Ruslans un Ludmila - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 4

PIRMAIS DZIEDĀJUMS

Sen pagajušo dienu zaigs,Vissirmās senatnības teikas.Gaišs Vladimiram tēva vaigs,Viņš dižu dēlu pulkā sveikasAr draugiem dziru zālē sauc;Viņš meitai jaunākai, ko saudz,Ar kņazu Ruslanu svin kāzas —Un medu dzer no smagas glāzes,Jo līksmei viss šai dienā ļauts.Bez steigas paēst, krietni mielotBij senču tikums; apkārt laistBez steigas mēdza kausu lielo,Kur alus virmo, vīni kaist.Kauss līksmu prieku sirdīs šļāca,Pār malām putas plūda tam,Kad dzēriendevējs svinīgs nācaUn zemu liecās ciemiņam.Drīz saplūst runas šalkā vienā,Dūc dzīrotāju jautrais bars;Tad spēji dziesma dun pret sienāmUn kokles skaņas dzirdi skar;Nu visi klausās. Dziesmā slavuDzied Bajans daiļai Ludmilai,Ko Ruslans laimīgs gūst par savu, —Vīts Laļa kāzu vainags tai.Bet Ruslans, pārņemts kaisles spējas,Ne ēd, ne dzer vairs, iemīlējies;Vien ilgotajā noraugās,Gan dusmo, deg, gan nopūšas,Viņš knaiba savas ūsas skaistāsUn nepacietīgs mirkļus skaita.Tumst vaigs un skumjas skatus sedzTrim bruņiniekiem, ko te redzPie šalkojošā kāzu galda;Tie klusē, kausos vērdamies,Kas tukši sen; šķiet, dzira saldaVien rūgtumu tiem sirdīs lies;Tie neklausās, ko Bajans dziesmo,Un drūmās acis nepaceļ —Trīs sāncenši, kam asins liesmoPret Ruslanu un skaudums dzeļ;Tiem naids un mīla sirdis sveļ.Tas viens ir Rogdajs, drosmīgs varons;Viņš Kijevu ir daudzos karosAr šķēpu pratis godā celt;Otrs — Farlafs, vlzdegunis mēlīgs;Viņš dzīru varonis jo dzēlīgs,Bet kaujas laukā allaž pelts;Un pēdējs, kaislās domās grimis,Ir Ratmirs, hazariešu hans.Tiem visiem prieks šķiet mūžam rimisUn dzīru troksnis sveši skan.Lūk, mielasts galā; viesi ceļasNo galdiem, jūk un jūkli veļas,Un visi jaunos uzlūko:Vērsts lejup līgavai ir skatiens,It kā tā bītos soli atiet, —Skauj līgavainis priecīgs to.Bet ēna gulst pār visu dabu,Jau tuvu pusnakts stunda nāk;Vēl viesi palicējiem labuUn cits pēc cita izklīst sāk.Kaist līgavainis līksmē saldā:Viņš iedomās jau glāstot maldāsPie kautrās meičas daiļumiem;Vēl lielkņazs abus skumji pētī,Tad tēvišķīgā mīlā svētīUn gaišu laimi novēl tiem.Lūk, līgavu pie kāzu gultasJau vada drīz, un gunis dziest…Krīt aizkari un durvju bultas,Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.Nu piepildītas mīlas ilgas,Tā ziedu vāc no laimīgiem;Krīt slēpējs tērps kā ēna zilgaUz Caregradas paklājiem…Vai dzirdat mīlētāju čukstus,Kur skūpsti skan kā avots tirs,Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,Dveš kautre pēdējā?… Jau vīrsJauš laimes priekus elsā biklā;Un, lūk, tie sākas.. Pēkšņi nīgrsDārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,Un pamirst Ruslans mirklī žiglā…Viss norimst. Klusums apkārt baiss.Tad divkārt noskan dīvains sauciens,Kūp miglas dzelmājs pelēkais.Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies. .Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.Stingst līgavainis šausmās kluss,No pieres norauš aukstus sviedrusUn drebēdams sev blakus ķer,Vēl tumsai atņemt mīļo cer..Bet velti! Nav tur maigās biedres!Viņš akli tālāk soli sper —Nav Ludmilas, lai kur tas tver,Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.Ak draugi, ja kāds nelaimīgsCieš bezcerīgas mīlas mokas,Tam dzīve dažkārt skumjās slīgstUn tomēr dzīvot puslīdz sokas.Bet, ja pēc gadiem laime nāk —Skaut ilgoto un nedabūto,Ko alcis, cik vien kaisle māk,Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,Uz mūžu zaudēt… Draugi, esTad labāk gulstu kapenēs!Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.Sauc kopā galmu, vēsti tautāUn, zibšņus mezdams, bargi jautā:«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!Pauž jūsu slavu kaujas lauki:Jel sakiet — kam vien tikums cēls —Kurš žēlos manu sirmo galvuUn nolaupīto meklēt jās?Kas viņu izglābs, tam kā balvuTad — dzirdi, trīci nožēlās,Kas cirsties neprati dēļ tās! —Tam došu savu acurauguPar sievu un vēl pusi valsts.Jel atsaucieties, bērni, draugi!..» —«Es!» aizlūst līgavainim balss.«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujāsLīdz zemes galam kumeļš trauc;Met malā raizes, tēvs, un bēdas,Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»Un klusā pateicībā trīsTēvs asarās un sveikas vēdaTiem, kuru jājiens nebūs īss.Tie visi četri iziet kopā:Iet Ruslans, smagu skumju mākts;Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —Par līgavu, ko nepanākt…Kāpj visi zirgos nemierīgos,Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;Drīz mīļodami tālē gaist,Vien putekļi tiem pēdās kaist.Sen nesaredz vairs aizjājējus,Bet lielkņazam vēl ilgi skatsKlīst tālumā; ar stepes vējuViņš domās līdzi auļo pats.Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,Tam prāti jūk un rēgi māj.Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,It lepni slējies, Farlafs jāj.Viņš lielīdamies saka: «BeidzotNu, draugi, esmu izrāviesReiz savā vaļā! Greizi iesTam milzim — viņu sastapt steidzos!Tad gan tur asins upes šļāks,Būs mīlas atriebei labs pļāvums!Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»Bet Ratmirs, hazariešu hans,Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;Viņš seglos it kā dej un skan,Pats reibdams asins dziesmā savā.Kā uguns skatiens kaislē kvēl,Nav zirga straujā šodien žēl;To brīžam triec ar traku trauksmi,Tad pēkšņi griež un stāvus slien,Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,Baiss šķiet tam liktens pavediens…Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —Vēl greizsirdība plosa to;Un bieži vien ar skatu baiguViņš jauno kņazu uzlūko.Tā sāncenši nu augu dienuPa vienu ceļu kopā jāj,Līdz Dņepras krastmalu arvienuJau tumšāk vakarkrēsla klāj;No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;Laiks arī zirgus pūtināt.Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žiglaTas šķērso šo. Var savrup jāt.«Laiks doties katram savu gaitu,Lai katram liktens savs!» tie teic.Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,Pats ceļu izvēlējies, steidz.Ko dari, nelaimīgais Ruslan,Viens klajumā, kur zvaigznes zied?Kā sapnis vien, kā ēna kuslaTev Ludmila un kāzas šķiet!Slīd zemu bruņu segs pār seju,Slīd pavada no rokām lejup,Un lēni tālos laukos viensTavs kumeļš pusnakts rasā brien,Sirds izmisumā grimst bez gala.Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sienUn dodas turp zem akmens sienām,Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?Sēž vientulis tur sirms un vecs:Tam skatiens rāms un balta bārda,Līkst zemu lampas gaismā plecs;Tas kādu senu rakstu sedz,Ko lasot nebilst viņš ne vārda.«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»Viņš smaidot teic, kad viesi mana.«Jau gadu divdesmit še kvēlTā vientulībā spuldze mana;Nu beidzot diena tā ir klāt,Ko sen jau viedu laika tālēs.Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.Liek liktenis mums kopā stāt.Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;Zūd drosme, izmisums dzen bojā;Bet ātri paies ļaunais laiks,Un atkal atplauks laimes vaigs.Ar cerību un sirdi drošuIk šķērsli veic, nav noskumt vērts;Uz priekšu vien! ar šķēpu spožuUz pusnakts pusi ceļu cērt.Tavs ienaidnieks un aplaupītājsIr baigais burvis Mērapuns;Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,Šis pusnakts kalnu pundursuns,Bet to nekad pa pēdām dzītāmNav panākusi soda guns;Vien tev rast taku kādā rītā,Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;Tavs zobens burvi pīšļos trieks!Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;Viss, ko tev nākamība sniegs,Mans dēls, ir tavā paša varā.»Pie veča kājām Ruslans krītUn priekā skūpsta viņa roku.Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,Sirds nesajūt vairs tumšo moku.Bet mirkli atplaukušais skatsDrīz atkal tumšā ēnā tinas…«Tavs skumju cēlonis man zināms,To tūdaļ izkliedēšu pats,»Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,Ka burvis viņu glāstiem skar;Jel esi mierīgs: šādā lomāMaz jaunavai viņš kaitēt var.Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;Bet spītēt laika tecējumamPat viņa zintis nepalīdz.Viņš, greizsirdībā trīcot, sargātAiz durvju bultām vien vairs mākUn mocīt nevarībā bargāTo, kur nekā tas nepanāk;Viņš kluss ap gūstekni tur staigāUn nikni savu likstu lād…Bet, varoni, jau nakts; tev vaigāIr nogurums; laiks spēkus krāt.»Uz mīkstām sūnām Ruslans liekasPie pavarda, kas lēni dziest,Lai guļot spirgtums kaulos briest.Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega…Līdz beidzot pieceldamies teic:«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!Nav miera sirdij, ko lai dara,Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;Ļauj sarunā vēl spirdzinātMan dvēseli pie tava gara.Jel piedod pārdrošību, teic:Kas esi tu, man it kā sūtītsPar labvēli šeit ceļa jūtīs?Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»Ar skumju nopūtu un smaiduBilst vientulis: «Dēls, laika lomsJau grimis liels, kopš tevi gaidu.Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.Kur svešiem nezināmas lejas,Kur apkārt klintis drūmas slejas,Tur bij mans jauno dienu rīts;Tur ciema lopus ganos dzinuUn, sila šalku piepildīts,Nekā es cita nepazinu.Bet nebij lemts, ka ilgi manTur bezrūpībā dienas skan.Tai laikā auga ciemam tuvuKā zieds, kas rotā rudzu druvu,Visdaiļā Naīna. IkviensStarp meičām viņu daudzinājaPar skaistāko. Reiz prcm no mājasEs lopus laidu kā ikdienUz tālo līci meža galā.Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,Un pēkšņi redzu: krasta malāSēž daiļava un kroni pin.Mans liktenis te likts bij svaros…Tā bija Naīna, mans varoniEs gāju klāt — un dīvains kvēlsMan balva bij par skatu vienu;Sirds juta — rīts vai vakars vēls —Šo mīlas liesmu pieskārienu,Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.Jau vasara bij pagājusi,Kad reiz pa vidu rotaļai«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,Pats tvīkdams, izsacīju tai.Bet Naīna tik pasmīnēja,Tās skatiens lepnais kļuva ass;Tad vienaldzīgi atbildēja:«Gans, tevi nemīlu nemaz!»Un viss man kļuva drūms un naidīgs:Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,Kur jautrās ganu spēles dūc, —Nekas vairs nelika man smaidīt.Sirds kalta, nerimdama gaidīt,Un beidzot nodomāju esTad aizceļot no dzimtenesUn jūrā kliedēt kaisles gūstuStarp vīriem, kas prot vētru sveikt;Tur kaujās varoņdarbus veikt,Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.Bij drošu zvejas vīru daudz,Kas atsaucās uz šādu dēku.Drīz bruņas tēvu krastā klaudzAr še vēl nedzirdētu spēku:Tur kaujas laivas selgā brauc…Ar cerībām un kaismi sprieguMēs airējām, kurp vēji sauc;Un desmit gadus viļņus, sniegusEij asins šaltīm sārtot ļauts.Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,Kad uzlido mans pulks kā rēgs,Un bruņiniekiem rindas šķobās,Un tie no mūsu šķēpa bēg.Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,Tad meslus, veltes dalījām,Ar uzvarētiem dzīrot sēdāmUn visi kopā līksmojām.Bet sirds bez Naīnas man kaisa,Vai kauja bij vai dzīru tvans,Un ilgas allaž tālē gaisa,Kur dzimtie somu krasti skan.Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,Lai bruņas vadzī pakarājasZem dzimto sētu lieveņiem!»Tā sacīju — un airi svilaLīdz somu līča ūdeņiem;Un, kāpjot krastā, varoņiemSirds lepnumā un priekā sila.Nu brīdis cerētais ir klāt,Nu piepildītas senās ilgas!Ai satikšanās dienas zilgas,Reiz arī man jūs atausāt!Pie skaistules vislepnās kājāmMans šķēps, ko asins rūsa klāja,Un zelts, un pērles — viss bij mestsUn pats es karstas kaisles varā,Viens apklusušu meiču barā,Kur katra apskauž draudzenes,Mēms stāvēju kā liktens svaros;Bet viņa sprauda adatasUn vienaldzīgi teica: «Varon,Es tevi nemīlu nemaz!»Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,Ko izsacīt nav vārdiem spēka?Vēl tagad sirdī senais kvēlsKā ogles gail pēc ugunsgrēka;Kaut esmu viens un visam tālsUn dzird jau klaudzam kapu vārtus,Vēl tomēr sūro miņu sālsRieš asaru pār sirmo bārdu.Bet klausies: manā tēvijāIr mežos ciems, kurp reti jāj;Tur zveji glabā zinšu vārdus.Tur ezeri starp klintīm dusUn mūžameži apkārt slienas,Tie sargā sirmus zintniekus,Kas domu domā augas dienasUn, noslēpumā grimstot, klus.Vied viņu jausma šaušalīgāGan to, kas bijis, to, kas taps,Un burvju varai paklausīgaPat mīlestība kļūst un kaps.Un, lūk, es, mīlas alcējs, arīTad nolēmu, lai dlvie gariMan palīdz Naīnu reiz burt,Tai saltā sirdī pavasariUn kaislu mīlas kvēli kurt.Es devos tālu brīvā klaidāUn dziļi mežu biezokņos;Tur burvju zintīs gremdējosDaudz gadu nemanāmā laidā.Un beidzot nāca mirklis tas,Kad piecēlos es laimes smaidā:Man apslēpts nebij vairs nekas!Man vārdotāju spēks bij rokā.Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!Jau uzvara pie sliekšņa skan;Tu, Naln, piederēsi man!Tā domāju — bet liktens smēja:Viņš atkal mani uzvarēja.Es, jauneklīgas skubas dzīts,Pilns kaislas vēlēšanās, skrienuUn vārdus burvju mezglā sienu,Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,Tad cauri zibens bulta šaujas,Kauc gaisi, koki vaida līdz,Un zeme man zem kājām trīc…Tad pēkšņi viss ir piepildīts —Un redzu: vecenīte sīkaSēž manā priekšā sirma, līka;Tai kūkums dreb un deguns sīc,Un trūdi jau no elpas garo.Tā bija Naīna, mans varon!..Es, šausmās sastindzis un bāls,Uz baigo parādību vēros,Sev neticēdams, šaubās svēros,Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!Kur jaunība un skaistums tavs,Kam līdzīga zem saules nav?Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?Teic — vai ir sen, kopš toreiz patsNo dvēseles un tevis šķīros?Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)Un vecenei zib kautri skats:«Man šodien septiņdesmit dzīro.Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,«Kā putni mūsu gadi skrēja,Reiz bijām jauni — skumt nav vērtsTie ziedi abiem noziedēja.Jo labāk, draugs, jel tici man,Ja prom tās palaidnību dienas;Es esmu sirma, tiesa gan,Varbūt pat kūkums plecos slienas,Nav vairs, kā bija, šis un tas,Trūkst senās dzirksts un mīlības;Bet toties (vecā aiztur dvesmu)Tev atklāšu: es burve esmu!»Un bija tiešām tiesa tai.Mēms stāvēju es viņas priekšāUn stulbs kā muļķis beidzamais,Ar visu zinti purvā iekšā.Bet, lūk, kur šausmas: piepildītsMans būrums vigā bij, kā nākas.Jau sirmā dīva kaislē trīc,Pret mani mīla viņai sākas.Tā muti baigo smaidā viebj,Par mīlu šļupst un pretim stiepjMan savas izģindušās rokas.Jel iedomā tu manas mokas!Man mulsā skatiens sānis klīst,Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,Bet kaislais stāsts kā straume līst:«Sirds mana beidzot iepazina,Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;Tā mūžam maigās jūtās plauksKā puķe pavasara šalkās…Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skaujUn visu, visu baudīt ļauj…Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…»Tad viņa gurdi plakstus verUn ilgošanās pilna sliecas;Tad manu svārku malu tverUn kārnām rokām tālāk tiecas…Es šausmās miedzu acis ciet,Lai neredzētu baigo rēgu;Tad izrāvos un kliegdams bēgu,Līdz zemes malai gatavs skriet.«Ak necienīgais!» viņa sauca.«Kurš cits gan rāmo mūžu jaucaMan, nevainīgai jaunavai!Pats zagi Naīnai tu sirdi,Pats tagad nicini, vai dzirdi!Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:Tā pati vainīga, ak vai!Viņš mani, nelietīgais, paved,Sveļ mīlas kaislībā un pamet!..Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,Se mītu viens kopš viņām dienāmAr sirdi, kur viss rūgtums krāts;Un sirmgalvi starp akmens sienāmTe priecē daba, miers un prāts.Jau kapa bedre tumša zvēro;Bet seno kaisli neaizmirstVēl vecene un naidā vēro,Man atriebt alkdama, vai mirst;Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.It visu gaišu sirds tai nīst,Un arī tavā ceļā, protams,Šīs vecās burves ienaids līst;Bet bēdām mūžība nav dota.»Ar dedzi Ruslans visu tver,Ko sirmais stāsta; acis spodrāsNe mirkli snaudā neaizverUn nejūt domu zibā modrā,Ka nakts jau rītam vārtus ver.Ved saule starodama dienu…Ar nopūtu un domu vienuSkauj Ruslans burvi vientuļo;Un cerība jau spārno to;Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.Lēkt seglos aši Ruslans steidz,Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,«Tēvs, neaizmirsti mani!» saucUn auļo pāri stepes pļavai.Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!Sveiks, uzticīgais mīlai savai!Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»