Lemnosas dievs ir kalis bargs
Reiz tevi Nemezidas rokām.
Tu esi atriebējs un slepens brīves sargs,
Tu — soģis pēdējais par kaunu un par mokām.
Kur Zeva pērkons klus, kur likuma šķēps snaudis,
Tu cerībām un lāstiem kalpot nāc,
Tu, troņa ēnā slēpies, draudi,
Zem spožiem tērpiem noglabāts.
Kā pekles stars, kā dievu zibens spējš
Tavs asmens ļaundari ar baismu apžilbina,
Un nodrebot tas bailēs zina,
Ka nāve dzīru prieku dzēš.
To visur atradīs tavs dūriens satriecošs,
Vai tas uz jūras būs vai dievnamā, vai teltī,
Aiz atslēgām tam slēpties velti,
Tas gultā nevar aizmigt drošs.
Salc Rubikona, liktenīga Cēzaram,
Dreb stiprā Romas valsts, un likums klausa tam,
Bet ceļas Bruts, kam brīve mīļa,
No asmens asins plūst, un jākrīt valdniekam,
Kur Pompejs marmorā kalts zvīļā.
Skan dumpinieku balss, to kliedziens naidīgais,
Tik nicināts un drūms, sauc asins tiesu.
Pār nonāvētās brīves miesu
Stāv bende nežēlīgs un baiss.
Kā nāves apustulis viņš Aīdām
Ar pirkstu norādīja upurus,
Bet soģis augstais sūta kluss
Tam tevi līdz ar eimenīdām.
Par brīves mocekli tu liktens izvēlēts,
Ai Zand, un dzīvība tev dzēsta;
Bet vīrišķība tikums svēts —
To notiesātā pīšļi vēsta.
Vēl tavā Vācijā rēgs dzīvo brīdinošs,
Kas noziedzīgo varu vajā,
Un pāri kapam cildenajam
Bez uzraksta deg asmens spožs.
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
* * *
Bet maisījums tāds vispār dzīvē pastāv:
No lepnības un nelietības sastāv,
Kur pārākums ir nelietībai dots.
Viņš kaujā gļēvs, bet drosmi krogam glabā;
Viņš blēdis priekšnamā un muļķis viesistabā.
Atdzejojis Laimonis Kamara
«Kaut talantu tam dieviņš devis,
Bet cilvēks gan viņš tukšs kā zvans.» —
«Ar ko tad pilns tu, muļķu gans?
A, saprotu jau: pats ar sevi;
Tu pilns ar mēsliem, mīļais mans!»
Atdzejojis Laimonis Kamara
Pirms Orlovs, ģenerālis stalts,
Ar kaisles liesmu degdams svētu,
Kā Himeneja savervētais
Sev rokas važās gatavs kalt;
Pirms, gudro palaidniek, uz vaļas
Tu tērgās vadi naktis skaļas
Un vīna trauks, līdz malām liets
Rajevsku galdam apkārt iet,
Kad Donavā gar krasta krantīm
Jauns pavasaris viļņus veļ
Un bezrocis — kņazs Ipsilantī
Aiz lielām bēdām dumpi ceļ… —
Rajevski, Orlovu un tevi,
Un Kamenku vēl pieminot,
Par Kišiņevu un par sevi
Man gribas pastāstīt kaut ko.
Sais dienās katedrālē mīļā,
Sirms metropolīts, āmarīļa,
Pavisam pēkšņi beidza ciest
Un aizgāja bez vaida žēla
Pie Marijas un putna dēla
Uz paradīzi skūpstīties …
Es liekuļodams vārdus sveru ■—
Es lūdzos, gavēju un ceru,
Ka dievs man grēkus piedot var —
Kā manām dzejām piedod cars.
Nesen pie Inzova es biju,
Viņš badojas; un vakar miju
Es savas mūzas gluži rāms
Pret časoslovu, liturģiju
Un baravikām kaltētām.
Bet tomēr lepnums saprātīgais
Šai grēknožēlai nenotic,
Un vēders, pagāns bezdievīgais,
Teic: «Žēlo, brāl! Ir kaut kas cits,
Ja, teiksim, Kristus asins sārtā
Vēl būtu, piemēram, lafits
Vai klodvužo, tad es ne vārda,
Bet tagad tikai jāpasmīn,
Ar ūdeni ir kristīts vīns.»
Bet es tā lūdzos, krustus metu …
Es neieklausos sātanā …
Un tomēr tavi vīni retie,
Davidov, prātā nāk un nāk …
Bet oihoristijai, lūk, skaties,
Cits raksturs klāt, ne mazāk spilgts,
Kad tev un brālim demokrātisks,
Pie liesmas sēžot, halāts vilkts,
Ar vēsu strūklu piepildot,
Jūs tukšojat par tiem un to
Līdz dibenam, līdz galam sausu!
Tiem Neapolē dūres zib,
Bet tā — vai tā maz kādreiz celsies …
Izsenis tautas mieru grib,
Bet jūgs vēl ilgi miesā dzelsies.
Vai tiešām cerība sāk dzist?
Ai nē! Būs itin viss, ko vēlies.
Pie lūpām celdams biķeri,
Es teikšu: Kristus augšāmcēlies!
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Tev teicu: piesargies no jaunavas šis skaistās!
Bez ļauna nolūka tā katru sirdi saista.
Draugs neuzmanīgais! Uz citu raudzīties
Nav viņas tuvumā nevienam ļauts paties.
Cik uzticīgi tai, kaut cerības gaist saldās,
Kā sapnī jaunekļi ap viņu tvīkstot maldās;
Un laimes lutekļi, kas dzīvē daudz ko gūst,
Tai mīlestību lūdz un pazemīgi kļūst.
Bet lepnā jaunava nīst viņu jūtas kvēlās,
Ne paraugās uz tiem, ne uzklausīties vēlas.
Atdzejojis Harijs Skuja
Es jūtos noskumis un lieks.
Vai jūsu draudzību man aizstās
Sī aukstā pūļa aukstais prieks?
Un gluži vientuļš barā šajā
Un svešs, un lieks, un izraidīts,
Kā klaidonis, ko nemiers vajā,
Es eju — savu sapņu dzīts.
Kur atpūsties man savās sāpēs?
Vai kādreiz mana mīla sīks
Un mūža tālo gadu kāpēs
Es aizmirsīšu savas slāpes
Un kļūšu atkal vienaldzīgs?
Bet tikmēr, draugi, jūsu vidū
Lai dzīru troksnis atskan gaišs!
Lai lira dzied … Lai ziedi lido …
Lai pilnus kausus apkārt laiž …
… līdz manai vientulībai skan,
Un stīgu skaņas pazīstamās
Tik pēkšņi uzdzen skumjas man.
Jau sen kopš šķirti mūzas dēli,
Tos liktens nolemtība māc …
Vairs necildinās laimes kvēli
To liras vētraini un kvēli,
Snauž garlaicībā gaišais prāts.
Un apklust jauno dienu smiekli
Un nevaldāmās balsis tās,
Kas brīvas bij. Un tikpat viegli
Mūs aizmirst mūsu mīļākās.
Vai tu vēl dedz, ak lampa zaļā,
Līdz rīta pirmā gaisma aust?
Un asprātību lokā skaļā
Vai tu vēl puto, zelta kauss?
Tu māja, viesmīlīgā, dārgā,
Tu brīvo mūzu patvērums,
Kur sienas zvērestvārdus sargā,
Kas bija mūzām jādod mums;
Kur visi draugi pulkā vienā
Ar micēm galvā sēdējām —
Un strīds un dziesmas dienu dienā
Līdz vīna kausam pēdējam;
Kur patvaļā tik savdabīgā
Aiz strīda strīds, aiz kausa kauss
Un vīna glāzes nestāv dīkā,
Un katram joks un nostāsts savs!
Lai vīns kā komēta mums kvēlo,
Lai atkal asprātības skan!
Ai kalmik, vēl kaut reizi vēlos,
Lai «Esat sveiki!» teic tu man!
Sirds mana jūsu vidū dzīvo,
Un aizmirsts skumju smagums auksts.
Tu atkal šeit, mans Amfitrion,
Mans gudrais meli, labais draugs.
Nāc, senās draugu mīlas skartais,
Ar atgriešanos mani sveic!
Bet Himeneja jauniesauktais?
Kur ir tavs mīļais brālis, teic!
Jūs abi laikos senajos
Man pusnakts dzīrēs blakus stājāt,
Un mīļiem glaimiem mierinājāt
Šo mīlas dziesminieku jūs.
Nāc, apburošais Adonis,
Tu Patosam tik mīļais ulān,
Tu esi mūzām atdevies
Un Venerai par visu tuvāk.
O, aizkulišu valdiniek,
Tu kritiķi un hronist ļaunais!
Kas vienmēr aktrises tev jaunas
Un apburošas meklēt liek?
Es arī dievināju tās
Un viņu asprātības kautrās,
Un acis smaidīgās un jautrās.
Es arī dievināju tās.
Ap vienu slavas vīraks viesās.
Bet reiz es kļuvu īgni ļauns
Un dusmās varbūt nepatiesās
Es viņu nosvilpu. Man kauns
Par atriebības brīdi melno —
Cik tas bij ļauns un liekuļots!
Lai nāk pār mani — to es pelnu
Visbargais Melpomenas sods!
Vēl priesterieņu dziesmas vijas,
Trim dievēm Parnasā tās skan,
Un vēl joprojām tempļa sijās
Tik reibi slavas vīraks tvan!
Vai Fēba tempļus pametusi
Semjonovas tik daiļā balss?
Sī mūzas balss tik liegi klusi
Vai tiešām ir jau apklususi?
Vai tiešām krievu slavai gals?
Es neticu: jo viņai jānāk,
Mēs gatavi tai sirdis dot
Un ilgi vēl to pielūgšanā
Ar slavas lauriem vainagot.
Un traģēdijas diženās
Un Sofoklu no laikiem veciem
Kateņins jaunais modinās
Un pielūgšanā atkal klās
Tai slavas purpuru uz pleciem.
Atdzejojis Imants Zied
Laīsu lolots tu aizvien,
Ar Kipridu jūs seni draugi,
Mans Adonis, ja kādudien
Tā sāpina, — jel paciest raugi!
Tu bagātīgi apbalvots:
Gan skaistums svaigais, starojošais,
Gan mīlas smaids tev viņas dots,
Gan melnās ūsas, skatiens možais.
Ar to tev jāpietiek paties.
Ja kaislībai tu nepamosties,
Ar draudzenēm ja neskūpsties,
Tev gausties neklājas un bozties!
Kad dejas zālē parādies,
Kur valda Terpsihora raitā,
Kā skatieni tev pretī skries,
Ko sapņu pilnas acis raida! …
Šo valodu, kas mēmi pauž,
Ko sirdis jūt, kad mīl un sēro,
Kā glaimus patmīlība jauš,
Kas bezrūpīga visu vēro.
Tavs liktenis ir jāapskauž!
Bet es — vai es tev pielīdzināms —
Man senčos nēģeri, kā zināms,
Es neglīts, neaptēsts un dīks,
Man sveša mīlas smeldze cēlā;
Kas meitenēm tā manī tīk,
Ir kaisle nekautrā un kvēlā . ..
Tā taču dažkārt notikt mēdz,
Ka, vaigiem kaistot, nimla jauna
Mulst, zagšus raudzīdamās faunā,
Bet kāpēc — pali neapjēdz.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Kur daiļās attēlu gan ņemt,
Kas atsūtīs to man par prieku?
Reiz, mīlot talantus pārlieku,
To apdziedāt man bija lemts.
Bet, redzot, kā tā visur valda,
Kā vīrakdūmi viņu vij,
Man pārsvilpt tika himnas saldās,
Kaut netaisnīgs šis niknums bij.
Tam jāizgaist, es tagad zinu,
Ka lirai nācās samelot:
Lai tā nu vainu izpirkt prot
Pret Selimēnu un Moīnu.
Tā mirstīgais mēdz vieglprātīgs
Jūs, dievi, zaimot prātā ļaunā,
Bet drīzi vien viņš atkal tvīkst
Jums bijīgs upurēt no jauna.
Atdzejojis Vladimirs Kaijaks
Ak biedre domu dainai,
Tu mana tintnīca,
Man dzīvei bezkrāsainai
Par rotu dāvāta!
Cikreiz man, prieku draugam,
Pie tevis aizmirsās,
Kad laiks bij dzīru traukam,
Kad dienas svinamās;
Cikreiz, kad skumjas guldza
Pa krēslo istabu,
Ar sapni un ar spuldzi
Man priekšā biji tu.
Kad brīžos iedvesmētos
Pie galda ciešāk sēdos
Un mūzu piesaucu
Uz dailes mielastu,
Kā viegla migla vijās
Pār tevi, un pa to
Ar trauksmi steidzīgo
Aiz tēliem tēli mijās . . -[3]
Visdārgās mantas manas
Guļ tavā dziļumā.
Es tevi izraudzīju
Veikt stundu tukšumu
Un viegli sasaistīju
Ar laipno laiskumu.
Ar tevi laurus pirmos
Es guvu jaunībā …
Gaišs debess mirdzums virmo
Man tavā kristālā.
Nu vakarstundās sirmās
Man spalvu čirkstinot,
Tā tavā dzīlē rod
Bez pūlēm un bez steigas
Gan manu vārsmu beigas,
Gan vārdu derīgo,
Tur ritmu vijums vingrais,
Stils nesaudzīgi stingrais,
Tur atjautību svelme
Sit sejā pasaulei,
Un atskaņa kā šķelme
Vēl nedzirdēta smej …
Nost nelgām raujot viepli,
Tos kailus atsedzot,
Ik neģēli un šiepli
Man prieks ir zīmogot
Ar lāsi tavas tintes;
Bet mēlnesību indes
Tai klāt es nejaucu,
Sirds skaidro vienkāršību
Nekad ar nodevību
Gan neaptriepi tu.
Bet šeit, kur laiskums valda,
Nāk sūdzēšanās salda.
No draugiem gādīgiem …
Vai es patiešām gribot
Gan atteikties no tiem,
Lauzt drauga uzticību?
Nē, vajag paklausīt
Un jambos tvertu dzeju
Pret pasta prozas sleju
Pa reizei apmainīt;
Sirds tukšumu un slāpes
Un atšķirtības sāpes,
Ko cerē sirds un jūt,
Kas dvēselei ir grūt',
Un nelaimi un laimi —
Bez mākslas un bez glaimu
Tiem rakstā iztēlot…
Ar pārgalvībām svaigām
Un atjautībām maigām
Tiem sirdis ielīksmot…
Kamēr pie dabas sienas
Man sirds un zelta dienas
Vēl viegli pāri slīd,
Ar mani nešķirama
Šeit paliec manā namā
Bez raizēm, draudzenīt!
Bet, kad reiz pekles kraujā
Mans sauciens apdzisis
Un mana spalva straujā
Uz mūžu apklusīs,
Un, bāra palikusi,
Tu vēsa kļūsi drīz,
No manas mājas klusās
Kad tevi aiznesīs
Čaadajevs, draugs man vērīgs,
Kā skumju piemiņu, —
Tad esi sveiciens sērīgs
No manis viņam tu!
Pēc fantāzijām greznām
Tad sausa kalpo tam
Starp divām viņa gleznām
Par rotu kamīnam;
Ne tukšam pūlim prieku
Tev censties sagādāt,
Bet draugiem dziesminieku
Liec sirdīs saglabāt.
Atdzejojis Kārlis Štrāls