Ruslans un Ludmila - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 10

EPILOGS

Tā, zemes gājējs vienaldzīgais,Es vaļas brīžos, klusi sveikts,Te liku skanēt liras stīgai,Par senatni tāltumšo teikt.Es dziedāju — un zuda sāpes,Ka laime pāri dara man,Ka pieviļ Dorīda nez kāpēc,Ka muļķu mēlnesība skan.Uz izdomas visātriem spārniemLīdz zemes malai skrēja prāts;Un nemanīju, kaismes pārņemts,Ka mākons tumšs man pāri krāts!.Es gāju bojā… Svētais glābējsKopš pirmām aukām tu man šeit,Ai draudzība, kas sniedzi slāpēsMan malku slimai dvēselei!Tu vētru bargo remdināji,Sirds atkal mierā saldi smelgs;Tu brīvību man saglabāji,Kas visu karsto siržu elks!No Ņevas krastiem tālu šķīriesUn zudis tenku pasaulei,Es redzu te, caur gaisiem tīriemKā Kaukāzs lepnās pieres slej.Es, lūkodamies stāvās kraujāsUn klinšu drūmā daiļumā,Sev jaunu spēku jūtu saujās,Man dabas ainas pretī mājUn mežonīgas plaši veras;Kā agrāk dvēsele arvienVēl smagu domu neatdzeras —Bet dzejas dzirksts tai garām skrien.Un iespaidus man meklēt velti:Ir pagājis mans dzejas laiks,Viss mīlas, sapņu cēliens maigs,Kad iedvesmu sirds prata smelties!Ir garām īsais jūsmas rīts —Uz mūžu zudis tam ir līdzMans dzidro dziesmu kamols zeltīts…