Zaharovu es redzu; jā,
Ar žogiem, birzi, upes līci,
Kam pāri tiltiņš viegli līcis,
Mirdz, saulē spoguļojas tā.
Uz kalna mana māja; tur
Es varu līksmā dārzā nokāpt,
Kur reizē Pomona ar Floru
Man puķu pušķus, augļus bur,
Kur vecās kļavas galvas tur
Kā vainagus pār jumtu korēm
Un papelēs nakts šalkas gurst.
Es aizsteidzos uz viņu pusi
Ik rīta ausmā taku mīt
Un tulpei saknes laistu klusi
Un rozi, kas to gaidījusi,
Lai valgme ziedlapiņās krīt;
Lūk, šeit zem ozolzara senā
Es vērīgs klausos Lafontēnā,
Un jauki sapņi pāri slīd.
Strauts viegli aizčalo caur pļavu
Un drīz vien paslēpj straumi savu
Tai birztalā, kas šalc un spīd.
Klāt dienas vidus. Līksme valda,
Un zālē mielastu jau klāj,
Gulst maize dienišķā uz galda,
Plīv pāri vīna dvesma saldā,
Bet līdaka no šķīvja māj.
Steidz kaimiņi šurp jautrā pulkā
Un lauku mieru pušu rauj:
Tie Pomonu un Bakhu slavē,
Celt kausu zvanus nenokavē,
Sveic ziedoni, kas zemi skauj …
Raug, kabinets — bez rūpēm klusi
Sirds, Maskavā tik pārguruši,
Var atpūsties no dailes tās,
Kas mānīga klīst pilsētās,
Var atpūsties no burves savas,
Kas zemeslodi aplī griež
Un skaļā taurē vārdus sviež,
Cik atceros, tā saucas — slava, —
Šeit dabas vienmērība dzirkst,
Tver domu rotaļīgās skavas,
Šeit pierei skaras Mūzas pirksts …
Mans kamīns, raug, tur pievakarēs,
Kad rudens lietū zeme mirkst
Un vēji.-gaudo jumta spārēs, —
Voltēru tīkas pārlapot,
Daudz atzinumu Vīlands dod,
Vai atkal iedvesmai par godu
Man roka štances uztriept prot,
Lai liesmā mestu tās par sodu .. .
Raug, šeit! … Jau citas ainas rodu,
Kas burvju lukturī man dzimst
Un spārno sapņus, gaist kā ēnas,
Kad rīta ausmas stundas rēnas
Jau dienas svelmes straumē grimst.
Kad klusās celles sapņu gūstam
Es esmu pilnam atdevies
Un redzu vārdus rindās plūstam,
Kur pamirdz atskaņas un dziest,
Tad pēkšņi dzirdu zirgu zviedzam,
Kā zibens strēle čepraks zib,
Aiz loga huzārs, nenoliedzams .. .
Kur paliec, miers? Klau, soļi dip,
Es pašā kauju laukā šaujos,
Uz sapņu spārniem augstu celts,
Pie izdziestošām oglēm raujos,
Blāv zilā naktī kara telts,
Drīz tumsa nometnē tin takas;
Starp ugunskuriem gaistošiem,
Kur durkļi gail pa vidu tiem,
Ar kazaku mēs guļam blakus,
Zviedz bērie, dzirdam trokšņus trakus,
Dreb gaiss no pērkondārdieniem, —
Kas paretam pār tāli veļas …
Man krūtis kaujas kaisle briest,
Kad ļaunās zibšņu mēles šķeļas
Un nebeidz dzirkstis acīs sviest,
Pret ienaidniekiem roka ceļas.
Mans zirgs kā ērglis droši brāž,
Mans zobens pretiniekus gāž —
Pēc cirtiena krīt cirtiens ašāks,
Kur jauneklis trauc gaitā brašā —
No nāves, tēvzeme, glāb to!
Tur viņa zobens rāda zobus
Un izcērt kaujas laukā robus,
Tur čerkesapmetnis pland brīvs,
Pie krēpēm turēdamies stipri,
Viņš jož pa slido druvu ņipri,
Vien mutes kaktā cigārs plīv…
Bet, uzvarslavas lauriem vīti,
No miera kausiem vīri dzer.
Man, kara slavas nemanītam,
Jau miera pajumtu sirds tver;
Es, kaujās guvis tikai rētas,
Pie malas sviežu zobenu,
Kas rūgtu atriebību mētā …
Uz kruķiem nākdams, redzu nu
Es šauro māju, bērzu ēnas …
Un dīķi, kas pie vārtiem spīd,
Man galvā domas viegli rēnas
Steidz klusais pajumts atkal vit,
Tik rāmu elpu krūtīs jūtu
Es, aizmirsts — visu aizmirsis …
Teic, dārgais draugs, vai sapnis būtu
Mums draudzība un mīla — viss?
Līdz šim man bezrūpīgi dienas
Ir traukušās pa rozēm vien,
Vēl nezinot, kā bēdas sienas
Un mīlas smagums pretī brien;
Bet dienas šīs drīz tālē gaisa;
Kur saules gadu pēdas ir?
Nu citas rūpes dzīve raisa,
Dārzs senās puķes nepiešķir?
Man sirds vairs neiepukstas spējāk,
Ja garām tauriņš aizlido
Kā līksma pūka maigā vējā
Un kautri vaigam pieglauž to,
Kad tīkams nemiers sagrābj dvašu
Un asinīs kā uguns tek,
Kad sirds ar liesmu spožu, ašu
Kā laimes ugunskuri deg …
Kur, bērna dienu biedre zviļā,
Tu esi tagad, teic man — kur?
Tu visur manas acis bur,
Kur esi tu, Suškova mīļā?
Man vienmēr priekšā mirdz tavs tēls,
Man vienmēr tavi soļi zvana,
Viss viens, vai dienasvidus sana,
Vai zilgmē mostas zvaigžņu kvēls.
Tu tukšās gatves viņā galā,
Kad krēsla gumst, man pretī nāc,
Bet rītos esi citā malā
Un kādas skumjas domas vāc,
Es redzu tavu smuidro stāvu,
Ko lakatam segt nepieļāvi,
Un galvu, kas uz krūtīm līkst,
Un vaigus, kas no mīlas tvīkst.
Mērc klusums plaukstas mēness starā;
Rauc pieri papele un zuz,
Grimst kalni zilgā krēslas varā,
Un bērzu ēna garu garā
Pār ūdeņiem stiepj mākoņus,
Kas viļņos sudrabaini dus.
Tu stāvi birztalā ar mani,
Pār kruķiem noliekusies tā,
Ka droši vien pat nepamani —
Tin īve tevi lakatā,
Bet vējš, pustumsā kļuvis drošāks,
Jau sniega baltās krūtis skar
Un attin matu pīnes košās,
Lai tās pār pleciem plandīt var …
Vai citreiz pusnakts stundā dīvā,
Kad salā sastingst elpa dzīvā,
Es steidzos pretī putenim
Un savu iemīļoto gaidu. —
Vēl pusnakts nezvana: dzim, dzim;
Viss kluss, es skumjās nepasmaidu,
Ik skatiens pievērsts pulkstenim …
Irst klusums, kas te bij līdz šim,
Un liekas, dzirdami kļūst čuksti,
No lieveņa šurp dai]ā steidz,
Ka saklausāmi pat sirdspuksti,
Un, cieši skaujot, draugu sveic.
Un aizjož kumeļi, cik spēka,
Pa gaisu gaisiem krēpes lēkā
Un joņo sniegu dziļumos;
Tu glaudies, nejuzdama tos,
Pie manis, trīsēdama kautri;
Sit sirdis, zvārguļi skan jautri…
Nu — ko! Laiks mosties! — rīts teic skaudri!
Jā, sapnī laimīgs biju es…
Šai mierā, ko dveš pamales,
Ar stabuli zem zvaigžņu šautrām
Tev sapni apdziedāju, draugs,
Kas dziesminiekiem ilgu lauks.
Kam iedvesma un Mūza talkā
Nāk fantāziju pavadīt,
Tas atrod medu rūgtā malkā,
Ko draudu ceļš tam pasniegs rīt.
Kaut arī laimes zelta stundas
Uz mūžiem Klofo savīt liegs, —
Bet sapņi zemei prieku junda,
Spēj likteni lauzt dziesminieks!
Atdzejojis Andris Vējāns
Ja mūzas tevi iedvesmotu,
Lai dvēsele tev uguns kļūst,
Ar vieglu, svētlaimīgu otu
Mans sirdsdraugs jāglezno tev būs.
Lai redzams nevainības plaukums
Un cerības vaigs piemīlīgs,
Un smaids, kur veras debess jaukums,
Bet pati daile acīs tvīkst.
Ap Hebes trauslo stāvu vari
Veneras jostu apjozt tai,
Albana pievilcību arī
Dod karaliskai daiļavai.
Kā caurspīdīgu viļņu plīvu
Pār viņas kairām krūtīm sedz,
Lai jaušam tajās elpu dzīvu,
Pat slēpto nopūtu acs redz.
Un rādi mīlas sapni kautro
Tu viņā, kas man dzīvi nes.
Ar roku laimīgu un jautru
Zem gleznas parakstīšos es.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Jel svēti, dziesminieki .. . Nu Parnasā jau klusā
Es ceļus locījis un spēku lūdzis mūzām.
Šai gaitā sūrajā nes mani cerība,
Ka Fēbs man lēmis būt ar liru derībā.
Bez pieredzes vēl es, un kaunā krist ir baismi,
Bet tiešām spēka nav man pārvarēt šo kaismi.
Turklāt — nav spriedums bargs un iznicinošs pulgs
Tas viss, ko sacīja man pagājības tulks1 ,
Senmūžu aizmirsto visgudrais atminētājs
Un mūzu mīlulis, ko daudzi skauž, bet pēta:
Viņš uzmundrināja un iedvesmoja gan;
Un smaidot Dmitrijevs pat glaimus teica man;
Un labais sirmgalvis, kas cariem odas dziesmo2
Un, mūzu vainagots, arvien vēl spoži liesmo,
Ar prieka asarām klāt nāca skavās slēgt;
Viņš laimi pareģo, ko man pat neapjēgt.
Karaīnzins.
Un tu, ko daba jau ir dziesmām radījusi,
Vai pats tu nesniedzi man drauga roku klusi?
Kā varu aizmirst gan es žilbos mirkļus tos,
Kad kluss, bez valodas, tev priekšā nostājos
Un jutu dvēseli kā zibens šalti plūstam
Uz dvēsli tavējo, tās abas kopā kāstam, —
Nē, nē! Bez bailēm sirds šo grūto gaitu sāk,
Un droša ticība man ceļā līdzi nāk.
Ai nemirstīgie jūs, ko iedvesma mīl žiglā!
Jūs mērķi norādāt man nākamības miglā,
Mans sapnis drosmīgais uz nefeināmo trauc,
Un liekas, jūsu gars to arvien tālāk sauc!
Bet ko gan redzu es? Kas Parnasā man veras,
Kad klintīs bargajās es pirmos soļus speru?
Tur alu dziļumā viss biezā krēslā tumst,
Tur drūmā skaudībā un naidā nīgri gumst
Bars Jaunu kritiķu pār katru krietnu vārsmu,
Tai žulti virsū gāž un paļas pāri bārsta.
Tur liras klabošas tāltālu kalnos klaudz —
Stāv rindā varjagi un varjagrīmes kauc;
Tiem smiekli atbalso. Pār pūli, kas drāž spalvas,
Redz miglā noliektas vēl divu spoku galvas.
Viens sēž uz dzejoļu un prozas blāķa bāls;
Celts sūrā bezmiegā šis sviedru pjedestāls;
Tur milzu poēmas un odas apbedītas!
Ar smaidu klausās viņš — kā kauc tur visa svīta
Guļ vaidot Tilemahs tam priekšā saplosīts;
Skrapst spalva dzelžainā un džerkstot tālāk slīd,
Vien cietus spondejus aiz sevis atstādama,
Un sausus daktiļus, un heksametrus krama.
Tu auļu mūzas teikts un slavēts rīminieks,
Tu lepns — jo Mevijam tu uzpūsts līdzinieks!
Bet kas tas pīpmanis, ko trakos dūmos raugu,
Ap kuru pulcējas bars tumsonības draugu?
Tam slavas vārdi skan, tiek suminājums posts:
Viņš — viņš dēļ atskaņas met prātu, gaumi nost;
Vai tu tas, vāj pauri, kas skolots svešos dokos,
Tu, lepnais, skaudīgais un saltais Sumarokov,
Kam spēka nav, ne guns, kam prātiņš vidējs dots,
Kas aizspriedumu dēļ vien ticis vainagots,
Ko Rasins lādēdams no Pinda sen jau gāzis?
Vai spēj gan milzenim stāt pretī pundurāzis?
Vai prāts tam sacensties par slavas lauriem bij
Ar spožo dzejnieku, ko nemirstība vij,
Kas krievu sirdij prieks, īsts ziemeļzemes brīnums? .
Nē! Letā klusajā viņš grims ar vaibstu grīnu.,
Jau pierē zīmogu tam aizmirstība liek,
Jo ko gan nākamiem viņš mūžiem spēja sniegt?
Prom muka grācijas no dūdām ciniskajām
Un pirkstiem raupjajiem, kas nebeidz liru vajāt.
Lai Mevijs cildina to garās runās sen —
Drīz atnāks Depreo un zudīs Šapelēns.
Un tad? Kas smieklīgs ir, tas allaž paliks smieklīgs;
Jo audzēt nejēgu māk tumsonība viegli.
Tā drūmu patversmi it visiem viņiem dod,
Tur dzeju viņi kaļ un prozu, cik vien prot,
Tiem naids pret zinātnēm, tie kurli, bet nav mēmi,
Kā Nikonam vēl stils ir poēmās tiem ķēmiem,
Dažs odas slāviskas mēdz garas garināt,
Cits traģēdijas vien māk trakas darināt;
Trešs, būdams uzticīgs šiem sazvērniekiem stingri,
Liek mūzai skatuvē vien žāvāties jo vingri
Un steidzas ģēnijus no Parnasa jau dzīt.
Bet roka nodreb, dūriens garām slīd;
Ir velti skaudībā durt nazi nemirstīgiem,
Dzeļ pašu kupleja, per žurnāls bargiem rīkiem, —
Viņš, svilpjot kritikai, pie bēdu brāļiem skrien …
Tie sārtu vainagu jau Fespisam tur sien.
Un, roku likdami nu uz «Tilemahīdas»,
Zvēr atriebt cietēju, kas viens no viņu vidus;
Viss pūlis saviļņots un nejaudā vairs rimt.
Ir posts ar dvēseli tik jūtīgu te dzimt!
Kurš maigi daiļavas ar liru valdzinājis,
Kurš droši satīru ir draisku kaldinājis,
Kurš skaidrā valodā grib patiesību teikt
Un neiet muļķību ar klanīšanos sveikt,
Tas naidnieks tēvijai, tas netikumu nesējs!
Un runu negaiss bargs tam ilgi skaustu dzesē.
Tad celieties jel jūs, kam Parnass uzticēts,
Kam talants vien un darbs ir dzejas dārzā svēts
Un laime mācīties un apgūt gaumi jauku, —
Jel sāciet apkarot reiz tumsonības draugus.
Nāc, dzejniek, atriebēj un patiesības sargs!
Par kauto ģēniju tiem atdari jo bargs.
Jau bultu Apolons pret negantnieku raida,
Krīt Pitons šausmīgais un dragāts dzelmē vaida.
Bet lūk: tur pakritis nu, naida šautru trāpīts,
Ar lāpu dzisušu un spārniem, kļautiem sāpēs,
Guļ Ozerova gars un brēc pēc atriebes!…
Jums gaume aizskartā to teic un zinātnes —
Nu kaujai celieties: jums Fēbs un mūzas līdzi!
Lai vārsmu asmeņi liek ienaidniekiem trīcēt;
Tad klusēs nejēgas, ik barbars kaunā grims,
Viss ritoriķu pulks tik augstprātīgais rims …
Bet redzu: bīstami ir patiesību sacīt,
Jau Mevijs šķielēt sāk uz mani ļaunu aci;
Pret talantiem jau sen tiek nāves spriedums griezts.
Vai tiešām ari man lemts vajāšanas ciest?
Bet kas par to? Man ceļš iet t ā 1 ē droši, taisni!
Kad palīdz zinātnes un atbalsts tavs, tad baismi
No viņu dusmām nav; man stiprais Karamzins
Ir paraugs labs un tu. Jo tikai klaigāt zin
Un lādēt niknumā tie, Fēba atraidīti:
Ne prozu kopt tie prot, ne savīt vārsmu vītni.
To slava — tīrais kauns; to darbi — smieklus gūt.
No tumsas cēlušies — lai tumsā viņi zūd!
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Nu piederu es, draugi, atkal jums!
Gaist dienas miglainās, kad šķirti bijām:
Kā brāļi mēs no jauna rokas vijām,
Kļauj mani jūsu draiskais biedriskums.
Tie paši jūs, bet cita sirds man krūtis,
Ar draudzību par maz, ko dzīve sūtīs,
Es esmu cits … Un bezrūpīgais prieks
Ir aizgājis pa neredzamu ceļu,
Ir aizgājis; vien bālu staru smeļu,
Ko dzīves rīts vēl mirkli neaizliegs,
Prieks dvēselē ir izkusis kā sniegs.
Skauž liktenis un sāpēm vietu taisa.
Pat smiekli, miers, smaids, draiskulības, miegs,
Viss aizmirsts sen; un skumju sega baisa
Pār galvu slīgst. Un kļuvis man ir lieks
Ik jautrais stāsts, ko jūsu mēles kaisa,
Ik valoda, ko jūsu dvēsles raisa,
Lai pazustu mans smagais miegs un vaids.
Ir beidzies viss, — un manās krūtīs gaisa
Gan jautrība, gan laimes draiskais smaids.
Man liru sniedz vēl rokas uzticīgas,
Lai ciešanas un drūmie sapņi zūd,
Bet klusas ir šīs nejūtīgās stīgas,
Un bijušās vairs dienas neatgūt!
Vēl skumjas vien es savā priekšā redzu!
Bail miera man, sāp gaišā diena man,
Lai ceļi ved, kur gāršas miglā tvan,
Kur tumsa stingst, — es prieku neieredzu,
Un laimes balss vairs krūtīs neatskan.
Lūk, nobirstat jūs, viakarrožu ziedi!
Un mēness stars vairs nesaskata jūs.
Prom aizsteidz prieks, un dienas skumjas kļūst!
Liek sirdij vīst šie dzīves rīta biedi,
Tumst dzīves rīts, — un acis nenožūs!
Ai draugu pulks! Ļauj aizmirstības rokām
Un laikam lemt pār manām vasarām!
Es pakļaujos. Ļauj sirdi sūrām mokām,
Ļauj tuksnesim un rūgtām asarām!
Atdzejojis Laimonis Kamara
Līdz ritam, Morfej, savu veldzi
Man mīlas sāpēs neaizliedz,
Kā spuldzi izdzēs rūgto smeldzi,
Jel nāc un sirdij mieru sniedz.
Ko zaudējis es — ziņu baigo
No atmiņas man aizdzen pats,
Lai atkal staro mīļās skats,
Lai mīļās balsi dzirdu maigo.
Šo nakti kluso, krēslaino
Jauns rīts drīz nomainīs — es jūtu.
Līdz citai naktij mīlu šo
Kaut sirdij aizmirst spējams būtu!
Atdzejojis Andrejs Balodis
Jau modies rīts; gans laukā stabulē
Un skaņās liek man apsveikt jauno dienu,
Bet mīļais tēls, kas glaudies dvēselē,
Tik ātri gaist un atstāj mani vienu.
No debesīm jau nokrīt ēnu auts,
Jau ausma klāt, jau bāla gaisma sauc,
Bet sirds man jūt vēl tumsas melno sienu ..
Vairs viņas nav … es biju krastā tur,
Kur vakaros tā vēlu pastaigājās;
Tavs sapnis, sirds, tev tumsā jāpatur:
Vairs viņas nav, vairs viņas nav nekur,
Un migla vien pār viņas pēdām klājas.
Es maldījos, kur mežs bij dziļš un baigs,
Un dārgais vārds man sirdī liesmas lēja:
Es saucu to — tik atbalss atskanēja
No ielejām, kur kāpa rudens tvaiks.
Es apstājos, kur klusu strautiņš skrēja,
Bet satrūkos, jo viņas daiļais vaigs
Tur starodams vairs viļņos netrīcēja.
Vairs viņas nav… un diena sērās tumst:
Kaut dvēseli man sals nu ledū kaltu!
Pār bērziem stiepj jau rudens roku saltu,
Un kailas jau bez lapām liepas skumst.
Tik drūmi šņāc pa tumšām gāršām vēji,
Kas virpuli jau bālas lapas jauc,
Un zaļais lauks, kas nodzeltējis spēji,
Jau miglā grimst, un tālē auka kauc.
Tu klusais krasts, kur mēs reiz mirkļus mijām,
Tu mēmais mežs, kur drīz jau vētras kauks,
Mēs nelaimē un laimē biedri bijām,
Nu sveiki jūs … līdz atkal ziedons plauks!
Atdzejojis Kārlis Krūza
Vien mīla liek mums sirdīm dziļi ciest,
Uz īsu mirkli priekam dāvā brīvi,
Bet sāpes krūtīs mūžam neapdziest.
Ir laimīgs tas, kas jaunās dienās skaistās
So lidojošo mirkli notvert prot.
Kas savus glāstus velti neizkaisa,
Tam mīla neizjustu laimi dod.
Kur tādu rast, kas mīlu sirdij liedzis?
Jūs, jūtās brīvie dzejnieki, no sirds
Ikkatrs lepno galvu zemu liecis,
Pie mīļās kājām esat: slavu sniedzis
Tās skaistumam, kas jūsu dzejās mirdz.
Un aklais Amors, cietsirdīgs un kaismīgs,
Qan mirtes devis jums, gan ērkšķus ar;
Pret dievēm cēlajām viņš bijis taisnīgs
Un dažam ļāvis, lai to laime skar,
Bet cits lai mūžam skumjas neuzvar,
Kad dvēselē kvēl mīlas uguns veltīgs.
Jūs, Tibula un Parnī ceļš ko sauc!
Jums dzīve smaidījusi līksmi, saldi;
Kā jautri strauti jūsu dienas trauc.
Ai mīlas dziedoņi! Kaut viss ir maldi,
Deg lūpās skūpstu uzliesmojums kairs,
Kad mīļā skauj, var nākt kaut nāve pati;
Jūs mīlai dziedat, mīlā kvēlo skati!
Bet es jūs apskaust neuzdrīkstos vairs.
Ai mīlas dziedoņi! Nav svešas sāpes,
Un ērkšķu takas izstaigātas jau;
Jūs nāves alkuši kā slāpēs;
Nu viņa klāt — bij garas dzīves kāpes,
Tak meklējat aizvien vēl laimi savu;
Bet, kaut bez prieka mūžs jums šķietas velts,
Jūs vismaz ieguvuši esat slavu,
No ciešanām jums piemineklis celts.
Man liktenis nav tādu daļu lēmis:
Kur drūmi, tumši padebeši klīst
Un dziļos mežos gaisma neielīst,
Es klimstu viens, sev biedros skumjas ņēmis.
Kad vakarmiglā ezers kļuvis sirms,
Es bieži ilgās raudot klusi vaidu,
Bet viļņi čalodami teic vispirms,
Tad ozols šalc, ka velti mīlu gaidu.
Uz mirkli tuvs kļūst iemīļotās tēls,
Jau lidojumam dziesmas spārni celti,
Tā skanēt sāk, — un klust kā vakars vēls:
Nav spēka jūsmai manai kvēlot velti,
Lai cita dzejās viņa skaista kļūst,
Es mīlu viens, — viņš mīl un mīlu gūst! …
Es mīlu, mīlu! … taču neskars mīļo
Vairs mana balss; tās smaidu jautri zvīļo
Vairs neredzot, mans dziesmas plūdums lūst.
Kam dziedāt man? Te zaļā kļavā snauž
Kāds zefīrs vientulīgs, lai lira prieku
Nu viņam sniedz, man tagad dziesma lieka,
Vien skaņas pēdējās vēl sirdi glauž.
Atdzejojusi Daina Avotiņa
Kādēļ no mākoņiem tu rādies,
Tālvientulīgais mēnesvaigs,
Kādēļ uz spilvena tavs zaigs
Caur logu bālganais mēdz klāties?
Ar savu skumjo atnākšanu
Tu pamodini atmiņas
Un mīlas veltās ciešanas,
Ar salto, stingro prātu manu
Pusapdzēstās jau cerības.
Jel klusi, sirds! Lai sāpes gaist,
Lai rimstas mīla nelaimīgā!
Vairs nenāks nakts tā brīnišķīgā
Un senās laimes brīdis skaists,
Kad starojums tavs sudrabains
Caur aizkariem šeit iespīdēja
Un liegi liegi atmirdzēja
Man mīļās daiļums brīnumains.
Bāl kaislās ieceres un jausmas,
Kad īstas mīlas uguns kvēl,
Tver sirdi lielās laimes ausma —
Vai prieks šis atgriezīsies vēl?
Kam minūtes tik ātri skrēja
Kā izbiedētu stirnu bars,
Kam vieglās ēnas izkliedēja
Vēl negaidītā rīta stars?
KādēJ gan, mēness, debespļavas
Drīz atstāji tu, rietošais?
Kādēļ rītš nāca mirdzošais?
Kādē] no mī]ās šķiros savas?
Atdzejojis Andrejs Balodis
Ir laimīgs tas, kurš kaisles liesmās
Bez bailēm atzīties sev prot,
Kurš dzīves neveiksmēs un briesmās
Ik brīdi cerības vēl rod;
Kas aizsteidzas, pirms ausis rīts,
Pa ceļu pusnakts krēslā tīto, —
Kam atslēga ir vienmēr līdz,
Lai mīļai durvis atdarītos.
Bet man šāds prieks jau ziedā irst,
Un nav kas skumjās sniegtu roku,
Ik cerība kā puķe birst,
Un novīst dzīve, pilna moku.
Prom gadi jaunību jau nes,
Sirds sajūt vecumu kā draudu,
Un tāpēc, mīlas aizmirsts, es
Par mīlu zaudēto nu raudu.
Atdzejojis Andrejs Balodis
Ir pārtrūcis mans laimes stundu stāsts,
Kad pamodos, zem manis aiza vērās;
Skats asarās, un lūpas drebošās
Vēl atvadām pie tavas rokas tvērās, —
Vēl prātā viss; sirds sāpju neatdzērās,
Bet nomācu šīs smagās skumjas es
Un sacīju: «Mēs priekus paglābt spējam
No šķiršanās, kas līdzi grib tos vest.
Viss piemirsts tiks, sev sapņus sirdī sējam,
Būs mokām zust un vienaldzības vējam, —
Tiem slēgts būs nams, kur dzīvo vientuļnieks;
Bēgs skumjas, kad no jauna mūza smaidīs,
Un draudzība, tās klusais, rāmais prieks
No dvēseles prom vēso tumsu raidīs.»
Cik sirdi maz un mīlu pazīt ļauts!
Tā stundas iet un dienas soli gausu,
Bet neatnes man aizmirstības kausu,
Un skumību no dvēsles neaiztrauc.
Ai mīļotā, man visur esi blakām,
Bet skumjas grauž un slepus mani māc.
Vai nakti jau mēs pienākušu sakām,
Vai diena aust aiz zilām kalnu takām, —
Arvien, mans draugs, pēc tevis taujā prāts;
Ja iemiegu, par tevi vēsta dusa,
Un sapņu ir par tevi bijis daudz;
Līdz ieklausos — jau tava balss skan klusa,
Līdz atminos — jau lūpas tevi sauc.
Sen izklaidīgs es sēžu draugu barā,
To valodas man svešas šķiet ikbrīd,
Un saskatīt nav viņus manā varā,
Mans skatiens vēss pār svešām sejām slīd.
Tu līdzi man, ai lira skandinātā,
No dvēseles smel sāpes, kas vēl augs,
Ir skumjš tavs stāsts, ko stīgās sadzird lauks,
Un mīlas balss vēl vienīgā tev prātā!…
Ar mani skumt tev, uzticamais draugs,
Lai skaņas tās, ko manā sirdī jūti,
Par skumību un vientulību pauž;
Un jaunavas kad tavu sāpi jauš,
Lai nopūta ce) viņu rāmo krūti.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Jums dievu dāvātas vēl ir
Gan zelta dienas, zelta naktis,
Un kairu meiču skatieni
Pie jums mēdz klusītiņām zagties.
Lai spēles, dziesmas, draugi, skan!
Lai pagaist vakars mirkļu klaidā;
No jūsu prieka jāpasmaida
Caur asarām būs ari man.
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Pie klavierēm es Lilu dzirdu,
Balss brīnišķīgā, sērā plūst,
Kā zefīrs maigais apbur mūs
Un klusām skumjām apvij sirdi.
Jau asanas mirdz acīs man,
Un dziedonei es saku tā:
«Spēj saviļņot balss skumīgā,
Bet manas mīļās vārdi gan
Par Lilas dziesmām maigāk skan.»
Atdzejojis Andrejs Balodis
Un sirdi neplosīs vairs kaisles vara ļaunā,
Un beidzot cietēju turp, ostā neskartā,
Kā zvaigzne draudzība ir novedusi jaunā.
Tā likās, drošais krasts man rāmu dusu sniedz,
Un spēšu iztālēm es noraudzīties jūrā
Uz tiem, kā laivu bangās triec
Šī vētra baismīgā un sūrā.
Un teicu: «Cilvēks laimīgs kļūst,
Ja mūžs kā pavasaris brīvi
Un gaiši trauc caur visu dzīvi,
Ja kaisles ēnas garām plūst,
Ja dāvājis tam skumju sīvi
Nav velti dotās mīlas gūsts.
Ir laimīgs tas! Bet vēl daudz vairāk
Dots laimes man — es pratu raut
Reiz pušu moku važas kairās,
Un prieka spožums neizvairās
Vairs dzīves ēnas projām traukt!»
Bet ko gan, nelaimīgais, teicu!
Es noticēju tam, ka klusums nepievils,
Bet mīla slēpusies kā dzirkšu spīdums zils
Bij dziļi, un es sadegt neizbeidzu.
Pie draugiem devos tad es, līksmes aicināts.
Pie stīgām draiskajām kā senāk pirkstus lieku,
Un, lūk, jau skaistules sauc apdziedāt mans prāts
Un Delfīru, un Bakha prieku.
Ak velti! . . . jāklus man; un roku gurdo es
Uz liras atbalstu, vairs neklausa šīs stīgas,
Arvienu degu vēl, un skumjas vienaldzīgas
Liek vērot jaunību no tālas tālienes.
Ai mīla, mūsu dienu žults,
No manis bēdz, kā aizbēg sapņu maldi!
Tu sāpju vēlmju uguns kults,
Jau diezgan dvēselē man valdi!
Prom, rēgi!… Amor, vairs es nepiederu tev,
Jel atdod mieru man un to, ko ņēmi sev…
Un atstāj vienatnē ar nejūtīgo dabu
Vai spārnos celties ļauj, kā cerība to prot,
Uz brīdi iemigt vēl un važās pasapņot
Par brīvestību saldu, labu …
Atdzejojis Laimonis Kamara
Es nāvi redzēju, pie manis mājās
Uz sliekšņa klusot viņa apsēdās.
Es kapu redzēju, tas atvērās,
Šķiet, sirds man sastinga un stājās…
No draugiem atvadīšos drīz,
Vairs manu pēdu nejutīs,
Vien takai pāri tumsa krāsies.
Un nemirstība neapvīs
Man pieri, kas ar ēnām klāsies.
Tik jauno dienu gaisma nedziestošā līs
Un iznīcības miglā plivināsies.
Tev, skumjā pasaule, man piedot vajag spēt,
Gar bezdibeni ceļš mans gājis,
Kur it nekas nav drūmo sirdi mierinājis,
Kur mīlēts ir, kur nedrīkst nemīlēt!
Man piedod, dzidrā ausma, piedod, debess zilā,
Un mēmo nakšu migla, dienas saldais glāsts,
Jūs, mīļie pakalni, un strauta liegais stāsts,
Un klusums, noslēpumu pilnais silā,
Viss, viss … lai piedod, kad jau nāves asmens vāzts.
Un tu, kas dieve biji man un mūža mīla,
Šo slēpto asaru un rūgto sāpju ķīla, —
Jel piedod arī tu! Ir beidzot galā viss …
Drīz kapā dzestrajā šīs miesas dusēs,
Tur manai liesmai lemts ir dzist,
Tur mīlas ciešanas un dzīves skumjas klusēs.
Ak draugi mani, kad jau nāksies mirt
Bez elpas sāpju cīņā grūtā,
Vēl teikšu jums: «Es mīlēju no sirds! …»
Gars aprims šis, kas dega kvēlās jūtās,
Tad dodieties pie viņas, draugi jūs,
Tai teikt: viņš zemē guldīts tapa …
Var būt, ka manis žēl tad viņai kļūs
Un nopūtīsies tā pie mana kapa.
Atdzejojis Andrejs Balodis
Ai sapņi jūs!
Kam, saldie, gaistat?
Kam tāli kļūst
Nakts prieki skaistie!
Ir miegs paties
Jau aizsteidzies,
Un viens un skumstošs,
Vēl ēnām tumstot,
Es pamodies.
Pie manas gultas
Nakts mēmā stāv.
Kā žiglas bultas
Prom steidz un blāv
Nakts ainas kvēlas,
Bet krūtīs mirdz
Vēl ilgas cēlas,
Un sapni sirds
Vēl sastapt vēlas.
Ai mīla tu!
Kaut savaldzināts
Vēl iemigtu
Es apreibināts
Un spētu tad
Kluss, nogurdināts
Mirt, it nekad
Vairs nemodināts.
Atdzejojis
Tālivaldis Brička
Cik lēni manas dienas tagad iet,
Un katrs mirklis, sirds kad novītusi,
Man nelaimīgo mīlu atgādinām šķiet,
Un smagais neprāts nāk uz manu pusi,
Bet esmu kluss. Kas dzirdēs vaimanas?
Es raudu. Tikai asaras dod veldzi,
Un viens es baudu savu rūgto smeldzi.
Ai, dzīves sapnis! — Gaisti! — lūdzos spējš.
— Un zūdi tumsā, rēgs tik tukši baigais!
Man dārgas manas mīlas mokas maigās,
Lai mirstu, bet lai mīla dzīvi dzēš!
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Un vientulīgais mēness vaigs
No mākoņiem vien pretī māja,
Pie loga jaunavīgi slaiks
Kāds stāvs vēl klusās trīsās tvērās,
Kas krūtis straujā elpā ceļ,
Skats satrauktais kā ilgās vērās,
Kur pāri kalnam vijās ceļš.
«Es esmu šeit!» viņš čukstot teica.
Un kāda kautra roka tam
Jau logu vaļā pavērt steidza.
Tad jutu nakti satumstam.
«Ai laimīgais!» es nodomāju.
«Tev svešs ir katru rūpju slogs.
Kad arī man nakts gaismā vājā
Reiz klusi pavērsies tā logs?»
Atdzejojis Andrejs Balodis
Nakts segas sen uz zemes šīs
Skauj tīrumus ar dziļu dusu,
Un tuksnesīgās debesīs
Redz zvaigzni vientuļu un klusu.
Jau dzirkstis izkvēlojam redz,
Un šaudīgajā miglā blāvi
Vīd divi nekustīgi stāvi
Uz pakalna, ko tumsa sedz.
Viss kluss; un tikai viļņu duna
Vēl nemierā caur nakti trauc,
Un dobjas skaņas tālē sauc,
Skan pakavu un šķēpu runa.
Pulks jaunekļu uz rumakiem
Jāj klusi šalcošajā silā,
Un dreb un sprauslā zirgi tiem,
Un nemierīgi galvas cilā.
Nāk lauks, beidz gāršas apkārt snaust,
Un jātnieki jau ašā 6krejā
Sāk zirgus mierināt un glaust,
Un smaidu lepnums runā sejā.
Tiem skatos prieka mirdzums aust
Un degas acīs naida plaisma.
Tu, kareivīgais dzejniek, viens
Tik bāls un skumjš kā rudens gaisma,
Kā pusnakts miglā pelēks pliens.
Vaigs nomācies tev dziļās bēdās;
Ar galvu, zemu noliektu,
Kluss, savas skumjās domas pēdās
Jāj nerunīgs pa priekšu tu.
«Teic, dzejniek skumjš, — kas tevi moka?
Pirms kaujas viens tu esi drūms;
Slīgst pavada un zobens rokā,
Slīgst galva, pirms vēl brīdis kļūms!
Vai gan lai sirdij aizmirst ļaujam,
Ka miega miers ir sīks un palss
Un kā dun uzbrukumi strauji
Un kaujas šķindu drosmā balss?
Ar šķēpu rokā tevi zinām,
Vaigs prata brašs un mierīgs būt,
Kad pašā burzmā kauju svinam
Un sirds starp pirmiem vietu jūt.
Un tava balss, kad uzvarējām,
Par mūsu slavu prata paust;
Bet tagad — skumjām ļaujies spējām,
Un klusumu tev grūti lauzt.»
Bet dziedonis, pār lauku bālo
Drūms raudzīdamies, galvu ceļ;
Vērš skatienu pret miglu tālo,
Un krūtis nopūta tam dzeļ.
«Dziļš miegs sedz rīta cīņu leju;
Mēs vieni šķeļam tumsu šo;
Un nojauš sirds, ka šodien eju
Uz savu kauju pēdējo!
Drīz cīņa dūks un dzīves pļavā
Tiks pārcirsts drūmais pavediens;
Ķers zobens ass, — un izskries gravā
Bez jātnieka mans rumaks viens.
Un jūs, ko mīlai liktens glabā
Un balvām, ko tā salda krās, —
Vai jūsu pārnākšana labā
Tiks svētīta tās asarās?
Bet man, ko aizmirstība paņems,
Nav elpojis neviens nekad;
Par nāvi mīļā ziņu saņems
Un diez vai nopūtīsies pat…
Kad, draugi, skaus jūs laimes rokas,
Lai atmiņā jums dzejnieks nāk
Un viņa mīla, viņa mokas
Un viņa nāve slavenā!»
Atdzejojis Laimonis Kamara
Jau novīst nebrīvē un bēdās
Man dzīves zieds, tik sācis plaukt.
Gaist aši jaunība; tās pēdas
Par skumju pēdām gribas saukt.
No dzīves pirmo stundu šalkas
Līdz plaukumam, kas maigi mirdz,
Arvien vēl remdēt karstās alkas
Un iegūt laimi nespēj sirds.
Kopš dzīves slieksnis ce]ā raida,
Jau raudzījos, ko tāles dos:
— Tur, tur, — man likās, — laime gaida!
Bet notvert rēgu pūlējos.
Man jauno dienu mīla dzima,
Kam sejā burves skaistums 1ās,
Tā saukt ne mirkli nenorima
Un zelta spārnos pacēlās.
Es līdzi tai… bet mērķi tālo
Un dārgo sasniegt nebij lemts!…
Kad manu jauno dienu bālo
Vīs rīts, kam spožums nebūs ņemts?
Kad beidzot prieks man sojos blakām
Un sāksies laimes brīžu skaits,
Un dāvās tumšām dzīves takām
Reiz gaismu ceļabiedres smaids?
Atdzejojis Laimonis Kamara
Fragments
Lai dzejnieks liru iztapīgs ņem delnās,
Kad pakaļ laimei slavas pēdas dzen.
Man gaismas bail, mans mūžs rit naktī melnā
Pa taku, ko neviens nav gājis sen.
Lai dziedoņi ar odām saldskanīgām
Pusdieviem skaļu nemirstību pauž,
Man klusa balss, es nepieskaršos stīgām,
Es neļaušu, ka skaņas mieru lauž.
Ovīdijiem nav mīlai pantu žēl,
Bet mani satrauc tikai Kitereja,
Un Amori man laimi nenovēl.
Lai Morfejs sveikts! Lai sapņiem himnas le.jasl
Es gribu dziesmās pamācību sniegt,
Kā atpūtu dod stiprs, tīkams miegs.
O, laiskums, nāc! Nāc tuksnesīgās dienās,
Gan miers, gan vēsums tevi šurpu sauc.
Es savu dievu redzu tevī vienā,
Ir tevi godam sagaidīt man Jauts.
Te klusu viss, zūd kņada apnikusī
Aiz mana sliekšņa, tikai gaišais logs
Caur aizkaru vēl dienas gaismu zog,
Un tumšā nišā, krēslai briestot klusi,
Vēl ielaužas dažs mānīgs saules stars.
Lūk, dīvāns mans. Tas miera nams, tev dotais,
No brīža šā kā valdnieks mani skar.
Viss, viss ir tavs: lūk, lira, krāsas, otas.
Jel pamāci, lai roka veidot var.
Bet jūs, kas draugi manas mūzas dailēm,
Kas mīlas saites pārraujat bez bailēm, —
Kam atteikties no varas saprāts liek,
Jo sapņu miers par ieguvumu tiek,
O, gudrie! Manai apbrīnai nav gala!
Lai Morfejam un viņa tronim dala
Nu dzejas ziedus mana dāsnā sirds,
Vien jums lai dziesmās svētlaimība mirdz.
Jel uzklausiet ar smaidu piedodošu,
Ar dzejām baudas pamācības došu.
Tai minūtē, ko daba miegam dod,
Vai gribat, prāts lai aizmiršanos rod,
Kad pusnakts klusums jūs bez vārdiem apņem
Un maigi skauj ar rotaļīgiem sapņiem?
Tad steidzieties, kur dzīves plūdums rāms
Jūs gaida laukos, tāls no visām bēdām.
Tur dzīvot var; bet prom no lielpilsētām,
Kur troksnis slaistiem mūžam steidz pa pēdām.
Es piekrītu: te augām dienām var
Ar meičām smiet, lai prieks kā ēna skar,
Gan žāvāties, gan sabiedrībā spīdēt,
Pa parketu līdz vēlai naktij slīdēt,
Bet vai kāds spēj pie sapņu prieka tikt?
Kad ēnas briest — es taisos miega migt,
Jau pusnakts rēgos nežēlīgi vīlies,
Un, lūk, zem logiem, tur, kur bruģis spožs,
Ar četriem rumakiem, kas auļos jož,
Ar zelta ratiem dārdinot sirds dzīles,
Trauc augstprātība lepnu domu spīlēs.
Es atkal snaužu, atkal iela dimd —
Steidz izklaidība garlaicībā grimt…
Mans dievs! Vai vispār kāds šeit gulēt dodas,
Lai augu nakti mokošs bezmiegs rodas?
Vēl soļi klaudz, un tad jau atkal gaišs,
Un kur mans miegs? Bet kas gan laukos kaiš?
Tur birztala ar zaļu lapu čalām,
Un pļavā strautiņš, teiksmu pilns līdz malām,
Gan ieleju, gan druvu klusums liegs:
Tur laukos viss, lai baudu sniegtu miegs.
O, saldais miegs, neviena netraucētais!
Vien rītos agri gailis pāri sētai
Varbūt ar savām skaļām klaigām skries;
Viņš bīstams ir — var likt jums pamosties.
Tālab viss viens, vai, slēpti tumšā kaktā,
Tup vistu sultāni vēl lepni laktā,
Vai sādžiniekus druvās iziet sauc:
Mēs gribam gulēt, draugi, tas mums ļauts.
Ir svētlaimīgs, kas aizmirsties spēj snaudā,
Kur namu, kariešu, nedz gaiļu nav!
Bet jaukos sapņus, kuriem saldums savs —
Jel neceriet, ka tos par velti baudāt
Starp klusām sādžām, katrs darbs kad lieks.
Kas vajadzīgs? Lai būtu rosmes prieks!
Ir slavēts laiskums, tomēr jābūt mēram.
Lūk, Klits sēž pēļos, līdzīgs sirmam zvēram,
Gan lutināts, bet nomocīts un slims,
Un visu mūžu dziļās skumjās grimst.
Bet mostas rīts, un moceklis bez elpas
Uz dīvāna no gultas kunkstot lien;
Tur dienu sēž, līdz nakts caur krēslu brien
Un, gaismai dziestot, tumsā tinas telpa, —
Tad atpakaļ uz cisām pūlas līst.
Kā nelaimīgais nakti pavadīs?
Vai saldā miegā, patīkamā sapnī?
Nē! Miegs nav prieks, bet mokas, kuras apnīk.
Ne maigs kā opijs — smags ir plaukstas spēks,
Ar ko sedz Morfejs viņa gurdās acis,
Un garās stundas negribīgi bēg,
Kopš drūmo nakti rīts vēl neapracis.
Kā draugs Beršū, nebūt es nevēlos
Jums ieteikt kādu uzdevumu smagu:
Iet medībās, ar arklu izdzīt vagu.
Ko slinkums māc, tam birztala daudz dos:
O, mani draugi, cik te jauki rīti!
Vēl klusē lauks, vēl ēnas glabā sils,
Bet apvāršņi jau dzidras gaismas vīti.
Kļūst gaišāks viss, no zariem lāses pil,
Un čalo strauti, draiska prieka pilni;
Vēl klusos krastus spoža rasa klāj;
Vēl ezermalas niedrājā dus vilnis.
O, draugi! Lai ikviens uz ceļa stāj
Un dodas mežā, steidz pa norām klejot, —
Ja kāpsiet virsotnēs, pret kalnu ejot,
Tad garās naktīs miegs būs dziļš un ilgs.
Kad debess jums kļūst rieta ēnās zilgs,
Lai nolaižas pār visu jūsu dzīvi
Pats prieka dievs ar savu kausu brīvi,
Un, Bakhu sveicot, viņa galms lai skan,
Bet dzīrojiet ar prātu arīdzan.
Trīs glāzes vīna putu viļņiem zaigiem
Jūs līdz pat malām līksmi pielejiet,
Bet druknais Koms ar piepūstajiem vaigiem,
Lai jūsu durvīm allaž garām iet.
Ja pusdienās ar viņu jāsatiekas,
Labprāt es ņemu visu, ko viņš sniedz,
Bet vakaros tam ienākt jāaizliedz,
Jo viņa kaimiņš dos mums vairāk prieka.
Bez vakariņām — to lai vērā liek,
Kas grib, lai nakts pie viegla miega tiek.
Jel sargieties, jūs laisko stundu dēli!
Ir viltīgs miers, ko snauds jums dāvā žēli.
Jel dienā neguliet: o, tiem būs posts,
Kas stundām ilgi snauž un nepamost!
Kas jūsu miers? Vien bezjūtība dziļa.
īsts miegs ir tāls — lai nav jums jāpieviļas.
Jums jautrus sapņus domas nepazīst,
Viss jūsu mūžs rit neciešami gari.
Miegs garlaicīgs un pamošanās arī,
Un kā caur tumsu dienu straume līst.
Bet, ja no kalna augšup slietās galvas
Jūs dzirdēsiet, kā ūdenskritums dārd,
Tad burvīgs miegs kā noguruma balva
Caur šļakatām nāks maigāks desmitkārt.
Tas acis segs ar vieglu miglas plīvu
Un apskaus jūs ar roku siltu, clzlvu,
Un, sūnās zvilnot, dzims uz lūpām vārds:
Cik saldi aizmirsties ir ūdens čalās!
Lai ilgāk jums šis miera skaistums tiek,
Tos apskaužu, kas tādā laimē dalās.
Vai jums ir gadījies, kad ārā snieg
Un ziemas dienai ātri jāizdēdē,
Bez sveces vienam kabinetā sēdēt:
Visapkārt klusums, šķilu nav vairs jums,
Ar katru stundu gaišums plok un gumst,
Pa griestiem ēnas spokodamās lodā,
Dziest ogles, tikai dūmus jūt vēl nams,
Pa skursteni kā tvaiks tie augšup dodas;
Un, lūk, ar zizli, kas nav saredzams,
Nāk Morfejs šurp, un krēslas māņi rodas.
Tumst skatiens; «Kandids» jums no pirkstiem slīd
Un aizvēries uz ceļgaliem jau krīt;
Jūs nopūšaties, roka guļ uz galda,
Un galva līkst uz krūtīm snaudā saldā.
Jūs aizmiegat! Krīt pāri jums kā sniegs
Par sapņiem dārgāks negaidītais miegs!
Tu ārstē sāpes, dvēsles dzīlēs krātās,
Draugs Morfej, tu mans senais mierinātājs!
Tev upurējis esmu es labprāt,
Man tava svētība arvien stāv klāt;
Vai aizmirst spēšu tālās zelta dienas
Un brīžus tos, kas svētlaimību dod,
Kad pievakarē, citiem neredzot,
Es gaidīju un alku tevis viena …
Maz prieka dod man paša pļāpīgums,
Bet tīk man atmiņas par bērnu dienām.
Par auklīti kā nepastāstīt jums
Un burvību, kad nakts pār zemi tumst,
Bet viņa lūgsnu skaitīt sāk man vienam,
Lai Jaunie gari zēnu neaizskar,
Vēl pārkrusta, cik cītīgi vien var,
Tad čukstus stāsta, krēslā grimstot sienām,
Par miroņiem, par to, kas kādreiz veikts …
No šausmām bij man bail pat pakustēties,
Es neelpoju, nezinot, kur dēties,
Zem segas ierāvies, gandrīz vai beigts.
No svētbildes blāvs naktslampiņas zaigums
Tik tikko skāra grumbu klātos vaigus
Un aubi, kas vēl vecvecmāti zin,
Un muti, kurā tikai zobu pāris, —
Viss neviļus bij sirdi šausmām skāris.
Es drebēju — līdz beidzot smags kā svins
Miegs slēdza acis, domas gainot kāri.
Tad šurp no augstumiem, kur zilums spulgs,
Pie manis laidās spārnots sapņu pulks
Un burvji līdzās burvēm lidinājās,
Un miega vietā skurbi māņi klājās.
Man zuda miers, jau saldu domu māts;
Gan dumbrājos, gan tuksnešainos klaidos
Es sastapu gan zobenus, gan smaidus,
Un iztēlē vairs nenorima prāts …
Jūs garām jau, o, naktis bezrūpīgās!
Klāt jaunības tik nemierīgais laiks …
Jel dodiet otas, dodiet liras stīgas,
Ir baudīts pirmās mīlas sapnis maigs.
Bet kur tā ir? Ar jūsmu piedzimusi,
Tūdaļ ar jūsmu iznīdēta klusi.
Es pamostos un meklēju, kur rīts,
Bet mēms ir viss, tu, nakts, ap mani dusi,
Pat mēness tumsā paslēpjas un trīc.
Bet miegs ir rāms! Vai es lai naktī drebu,
Kad rokas jau ar vārsmām kauties beidz?
Man neredzēt ne Pegazu, nedz Fēbu,
Un mūzu namam soļi garām steidz.
Ne varonis es, lauru vītnēm nojozts;
Ar atpūtu un mieru netirgojos,
Man niknas kaujas sapņos nerādās;
Ne bagātnieks, kam ķēdes suņu rejas
Spēj sapņu tīksmi projām dzīt no sejas;
Ne ļaundaris, lai uztraukts, bāls kā tāss,
Es sapņos viestu rēgus asiņainus
Vai bērna dvēsli nāvējošas ainas;
Un vēlā stundā šausmu attēls drūms
Man nestāv galvgalī kā nelūgts kūms.
Atdzejojis Harijs Heislers
Vai dzirdējāt, kad nakts aiz birzīm tumst,
Kāds savas mīlas skumjas apdziedāja?
Kad laukus agrais rīta klusums klāja,
Kā viena stabule tur skanot skumst, —
Vai dzirdējāt?
Vai sastapāt, kad mežā stiga gaist,
Jūs to, kas mīlas skumjas apdziedāja,
Vai lejot asaras, vai smaidot stāja
Sis dziesminieks, kam acīs ilgas kaist?
Vai sastapāt?
Vai noskumāt, kad viņa klusā balss
Jums sirdī mīlas skumjas modināja?
Kad jauneklis jums mežā garām gāja,
Bij skatiens viņam izdzisis un palss.
Vai noskumāt?
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Filozofiska oda
Ar bramanīgu smaidu vaigā
Ap īkšķi ūsas lokā naigā
Jauns huzārs pašķielējis tin.
Vieds prātnieks, galvu pašūpodams
Un it kā mājienu tam dodams,
Pusnopūzdamies klusi min:
«Ai huzār! viss zem saules nīkstošs;
Aiz viļņa vilnis neizsīkstošs
Nes laikmetus un troņus līdz.
Kur Bābele ar mūru valni?
Kur Kleons, viņa lugu kalni?
Viss laika straumes projām dzīts.
Tavs ūsu gals, aiz ausīm vītais,
Ar rumu dāsni apslacītais,
Par jauneklību lepni pauž,
Tas naža nepazīst; to roka
Un suka iznesīgi loka,
Un lāsmaina pie vaiga glauž.
Pret nakti ūsas cirtās vīsti,
Hvostova odā maigi tīsti,
Tās baidīdamies sagumzīt.
Ne degungala neuzdrīksti
Bāzt spilvenos, lai cik tie mīksti,
Bet modies uztin tās tūlīt.
Starp huzāriem pie dzīru galda,
Kur jautrība un līksme valda,
Teic, mīlniek, vēlais viesi tu:
Kam vīna kausu triec pret grīdu?
Par ko tu dzer? Par meiču glītu,
Par ūsām un par rumaku.
Ja barga stunda sauks uz kauju,
Sprāgs lodes, grandot nāves grauj
Vai tu gan — drošs un attapīgs,
Kas darāms būtu, neapķersi:
Vispirms pie kuplās ūsas tversi,
Pēc tam tev rokā zobens slīgs.
Sien divi spēki prātu tavu,
Kad vienatnē ar mīļo savu
Sirds kaisles dzīli atrast zin;
Pa krūšu brīnumloku augstu
Tu klīsti kairs ar vienu plaukstu,
Bet otra — bargo ūsu tin.
Slej galvu, huzār! Bet lai miņā
Tev gadu netveramā dziņā
Ir stundas, kuras aizsteidz drīz, —
Vaigs izbalēs, spēks zudīs delnās,
Kļūs sirmas matu cirtas melnās,
Un ūsas vecums izpluinīs.»
Atdzejojis Laimonis Kamara
Cik laimīgs tas, kas pilsētā
Par vienatnību sapņot spējis
Un iztālēm vien saredzējis,
Kā dārzā lauku māja stāv,
Kā pakalnu klāj meži klusi
Un ielejā mazs strautiņš san,
Iet ganāmpulkiem blakus gans.
Cik laimīgs, kam nav naktīs dusas,
Ar draugiem sēd tas vienuviet
Un muļķus slavofilus paļā
Ar krievu dzejām balsī skaļā.
Cik laimīgs, kas no Maskavas
Nav aizbēdzis uz sādžu baigu,
Ja nomodā, ne miegā tas
Skauj mīļoto un glāsta maigi.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ir Kristus modies, Fēba dēls!
Lai dod nu dievs — man lūgums kvēls, —
Ka Krievijā reiz mostos prāts.
Tas pazudis, to tumsa māc.
Dod dievs, lai tagad visās jomās
Mums miers un klusums iestātos,
Lai Akadēmija no domas
Tik miegainās reiz atmostos!
Kas senču tikumus mums dos,
Kad visur izlaidībai vaļa?
Šihmatovu lai nelolo,
Bet mostas jaunais Bualo —
Kad apkārt muļķu ķildas skaļas.
Lai ļaudis vairāk zelta krāj
Un sudraba et cetera . ..
Un lai nekad vairs neatmostas
Mums proza, dzeja mirušās.
Bobrovs ir braucis nāves ostā,
Tur viņu aizmirstība klās.
Vien avīžnieks tam dziedās slavu.
Un Nikoļevs lai dzīvs vairs nava,
Un grāfs Hvostovs, kas nerimstas:
Lai visi zūd, kas vārgi spēkā
Grib rakstīt pārgudri un augsti,
Ar valodu tik tumši aukstu.
Tas kaunā ieved mūs un grēkā.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Pie tevis klusums mani veic.
Skats velti lūdz pēc jaunas ausmas,
Sirds velti sajust sāpes steidz,
Jo lūpas mūžam neizteic,
Ko runā iztēle un jausmas.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Rast patiesību pazaudēto
Sen gudri vīri centušies
Un pārsprieduši, dzenot pēdas,
To, kas jau daudzkārt gvelzts un spriests;
«Tā slēpjas akā,» viņi teica,
«Tur kailā patiesība mīt.»
Dzert ūdeni tad visi steidza
Un sauca: «Rokā būs tūlīt!»
Kāds ļaužu labdaris tai laikā
(Pats sirmais Silens, manuprāt),
Kam prātvēderu stulbās klaigas
Un ūdens apnicis turklāt,
Lenkt rēgu atsacījies bija,
Dzert vīnu attapies pa tam
Un Patiesību ieraudzīja,
Kad kauss bij tukšs līdz dibenam.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Man lūdza Maša paņemt spalvu
Un atskaņotus pantus vīt,
Bet pati solīja kā balvu
Paldies man prozā uzrakstīt.
Lai notiek, roka vārsmas saliks,
Jo laiks nes strauji dienas līdz:
Vēl gadi septiņi, — un paliks
Tavs solījums man nepildīts.
Un stalta, vēsa — klusēdama
Jūs garlaicībai ziedosiet,
Kad pusnaktī no deju nama
Uz masku balli laiks ir iet, —
Un sen būs dzejnieks gaisis miņā!…
Ai Maša, steidzies, gadi zūd!
Par četriem pantiem savā ziņā
Es vēlos tavu balvu gūt!
Atdzejojis Laimonis Kamara
Dzintara kausā
Dzirkstot kā brīns,
Zaigumā gausā
Putojas vīns.
Dārgāks par gaismu
Pretī tas mirdz;
Teic — kam ar kaismu
Uzdzersim, sirds?
Sveicinot slavu,
Vai gan man dzert?
Līksmību savu
Apnicis tvert.
Dzīrojot jautri,
Krūts mana smok:
Paģiras kautri
Klusumā plok.
Kas Helikonu
Vaļā sev ver,
Par Apolonu
Kausu lai dzer!
Mānīga jūsmā
Mūza, nudien;
Iejūsmas plūsmā
Ūdens tik skrien.
Jaunībai, priekam,
Mīlai, kas kaist,
Uzdzersim, iekām
Zūd tā un gaist…
Dzintara teikas
Kausā jau mirdz —
Vīnam nu sveikas
Dzer mana sirds.
Atdzejojis
Alfrēds Krūklis