Ainas
I
Kā lilija tā skaista,
Ko ausmas sārtums saista,
Kaut tikko piecpadsmit
Tā saskaitīt vēl spētu,
Kur tai ap tēva sētu
Tik jautras 9tundas rit,
Un vienam otram rētu
Tās skats jau sirdī sit,
Bet miegs vairs Lilai nenāk,
Vairs rotājās kā senāk
Tā prieku nesajūt:
Ak, viņa vēlas būt,
Kur strauts nav upē beidzies,
Un jautāt tam: kurp steidzies?
Vai vējam: ko tu pūt?
Bet, kad tā naktī klusu
Lien gultā meklēt dusu
Un iegrimt miegā mēdz,
Tad bālā mēness gaismā,
Kas zalgo pusnakts baismā,
To Erots rokās slēdz.
Tad sapņu ainas maigas
Un nāves skumjas baigas
Tai sirdi māktin. māc;
Pusnomodā, pussnaudā
Slīd Lila saldā baudā
Un čukst: Ak Filon, nāc!
ii
Kas tas, kas alā baigā,
Kad klāt jau vakars kluss,
Nu miega mirklī maigā
Ar tevi kopā dus?
Ak, kam gan jāteic būtu,
Kā mīlā sirdis kūst,
Tik daudz kad karstu jūtu
Pa visām dzīslām plūst!
Tev laimes trīsās saldās
Viss šķiet kā liesmās tīts,
Bet domas tumsā maldās:
Kas darīts — padarīts!
Par to, ko šodien dari,
Nav vēlāk vairs ko gaust:
Līdz rītam tu te vari
Vēl saldā miegā snaust!
Tev strauts vēl viļņus raida,
Lai tie tik jautri skrej,
Un migla lejā gaida,
Lai mēness gaismu lej;
Bet zieds pie rozes zara
Tik tikko krēslā kust,
Un tur, kur mīlai vara,
Pat vējam jāapklust…
iii
Bet kas gan tas, kas zālē
Pie alas izlaidies,
Jau lūkojas, vai tālē
Nav sārtums pamodies?
Pār puķēm pārmet smagi
Tas kāju pinkaino,
Un pierē divi ragi
Tam acis apēno.
Tas fauns, kas mežos drūmos
Un tumšās aizās mīt
Un dzenā ganes krūmos,
Un māk tās pārbaidīt,
Bet sekmes viņam vājas,
Jo visur ceļā stājas
Tam Filons laimīgais …
Un it kā nesamaņā
Viņš klausās katrā skaņā,
Ko nes no alas gaiss,
Tā rūgto moku kausu
Viņš mūžam dzerdams dzer,
Bet nespēj izdzert sausu,
Kaut pats to neaptver.
Te, lūk, jau sārtums rodas,
Ko acs var ieraudzīt,
Un jauna diena dodas
Aiz mežiem tumsu dzīt;
Jau vēsma plūst no pļavas —
Un atkal aizās Fauns
Nes paslēpt bēdas savas,
Un māc to mūžīgs kauns …
iv
Jau agri ausmā Lila
Pa biezu birzi iet,
Un rīts tik bāls tai šķiet,
Kaut debess ir tik zila.
«Kam, puķe, saulē plauc?
Kaut ātrāk tumsas auts
Pār gaišo krastu klātos!
Kaut drīzāk, drīzāk jau
Pār mežu migla krātos,
Lai gaismā jānīkst nav!»
Bet te tā dzird: aiz krūmiem
Skan troksnis dobji baigs,
Un pēkšņi smaidiem drūmiem
Tai rādās Fauna vaigs!
Nu viņa bēdas beidzas:
Kā vēja spārniem steidzas
Viņš gani sagūstīt!
Ak, viss, kas segtin sedzams,
Nu būs reiz Faunam redzams,
Un Lila klūp un krīt!
Ap krūtīm skrejot skaujas
Tai rīta vējiņš maigs,
Un drēbes — brīdis baigs! —
No slaikās kājas raujas …
Bet Lila nepiekūst
Kā bulta lejā šauties,
Kur klusa upe plūst:
Ak, lai nu plīst vai lūst,
Tā Faunam neies ļauties!
Bet kur lai briesmās mūk?
Jau Fauns pār viņu, lūk,
Lej karstas elpas strāvu,
Un Lilai prāti jūk …
Tā šausmās upē lec,
Lai vilnis vēss to skautu
Un tumšā kapā rautu …
Nē! — Lila sauli redz.
Vai eroti tie būtu, kara spārni zeltā zib?
Tik pilni karstu jūtu,
Tie Lilu izglābt grib;
No Kiteras tie traucas
Un cits par citu jaucas,
Lai ātrāk tiktu klāt, —
Kur krēslā ala raucas,
Var maigas segas klāt
Un gani guldināt…
Ar Filonu jau abi
Tie atkal skūpstus mij,
Un atkal ir tik labi:
Tas viss kā sapnis biji
Slīgst Lila saldā snaudā
Kā dzidros ūdeņos,
Un mēness laimes jaudā
Slēpj vaigu mākoņos.
vi
Ar smagu skumju nastu
Kā krautin apkrāvies,
Viens vakarā gar krastu
Klīst drūmais meža dievs.
«Ak, kur nu zelta dienas!
Kur zūd tik ātri tās!
Man visas stundas sienas
Nu vienās nopūtās …»
Te pēkšņi meža lokā,
Kur gadās gājējs rets,
Ar vīna kausu rokā
Nāk lēnām satīrs vecs.
Uz savām meža mājām
Tas maldās iemeties
Un spēj uz āža kājām
Vairs tikko turēties;
Iet, iet un pēkšņi mana,
Ka Fauns pa krastu klīst;
Bet nu tam joku gana —
Un smieklos viņš vai plīst…
«Vai tu te, mīļo brāli?»
Nu sirmais satīrs kliedz:
«Bet kam tev vaigi bāli,
Un kas tev gulēt liedz?» —
«Ak!» Fauns tam skatās vaigā.
«Man nav nekas vairs jauks!
Nekad vairs mīlā maigā
Man laime neizplauks!» —
«Ko dzirdu! Mīlas mokas
Tev Amors licis just?
Un tā tu nokar rokas,
Vai tā tev miers var zust?
Vai tas var būt?
Vai kausu
Nekad tu neaiztiec?
Nāc dzer to sāpēs sausu
Un priekā pildīt liec!»
Lūk. Fauns jau kausu ķēris,
Kas sen vairs aiztikts nav,
Un, līdzko sausu dzēris,
Ir Amors aizmirsts jau.
Kas tagad katru dienu
Pie tavām kājām slīgst,
Var skūpstīt tās arvienu,
Ap krūtīm roku drīkst
Tev skaut kā saldā snaudā,
Tvīkst tumšās cirtas šķirt
Un lielā laimes baudā
Ar tevi reizē mirt?
Ak tā, tas labi, Lila,
Nav stundas jāsajauc:
Sirds vakar vienam sila,
Bet rīt jau citu sauc …
Ak Lila, ko tu dari?
Nu alas dibenā
Tu stundām raudāt vari
Un dienām nerunā:
Tu vientulībā vaidi
Un mokās matus plēs!
Vai dārgo draugu gaidi?
To acs vairs neredzēs!
Prieks pazudis bez ziņas
Kā skaista sapņa malds …
Kur maigās mīlas miņas?
Kur skūpsts, kas bij tik salds?
Kas liks vairs rozēm ziedēt,
Kad deg tev sāpēs krūts:
Nu mācies mokas dziedēt
Un asus ērkšķus plūc!
Kā posta stundu steigās,
Tā gads pēc gada skrej,
Un vecums beigu beigās
Sāk draudēt skaistulei.
Nav Amoram vairs prieka
Ap viņu jokus dzīt,
Un viņa jūtas lieka
Un lielās bēdās krīt.
Un bēdīga un drūma
Pa birzi Lila iet,
Vai neguļ kāds aiz krūma,
Kas var vēl pakaļ skriet…
Lūk, lūk, zem liepas zaļas
Guļ Fauns un vēro gauss,
Kā puto pilnais kauss;
Var redzēt — daudz tam vaļas,
Ka nav jau sen tas sauss;
Un, lai gan ganei Faunu
Ir ticis senāk smiet,
Tā tagad grib par jaunu
To savos tīklos siet.
Un tā ar gudru ziņu —
Pat Fauna sirds nav krams —
Sāk Lila slavēt viņu,
Cik tas tai patīkams.
Bet Fauns ar ļaunu smīnu,
Kā īstens gudrinieks,
Dzer labāk savu vīnu,
Līdz beidzot teikt tam prieks:
«Nē, Lila, tavā varā
Lai prāts nu citiem gaist:
Savs laiks ir mīlā kaist,
Savs — gudram pieaugt garā.
Lai gan kā puika jauns
Es tev reiz pakaļ džinos
Un tavos tiklos tinos,
Bet tev bij pretīgs Fauns;
Kaut plok kā putas zaimi,
Kad vīns ir izlijis,
Bet tomēr — kā par laimi:
Kas bijis — izbijis.»
Atdzejojis Kārlis Krūza
Antipjevna Marfušku nikni rāja,
Gan strostēja, gan kaunināja.
«Nu pag,» tā kliedza, bārties sākdama,
«Tu domā, ka es neatminu,
Kā viņnakt, ielīdusi kaktiņā,
Ar Vaņku, krustdēlu, tu jokus dzini.
Pag. pag! Es vīram neslēpšu nekā!» —
«Ko draudi tu? Ko tu man padarīsi?»
Marfuška atcērt. «Vaņka bērns vēl glups,
Bet Trofims, svainis tavs, pie tevis tup
I dien', i nakti. To tak zina visi!
Tu labāk klusē, kūm! Ko kliedz, ka ļaudis dzird,
Ja esi grēcīgāka vēl par mani:
Tu otrai… puteklīti mani,
Bet savējā pat baļķi neredzi.»
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
* * *
Un nu jau trešo nakti nervozēju,
Bez miega dēdēdams kā spoks I» —
«Jā, kāršu spēle — tas nav joks!»
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
«Ko jaunu vari teikt?» — «Nudien, nekā.» —
«Ei( nemānies: tu laikam kaut ko zini.
Vai kauna nav, ja draugam visu tā
Kā ienaidniekam slēp, pat nepiemini!
Varbūt tu dusmojies? Nu, draugs, par ko?
Kādēļ tev klusēt, spītēties kā aunam …» —
«Ek! liecies mierā! Zinu tikai to,
Ka muļķis tu, bet ziņa šī nav jauna.»
Atdzejojis Jānis Plotnieks
Vai par Razumņiku jau dzirdēji to ziņu, —
Ar zilo lentu apbalvojot viņu!
— Nu lai! Es novēlu pat to,
Ka debess valstību viņš iemanto!
Atdzejojis
Jāzeps Osmanis
Jeb Krievu Zeme Atbrīvotā.
No uzpūtības frāze sten —
Smags tukšums tikai vārdus rotā.
Atdzejojis Andris Vējāns
Klits nestaigās pa debess mājām:
Daudz grēkojis viņš, nabadziņš.
Lai aizmirsts grēks šim dzejotājam,
Tāpat kā dzejā aizmirsts viņšl
Atdzejojis Imants Lasmanis
Dievs zin, kādēļ tiek bieži minēts slēdziens,
Ka tavs un mans ir šaurs un peļams jēdziens;
Es nestrīdos, bet spriedums man ir savs,
Jo, kā to rāda mana saprašana,
Būt pēlējam te lielas jēgas nav:
Kas būtu gan, ja nebūtu tu mana?
Kas būtu gan, ja nebūtu es tavs?
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Lila, Lila, kā es ciešu,
Kādas alkas krūtis tvīkst,
Nīkstu, gurstu, bojā iešu,
Ilgodamies bezcerīgs;
Taču velti mīlā kaistu:
Tev par mani smieties tīk.
Smejies, Lila, jo tu skaista,
Kaut šis skaistums bezjūtīgs!
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Viņš vēja šalkoņu
Jauž;
Viņš dzejošanas alkoņu
Pauž;
Mazs pantiņš kabinetā
Dzimst;
Viņš iespiež to un — Letā
Grimst!
Atdzejojis Jāzeps Osmanis
Jums, visi jaunie, kas vēl mīlai sveši esat,
Ja viņu redzēsiet, tad mīlēt vajadzēs.
Jums, visi vecie, kas jau pagurumu nesat,
Ja viņu redzēsiet, sirds atkal mīlēt spēs.
Atdzejojis Jānis Plotnleks
Taisiet troksni, esiet līksmi,
Lai ar dziesmām valda prieks:
Šodien draudzība un tīksme
Un pats daiļums gaviļnieks!
Bet, starp citu, sveicējs spārnots
Slepus domā, sveikdams jūs,
Draugi, ka drīz vien viņš arī
Šeitan gaviļniekos būs!
Atdzejojis Imants Lasmanls
Ko dzejā īsumā lai viņai pateiktu?
Vienmēr es patiesību sveikšu;
Un nedomājot saku: «Mīļa tikai tu,» —
Bet domādams — to pašu teikšu.
Atdzejojis Jānis Plotnteks
Sirds paslēpusies jums aiz lediem bieziem
Un acīs valdzinošas liesmas zib,
Kas iemīl jūs — tas muļķis liels patiesi,
Bet simtkārt muļķāks vēl, kas mīlai izbēgt grib.
Atdzejojusi Ārija Elksne
Visu Krievzemi viņš nomāc,
Gubernatoriem grābj somās,
Padomei pat neļauj domāt,
Tikai ķeizaram viņš draugs.
Pilns ar ļaunumu un zaimiem,
Stulbs, bez goda, cilpas saimnieks, —
Kas viņš? — Padevīgs bez glaimiem,
Vecās……… zaldāts šmaugs.
Atdzejojis Jūlijs Vanags
Zināms viņš kā zemisks līdējs
Un Hvostovas mājas draugs,
Niknais izglītības nīdējs,
Kuram Bantišs — acuraugs!
Spiediet to no visām pusēm,
Tā, lai sviedri pieri klāj!
Varbūt pieķert mugurpusē?
Viņš no puses šīs ir vājš.
Atdzejojis Imants Lasmanls
Lai dzeram, līksmojam un smejam,
Lai ņemam to, ko dzīve dod!
Vai lai mēs pūlim pakaļ skrējām, —
Nav vērts mums nelgas atkārtot.
Lai vīnā, bezrūpībā, tvlksmē
Mums jaunība pār galvu trauc,
Lai ātri aizejošo līksmi
Mums kaut vai sapnī baudīt ļauts!
Kad aiztrauks jaunība ikvienam
Kā viegli klīstošs dūmu tvaiks,
Tad paņemsim no vecumdienām
It visu, ko vien dod šis laiks.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Tev taisnība — Pirss izglītotais,
Stīvs, pārgudrs pedants, dieva dotais —
Nav paciešams: par visu spriež,
No visa druskas prātā nesis.
Bet tevi, Pahom, sirds man cieš,
Jo, paldies dievam, muļķis esi.
Atdzejojis Andris Vējāns
Reiz dievi kļūdījās
Un cara kalpos viņu lika;
Viņš Romā būtu Bruts un Perikls — Atēnās,
Bet šeit viņš — huzārs tikai.
Atdzejojis Jānis Plotnieks
8 2
Jau dienas spožums bālēt sācis;
Pār zilo jūru plūst jau pelēks miglas tvans.
Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,
Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!
Lūk, krasts vēl tālē neizgaisa,
Kur krāšņie dienvidi kā burvju krāsās mirdz;
Man karstās ilgās turp nu trauktin traucas sirds,
Un atmiņas man spārnus raisa …
Es jūtu: asaras man atkal ritēt sāk;
Karsts nemiers kaisdams krūtīs krājas;
Mans sapnis sensenais man atkal priekšā stājas;
Un mīlas neprāts tas man atkal prātā nāk,
Un viss, kas cīņā ciests, un viss, kas sirdi mācis,
Un gaidas veltīgās, un laimes viltus zvans …
Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,
Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!
Nes ātrāk, kuģi, nes uz tālām malām mani,
Kur jūras viltīgās visapkārt vētrā kauc;
Bet, dzimteni ja miglā mani,
Tās krastiem strauji garām brauc, —
Tiem krastiem, kurp vēl dziņas sauc,
Ko sirds reiz valdīt nesajēdza,
Kur maigās mūzas man tik saldi smaidīt mēdza,
Kur aukas traucās ziedus raut,
Pirms jaunība man noziedēja,
Kur bezrūpīgais prieks no manis projām skrēja
Un sirdi stingušo man sāka sāpes skaut.
Lai jauni iespaidi man krātos,
Es pametu nu tevi, dzimtais krasts;
Es pametu jūs, draugus daudzinātos,
Kam baudā brīdis jauks nekur nav neparasts;
Un jūs, tik kairās reiz, ko nosaukt nepieklātos,
Kam kādreiz upurēt bez mīlas — kas to liegs? —
Man slavu, brīvību un laimi bijis prieks;
Un tāpat arī jūs, kas reiz tik jaunas bijāt
Un zelta ziedonī ar mani mirkļus mijāt,
Es esmu aizmirsis… Bet svētais sapnis mans
Nu visas ciešanas ir atkal kopā vācis …
Šņāc burās, vējš, kā neesi vēl šņācis,
Vel viļņus varenāk, tu drūmais okeāns!…
Atdzejojis Kārlis Krūza
Un Kaukāzs svelmainais, kur ielejās gruzd zāle,
Kur čerkess kalnu pļavās zirgiem klejot ļauj,
Kur straujas upes šalc, spīd kailie kalnu jumi,
Ko skrejot padebeši vieglām vītnēm skauj, —
Un Aizkubaņas līdzenumi.
Ak zeme — brīnums īsts… Tur klintīs svelmainās
Verd karsti avoti bez stājas.
Cik svētīgas ir straumes tās
Un droša cerība ik slimajam un vājam!
Pie brīnumkrastiem nācās ieraudzīt
Man jaunekļus, kam slēptas mokas sejās vīd,
Kam agri novīst Kiprīda liek tiesātāja,
Un jaunus karavīrus, kas uz kruķiem lec,
Un vārgus sirmgalvjus, kam acīs skumjas redz.
Atdzejojis Imants Vanags
Starp zajiem viļņiem Tauri jā pret rītu
Es ieraudzīju daiļo Nereīdu.
Aiz kokiem paslēpies, mulss vēroju tobrīd,
Kā, gulbim līdzīga, tā rāmos viļņos slīd;
Tad, baltās krūtis augstu pacēlusi,
Tā slapjos matus susināja klusi.
Atdzejojis Imants Lasmanis
Tev, vakarzvaigzne, nu tik sēri jāatspīd!
Tavs stars sāk sudrabot jau balējušās lejas
Un līci snaudošo, un melno klinšu sejas.
Tik mīļš man debesīs tavs bālais mirdzums tiek,
Kad domām dusošām tas manī mosties liek:
Es atkal atceros, cik tu reiz ausi skaista
Pār malu mierīgo, kur viss man sirdi saista,
Kur lejas lepoties var slaidām papelēm,
Kur maigi mirtes snauž pie tumšām cipresēm
Un viļņi saldi šalc gar dienvidzemes krastu.
Tur kādreiz kalnos es ar karstu domu nastu
Gar jūru gāju viens, kad rima diena degt
Un nakts pār būdiņām jau steidzās tumsu segt,
Bet miglā meitene vēl tevi meklēt trauca
Un, stāstot draudzenēm, pat savā vārdā sauca.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Un mirkļa skaistumu vien sniedz?
Vīst viņas daile trausli maigā,
Kad apsveic jaunību ik zieds …
Jā, novītīs! Maz atliks laika
Par dzīvi palīksmoties tai;
Vien brīdi prieku viņa slaika
Sniegs radu saimei laimīgai
Un mūsu sarunām un stāstiem
Spēs jautru dzīvīgumu dot,
Lai sāpes zūd zem vārdu glāstiem,
Lai ciešanās sirds spēku rod …
Es smagu domu pilnu galvu
Ar viņu steidzos parunāt,
Lai katru vārdu — līksmes balvu —
Sev gadu pūrā spētu krāt;
Ne solis negaisīs no miņas,
Es klausos, ko teic gaišā balss •—
Un tikai šķiršanās no viņas
Man sirdi stindzina kā sals.
Atdzejojis Andris Vējāns
Kādēļ tev skumjas priekšlaicīgas
Sev draudu pilnās domās vākt
Un aizskart sirdī smeldzes stīgas
Par šķiršanos, kam vienreiz nākt?
Tāpat jau bēdu diena tuvu!
Tu dienām pazaudētām rīt,
Viens klaiņodams pa tukšu druvu,
Vēl mēģināsi pēdas dzR!
Tad — nelaimīgais — tu par trimdu
Un nāvi gatavs būsi pirkt
Jel vienu mīļās vārdu rimtu
Un soli, kas šalc viegli spirgts.
Atdzejojis Andris Vējāns
* * *
Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks,
Kas aizritējis veltas mīlas maldos, ■—
Nav tevis žēl man, zelta nakšu tvaiks,
Ko apdziedējis dzejnieks mirkļos saldos.
Nav žēl man seno draugu mānīgo
Un dzīru jautro, glāžu, apkārt laisto,
Nav žēl man, viltnieču jūs, jauno, skaisto, —
Es domīgs vairos skaļo prieku šo.
Bet jūs kur zudāt, brīži mīļie, svētie,
Kas cerībās un klusā priekā kvēl?
Kur jūtu spēki, sirdī izauklētie?
Ak jaunās dienas, atgriezieties vēli
Atdzejojusi Pauiina Bārda
Bieds mēnesim, bet brīvei — sargs,
Ar svētas asins šaltīm klāts,
Tavs tētis, varonis un šautējs bargs,
Bij ļaužu nolādēts un slavināts.
Viņš tevi, bērnu, noglāstot
Sev piekļāva ar asiņainām rokām;
Bij rotaļām tev kinžals dots,
Ciets ārdēts brāļu kara mokās …
Cik bieži, atriebībā nikni iekarsdams,
Viņš klusībā pie tava šūpļa nevainīgā,
Par uzbrukumu lemdams — kā un kam,
Ir tavus šļupstus dzirdēja, ir smaidos slīga!
Tāds bija viņš: no draugiem atstumts tālu nost.
Tu brīnišķā, tu tēva mūžu vētraino
Ar dzīvi pazemīgu izpirki un cēlu:
No kapsētas pret debesi
Kā vīraks reibinoši silts,
Kā mīlas skaidrā lūgšana tā cēlās.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Moldāvu dziesma
Uz lakatu melno es raugos ikbrld,
Man saltajā dvēselē izmisums krīt.
Kā vieglprāte jaunība postu var nest! —
Jauns būdams, reiz grieķieti mīlēju es.
Šī skaistule glāstu man dāvāja daudz,
Bet nedienu straumē drīz tiku es rauts.
Reiz sasaucu viesus, lai kausi mums skan,
Pie durvīm zems ebrejs tad klauvēja man.
Viņš čukstēja: «Draugi uz dzīrām kad nāk,
Ar citu tad grieķiete priecāties māk.»
Tam pasviedu zeltu un lāstu turklāt,
Tad pasaucu kalpu — mums projām bij jāt.
Straujš metos es zirgā, kas auļo kā vējš,
Un jutu, ka niknums man žēlumu dzēš.
Pie grieķietes sliekšņa kad bijām mēs klāt,
Šķiet — satumst man acis un elpa grib stāt.
o runāt — vien zobenam bij te ko teikt,
To skūpstu vairs ļaundaiis nespēja beigt.
Es paspēru-viņu, kad galva bij nost,
Un bālēdams meitenē noraudzījos.
Tā lūdzās, bet cirtu tai, neprāta dzīts,
Un nomira grieķiete, mīla tai līdz.
Vēl lakatu melno tai norāvu baiss,
Un slaucīju tēraudu — asins lai gaist.
Mans kalps, kad bij vakars pienācis kluss,
Tos Donavā svieda, lai dzelmenī dus.
Viens attālā telpā es iesteidzos ļauns,
Tur grieķieti skūpstīja armēnis jauns.
Visskaistākās acis vairs neskūpstu es,
Un naktis man līksmību nespēj vairs nest.
Uz lakatu melno vien raugos ikbrīd,
Man saltajā dvēselē izmisums mīt.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Aiz muļķības ja drosmi rastu
Tu pantus vīt, tad droši vien
Caur stingro cenzūru, brāl, prastu
Tā līst, kā debesīs tu lien.
Atdzejojis Paulis Kalva
No tumsas, putekļiem un naida sirmais,
Jel rimsties citus rakstos nozākāt,
Ar savām paskvilām mūs it kā baidot.
«Kāds nejauks āksts!» — tā Muļķība teiks smaidot,
«Kāds ģeķīgs mūlāps!» — nožāvāsies Prāts.
Atdzejojis Paulis Kalva
Teic, kā tev neapnīk šie strīdi,
Jau sen mums abiem skaidrs viss:
Es — gatavs paslinkot pa brīdim,
Tu — mūžam darbīgs nedarbis.
Atdzejojis Paulis Kalva
Raušoties pa dzīves zaņķi,
Pazuda tam gods un kauns.
Drīz šo nelieti un draņķi
Pazina kā vecs, tā jauns.
Bet ar laiku godu savu
Pratis uzspodrināt tas:
Nu viņš ir — lai dievam slava! ■—
Tikai kāršu blēdis mazs.
Atdzejojis Paulis Kalva
8 2
M o s h a i d i 1 e
Kad aizslīd vēsma lēnīga
Pār zilās jūras klaju plašu,
Vieglītēm šūpo laivas tā,
Pūš kuģu burās rāmu dvašu,
Tad bezdomīgs un bezrūpīgs
Ar prieku vadu stundas dīkas:
Par mūzu dziesmām labāk tīk
Man viļņu balsis piemīlīgas.
Bet tad, kad jūra krāc un kauc,
Verd, putās kulta, bangas veļot,
Pār ārēm dārdot pērkons trauc
Un zibens plaiksnās, tumsu šķeļot,
No jūras mēdzu projām iet,
Sērst viesmīlīgos ozolājos.
Drošs patvērums man zeme šķiet,
Zēl zvejnieka, — viņš laivā mājo
Un klaiņo, vētras brāzmām ļauts,
Pār dzīlēm, kur draud bojā eja,
Bet man tad liegi čalo strauts,
Kas rit pa miera pilnu leju.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Man sirdi bērnībā jau viņa sietin sēja
Un savu stabuli tik agri uzticēja;
Un tad tā mācīja, kā vajag pūst to prast,
Lai niedrā tukšajā var saldas skaņas rast,
Līdz pirkstiem nedrošiem es drīz jau spēlēt sāku
Gan himnas svinīgas, kas slavē dievu māku,
Gan dziesmas, kādas dzird pie ganiem Friģijā.
Tā labprāt kavējos es gāršā gaišajā,
Kur prieks tai rādīties man bij vai katru rītu
Un, mani pārsteidzot ar laimi negaidītu,
Tā matus atmeta, kas tai pār pieri plūst,
Un savu stabuli tad sāka pati pūst.
Pie lūpām niedre tai kā dzīva ietrīcējās,
Un skaņu burvīgums man sirdī lietin lējās.
Atdzejojis Kārlis Krāza
Uz mīļo paskaties, kad daiļo pieri tā
Pie sava spoguļa ar ziedu vijām rotā
Un cirtas noglāsta, — būs stiklā spodrajā
Cēls lepnums, šķelmīgs smaids un daile atspulgota.
Atdzejojis Paulis Kalva
Es pārdzīvojis savas alkas,
Pret sapņiem kļuvis vienaldzīgs,
Vien ciešanās kā smagos valgos
Vēl vienmēr dvēsele man nīkst.
No dzīves vētru brāzmām smagām
Mans zaļais vainags novītis,
Un drūmā vientulībā tagad
Es gaidu, kad reiz beigsies viss …
Tā dažkārt vēlā rudens salā,
Kad vēji nes jau sniegu līdz,
Vēl kaila kļavas zara galā
Puspamirusi lapa trīc …
Atdzejojusi Ārija Elksne
Karš! Karogi drīz plandīt sāks
Un šalks, ar kaujas slavu kļauti!
Līs asinis, krāks atriebības strauti,
Un nāvējošais svins ap mani svilps un šņāks.
Spēks, trauksme sirdi iededzinās,
Būs slāpes dvēslei remdēt Jauts:
Brāž pulki, kā reiz vētra dzinās,
Un šķēpi satraukumā sauc,
Un visur, lauks kur dūmos tinās,
Būs cīņā kritušo tik daudz!
Sirds slavas dziesmu atrast zinās,
Tā manu garu atmodinās!
Viss būs man neredzēts, — būs telšu vēsums jauns
Un ugunskurs tur, ienaidnieka pusē,
Un bungas vakaros, un lodes kauciens Jauns,
Un nāve, nogaidot kas klusē.
Vai akla kaislība pēc slavas krūtīs dzims,
Vai galvu ķīlā likt kā varoņiem tas klājas?
Vai slava vainagos, vai sirds uz mūžu rims, •—
Un cīņā atrast lemts uz lauka mūža mājas,
Un viss man līdzi mirs: gan kvēlojošā sirds,
Gan jaunās cerības un prāts, uz augšu saucošs;
No brāļiem, draugiem es pat miņā tikšu šķirts,
Un dzisīs iedvesma, prieks, jaunās domās traucošs,
Un, mīla, tu, pat tu? … Vai tiešām nav vēl gals
Sīm domām ierastām pat tad, kad cīņa plosās,
Skan kaujas troksnis bargs un lepnā slavas balss?
Man ļauna inde sirdī rosās;
Bēg miers, un ilgojos es sevi veikt vismaz,
Sen smagam slinkumam es savu sirdi ļauju …
Kam šausmu balsis kavējas?
Kam nesauc ciņu spars vēl turp, uz pirmo kauju? …
Atdzejojis Laimonis Kamara
Draugs Delvig, mūzas brāli mans,
Es tavā prozā prasmi jūtu,
Bet atzīstos, prieks lielāks būtu,
Ja dzirdētu, kā dzeja skan.
Tu zini, agrākajos gados,
Kur Parnasu vij upes krasts,
Ar poēmām es biju rados,
Bet klīdu — ļaužu nesaprasts,
To īslaicīgai modei atdots.
Lai ko man rakstīt būtu prieks,
Dažs pārmet man par skaņām svešām.
Ik lūgums cenzūrai ir lieks,
Timkovski dzird par visu dvešam.
Man tagad gaisa nepietiek!
Kļūst atturībā mūza vāja,
Ar viņu reti grēkots tiek.
Pret slavas māņiem jūtās rimstu,
Tas laikam paradums vien tīrs,
Ka slinki viņai paka] klimstu
Kā lepnas sievas pēdās vīrs.
Prom viņas solījuma ķīlu!
Ir tikai brīvība mans dievs,
Un tomēr, dzejnieki, es mīlu
Vēl jūsu lirās klausīties.
Tāpat, kā zūdot dienām jaukām,
Kad aizmirsts draiskulību laiks,
Jums patīk raudzīties uz m…..,
Un atkal smaidā atplaukst vaigs.
Atdzejojis Harijs Heislers
Ko Jūlija ar rozēm vija,
Šurp trimdā Augusts izraidīja —
Te Ovīdijam jānīkst bij.
Te viņa elēģiskās stīgas,
Tik mazdūšīgi padevīgas,
Ar slavas dziesmām elku vij.
Man ziemeļpils jau aizmirsusies,
Kur vienmēr migla guļ un sals,
Te moldāvus no snaudas klusas
Sauc manas fleites brīvā balss.
Ar Orlovu strīds vēl joprojām
Un Oktāvijam — cerībās -—
Es nelienu un neglaimoju.
Pret nejēgām kā vienmēr ass.
Viss kā vienmēr. Tik dzeru maz.
Un draugam vieglu vēstulīti
Bez piespiešanās rakstu glīti.
O, tu, kam gars deg cēlās liesmās
Un drošu prātu liktens dod,
Kam prieks ir nopietnajās dziesmās
Un vientulībā jāatrod!
O, tu, kas piecēli no dusas
Mums Ahilesu vareno
Un Homēru, un viņa mūzas
Un atbrīvoji dzeju šo
No skaņu pinekļiem un žņaugiem, —
Man tava balss pār tāliem laukiem
Nes iedvesmu, un prieku nes
Šai klusumā, kur slēpjos es
No lepnā muļķa rīdīšanām.
Tavs sveiciens, ko es dzirdu skanam,
Tu Fēba draugs un favorīt,
Un uzslavas pār dienām manām
Kā reti dārgakmeņi spīd.
Vēl draudzībai ir dzejnieks dzīvs,
Un, savus ienaidniekus smejot,
Viņš mūzu negrib pazemot
Un neliek tai uz ielas dejot.
Viņš saviem apņirdzējiem prot
Ar stibu uzgāzt garām ejot.
Atdzejojis Imants Ziedonis