Jūs, krietnie vīri, gribu nu
Ar pasaciņu uzjautrināt.
Vai jūs par aklo puisēnu
Ar acīm aizsietām jau zināt?
Par aklo? Fēb, apžēlojies!
Nē, Amors akls nav paties,
Vien patīk šķelmim nezin kāpēc —
Par spīti cilvēkiem pie tam —
Ļaut pilnu vaļu neprātam,
Un neprāts vada mīlu tāpēc.
Bet pēkšņi neprāts itin viss
Šķiet nerātnim jau apnicis.
Viņš noraisa no acīm saiti,
Kā jaunā iedoma to vēl,
Un jož pie Himeneja raiti…
Ir Vulkānam tāds vecīgs dēls,
Salts, kūtrs un ar mēli stīvu,
Viņš rāties mēdz par visu dzīvu,
Ņurd allaž, snauduļo un īgst,
Kaut vispār cilvēks labdabīgs,
Vien sirgst ar greizsirdību sīvu.
Sis kaites vārdzinātais dievs
Vairs nedrīkst mierīgs nosnausties;
Šķiet mazais Amors brālim bīstams,
Pa naktīm gaismekli viņš tver
Un, sāncensim pa pēdām līzdams,
To izspiegot un notvert cer.
Mans puisēns, brālim klātu steigdams,
Sāk viltīgs čalot, glaimi teikdams:
«Sveiks, Himenej, nu izlīgsim,
Vien esi gudrāks kā līdz šim!
Draugs, jāaizmirst ir vecie nieki
Un strīdi smieklīgi un lieki,
Turklāt uz mūžu, vērā liec!
Še apsējs mans! Ņem to bez bēdām
Un savu gaismekli man sniedz!»
Dievs piekrīt, brālim noticēdams,
Un Amors priecīgs klātu skrien,
Ar apsēju, cik stingri spēdams,
Viņš brālim acis cieti sien.
Kopš nakts tās modri neapsargā
Vairs slieksni greizsirdīgais dievs,
No acīm skaudīgām un bargām
Ir dai|ais dzimums izglābies;
Rāms Himenejs, bet Amors veicīgs
Par brāļa godu smieties māk,
Viņš slēptu cīņu nepateicīgs
Ar aklo sabiedroto sāk
Un tīko sariebt brālim vājam:
Kad ļaužu acis miegs jau slēdz,
Sniedz gaismekli viņš mīlētājam,
Pats aizved laimīgo uz mājām,
Kur vīrs bez raizēm dusēt mēdz;
Stāv Amors sardzē neapnicis,
Lai Himenejs ko nenojauš …
Draugs mīļais Helēna, jel tici
Tam, ko šī gudrā teika pauž!
Atdzejojis Vladimirs Kuijaks
Kad pielūgsmē es gāju
Uz seno Patosvalsti,
Tur Venerai pie gultas
Es, ticiet, ieraudzīju
Anakreona kausu.
Līdz malām vīna pieliets
Un pušķots rožu ziediem,
Ar efejām un mirtēm
Viss baudu dieves apvīts,
Tās mīļu roku greznots.
Uz kausa malas, redzu,
Sēž gluži bēdīgs Amors
Un putojošā veldzē
Ar ilgām lūkojas.
«Ko, palaidni, tu raugies
Uz putojošo veldzi?»
Es Kupidonam saku.
«Teic, ko tāds lēns tu kļuvis?
Varbūt tu vēlies pasmelt,
Bet nespēj aizsniegt roka?» —
«Nē,» mazais atbildēja,
«Man draiskojot tai jūrā,
Te maksts ar visām bultām
Un stops, un lāpa krita
Un nodzisa tur viļņos.
Lūk, dibenā nu spīgo!
Bet neprotu es peldēt.
Vai, vai, cik žēl! Tu paklau —
Nāc izvelc man tos rīkus!» —
«Nu nē,» es dievam teicu,
«Paldies, ka iekrituši;
Lai paliek vien tie dzelmē.»
Atdzejojis
Jūlijs Vanags
Vai tu, ko Venera tā lolo un Erāto,
Nu mani, gūstekni, uz savu mītni sauc,
Starp jauko Kiteru un Pindu apdziedāto,
Kur Tibulam, Parnī, Meļeckim mājot ļauts?
Tu Apolonam mīļš, ar viņu liru klājas
Tev balsi saskaņot, kas jautri skan ikbrīd:
Pie tava šūpuļa reiz līksme kūmās stāja
Un nimfas mīlīgās, kas Helikonā mīt.
Lai draugiem uzticams es mīlot būtu,
Lai alkstu daiļumu un klusējot daudz jūtu:
Tāds ir mans liktenis, kam paklausu aizvien;
Bet, lai es dzejoļus tev sūtu, —
Jel žēlo, neprasi to vien!
Cik ilgi aklumā es tīksmināties spēju?
Skarbs patiesības zaigs, kaut vēlu, atžilbt liek,
Sirds vientiesībā gan reiz sapnim noticēju,
Kas čukstēja: «Tu — dziesminieks,» —
Ne gudriem padomiem, ne draudiem neklausīdams,
Ar laisku vieglumu pie vārsmas vārsmu vīdams,
Šo līksmo rotaļu es piekopu labprāt:
Starp draugiem — Bakha kalps — es mēdzu
skaidrā palikt,
Pants ūdeņains dažs labs par vīnu tika salikts;
Un ņēmos daiļavas gan cildināt, gan rāt
Vai slavēt draudzību, līdz draugus žāvas veica,
Kaut pantus miegainos pusmiegā viņi sveica.
Vai ilgi Apolons tā stāvēja man klāt?
Drīz priekus Parnasā jau apnikušus šķitu;
Vien īsu laiciņu es mūzu vidū mitu:
Bij skaudrai atziņai lemts mani modināt,
Starp rozēm iemidzis, patlaban ērkšķus šķinu,
Ne vēsts no ģēnija, kaut rindas raiti skan, —
Vien šļupstēt atskaņās šķiet iepaticies gan,
Ar taviem dzejoļiem nu savus salīdzinu, —
Un rakstīt pietiek man!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Jel aizmirsti, mans draugs Kaverin,
Ko mirkļa jautrībā tev sadzejoju ļauns.
Man mīļš tavs pārgalvību vēriens, —
Jel grēko laimīgs, esi jauns!
Bet īstā kārtībā lai notiek viss kas,
Ikkatrai lietai ir savs laiks:
Ir smieklīgs vecis pārāk naigs
Un jauneklis, kam veča izskats.
Jel dzīvo, kamēr dzīve sauc,
Un dzīro, mani pieminēdams!
Vien mīlu, Bakhu pielūgt trauc,
Par pūļa greizsirdību pasmej ies bez bēdām,
Tam sveša draudzība, kas spēj mūs savienot
Ar Kiteru un grāmatu, un vīna kausu;
Svešs dižais prāts, kas slēpties prot
Dažreiz zem neprātības vieglām plīvurvēdām.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Lida, draugs mans uzticīgais,
Tevi sāpina kaut kas,
Ja pēc baudas, miegā slīgdams,
Dzirdu tavas nopūtas?
Kāpēc mīlestībā maigā
Drausmu sapni redzi tu,
Kāpēc stingām bailēm vaigā
Novērs tumsā skatienu?
Kāpēc satikšanās reizēs
Kad man mīlā kvēlo sirds,
Alkains ievēroju reizēm —
Asaras tev acīs mirdz?
Neieklausies manos stāstos,
Kad ar kvēli runā balss,
Vēsums jūtams tavos glāstos,
Tavās acīs ziemas sals …
Mana mīlestība tīrā,
Sirdij dārgais, maigais draugs,
Asaras vairs tavu vīru
Zemes virsū neatsauks!
Tici: tos, kas kapā atdus,
Mīla neaizskar nemaz;
Velti tu šos visus gadus
Bēdās slaki asaras;
Ne jau viņiem rožu daile,
Rita jaukums, dziru laiks,
Daiļo acu kvēlās gailēs,
Mīlētāju sauciens maigs …
Agri prom no mīļām skavām
Nāve lēma draugam iet,
Svētlaimē uz krūtīm tavām
Aizvēra viņš acis ciet.
Mūžīgs miers nu viņu sargā!
Vainīgs kāds? — Ne tu, ne es.
Neatnāks viņš, mana dārgā,
Šurp no tumšās aizsaules;
Netraucēs mūs zibens bultas,
Kamēr diena starot sāks,
Un pie mīlētāju gultas
Vīra ēna nepienāks.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Ak jūs, kas karojat pret neticību bargi
Un sevi uzskatāt par tikumības /sargiem,
Un bēgat prom no tā, kam svētā gaisma jau
Kopš pašas bērnības vairs mirdzējusi nav,
Jel lepno nicību uz īsu brīdi valdiet
Un esiet žēlīgi pret neticīgā maldiem;
Ir viņam tiesības jums līdzjūtību lūgt,
Jo nav viņš nelietis, viņš pats sev briesmīgs jūgs.
Kas viņu mierinās, kas viņa mokas veldzēs?
Ak vai! Viņš notiesāts uz nerimstošu smeldzi,
Tam skatu uzmetiet — ne tur, kur katru dien
Krīt savai godkārei par upuri ikviens,
Bet mājas klusumā un tuvinieku pulkā,
Vai tur, kur sapņodams viņš vēro zvaigžņu spulgu.
To uzmeklējiet tur, kur dūņains purva strauts
Caur laukiem novāktiem uz upes pusi trauc,
Kur simtgadīgais mežs slien zaru velves brūnās
Un ēnas mūžīgas klāj samtainajā sūnā;
Vai tiešām neredzat, cik nomākts viņš un drūms,
Cik viņa liktenis ir bezcerīgs un kļūms?
Gan raud par sevi viņš, gan, līdzi juzdams katram,
Viņš velti mēģina kaut kur vēl prieku atrast;
Pat liego krāšņumu, ko daba dāsni sniedz,
Tam drūmā dvēsele kā nikns skauģis liedz;
Ar šaubam kaudamies, viņš bieži moka sevi,
Prāts meklē dievības, bet sirds tās atrast nevar.
Kad bargais liktenis tam uzbrūk negaidot,
Kad laime gaisīgā no viņa steidzas prom
Un kad viņš draudzībā vai mīlestībā viļas
Un jūt, cik piemānīts un pazemojies dziļi,
Tad atbalsta nekur tam it nekāda nav,
Tad gluži vientuļam tam jānes smagums savs.
Un roka varenā, kas citiem dāvā mieru,
Nekad to neaizsniedz un nenoglāsta pieri.
Mēs visi grēcīgi, mums visiem kāja slīd,
Ikviens, kas piedzimis, uz nāvi nosodīts,
Kā mirklis paiet mūžs, un pēkšņi kādu dienu
Ar dzīvi sarauti tiek visi pavedieni;
Kad nāves stunda tumst un aizkars paveras,
Un vairs no mūžības mūs neatdala tas,
Ir drausma apziņa, ka asaras, ko lejam,
Nekad vairs neritēs pa mūsu vaigu lejup.
Tad, ticība, tu vien spēj atrast vārdus tos,
Ko dziestot dvēselei vēl dzirdēt gribētos;
Tu kapa tumsībā tai iededz gaismas staru
Un klusu cerību dod līdzi ceļā garā …
Bet grūtāk nekā mirt ir draugu izvadīt,
Vien ticība tad var prom izmisumu dzīt,
Jo sirdij vieglāk kļūst no domas mierinošas:
«Vien pacieties mazliet, jo tikšanās ir droša!»
Bet neticīgais stāv pie kapa izmisis,
Aiz nāves robežas ir viņam beidzies viss,
Nevienas cerības, kas bēdām pāri celtos,
Pie kapa pienāk viņš un sauc, un sauc . .. bet velti!
Vai kādreiz redzējāt, cik stāv viņš skumjš un kluss,
Kur tuvi cilvēki tam mūža mierā dus?
Vai padomājāt jūs, par ko viņš drūmi prāto,
Kur maigā Delija zem smiltīm apglabāta?
Kad mīļos apciemot sauc viņu saules riets,
Pie krusta pieplacis, viņš šņukstot galvu liec.
Pa reizei izlaužas pār lūpām kunkstiens smeldzīgs,
Līst viņam asaras, bet ne jau tās, kas veldzē,
Kas acis degošās kā vēsa rasa skar,
Kas sirdi atvieglot un mieru atnest var . ..
Līst viņam asaras, bet krūtīs nezūd smagums,
Un, šausmās drebēdams, viņš redz, ka tepat blakus,
Kur tumšie vītoli pār galvu zarus slien,
Nāk jauna meitene pie mātes katru dien
Un atviegloti raud, pie kapa krītot ceļos
Un maigu skatienu uz zvaigznēm augšup ceļot,
Kad pāri kapsētai līst mēness mirdzums blāvs,
Kā skumju eņģelis zem vītoliem tā stāv,
Gan lēnām nopūšas, gan noglauž mātes kapu,
Un šķiet, ka sacītu kāds viņai vārdus labus,
Un nelaimīgais dreb un skatās mēms kā rēgs,
Tad it kā iztrūkstas un prom no kapiem bēg,
Bet grūtsirdība tam it visur līdzi traucas .. .
Kad dieva templi viņš caur ļaužu burzmu spraucas
Un skata altārus, ko senās velves jumj,
Vēl dziļāk dvēsele tam apmācas un skumst,
Un, dzirdot priesteri, kas svētīdams ceļ rokas,
Vēl skaudrāk cīnās viņš ar neticības mokām.
Tam it nekur — nekur nav dieva varenā,
Ar tukšu dvēseli uz svētnīcu viņš nāk,
Pret visu atsalis un smīnot ceļos kritis,
Viņš klausās nicīgi, kā dievu piesauc citi,
Un domā: «Laimīgie! Kāpēc gan tikai man
Šīs svētās lūgšanas līdz sirdij neaizskan.
Kāpēc es nevaru reiz apspiest salto prātu,
Lai dievam ticētu un viņu slavinātu?»
Velts sauciens tukšumā! Nav viņam iespējams
Sev svētlaimību rast. Un neticība tam
Kā pavadonis melns pa pēdām iet arvienu
Un viņu neatstāj līdz kapa malai vienu.
Kas viņu gaida tur, kur smiltis plakstus sedz?
Nekas! — Bet nāvē vien viņš savu mieru redz.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Ar mīlu, draudzību un tīksmi
No visām rūpēm pasargāts,
Ļauj saviem sapņiem lidot līksmi;
Un vientulībā tev būs, dzejniek, priecīgs prāts.
Vai dievu mīlulim var draudēt vētras sīvas:
Tie gudrā gādībā tam gaismā mājot liek;
Ļauj mūzas jaunībā tam dziedāt dziesmas brīvas
Un katru brīdi redz, vai ļauns kas nenotiek.
Tu zini, mīļais draugs, ka arī krūtīs manās
Jau tad, kad tikko ausa rīts,
Bij likta svēta ilgošanās
Un ceļš pirms ausmas parādīts:
Tā saldo skaņu pamošanās
Jau bērnībā bij viss mans prieks,
Un tā es kļuvu dziesminieks.
Bet kur nu ir tā agrā aizraušanās,
Kur karstums, kam bij mūžam kaist,
Un dzīvais domu darbs un saldā aizmiršanās! —
Tas viss kā dūmi vējā gaist.
Tik agri skaudība man lika skatu savu
Un melu dzeloni starp rozēm ieraudzīt!
Nē, nē, ne uzvaru, ne slavu,
Ne laurus, ko ap galvu vīt,
Es gribu sagaidīt! Ap sirdi miers man skausies,
Un mīļās mūzas to vairs mokās nenomāks;
Vien līksma nopūta varbūt no krūts vēl rausies,
Kad tava kokle skanēt sāks.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Kad krēslas sagša mīļi klāsies
Kā zvaigžņu plīvuris pār mums
Un pulksteņrādītāji stāsies,
Lai junda pusnakts skanējums,
Tad tikai mīlestība viena
No lielas laimes neiemigs,
Sirds prom no sava gūsta tiks,
To neaizturēs tumsas siena …
Man brīžu gaistošo žēl būs —
Kā laivai pazaudētā irkļa,
Un, ticot atslēgām, kas rūs,
Jau iemigs argusi pēc mirkļa, —
Pie tevis ielidošu es . ..
Pēc skrējiena, ko spārni nes,
Pēc klusuma, kam elpa maiga,
Pēc rokām, kuras glāstus tver,
Pēc karstās dvašas, kvēles vaigā
Un skūpstiem, kuri sauli ver,
Tu mīļo, dienā neredzētu,
Tad jutīsi… Kas mūs var šķirt!
Ai Lida, ja nu cilvēks spētu
No mīlas svētlaimībā mirt!
Atdzejojis Andris Vejāns
Jau astoņpadsmitais man ziedons klāt.
Šķiet, reizi pēdējo mums pastaigāt
Rokrokā, klausoties tā mežu šalkas,
Pie ezera tik domu pilniem stāt.
Kur jauko dienu bezbēdīgās alkas
Un manas uzplaukstošās cerības?
Mans mīļais draugs, cits dzīves cēliens tas,
Kas veras man, ne tavas gaitas smalkas —
Un atstāsim mēs pēdas dažādas.
Fortūnas roka rāda: taka tava
Ir gaiša. Tevi apmirdz laime, slava.
Mans ceļš ir bēdu pilns un apēnots.
Tev skaistums maigākais ir dabas dots,
Un patikt spēja, velte žilbinošā,
Un straujais prāts, un raksturs piemīlīgs.
Tu esi radīts brīves saldmei drošai,
Un prieku, slavu gars tev baudīt drīkst.
Jau klāt ir tavi zelta gadi spožie,
Kad mīlas ugunīm ir jākvēlo arvien.
Jel mīlēt steidz — jau laimīgs vakardien,
Tu šodien laimē piesardzīgāks mīti.
Ja Amors lems — varbūt jau atkal ritu
Tev mirtes dai]avai ap galvu likt…
Ak, cik daudz asarām tu liksi plūsmot —
Tev, mainīgais, tīk mīlā viegli jūsmot,
Daudz savaldzinot, valdzinātam tikt.
Bet liktens mans … Kāpēc gan miglā drūmā
To velti slēpt, ko nākotne man dos?
Un sevi mūžam vilt ir dēka kļūma,
Es laimes ēnu apskaut nevēlos!
Jo dzīvē tikai tumšas takas minu —
Vien dažos ziedoņos kā bērns varbūt
Es laimīgs jutos, laimi nepazinu.
Tie aizgāja, bet miņas nepazūd,
Tie aizgāja, un tagad skumji raugos
Uz ceļu, manis mūžam atstāto, —
Uz īso ceļu ziedošajos laukos,
Kādreiz tik līksmi skraidīju pa to.
Plūst asaras, ir dzīve velta, drausma,
Un manī moku pilnas ilgas kaist.
Ir tava ausma — pavasara ausma,
Bet manā, draugs, jau rudens kvēle kaist.
Es mīlēju, bet cerēt neiespēju,
Es cietu viens un neatklājos kluss,
No gurdiem plakstieniem miegs projām skrēja,
Bet drūmie sapņi manās krūtīs dus.
Un dvēselē man mājo sēra doma,
Man šķiet, ka dzīves dzīrās nācis es
Tik vientuļš grūtsirdīga viesa lomā
Uz stundu vien, tad, nāves tumsā mests,
Es nomiršu bez drauga rokas labās,
Kas mirklī pēdējā var acis cieti spiest,
Pie kapa aizmirstā, kas pīšļus glabās,
Viņš neatnāks vēl mīlot nopūsties.
Vai jaunība tik skumji projām steigsies?
Un mīla laimīga man sveša būs?
Vai dzīve man bez kāda prieka beigsies?
Kādēļ man, dievi, dāvājāt to jūs?
Ko gaidīt man? Es dzejnieks atstāts barā
Kā karapulkā aizmirsts ierindnieks.
Sev kādas balvas saņemt ceru garā,
Un kādu vainagu man laime sniegs?
Ko teikt? Man kauns tā žēloties un raudāt!
Nē, taisnīgi jūs, dievi, ja man draudat.
Vai tiešām liktens gaišas dienas liegs?
Nē, arī asarās ir dažreiz bauda!
Un mani mierinās, ja pietrūks jaudas,
Mans talants necilais un draugu prieks.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Kad beigsies dienas, sapņiem ļautās,
Ko skaļā pasaule mums jauks,
Kas stundas, brāļu mīlas skautās,
Pēc gadiem atpakaļ vairs sauks?
Šais lapās, atmiņas kur kļautas,
Ļauj mirkļa pēdas atstāt, draugs.
Atdzejojis Valdis Rūja
Mans draugs! Es pareizticīgs gan,
Bet neuzticos dzejai savai.
Būs dvēsle nemirstīga man,
Bet neies pāri laiku pļavai
Šīs dziesmas, teiktas mūzu slavai,
Kur jauno dienu smaržas tvan,
Tās zudīs miņai, arī tavai, —
Tās zemes tiesai neizskan!
Ak vai! Sirds vēlas neparasto,
Un cita vēlme prātus jauc:
Lai dvēsle aizmirstībā trauc,
Bet darbs — lai nemirstību sastop.
Pār likteni mums lemt nav ļauts;
To vienu ticēt vēlos ļoti,
Ka netiks aizmirstībai doti
Šie pantiņi, ko nevērīgs
Sniedz iedvesmā kāds brīdis sīks;
Tos kautrus rokā turēt proti…
Lai darbs pat veltīgs izliktos,
Ko draudzībai dzied dvēsles stīgas, —
Lai nāve pieņem pantus šos, —
Tos tomēr jūtas nemirstīgas
Un mana sirdsbalss pārdzīvos!
Atdzejojis Laimonis Kamara
Nu gūsta gadiem gals reiz pienāks:
īss laiciņš, draugi, aizritēs,
Un, ieslodzīti skolas sienās,
Šeit nekavēsimies vairs mēs.
Aiz sliekšņa šķiršanās mūs gaida,
Un dzīve ceļā doties liek;
Ikvienam prātā sava gaita,
Daudz dižu domu domāts tiek.
Zem ķiveres dažs drosminieks
Jau prātu paslēpis šai brīdī,
Par huzāru jau pārvērties
Un redz, kā ziemas rītā švītīgs
Sals parādē viņš varen glīti,
Uz sardzes telpām atsilt ies.
Ir dažs, kam mīļa kunga loma,
Ne gods, bet godinājums tik, —
Tāds dižciltīgam blēdim domās
Jau kalpo — blēdis iztapīgs.
Vien man, kam laiskums allaž tīkams,
Nav bēdas, kas būs lemts, kā ies,
Un tālab mierā bezrūpīgā
Klusītēm esmu aizsnaudies.
Ik tituls, amats, likums — tiešām
Man vienāds vērtībā tas viss.
Ne medīt uzplečus es iešu,
Ne asesoros līšus līst.
Vien mici sarkano, kā gribu,
Man ļaujiet valkāt vēl šobrīd,
Līdz nāksies reiz par apgrēcībām
Pret bruņu cepuri to mīt;
Un nedraud briesmas vēl, ka mani
Par to var nosodīt un rāt,
Ka jūlijā es neuzmanīgs
Sev vesti drīkstu atpogāt.
Atdzejojusi Mirdza Bendrupe
Lai ievēro, kas garām iet:
Kāds students guļ šai moku namā.
Bet zāles viņam nenesiet —
Nav mīlas vaina dziedējama!
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Ja kādreiz lapiņu šo uzlūkosi tu,
Ko es te esmu pierakstījis,
Ļauj, lai tev dvēsele uz mirkli aiztrauktu
Uz liceju, kur tuvs man biji.
Tad pirmo dienu straujos mirkļus miņā sauc
Un rāmo nebrīvi, un sešus gadus garus;
Ar savu dzīvo garu
Tev bija izjust ļauts
Gan bēdas, priekus, mūsu strīdiņus un karus,
Un pirmo draudzību, un pirmo mīlu tad;
Kas bija — nebūs vairs nekad …
Tas pagājis. Un tomēr . .. dienās tajās
Mēs vienotību neslēdzām pa jokam, draugs i
Pār laikiem bargajiem, kad liktens bargi vajā,
Tai mūžam plaukt!
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Šai vēstulē gan prieks, gan mana līksme ir;
Uz krūtīm lieciet to, kad būšu nāvei posies:
Var būt, ka, draugi, mana sirds —
Var būt, ka sirds vēl atdzīvosies.
Atdzejojis Jānis Plotnieks
Bij sapnis brīnum skaists; spožs kronis bij man galvā,
Par spožu valdnieku es sevi zīlēju
Un sapnī tevi mīlēju,
Sirds šalkoja šai mirkļa balvā.
Pie kājām slīgu tev, bij jūsmas pilna balss.
Ak! sapņi! Kāpēc gan tik ātri laime beidzās!
Bet neba visu ņemt man tomēr dievi steidzās,
Man zuda tikai — karaļvalsts!
Atdzejojis Laimonis Kamaia
VIŅA
«Tu noskumis; kas tevi nomāc tā?»
— Ak! Mīla, draugs! — «Pēc kā tad tu tā sēro?»
— Pēc viņas. — «Hlojas! Lilas vai Glicēras?»
— O nē! — «Tad kura ir tā vainīgā?»
— Nu viņa! — «Saprotu, tās vārds nav minams!
Nu labi! Ak tu nabadziņš!
Tev ceļā stājas vīrs, tēvs, arī māte, zināms …»
— Nē! Redzi, neesmu es viņai viņš.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Tik brīdi vien vēl dzirdēt manas dzejas
Pirms šķiršanās te labie gari drīkst.
Jau licejs dziļās skumjās slīgst:
Drīz neredzēs tas te vairs mūsu sejas,
Jo atpakaļ vairs nav mums ejas,
Un mūsu loks nu pušu rauts.
Sveiks, draugs! Cel drošāk galvu:
Lūk, tālē Fēbus brauc
Ar balto brīves balvu!
Lai laimes daudz tev tagad mīla dod,
Daudz gaviļu, kas gaismas straumēs smeltas,
Kur dienas slīd — kā sapņu spārnos celtas,
Bet negaiss melns ne ceļa neatrod!
Un es — vai iešu tur, kur nāves izkapts pļautu,
Vai tur, kur klusumā rit tikai strautiņš sīks,
Es draugiem būšu uzticīgs!
Un lūgšu liktenim (kaut tas tā notikt ļautu),
Lai mūsu brālībā neviens nav nelaimīgs!
Atdzejojis Kārlis Krūza