Ardievu, klusais miers un lauki,
Ardievu, mīļais ozolāj!
Nu dienas saulainās un jaukās
Man negribot ir jāatstāj.
Ardievu, Trigorskoje rāmā,
Man tik daudz prieka devi tu;
Vai tādēļ vien mēs satikāmies,
Lai atkal visu zaudētu?
Es atmiņas sev paturēšu,
Tev toties paliks mana sirds,
Var būt, ka vēlreiz atnākt spēšu
Pie tevis, pirms man nāksies mirt,
Un iešu pa šo liepu gāti,
Kas kraujai pāri lapas sēj,
Es — prieka, brīvības un prāta
Un daiļo mūzu pielūdzējs.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Lūk, metropolīts, āzis vecais,
Tev augļus sūta katru gad',
Lai pierādītu, acīm redzot,
Ka savos dārzos dievs viņš pats.
Neviens tev garām paiet nevar, —
Kā brīnums tavas acis viz,
Pat metropolīts ir pret tevi
Tā iededzies kā jauneklis.
Drīz, tava spožā smaida apburts,
Viņš savu krustu pielūgt stās
Un lūgsnās slavēs tavu dabu
Un tavu daili apdziedās.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Ar skumjām domām piere apmācas,
Kāpēc mans drūmais skatiens visu paļā,
Kāpēc man dzīvē prieka šķiet tik maz.
Jel nevaicā, kāpēc aiz ledus sienas
Es slēpjos, smiet un mīlēt aizmirsis,
Kāpēc par mīļo nesaucu nevienu, —
Kas reiz ir mīlējis, tam vienaldzīgs kļūst viss.
Kas bijis laimīgs reiz, vairs laimi neatradīs, —
Uz īsu brīdi tā mums dota tiek,
No mīlas, jaunības un maiguma ar gadiem
Nekas vairs sirdī pāri nepaliek.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Un savu allaž pulgojot bez gala,
Sev jautāju: vai tēvzemē maz var
Rast ģēniju, kas prātu dziļi skar?
Kur pilsonis ar sirdi cēlu, dzīvu,
Pilns augstu mērķu, liesmojoši brīvu?
Kur sieviete — ne saltas dailes tēls,
Bet skaistums dzīvs un ugunīgi kvēls?
Kur sarunas man atrast nepiespiestas,
Kad asprātībās gudras domas viestas?
Ar ko es varu nebūt auksts kā stabs?
Es tēvzemi gandrīz jau biju nīdis, —
Bet vakar redzēju Goļicinu uz brīdi —
Un tēvzemē man atkal viss ir labs.
Atdzejojis Harijs Helslers
Man drūmā bezdarbībā pants vairs nebij svēts,
Vairs sapņu iztēle man neiedegās liesmās,
Viss talants agrākais jau likās pazaudēts,
Sirds vieda aukstumu un noslēgšanās briesmas.
Tad atkal piesaucu es, ziedoņdienas, jūs,
Kas klusi paņēmāt reiz savā varā mūs,
Kad mīlā, cerībās un vieglās skumjās slīgām,
Kad, degot dziesminieka priekā nerimtīgā,
Ar liru laimīgo man skandēt patikās
Par mīlas satraukumu, vientulības bēdām, —
Un manu dziesmu skaņas domīgās
Birzs uzticēja kalnu grēdām …
Viss velti! Uzgūlās man bezdarbības slogs,
Un trulā snaudulībā iegrimu es klusi,
No mūzām bēgu es, šaurs kjuva prieku loks,
Un — kaut vai apraudi — bij slava aizgājusi!
Bet pēkšņi modās mana sirds,
Un, degot jauno dienu slāpēs,
Gars sajuta, kā pretī spirdz
Man mīlas cerības, gaišs prieks un senās sāpes.
Viss atkal atplauka! Es jutu — dzīvot vērts;
Un, atkal satraukts sajuzdamies dabā,
Es jūtām atdzimu, ik mirklis tika svērts,
Un dzīvot gribējās daudz labāk …
Lai slavināts šis mīlas laiks!
Es atkal atgriezos pie lirām svētlaimīgām
Un, liegi ietrīsoties atdzimušām stīgām,
Tev, dārgā, dziedu maigs! …
Atdzejojis Imants Lasmanls
Oda
Bēdz! Prom no manām acīm tiec,
Kiteras valdiniece vājā!
Kur tu, kas cariem drebēt liec,
Tu — lepnā brīves dziedātāja?
Man vainagu no galvas rauj
Un gjēvo liru drupās sasit!
No manis brīves dziesmu prasi,
Kas netikumu troni grauj.
Kur dižais gailu dziesminieks?
Man rādi viņa pēdas cēlās!
Kur viņš, kas, briesmu nesaliekts,
Dzied drosmei savas himnas kvēlās?
Drīz liktens vējos vara dziest,
Jūs, tirāni, nu drebiet baismās!
Bet kļūstiet vīri brīves gaismā
Jūs, vergi! Cīņai celieties!
Ak, visur, kur vien raugos es.
Ir pātagas, dzelzs važas aukstās,
Bez kauna likums postu nes,
Un vārgie asaras rauš plaukstās.
Vien varas netaisnīgais spēks,
Ko aizspriedumu migla sargā.
Pār verdzību milzt ģēnijs bargais
Un alkatīgais slavas rēgs.
Vien tur vairs caru nevainos
Ne tautas ciešanas, ne vaidi,
Kur svētai brīvei vaļu dos
Ar likumiem, kas netop spaidi,
Bet visiem ir kā vairogs ciets.
Tad zobens nebiedējot spīdēs,
Pār visu galvām vienlīdz slīdēs,
Ja taisnībai tas rokās sliets.
Vien noziegumu soda tas
Ar sava atvēziena spēku.
Šo roku nepakļaus nekas —
Ne skopums, bailes, necilvēki.
Jo, valdnieki, vien likums jūs
Var tronī celt, ne daba pali.
Jūs pāri tautām varam skatīt,
Bet likums mūžam augstāks būs.
Tad posts un bēdas tautas māc,
Kad pāragri tas miegains kļuvis,
Kad valdnieku vai ļaužu prāts
Pār likumu ir varu guvis.
Lai liecinieks man moceklis,
Ko nesen vētras lejup grūda,
Par savām un par senču kļūdām
Bij karaliskai galvai krist.
Un Ludoviks kad sodīts tiek,
Stāv klusas pēcnācēju audzes,
Bij galva viņam jānoliek
Uz bendes bluķa. Kas to saudzēs?
Mēms likums — mēmi tauta stāj,
Zib noziedzīgais cirvis krizdams,
Lai kauna purpurs neizdzisdams
Nu savažotos gaiļus klāj.
Lai, varmāka, ķer tevi sods!
Es tavu troni neieredzu,
Ka tu ar bērniem nāvei dots,
Ar nežēlīgu prieku redzu.
No lavas sejas tautas tumst,
Uz tās redz lāsta zīmi ļaunu,
Tu visai dabai dari kaunu,
Tu — pašam dievam pārmetums.
Kad pāri Ņevas straumei klusai
Jau pusnakts zvaigžņu spožums liets,
Sauc bezbēdīgās galvas dusa
Un miega saldais smagums liec,
Redz domīgs dzejnieks: drūmi milzt
Caur miglu it kā draudā spējā
Tukšs piemineklis apspiedējam —
Šī aizmirstībai dotā pils.
Viņš dzird: skan Klio drausmā balss,
Aiz sienām šīm bezgala baigām
Nāk Kaligulam briesmīgs gals.
Tur ordeņu un lenšu zaigā
Steidz tie, kam vīnā skurbis prāts,
Slīd slepkavas pa slēptām ejām,
Tiem naids un nekaunība sejās,
Bet tomēr sirdi bailes māc.
Sargs klusē — neuzticams tas —
Un nolaiž paceļamo tiltu,
Nakts itumsā vārti atveras,
Lai ienāk nodevības viltus …
Ak šausmas — mūsu dienu kauns!
Kā zvēri iebrūk janičāri,
Zib cirtieni, tie nokauj caru!
Un viņa mūžs ir beidzies ļauns.
Tas, cari, mācību jums dod:
Ne drausmi sodi, dārgas balvas,
Ne altāri, jūs slavinot,
Ne cietumi jums sargā galvas.
Kur likums — droša dzīvība
Un nevis varmācībā bargā.
Spēj jūsu troni mūžam sargāt
Vien tautu miers un brīvība.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Tā dabas klēpi izauklētu,
Sirds mani lūdza vārdus dot
Par brīvestlbas sapni svētu
Un viņa saldmi ieelpot.
Bet ieraudzījis esmu jūs:
Un iznākums! … Ai cilvēk vārgo!…
Es pazaudējis brīvi dārgo,
Un manai sirdij tīk šis gūsts.
Atdzejojis Laimonis Kamara
1
8
Tik mirkli cerības un slava,
Un mīlas malds mūs loloja;
Vairs jauno dienu līksmes nava,
Kā sapnis tā mums izgaisa.
Bet, smokot patvarības spaidā,
Mēs allaž atceramies vēl
To nemieru, kas sirdīs kvēl, —
Kad tēvu zeme sauks, mēs gaidām.
Mēs gaidām, paļāvībā kaistot,
Kad atnāks brīves brīdis spožs;
Tā mīlētājs, kas jauns un drošs,
Alkst satikšanās brīdi skaisto.
Draugs, kamēr brīvei piederam
Un mūsu goda prāts vēl dzīvo,
Lai tēvu zemei ziedojam
Šo liesmu, kas mums sirdīs plīvo!
Mans biedri, laimes zvaigzne reiz
Nāks, atspīdēs, lai tumsu šķeltu,
Tad krievu zeme mosties steigs;
Pār patvarības drupām celtus,
Tad mūsu vārdus tauta sveiks!
Atdzejojis Jānis Plaudis
Kāds visur troksnis skan, kā visur kliedz un klaigā!
Kā timpāns saukdams sauc, kā runā tamburlns!
Kāds prieks ir plaucis katrā vaigā,
Kāds katrā skatā smīns!
Nāk baltā brīve dabā zaļā
Nu košā svētku vainagā,
Plūst ļaužu straumes savā vaļā …
Lūk, brauc jau stiprais dievs, kas tāles pārstaigā!
Lūk, Bakhs ar miermīlību sejā,
Lūk, varonis no Indijas!
Kā priekā kaist nu ielejas,
Kā stīgas trīc, kad zaļā lejā
Tā slava straumēm salējas! …
Evan, evoe! Kausus dodiet
Un nesiet ziedus svaigākos!
Ak, ātrāk mūsu zižļus rodiet!
Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!
Lūk, viņš! Lūk, Bakhs! Klāt stunda skaistā!
Tam garu zizli rokās redz!
Un vainags vīna vītņu saistā
Tā matu melnās cirtas sedz…
Kā visu varu valdnieku
Tik vilkt to jauniem tīģeriem,
Slīd apkārt eroti ar prieku,
Trīc himnas kā ap altāriem.
Un tad — vai pēdas tiek kam dzītas:
Skrej satīru un faunu bars,
Kam efejas ap ragiem vītas.
Un, jo tiem jautrāks skrejot gars,
Jo straujais braucējs tālāk ticis:
Cits stabuli pie lūpām licis,
Cits kausu, kas tam putās plūst, —
Tā iet tie lielā steigā skrieties,
Līdz zālē, kas kā zeltā kūst,
Var sārtais vīns kam krītot lieties
Un smieklu straumes neizžūst. —
Bet tālāk — gājiens neredzēts!
Kā timpāni tur trīcot svaidās,
Kad silvani un nimfas slaidās,
Kas jautrā rindā jūkot rēc,
Nes Silenu, kurš miegā grimis …
Bet sārtais vīns nav ritēt rimis,
Un kaisīdamās rozes krīt.. .
Nes zizli, lai var parādīt,
Kā uzvaru ir vecis guvis;
Nes viņa kausu zeltīto,
Kas nav līdz dibenam vēl žuvis,
Jo Bakhs ir dāvinājis to.
Bet tālais krasts nu kaucot mostas:
Tur bakhantes, kam mati līst
Pār kailo augumu bez jostas,
Kā balti tēli kalnos klīst!
Klau, timpāni kā trīc, kad gaisā grieztin griežas!
Kā balsis kliedzot aug, līdz šausmās pēkšņi plīst!
Bet karstās bakhantes nu strauji rokās sviežas
Un līksmā laidā dietin dej,
Un, kas vien var, nu tuvāk spiežas,
Kas var, nu barā skrej.
Dzied barā meičas bezbēdīgās,
Un viņu dziesmas mežonīgās
Sāk sirdīs mīlas liesmas liet;
Kaist viņu krūtis karstā kaismā,
Un acis, kas nu deg kā pārdabīgā gaismā,
Liek laimes mirklim pakaļ skriet.
Un kustībās, kas vada viņas,
No sākuma var vērot vēl
Kā kautra apmulsuma miņas,
Līdz tālāk tās kā liesmās kvēl
Un aizrauj neprātā bez ziņas.
Tad pēkšņi paceltas kā vētrā viņas tiek,
Kas pāršalc visas dejas;
Jau kliedzieni tik tālu straumēm lejas,
Un atbalss birzīs dzirdēt liek:
Evan, evoe! Kausus dodiet!
Un nesiet ziedus svaigākos!
Ak, ātrāk mūsu zižļus rodiet!
Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!
Šai dienā, draugi, dzīves tvanu
Neviens lai laimē nepiemin,
Bel Bakham to par patikšanu
Un daiļumam, un mūzām svin!
Evan, evoe! Kausus dodiet!
Un nesiet ziedus svaigākos!
Ak, ātrāk mūsu ziž.ļus rodiet!
Lai skrējām kaujā mēs, kur miers mūs vainagos!
Atdzejojis Kārlis Krūza
Draugs mīļais, vai tā biji tu?
Vai arī sapnis vien man slimam parādījās
Un, drudzī murgojot, šo tēlu mānīgu
Tik slimas iedomas man uzbūrušas bija?
Teic, maigā jaunava, vai ieradies paties
Kā kareivis tobrīd tu, bruņās tērpusies,
Un mulsums piemīlīgs bij jaušams tavā sejā?
Jā, tevi redzēju; bij pazinis mans skats
Zem bruņām daiļumu, ko dedzīgs iemīlēju,
Un čukstot draudzeni es vārdā saucu tad . ..
Bet atkal tumšākas ap mani ēnas kļāvās,
Pēc tevis pastiepu es rokas nedrošās …
Te pēkšņi sajutu — skar pieri elpa tava,
Tu mani noskūpsti, un asaras tev 1ās .. .
Ak dievi, kādās alkās kaistot,
Es modos dzīvībai un nodrebēju viss,
Kā iedegās man asinis!
Tad pazudi kā parādība skaista.
Tu dari pāri man, tik cietsirdīgi gaistot,
Un mīlā gurstot mirstu es.
Nāc, burve, nāc, lai skatīt varu
Vēl acis mirdzošās zem bruņu cepures,
Uz jostu pavērties, ko valkā vīri karā,
Uz apmetni, kas plecos klāts,
Uz smagiem apaviem ļauj vēlreiz palūkoties .
Mans daiļais kareivi, jel nekavējies, nāc!
Es atveseļojos, man dievu dāvināts
Ir atkal dzīves prieks, tam līdzi modies
Salds nemiers, kuram iekvēloties
Liek mīla, jaunība un pārgalvīgais prāts!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kad sveic tu sapņu tāli tīru,
Kur dvēsele tev gaismā mīt,
Un lēni liec uz ceļiem liru,
Un sāc tai skaņas atraisīt;
Kad burvju ainas neredzētas
Kā brīnumā tev dzīvas tiek
Un sirdī dziesmas dzimst tik svētas,
Ka šausmu šalkās sastingt liek:
Tev taisnība — ne tiesātājiem,
Kas citus apskaust nepiekūst,
Ne vārguļiem un garā vājiem,
Kas veco vārdu rāvā rūs,
Bet svēto mirkļu mīlētājiem
Par prieku sirds tev skaņās plūst.
Ne katru laime pazīst barā,
Ne katrs var būt vainagots,
Bet slava tam, kas cēlā garā
Ceļ augšup acis apskaidrots,
Kas daiļumā māk atrast baudu,
Ko vienīgi var daiļums dot,
Un dzejas jūsmu saprast prot
Ar prieka apstarotu jaudu!
Atdzejojis Kārlis Kruzu
Kā brīnumaina varavīksne —
Tā dzeja gadu tālē ies,
Un jaunību skars slavas tvīksme,
Vēl sirmais vecums priecāsies,
Un domīga kļūs draiskā līksme.
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Tu skumjā kaislībā sev baudu gribi smelties,
Un asaras tu lej labprāt,
Un savu iztēli tev patīk kveldēt velti
Un klusu drūmumu sev dziļi sirdī krāt.
Nē, naivais sapņotāj, — tā mīlestība nava,
O, skumju meklētāj, ja pēkšņi sirdī tavā
Kā liesma iedegtos šis neprāts briesmīgais;
Ja tavās asinīs šī inde sāktu kaist,
Ja garās naktis tu bez miega pavadītu,
Ja gultā gulētu tu, izmisuma mākts,
Un miers pie tevis atsacītos nākt;
Ja acis atdarīt tu bītos,
Ja karstos spilvenos tu lietu asaras
Un lēnām nonīktu no veltīgajām raudām, —
Tad, tici man, tu it nemaz
Sev skumjās nemeklētu baudu,
Nē, nē, tad raudot nokristu
Tu savai mīļotai pie kājām
Bāls, visas mokas izzinājis;
Tad karsti lūgtu dievus tu:
«Jel, dievi, atdodiet man prātu pazaudēto,
Lai mani nevajā vairs liktenīgais tēls,
Es diezgan mocījies, vai nav jums manis žēl?»
Tad izjust nāktos tev, ka mīlestības rētas
Ar nerimstošu smeldzi mūžam kvēl…
Atdzejojusi Ārija Elksne
Nē, zemes dieviem savu liru
Ne reizes neskandēju es,
Nav varai saldais glaimu vīraks
Nekad no manas mutes nests.
Pēc brīves vienmēr steidzos tiekties
Un dzeju ziedoju vien tai,
Un neliku priekš cara liekties
Es savai mūzai kautrajai.
Bet, atzīstos, pie Helikona,
Kur Kastīlijas straume viz,
Es esmu, klausot Apolonam,
Elizabetei dziedājis,
Jo, viņas dievišķības saistīts,
Es karsti ilgojos pēc tā,
Lai troni kāptu laipns skaistums
Un labdarība cildenā.
Un brīves mīlestība cēlā
Šo himnu iedvesmoja man,
Un manā balsī atbalss skan
No krievu tautas ilgām kvēlām.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Kāpēc ar tērpu kairinošu,
Ar skatu liegu, balsi drošu
Liec jaunai sirdij uzliesmot?
Ar vārdu, saldi pārmetošu,
Tik vieglu uzvaru steidz dot?
Kam vajadzīgs tāds viltus maigums
Un kaunīgums tavs neīstais,
Kad lūpas dreb, klāj sārtums vaigus
Un kustībās lēns gurdums kaist?
Ir visas tavas pūles veltas,
Nav ļaunā sirdī dzīvības . ..
Un manējā, kā ledus dzelta,
Tev atbildēs: viss tukšs ir tas!
Gan lepnā daile tevi rotā,
Tai naktīs daudzu rokās krist. ..
Pie tavām durvīm nocenotām,
Pie mītnes, kur tiek mīla dota,
Kas nava droši klauvējis?
Nē, nē, nes citam, skaistulīte,
To vainagu, kas vītis šķiet,
Lai notikums tev skavās iet,
Tam vari gurda apkārt vīties,
Bet lepnai domai vajag rimt,
Ka mūzas dēlam uzvarētam
Pie nodevīgās krūts tev grimt!
Nes citiem važas izīrētas,
Steidz savu mīlu iztirgot,
Sniedz savus skūpstus, ļauni aukstos,
Sit priekā izlikdamās plaukstas
Un kaislību par zeltu dod.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Ir viņa «Vēsturei» stils vienkāršs, pievilcīgs, —
Tas gluži objektīvi saprotamu dara,
Cik nepieciešama ir ķeizarvara,
Cik pletne jauki švīkst.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Nočl
Urā! nu trauc, cik jaudas,
Uz mājām despots svēts.
Nāk Kristus bērnam raudas,
Tam līdzi tauta brēc.
Un Marija brīdinot pestītāju glāsta:
«Beidz raudāt, bērns, nāks ļaunais gars,
Nāks bubulis — tas krievu cars!»
Bet ienāk cars un stāsta:
«Nu, krievu tauta, būšu
Es pārmainījies viss!
Gan austriešu, gan prūšu
Man uzšūts mundieris.
Ak tauta, priecājies: šeit tukls, vesels stāvu,
Man avīžnieki slavu sauc;
Es ēdu, dzeru, solu daudz,
Sev darbus neuzkrāvu.
Jel dzirdiet, ko jums sniegšu
Un kas tiks vēlāk dots:
Lavrovu projām triekšu,
Ies trako namā Socs;
Gorgolī vietā likumiem jūs aplaimošu,
Un cilvēkiem aiz vēlības,
Aiz savas cara žēlības
Nu tiesības es došu.»
Tad silītē no prieka
Bērns atkal raudāt sāk:
«Vai tiešām tie nav nieki?
Varbūt viņš jokot māk?»
Teic māte: «Aijajā, ver acis ciet bez miņas,
Laiks dusēt iet, tās miegs drīz skars;
Tu dzirdēji, ka tētiņš cars
Mums stāsta pasaciņas!»
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
t * *
Vīlands
Kur ozolaiņu klusā brīvē
Reiz ausa laimes dienas man,
Zem zaru velvēm atkal dzīvē
Pa ēnu takām soļi skan. —
Un atdzimst vēlreiz prieki tālie,
Un satrauc dvēseli, kas skumst,
Man izsāpētie sapņi bālie
Un jaunība aiz gadu vāliem,
Un pirmās mīlas skanējums.
Reiz mūzu valdzinošām mēlēm
Bij gāršu ēnā runāt prieks;
Tad viņas bērnišķīgām spēlēm
Es biju nejaušs liecinieks.
Ar sapņiem nojautu šai dabā,
Kad viņa vērās ziediem līdz,
Cik nebijušu daili glabā
Šīs līnijas, kam tikko rīts.
Un skaņa — domājums par viņu
Bij dziesmās pirmā man. Un sirds
Tur jauda noslēpumu dziņu.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Ka draudzība ir zemes gaisma,
Ka būtu skumjš bez viņas viss,
Ka dzīves taka būtu baisma,
Ja draugs tev roku nesniedzis.
Bet zinu jūtas arī citas,
Kas ilgās trīsēt liek un ciest,
Kas darbos, rūpestos bez mitas,
Bez rimas deg un neizdziest;
Ir smagas (tās un pilnas moku,
Spēj stingas sāpes sirdī sēt,
Ja cerībai ar maigu roku
Nav varas brūci sadziedēt…
Lūk, versmā kaisle, kuru nojozt
Nav spēka. Eju bojā es,
Bet vesels kļūt gan neilgojos …
Atdzejojis Laimonis Kamara
Cik saldi! … Bet, ak dievs, cik briesmu pilni
Šie skatieni un tavu runu gūsts!
Vai aizmirst var šo maigo smaidu vilni
Un valodu, kas ugunīga plūst?
Kam bija ļauts, lai tevi iepazīstu?
Kopš esi tu, es zinu svētlaimi,
Un izmisis es savu laimi nīstu.
Atdzejojis Laimonis Kamara
Mans klusais stūrīti, es tevi sveicinu.
Miers, gaiša iedvesma un darbs šeit mana daļa,
Un aizrit diennaktis, ko laimīgs vadu nu,
Kā lēna straume savā vaļā.
Es tavs: es atteicos no maldiem, izpriecām,
No galma netiklā un dzīru klaigām skaļām,
Pie tevis patvēros, lai domām ļautos rāms;
Kluss šalc te ozolājs, miers valda ārēs zaļās.
Es tavs: šis dārzs man tīkams šķiet,
Tā vēsās ēnas, puķu audzes,
Šis lauks, kur sazārdots siens smaržo augstās kaudzēs
Un dzidri avoti starp krūmiem nerimst skriet.
Cik dzīvas ainavas it visur acis saista:
Te divi ezeri man pretī-zili laistās,
Un dažkārt bura slīd pār viļņiem vējam līdz,
Vīd tālāk pakalni, un druvas svēdram klājas,
Stāv pudurīšos sādžas mājas,
Brien liekņā ganāmpulks, pār rijām dūmi stīdz,
Māj vēja dzirnavas. Lai kur mans skatiens stājas,
It visur redz, kāds darbs tur ieguldīts . ..
No saitēm atraisīts, kas apnika bez mēra,
Nu patiesībā vien vēl mācos laimi rast,
Brīvs godāt likumu un gudras atziņas;
Ko runā tumsoņi, tas nav man jāņem vērā.
Es uzklausu, ko grib man bikls lūdzējs paust,
Un mācos muļķus neapskaust
Vai ļaundarus to godā netaisnīgā.
Te, viedie gaišreģi, es runājos ar jums!
Šķiet jūsu balsīm mierā šajā
Daudz skaidrāks kļuvis skanējums;
Tās neatvēl, lai kūtri snaužu,
Liek darba rosmei iedegties,
Un manā dvēselē, es jaušu,
Sāk jūsu dižās domas briest.
Bet mostas atziņa drīz nomācoši ļauna:
Kaut bagātīgs zeļ druvu klaids,
īsts cilvēcības draugs ar skumjām redz to kaunu,
Ka visus smagi māc šeit gara tumsas spaids;
Pret citu sāpēm kurla, akla
Vēl valda patvaļa par postu cilvēkiem,
Un kungu slaka sēž uz darbarūķa kakla,
It visu nolaupot, kas piederējis tiem:
Gan mantu, brīvību, gan viņu roku darbu.
Spiests nomocītais vergs aiz kunga arkla iet,
Ar pletni šausts un trenkts, ik vagā sviedrus liet
Un klausīt izdzinējam skarbam.
Šeit smagu jūgu lemts līdz kapam ļaudīm nest;
Ne cerēt viņi drīkst, ne ilgas lolot prātos,
Šeit uzplaukst daiļās meitenes,
Lai varmākas ar viņām izpriecātos;
Aug dēli, tēvu balsts un vecumdienu prieks,
Bet būdā dzimtajā tie arī nepaliek,
Jo klaušās jāaiziet uz muižas kunga sētu,
Lai nomākts vergu bars ik dienas lielāks tiek.
Ai, kaut jel mana balss bez atbalss neskanētu!
Vai tiešām sirdsdedzei lemts neauglīgi dzist
Un spēju aizraut līdz man liedzis liktenis?
Vai tautu skatīšu, ko neapspiež diendienā,
Vai redzēšu, kā cars liek vergu važām krist?
Vai manai tēvzemei tā gaišā stunda pienāks,
Kad cildens brīves rīts būs beidzot atausis?
Atdzejojusi Mirdza Deridrupe
Man patīk Dorīda ar zelta matu vālu,
Ar zilo acu skatu domīgu un tālu …
Kad vakar draugus apskāvis bij dzīru grēks,
Tad manus plecus skāva viņas roku spēks;
Gan ātra sajūsma, gan īsta laime mijās,
Kā liesma alkas bij, kā liesma alkas vijās;
Bet taču pusnaktī, kad palsa krēsla līst,
Man citas mīļais tēls gar acīm atkal klīst;
Un dziļi sirdī saindēts ar skumjām esmu,
Un lūpās glabāju es citas vārda dvesmu.
Atdzejojis Jānis Plotnleks
Es aizbēgu no Eskulapa
Vājš, īsi apcirpts, tomēr dzīvs;
Es esmu izbēdzis no kapa,
No visām ciešanām es brīvs.
Man atkal veselība laba,
Ap mani atkal ilgas dūc,
Kā senāk esmu tvīksmes varā,
Ir projām sāpes, bezmiegs grūts.
Jel neej manām mājām garām!
Draugs tevi atkal ciemos lūdz,
Lūdz tevi, nebēdnieku lielo,
Ai kūtrais Pinda pavalstniek,
Kam brīvei, Bakham kalpot prieks,
Kas Veneru jo svēti pielūdz
Un allaž baudām valdīt liek!
No lielpilsētas balsīm skaļām,
No Ņevas krastu jaukumiem,
No garlaicības, kas pie tiem,
No tenkām un no ļaunām paļām
Sauc upes līcis vientulīgs
Un pakalni, un pļavu brīve,
Un kļavas, kas ap dārzu līkst,
Un sirdij tuvā lauku dzīve.
Dod roku! Atbraukšu es drīz,
Kad sāksies drūmais septembris:
Tad atkal iedzersim no jauna
Un vaļsirdīgi runāsim
Par augstmani un muļķi ļauno,
Par dažu dienderi bez kauna,
Par caru to, kas debesīs,
Un to, kas mums uz zemes šīs.
Atdzejojis Imants Lasmanls
O, tu, kas spēji savienot
Ar kvēlu dvēseli turklātu
(Kaut ģenerēja tituls dots)
Gan laipnību, gan gaišu prātu;
O, tu, kas celies katrudien,
Lai karavīru priekšā stātu,
Ar nogurušiem ūsaiņiem
Lai kara mākslā vingrinātos,
Bet nav vēl gadījies ne reiz,
Ka smago roku ļaunu prātu
Tu būtu pacēlis kaut reiz, —
Orlov, tev tiesa: citu taku
Man dzīve izvēlēties liek,
Un līdz ar Zālamanu saku:
Gan mundieris, gan zobens — nieks!
Uz Kiseļovu, kā man šķietas,
Vairs nevar paļauties nemaz;
Viņš ļoti labs, nav vārdam vietas,
Nīst tumsību un varmākas;
Ja mūs pie galdiem sēdinātu,
Es būtu gatavs mīļu prātu
Līdz vēlai naktij mēļot tā;
Bet viņš no galma: solījumi
Šim vīram nemaksā nekā.
Par dzīru priekiem nenoskumis,
Bez mundiera, bez ūsām ar
Es paslēpšos viens lauku brīvē,
Kur dabā, bezrūpīgā dzīvē
Starp mežiem mieru atrast var;
Pie ezera, tur, klusās mājās,
Kur pļavu zālēs čukstas vējš
Vai lekna piekalne kur klājas,
Tērpts halātā un čībām kājās,
Es, kaislais mūzu pielūdzējs,
Tad gaidīšu. Kad beidzot celsies
No dziļā miega kara dievs
Un skaļais kaujas sauciens velsies,
Tad dzejnieks tavs uz cīņu ies;
Belonas lolotais ik dienu,
Tu uzticamais troņa sargs!
Zem tava karoga arvienu
Ar karapulkiem iešu bargs;
Un teltīs, kauju ugunsgrēkos,
Ar liru un ar šķēpu drošs
Es tavā priekšā cīnīšos
Un dziesmās teikšu tavu spēku.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Ir labi lam, mans mīļais draugs,
Kas trakās kaisles reti zina,
Kam sirdī mīla neuzplaukst,
Ko aizrauj viss un apmierina;
Kas Nadjeņku, kad vakars kluss,
Pie vakariņām mīļi glauda
Un taukus gaļas pīrāgus
Ar smaržojošu vīnu bauda;
Kas dzīvē, nebēdājot daudz,
Bezgala pielūdz Afrodīti,
Kam augas naktis vadīt ļauts
Ar kiterieti jaunu, glītu.
Pēc baudām atpūties mazliet,
Viņš rītos lasa «Invalīdu»;
Tā visa diena līksmē iet,
Bet nakts — ar brīnišķo Kiprīdu.
Ščerbiņin, trako baudu draugs,
Vai mēs tā dienas nenolriccam,
Kamēr vēl jaunība mums plaukst
Ar mīlas dēkām, vīna priecām?
Drīz jaunība aiz kalniem būs
Un līksmību rets brīdis sūtīs,
Reiz baudas atstās arī mūs
Un atsals dvēsele mums krūtīs.
Tad neuzsmaidīs skatiens liegs,
Vairs nejutīsim mīlas tvīksmi,
Un abiem paliks vienīgs prieks
Vēl tikai atmiņas par līksmi.
Un, kad jau ceļš uz kapu ies,
Tev pamāšu un teikšu īsi:
«Vai Faniju, draugs, atceries?»
Un abi klusi pasmaidīsim.
Atdzejojis Imants Lasmanls
Tu mītnes mierīgās un sētas apsargātājs,
Es lūdzos tev, lai netiek tukšs mans trauks,
Bet skaidrā priekā plaukt var mežs un dārzs, un lauks,
Un ģimene, kam esmu apgādātājs!
Lai druvas nemaitā man dienām lietus salts
Un vējš, kas rudeņos ne brīdi negrib stāties;
Bet īstā laikā sniegs var klāties
Pār apstrādātiem laukiem balts!
Kaut katru nelaimi tu prastu projām dzīt, —
Ja zaglis tumsā lien, lai to tur bailes krata,
Un pasargā no skauģa skata
Šo mājiņu, kur laime mīt!
Ej apkārt, vērodams, lai visu redzēt spētu,
Lai mīļš tev ir mans dārzs un klusais krasts, un klajš,
Un sakņu dārziņš mīlīgais
Ar veciem vārtiņiem un sakritušu sētu!
Lai tīk tev lejas ziedošās
Un pļavas, klejodams ko izmīdījis esmu,
Un liepas tur un kļavas šalcošās
Ar dzejas jauko, saldo dvesmu!
Atdzejojis Kārlis Krūza
Mūks bija patvērumu radis,
Kur ezermalā gārša šalc,
Un gavējot tam gāja gadi,
Viņš darbā, lūgsnās kļuva balts.
Ar pazemīgu lāpstu klusi
Viņš kapa vietu raka jau
Un lūdzās, skatot debess pusi,
Lai ilgi jādzīvo vairs nav.
Reiz vasarā pie savas būdas,
Kas zemu jumtu pāri pleš,
Anahorets tur dievu lūdzās.
Tam blakus melnāks kļuva mežs;
Pār viļņiem miglas dūmi cēlās
Un sarkans mēness, mākoņus
Jau viegli šķeļot, pāri vēlās.
Mūks sāka viļņus vērot kluss.
Top viņa skati baiju pilni;
Nu sevi saprast nespēj tas …
Redz tikai: uzbango kāds vilnis,
Kļūst atkal dzelmes rāmākas …
Un, lūk, kā viegla vakarēna,
No viļņiem kaila, balta nāk
Šurp sieviete un sēstas lēna,
Un klusi krastus vērot sāk.
Un sukā savus valgos matus, —-
Kā svētais miers lai mūkā dus,
Kad viņa pavērš kvēlus skatus?
Mūks skata viņas daiļumus.
Tad, mūku saucot, baltā roka
Šurp draiski, nebēdnīgi māj…
Un tad kā zvaigzne, metot loku,
Nirst dzelmē, viļņi viņu klāj.
Mūks augu nakti negulēja
Un visu dienu nelūdzās,
Un daiļavu vairs nevarēja
Viņš aizmirst, sen kaut nebij tās.
Nu atkal meži krēslas pilni,
Slīd mēness tālā zilgmājā,
Un jaunavu ceļ atkal vilnis,
Sēž krastā daiļa, bāla tā.
Sēž. Draiskodama skūpstus sūta,
Māj galvu, viļņos rotājot,
Un smiedamās tik labi jūtas,
Un raud, kā bērni raudāt prot.
Sauc viņa mūku, vaidot maiga …
«Pie manis, mūk, pie manis nāc! …»
Un pēkšņi pazūd viļņos naiga;
Un dzelmju klusums visu māc.
Pats brlnumkrastā trešā dienā
Jau nāca kaislais vientuļnieks.
Starp kokiem krita ēnu sienas,
Bij gaidīt skaistuli tam prieks …
Prom dzina tumsu ausma pirmā,
Bet mūku neatrada te,
Vien redzējuši bārdu sirmo
Bij puikas viļņa galotnē.
Atdzejojis Andris Vējāns
Kam dailes noslēpumu svēto
Šais vaibstos atklāt izdevies?
Kurš skaistumu šo neredzēto
Ar savu otu liek mums viest?
Tu, ģēnij!… Taču, mīlas vajāts,
Viņš mēmu skatu vēro to,
Ko radījis pats gleznā šajā,
Un skumst par sapni zaudēto.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Tas laimīgs, kas no sākta gala
Bez pļāpām, tālu prom no tām,
Gan strādā, guļ, gan laiku dala
Starp cerību un atmiņām;
Kam liktens draugus dāvāt zina,
Kas, paldies dievam, vaļā tiek
No stulbeņa, kurš iemigt liek,
No nekauņas, kurš pamodina.
Atdzejojis Bruno Saulītis
Jautras dzīres patīk man,
Kur sēž prieks pie goda galda
Un kur brīve zied un skan,
Izdod likumus un valda,
Kur līdz rītam sauklis dzer!
Skaļš liek katram kausu rokā,
Viesu loku plaši ver,
Biķerus spiež ciešāk lokā.
Atdzejojis Andris Vējāns
Divi pašportreti. 1826.
3
Sveiks, dzīrotāj, ko brīve sauc
Prom no šīs malas sasodītās,
Kur vergi mīt, kur stingums žņaudz,
Kur kaprālismam valdīt ļauts
Un modes iegribas mūs dīda, —
Uz veco Maskavu tu trauc,
Kur novērtēt prot baudas līksmi,
Kur pārmaiņu bezgala daudz,
Var vaļā acīm sapņot tīksmi.
Ka dzīve — spēle vienīgi, —
Sai aziātu pusē klaigā!
Bet Maskava vēl cienīgi
Mēdz šušunā un kičkā staigāt.
Tai dzīru greznums senlaicīgs
Un raiba dažādība tīk,
Tā valdzina ar jautrām sejām,
Ar zvaniem, līgavām un dejām,
Ar rosību, kas neapsīkst,
Ar vientiesīgu prozu, dzejām,
Tur godos stulbums īsredzīgs
Caur zelta brillēm lepni raugās,
Tur klīrība, kas cakās slīgst,
Tur laiskā dīkdienība nīkst,
Zviln arī dižciltība taukā,
Pār kārtīm garlaicība līkst.
To pavērosi jautrā prātā,
Vien smīnu saujā paslēpjot,
Bet drīzi, brīves dievinātāj,
Kas savvaļu tā vērtēt prot,
Tu manus vārdus vērā ņemsi,
Ka dārgā brīve jāatgūst,
Pats sev par prieku dzīvot lemsi,
Tiks pamests dižmanības gūsts.
Jau skatu mītni piemīlīgo,
Kas tev par patvērumu kļūs:
Salts šampanietis dzirkst un spīgo
Un, putas šķiezdams, kausos plūst;
Sēž rītasvārkos jautrie viesi,
Kas triekt un trokšņot nepiekūst;
Kūp daudzu pīpju dūmi biezi,
Kauss iet no rokas rokā naigs,
Skrien žigliem vēja spārniem laiks;
Slīd jūsu vidū, dejā vijas
Tad čigānietes lokanās —
Ar kairām elsām dziesmas mijas,
Un mežonīgi klaigā tās!
Šis līksmes neprāts, trauksme ašā,
Un acu zvīļās ugunis —
Kā tevi valdzina tas viss,
Liek līdzi iedegties tev pašam …
Bet, mīļais, atceries, ka te
Sen tevi gaida būtne kāda,
Ka nopūšas vēl skumjā prātā
Ik dienas jaunā gūstekne:
Lai bargie sargi neievēro,
Ka asaras pār vaigiem 1ās,
Klusītiņām pie loga sēro,
Uz tukšo māju noraugās,
Kur nācies tikties dzīrēs daudzās
Reiz Bakham, Kiprīdai un mums,
Kurp viņas ilgu lidojums
Un cerības tik bieži trauca.
Vai viņas acis skatīs drīz
To, kuru sirds vēl nerimst gaidīt,
Un mīlas priekšā salūzis
It visas atslēgas un spaidi?
Kad beidzot varēs tevi sveikt
Tavs draugu pulks un atdzīvoties?
Man domās tīk tev līdzi steigt.
Lai esi kur, lai kurpu dodies,
Mans draugs, jel pieņem vainagu,
Tev jaunavīgas kaisles vītu,
Un pierādi, ka meistars tu
Pat laimes mākslā nepazītā.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
O, mīļās atmiņas, jūs prieka glabātājas,
Es atkal jūtu jūs. Man acu priekšā stājas
Tās vietas burvīgās. Nu dvēsele man mīt,
Kur pirmās jūtas lemts man bija iepazīt,
Kur zaļo jaunību ar bērnu dienām viju,
Kur dabas izauklēts un lutināts es biju.
Tur dzīve pagāja kā sapnis kluss un liegs,
Viss bija dzeja, saskaņa un prieks.
Ved, liepu ēnā ved un bērzu birzīs vadi,
Kur mani laimīgie un nesteidzīgie gadi
Gar klusiem ezeriem, pār klusiem kalniem iet!
Lai pļavu tepiķi zem manām kājām zied,
Lai atkal redzu es, cik bērzu birzis gaišas,
Kā vakaros pār mežiem dzērves laižas,
Kā melnos ezeros viz saule, zib un kveld,
Un balti gulbji, balti gulbji peld!
Lai cits par varoņiem un kara slavu dzied,
Šai dzīvā klusumā sirds pieticīgi iet:
Man dārgs nav slavas elks, kas vilinoši laistās,
O, Carskoje Selo, šīs ozolbirzis skaistās
Es atkal cildinu, kad atnāk vakars jauks,
Es, nepazīstamais un klusais mūzas draugs.
Atdzejojis Imants Ziedonis
Kur priecīgs, viļņus metot, čalo strauts,
Tur Edvīns, skūpstot Alīnu, teic: galā
Ir stāsts, ko sirds par mīlestību sauc.
Kad uzlec mēness — Alīna vēl sēro,
Uz viņas krūtīm svina smagums gumst.
Kad ausma uzdzirkst — Alīna vēl vēro
To ceļu, kas zem baltās miglas skumst.
Tā viņa sēž zem īves tur pie strauta,
Kur viņu sastop kaimiņciema gans,
Kam plecos karsta svelmes nasta krauta,
Jo apkārt dienasvidus tveice tvan.
Steidz gari gadi — nu jau otrais pusē;
Un skatos es — no tāles Edvīns nāk.
Viņš sērīgs iet, kur gārša bulā klusē
Un tikai viļņi brīžiem skanēt māk.
Tur Edvīns redz: kur šķīrās viņš zem īves
No mīļotās, melns mūks pie kapa stāv.
Zem svaigas smilts ir ierauts kāds no dzīves,
Uz krusta rožu vainags vīstot blāv.
Viņš, bailēs trīsot, skaras ziedu pūkām.
Ko vēstīs uzraksts? Lēni lasa to —
Un galva līkst… krīt zieds pie kājām mūkam,
Es dzirdu viņa vaidu pēdējo …
Atdzejojis Andris Vējāns
Es zinu, Lidiņa, mans draugs,
Kam domās slepenās un saldās
Tev ziedojams dažs mirklis jauks,
Kur tavas maigās ilgas maldās, —
Un tikai tumsā tās tev plauks.
Tev draiskā zēna burvju vara
Un viņa bultas bailes dara,
Un Himenejs, kas blakus iet,
Vēl nepanesamāks tev šķiet.
Cits dievs tev klusās stundās tīkams,
Tev citāds liktens liekas svēts,
Un viss, kas tā tev novēlēts,
Ir sapņu saldums neapnlkams.
Lūk, tāpēc tev (tā acis spīd,
Kaut kautro skatu slēp tu naigi,
Un tāpēc tev tik bāli vaigi
Un kā bez spēka soļi slīd …
Nē, saviem pielūdzējiem devis
Nav prieku pilnīgu tavs dievs,
Un slēpj ikviens to tik pie sevis,
Kas viņa varai nodevies.
Viņš sūta skaistus sapņu tēlus,
Ļauj tumsā durvju slēdžiem krist;
Viņš pieļauj baudu brīžus kvēlus,
Viņš mīlai draugs, bet vientulis.
Kad viena valsties tu bez miega,
Vairs mieru nespēdama gūt,
Viņš nāk un pēkšņi sapnī liegā
Liek ilgu tēlam dzīvam kļūt;
Tā viņš pie maigās Lidas dodas
Un visas dziņas aizdzīt māk,
Ar Kiprīdu, kas reizē rodas,
Un mieru, miegs ko solīt sāk.
Tā vientulīgo stundu baudā
Tu domā mīlu piemānīt.. .
Bet velti! Nomodā un snaudā
Tev tikai sāpes sirdī mīt!
Vai Amors garām skries kā skrējis
Aizvien vēl tavai paspārnei?
Tavs daiļums drīz būs nobālējis,
Tavs prieks kā ēna projām skrej.
Ak, ko tavs tēls man sirdi saista,
Ja tava sirds to nesajūt?
Nē, mūžu nebūsi tu skaista!
Un ne jau sev vien skaistai būt.
*
Atdzejojis Kārlis Kruza
Mans agrais filozof, tu bēdz
No līksmības un dzīru kņadas
Un auksti noskatīties mēdz,
Cik aušīgi mēs dienas vadām.
Tu, jautrās blēņas neieredzot,
Mūs pamet — garlaicīgs un sauss,
Un, Epikteta lampu dedzot,
Ir aizmirsts Horācija kauss.
Mans draugs, jel tici — pienāks drīz
Laiks rūgtām nožēlām un domām,
Kas neauglīgās rūpēs dzīs
Un saltām patiesībām nomāks.
Ik gadskārtai kā bērni mēs
Ar citām spēlēm apveltīti.
Pār sirmiem matiem nedārdēs
Tev neprātību grabulītis.
Nav otras jaunības! Tad sauc
Jel dīkdienības saldo tīksmi!
Lai viegliem spārniem mīla trauc,
Un paģiras lai pāriet līksmi.
Jo vai tad mūsu gados kauns
Būt bezbēdīgiem, jautriem, straujiem?
Tver kausu! Dzīves mirkļiem ļaujies
Un jaunās dienās — esi jauns!
Atdzejojusi Vizma Bel&evica
Triepj barbars gleznotājs ar otu
Uz cita gleznas savu nīgrs,
Lai ģēniju tur aptumšotu, —
Bez domu lidojuma, sīks.
Bet svešās krāsas gadu vēji
Kā sausas zvīņas norauš nost
Un to, ko ģēnijs uzzīmējis,
Steidz saule spožā gaismā post.
Tā brīvs no rūgtiem maldiem kļūstu
Es, simtreiz maldināts un nīsts,
Un jaunību uz brīdi gūstu,
Kur spožums tīrs pār dienām līst.
Atdzejojis Andris Vējāns
Tu modes lolojums un galma draugs,
Un paradumu ielāgotājs spīdošs,
Liec pamest aprindas, kur klusums plaukst,
Kur, dailes bezrūpīgā jūsmā slīdot,
Man nemanīts rit vaļas brīdis jauks;
Tāpat kā tu bez pieredzes tais gados,
Es, draugu pilnās steigas valdzināts,
Reiz arī biju nemierīgs bez sāts,
Bet, galma tvanā apskurbis pagalam,
Uz mājām aizlavījos spēkus krāt.
Es atzīstos, man simtkārt labāk
Tīk jauno dīkdienīgā laimes dzimts,
Kur brīvām domām asā prātā dzimt,
Kur skaļi strīdi dzīvas jūtas glabā
Un skaistā draugs ikviens mēs paliksim,
Ne sapulces, kur gurdums allaž manāms
Un prāts tiek paslēpts tīšā klusēšanā,
Kur sirdis skāris bezjūtības lāsts,
Kur Buturļins ir lajiem likumlēmējs,
Kur Sepings — cars, bet garlaicība — premjērs,
Kur muļķībā viens otram līdzinās;
Man prātā viņi, bērni patmīlīgie,
Bez jēgas ]aunie, nelgas uzpūtīgie,
Un, redzot, kā no tirāniem dreb valsts,
Es vairos viņu slavēlājas balss.
Un, kad Laisu pulkā dievbijīgā,
Kur ievilināts ģenerālis kalss,
Skan, domāts skaistulēm, pavisam dzēlīgs,
Ar pūlēm runāts franču madrigāls
Un veras skatiens bezkaunīgi vēlīgs,
Un visi apkārt klusēdami snauž,
Sev piešus šķindina un ūsas glauž
Vai žāvādamies smaida laidā vienā, —
Tad, mīļais draugs mans, vecos palaidņus
Sāk Bakhs un Brīvība, un mūzas cienāt.
Te asie vārdi paguvuši zust,
Nav šļupstu smieklīgo par politiku,
Nedz muļķus nodzīvojušos te redz,
Nedz tukšgalvjus, ko drānu svētums sedz,
Nedz galma mistiku un lētos trikus.
No augstmaņiem tu mirkli aizej prom
Un manu draugu pulku pavairo,
O, patvaļniek, kas grācijas sev līgi,
Tu, lišķi tīkamais, kam tenkot prieks,
Kā senāk asprātnieks un neticīgais,
Kā senāk filozofs un nebēdnieks.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Kopš bērnības prāts kauju slavas tiecas,
Man patīk kara asiņainās priecas,
Un nāves bieds tuvs manai dvēselei.
Kvēls brīves cīnītājs, kas briedā tvīkst,
Bet nav ne reizes nāvei pretī saukts,
Tas īstu līksmi izbaudījis nav
Un paliek sievu skūpsta necienīgs.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Esfīra ir brīnišķīga!
Ak! pie viņas patīk viss:
Augums taisns tā kā stiga,
Tā kā naži uzacis;
Melno matu vilnis liegs
Pāri pleciem klājas;
Rokas baltas tā kā sniegs
Un kā stabi kājas!
Atdzejojis
Jāzeps Osmanis
Es ticu: mani mīl; sirds labā taču jātic.
Nē, manai mīļotai nav viltus vārdi krāti;
Ir viņa patiesa: dus lūpās kautrīgums,
Klāj seju mierīgs smaids, bet acīs ilgas tumst,
Dzirkst balsī jautrība, skan krūtīs smieklu svaigums,
Un vārdos paslēpies ir kautrīgs glāsta maigums.
Atdzejojis Jānis Piotnleks