Šai zemē, kur mans nemiers aizmirsdamies gaist,
Kur Ovīdija pīšļi — kaimiņš vienīgais,
Kur nespēj godkāre ar slavas rēgiem tirdīt,
Vien tevis pietrūkst manai nogurušai sirdij.
Es labās sabiedrības važas nevarēju ciest,
Man grūti nebija no dzīrēm atteikties,
Kur asprātības dzirkst, bet prātam noliegts domāt
Un karstu patiesību pieklājība nomāc.
Ka pamests dzīru biedru jautrais pulks — par to
Sirds trimdas vientulībā rāmā nesēro.
Tik brīvs no ārišķību gūsta šeit es tieku,
Ka tikai aizmirstības lāstam ienaidniekus
Es nododu. .. Gars maldu tīklus rauj
Un svaigam klusumam pār sevi nolīt Jauj.
Mans patvaļīgais ģēnijs vienpatības mierā
Slāpst domu dziļuma, sāk klusam darbam pierast,
Ar dienas nomērītu gaitu sarod prāts,
Ko ilgā uzmanībā pūlos audzināt,
Lai brīvā darba cēlieni man atdod,
Kas zaudēts jaunības un trakulību gados,
Jo mūsu izglītotais laikmets panākams
Vien zinībās . . . Mans trimdinieka nams
Nu senpamesto stabuli dzird skanam,
Un mūzas smaida, redzot to pie lūpām manām.
Gan, dabas daili sveicot, klusu dziesma dzimst,
Gan mīlas atmiņās un tālos sapņos grimst.
Es dziedu draudzību un nevainīgos niekus,
Kas agrās bērna dienās darīja man prieku,
Kad mazais licejists, ko nepazīst neviens,
Bez rūpēm, sistēmas un mērķa, tāpat vien,
Kā dziesmas ienāk prātā dīkdienīgam zēnam,
Tās līksmi skandināja skolas parka ēnā.
Bet drauga nav ar mani! Skumji raugos es,
Kā svešais debess jums ver zilas pamales.
Darbs, mūzu tuvība un dienvidzeme skaistā
Man tavu draudzību ne mirkli nespēj aizstāt.
Tev, manu dvēseli kas mīlot dziedējis,
Ar drauga paļāvību vienam veltīts viss —
Gan īsais mūžs, kas tik daudz smaguma jau nesis,
Gan agrās jūtas, ko tu varbūt glābis esi.
Tev manā sirdī bija ieskatīties dots
Kopš jaunības, kad, pirmās kaisles sabangots,
Es, sāpēs gurdams, slēpu savas mokas,
Bet bojā ejas mirklī tava stiprā roka
Pār tuvo bezdibeni sniedzās pasargāt.
Mans miers un cerība bij drauga modrais prāts,
Kas manu dvēsli prata jaunai dzīvei atdot,
To gudriem padomiem vai pārmetumiem vadot,
Un savai ugunij tu liki mani līt,
Lai atkal pacietības drosme sirdī mīt.
Vairs apmelojums mani aizskart nevarēja,
Jo, spēdams nicināt, es arī ienīst spēju,
Un kāda daļa man, kā tikšu nosodīts,
Ja tiesā nejēga, kāds zvaigžņots galma švīts,
Vai cinisks filozofs, kas izvirtībā savā
Pa visu pasauli bij kritis sliktā slavā,
Bet nu ne vīnu dzer, ne brunčiem pakaļ skrien
Un kļuvis tika; kāršu zaglis vien.
Pat Lužņikovs ar savām bezzobainām paļām
Man velti uzbruka. Un ķengu balsīs skaļās
Es neklausījos. Gausties būtu kauns
Par to, ko dāmas triec vai mēļo lišķis ļauns,
Un dīkdienīgu tenku kņadā jaukties,
Ja bij man gods par tavu draugu saukties.
Es dieviem pateicos, ka beidzot nostaigāts
Mans drūmais ceļš, kur tik daudz sāpju krāts.
Pār sāpēs norūdīto liktenim nav varas,
Un dzīvi panest pietiks spēka manam garam.
Tik vienu vēlos — lai ar mani paliec tu!
Nekā no debesīm es vairāk nelūgtu.
Mans draugs, vai mūsu šķirtība reiz beigsies
Un vārdi — vārdiem, rokas — rokām pretim steigsies?
Tu mani apsveiksi, kad satiksimies mēs?
Kā tevi apskaušu! Man atkal durvis vērs
Tavs kabinets, kur sapņo tu un domā,
Pār pūli stāvot gudra vērotāja lomā.
Mans mīļais vientuļniek, es nākšu, nākšu drīz!
Un ilgās valodās mums atkal atausis
Laiks, ko reiz vadījām mēs vārdu cīņās sīvās.
Mums draugi mirušie būs blakus runās dzīvās,
Un brīves alkās tīrās atdzims dvēseles.
Nav citu sapņu man. Cik laimīgs būšu es!
Viens vienīgs lūgums vēl tev neizsacīts:
Lai Šepings tiek no mūsu sliekšņa padzīts!
Atdzejojusi Vizma Belševica
Kur meži šalc un pļavas ziedos tvīkst,
Kur spožumā un līksmē straumes lejas
Un krastiem pāri miera klusums slīgst, —
Pār pakalniem, kur lauru koki slejas,
Drūms sniega paklājs gulties neuzdrīkst?
Sai zemē atkal atdzimu es priekam,
Tā mīlu deva skumjam trimdiniekam.
Tu, zelta krasts — Elvīnai dārgā vieta,
Turp manas ilgas nemierīgās trauc!
Es redzu jūras malā klintis slietas,
Un līksmās ūdens čalas mani sauc.
Tur skaistās ielejās es atkal Ietu,
Kur tatārdzimtu vienkāršo tik daudz,
Kas, raizes dalot, sadraudzībā brīvā
Zem viena jumta viesmīlīgā dzīvo.
Tur dārzi uzplaukst dzīvas dailes pilni,
Tur redzu ciematus un pilsētas,
Un dzīlē atspulgotu akmens cilni,
Vīd jūras tālē gaistošs kuģa masts.
Un vīnogās tur dzintarsula vilnī,
Klīst avju bari rast sev ganības.
Pār Mitridāta seno dusas vietu
Redz peldētājs te atblāzmojam rietu.
Šalc mirte pāri urnai, kura plaismo,
Tur tumšos mežus gribu ieraudzīt.
Un klinšu velves, zilo jūras gaismu,
Un debesis, kas skaidrā priekā spīd.
Vai norims kādreiz dzīves vētras brāzmas,
Lai pagājības skaistums sirdī mīt?
Vai nākšu paēnu tur meklēt saldu
LJn atdusu, kur miera laiskums valda?
Atdzejojusi Mirdza Ķempe
Nekas par tevi skaistāks bijis,
Ar tevi kaistu, mūžam tavs,
Es mūžam tavs, Eleferija!
To pasaulīgā kņada māc,
No galma spozmes viņa vairās,
Man tīk tās kvēlais, taisnais prāts
Un balss, ko saprot sirds visvairāk.
Uz dienvidiem, kur krēsla kaist,
Pie manis nāc, Eleferija!
Jo krievu zemes saltais gaiss
Tev dailei allaž kaitīgs bijis.
Atdzejojis Arvīds Skalbe
Jūs, meitenes un puiši gausie!
Vai tomēr labāk nav mazliet
Jums mūzu draiskās blēņas klausīt,
Ne dzejoli, kas viltus kaismīgs
Mums pindariskas odas dzied,
Vai žurnālu, ko lasot aizmigs
Ikviens. Tas savos rakstos naidīgs
Un bezmērķīgs, un rupjš, un tumšs,
Un, izliekoties neatlaidīgs,
Ass gribot būt, ir tikai dumjš.
Atdzejojis Imants Ziedonis
Ai jūs, kam dzejas ziedos Ivīkos
Tie aizliegtie visvairāk tīk,
Es sapņus cēlos, patvaļīgos
Jums nedodu — lai neapnīk.
O, glābiet, darbs mans nevērīgais
Pie jums lai patversmi sev jauš
No aklas nejēdzības sīkas,
No šķībiem skatieniem, kas skauž!
Jo ainas, domas, stāstus raitus,
Gan smieklīgos, gan nopietnos, —
Tik jūsu dēļ es jaucu tos.
Un palaidnīgas mīlas kaites,
Cik bija elles apcirkņos . ..
Atdzejojis Imants Ziedonis
Kas tev nemūžam neapnīk.
Nu viņa atsakās no malda,
Jo galma tonis viņai tik.
Pats debess valdnieks tai liek tvīkt
Ar savu labvēlību svētu.
Lai garīgi tam kalpot spētu,
Vērts visus niķus projām sviest.
Mans labais draugs, tu nebrīnies,
Ka izraēla tērpā viņa,
Par veciem grēkiem nepel to
Un pieņem pēc šā ierakstiņa
Sev dzejas darbu bīstamo.
Atdzejojis Bruno Saulitis
Ka Hromīds tevi mīl, kas to gan noliegt spēs:
Tik bieži abus jūs jau redzam kopā mēs;
Tu klausies, ko tas teic, un klusi sarkst tev seja,
Tavs skatiens nolaistais tik karstās ilgās kaist,
Un pēc tam ilgi, Dioneja,
Tev smaids vēl vienatnē no lūpām neizgaist.
Atdzejojis Kārlis Krūza
Nu tavu ceļu liesmas vīs
Un bultu skrējums ļaunais;
Tavs liktenis tev nezudīs,
Tu mūsu Kvirogs jaunais!
Drīz vergu tauta mieru gūs,
Rims kauju drūmā sīve
Un plaukstā veseris tev būs,
Un iesauksies tu: «Brīve!»
Lai mūrnieku šo sveicu es,
Kam daudzi godu deva!
Viņš apgaismību prata nest
Tev, tumšā Kišiņeva!
Atdzejojis Laimonis Kamara
Vēl stīgas skanētu kā klusu domu junda;
Ja tomēr jaunekļi vēl mani dzirdētu
Un mēmi brīnītos par nebeidzamām sāpēm;
Ja tomēr pati tu vēl degtu glāstu slāpēs
Un naktīs aizmigtu ar manu dzeju tu,
Un dziesmā klausītos, un justu elpas dvesmu;
Ja tu vēl mīlētu, tad atļauj, mīļā, man,
Lai, atvadoties mums, vēl manā lirā skan
Tavs ilgās sauktais vārds, ko dievinājis esmu.
Kad nodunējis būs jau aiziešanas zvans,
Tavs klusi teiktais čuksts lai pāri kapam liesmo:
Es viņu mīlēju, viņš bija tikai mans,
Un viņa lūpas vēl dzied mūsu mīlai dziesmu.
Atdzejojis Jānis Plotnleks
Draugs, esmu aizmirsis, kāds senāk biju es,
Cik nemierīgas man bij jauno dienu dziesmas.
Kas agrāk bijis dārgs, to gadi projām nes.
Vairs sāpes neciešu, vairs krūtīs nedeg liesmas,
Un mīla gaist, un viltus zūd.
Kaut arī mana sirds vairs līksmi nesajūt,
Bet tu! Tu — nevainīga, sirds tev laimi gaida,
Un laimei tici tu, sev skaistus mirkļus tver,
Tu mīlai radīta un mīlas veldzi dzer;
Lai skūpstam tavas lūpas smaida!
Tev skaidra dvēsele, kam grūtsirdīgums svešs,
Vēl gaišs kā ausmas stars tev sirdsapziņas avots;
Lai neprāts spārnus vēl pār tevi neizpleš,
Lai kaisle neviļ tiklos savos,
Kas tikai nemieru un bēdu slogu dos;
Būs jālej asaras, un sirdī sāpes gailēs,
Tavs bezbēdīgais miers uz mūžiem aizlidos,
No manas mīlas tad tu nodrebēsi bailēs.
Vai tiešām, mīļotā, lai neprāts postu nes?
Vēl prieku pēdējo un tevi gribu sargāt,
Un tādēļ neprasi man atklātību bargu,
Jo šodien mīlu es un šodien laimīgs es.
Atdzejojis Jānis Plotnieks
………………………….. Vairs viņa nav,
Vairs mīlas smaids to nesauks svētais;
Dziļš miers ap viņu valda jau
Un kapa klusums netraucētais. . .
Reiz rotaļām viņš bija draugs,
Kad ciema meičas ziedons jauks
Jau aicināja zaļā lejā;
Bet tagad gaišo dienu dejā
Tur viss bez viņa priekā plauks.
Nesen vēl vecie nopriecājās,
To biedru vidū vērojot,
Un smaidot tie pie malas stājās,
Par seniem laikiem sērojot:
«Mums arī reiz bij jautre rados, —
Ak, kas vairs pieminēt to spēs!
Bet pagaidi, drīz pienāks gadi,
Kad būsi tāds ka tagad mēs;
Kā tagad mums, kad vecums spaida,
Tev pasaulē viss liksies lieks;
Bet šodien vēl…» Lūk, veči smaida,
Bet viņu skauj jau nāves miegs.
Bez viņa draugi dzīrēs rodas,
Kad grib no jauna jautri būt;
Bez viņa meičas dejā dodas
Un sen vairs sēras nesajūt.
Starp tām, kas mīlējušas viņu,
Varbūt vēl viena skumjās iet,
Sauc atcerē vēl dažu miņu
Un rūgtas asaras sāk liet.. .
Par ko?…
Pār gaišiem laika plūdiem,
Kas mūžu birzi apsargā,
Zem sakritušo krustu trūdiem
Snauž zārki mierā mūžīgā.
Un tur, kur lielceļš tālē lokās
Un vecā liepa vējā šņāc,
Pēc ciešanām kā mātes rokās
Ir jauneklis nu guldināts . ..
Tur velti rīta stari laistās
Un, klusi kāpdams, mēness spīd,
Un mežā jaunas skaņas saistās,
Un jautri lejā strautiņš slīd;
Tur velti, nakts kad baigā beidzas,
Vēl skaistule pie strauta steidzas
Pēc ogām, kas tur ienākas,
Bet baidās rasā saldēt kājas:
No vienaldzīgās mūža mājas
Vairs viņu neatsauks nekas.
Atdzejojis Kārlis Krāza