Ruslans un Ludmila - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5

OTRAIS DZIEDĀJUMS

Jūs, sāncenši par kaujas slavu!Lai mūžam miera nav starp jums;Vien nīstot ienaidnieku savu,Ir gūstams bargais panākums!Lai, noraugoties jūsu tēlos,Dreb pasaule un apbrīno:Neviens jūs pārāk nenožēlosUn netraucēs jums spēli to.Jūs, sāncenši par mūzu lauriem,Kas Parnaskalnā steidzat jāt, —Jel beidziet reiz ar skaļiem auriemUn ķildām ļaudis smīdināt,Var lamāties un rāties klusāk.Bet, mīlas sāncenši, jums ganLaiks mieru savā starpā uzsākt,Jo ticiet, draugi mīļie, man:Kam nolemts daiļavai sirds dzīlēsKurt dzirksti, kurai kaisles spēks,To, pasaulei par spīli, mīlēs;Tur skaisties muļķīgi un grēks.Kad tālāk Rogdajs nevaldāmaisCaur mežu, pāri miglas lāmai,Pilns tumšu nojautu un viens,No ceļabiedriem šķīries, jāja,Tam sāktais domu pavediensNe mirkli prātus neatstāja.Sirds rūgtā kaitumā tam pukst,To tirdī kāda ļauna steiga;Un jātnieks krēslā nikni čukst:«Nost šķēršļus… Nositīšu… Beigas.Ei, Ruslan, saturies!.. Lai cieš,Lai paraud asaras tad mīļā…»Viņš spēji zirgu apkārt griež,Pa pēdām auļo nakti zviļā.Tai laikā Farlafs drosmīgais,It saldi nosnaudies, kad gaissVēl glauž ar rīta vēsmu maigu,Bij sēdies rāmi pusdienotPie strauta pavēnī, lai svaiguGars atkal atspirgumu rod.Te pēkšņi redz: kā vētra baigaBrāž jātnieks, šķēpu vicinot;Un — netērēdams velti laika —Lec Farlafs seglos, pamezdamsGan smagās bruņas, šķēpu, cimdus,Gan pusdienu, un mūk ar dimdu,Bet jātnieks auļo pakaļ tam.«Hei, bēgli gļēvulīgais, stāvi!»Dzird Farlafs, domādams jau nāvi.«Vai nemitēsies, nelga, jozt!Vienalga — galvu raušu nost!»Bet Farlafs, pazīdams Rogdaju,Triec kumeļu, cik vien tas nes,Un, auļodams pār stepes klaju,Jau atvadās no pasaules.Tā dažkārt zaķis, celts no snaudas,Miedz bailēs ausis un, cik jaudas,Pār purva ciņiem, laukiem skrejNo suņa, kas tam pēdās rej.Un gadījās, ka vielā tajā,Kur trauca varons, baiļu vajāts,Vēl kusa saulē vēlīns sniegsUn gravās plūda ūdens lieks.Kad pavīd lēznie urgas krasti,Zirgs, krēpēm plīvot, saslien asti,Rauj lauzni, krākdams sakož toUn duļķu straumi pārlido.Bet lepnais jātnieks kājām gaisāSmags netīrajā grāvi krītUn tajā pašā mirkli taisāsJau nāvē acis aizdarīt.Lūk, Rogdajs gravai gluži blakām,Jau šķēpu atvēzējis plecs;«Tad mirsti, gļēvuli!» viņš saka…Un pēkšņi Farlafu tur redz;Viņš skatās vēl — šļūk rokas lejup,Un izbrīns, dusmas, niknums skrienPār viņa savalbīlo seju;Tad, zobus griezdams, zirgu slienUn sašutumā projām maldās;Jāj pikts un niknumā vai plīst,Un tomēr… tomēr jāatzīst —Pats sevī smieklos tikko valdās.Tā jādams tālāk, pakalnāViņš sastop vecenīti sīku,Tik tikko dzīvu, sirmu, līku.Ceļ savu ceļa kūju tāUn rāda jāt uz ziemeļpusi.«Tur viņu meklē,» saka klusi.Un Rogdajs priekā uzliesmo,Pats nāvei pretī aizjoņo.Bet mūsu Farlafs? Guļ viņš grāvī,Bez elpas bailēs dreb un pukst;«Vai esmu dzīvs?» viņš sevī čukst.Kur sāncensis, kas draud ar nāvi?Un pēkšņi tur, kur galvas gals,Skan vecenītes kapa balss:«Puis, celies nu un palaid riksi;Neviena vairs tu nesatiksi;Lūk, te tavs kumeļš arīdzan —Jel celies, celies, klausi man!»Kur negribēdams kaunu liksi? —No grāvja rāpus varons nāk,Vēl tramīgs apkārt skatus raida,Tad pūš un atelpodams vaida:«Gods dievam, kauli kustēt sāk!»«Jel tici,» vecene tad saka,«Nav Ludmilu tik viegli gūt;Ved ļoti tālu viņas taka;Ne tev, ne man tur neaizkļūt.Un klaiņot tā nav lāga drošums;Kas zina, kurš tev dūci kaļ?Tālab es padomu tev došu;Jāj lēnītiņām atpakaļ,Tev ciems pie Kijevas; lurp dodiesViens klusā ligzdā padzīvotiesBez bažām, laiks tev paies drīz;Gan Ludmila mums nezudīs.»To teic un pagaist. NešaubotiesJau varonis ir zirgam klātUn prātīgs steidzas mājup jāt;Pavisam aizmirst kaujas slavu,Par kņazi aizmirst padomāt;Vai dzird viņš pēkšņi šalcam kļavu,Vai zīle spurdz, vai avots līst —Viņš dreb un baiļu sviedrus svīst.Tai laikā Ruslans auļo tālu,Caur mežiem jāj, pa laukiem jāj;Viņš sapņos skata seju bālu —Tur Ludmila ar skumjām māj.Viņš čukst: «Kā glābt man mūža draugu?Kā atrast mīļo acuraugu?Vai smaidīs vēl tavs gaišais vaigs?Vai skanēs vēl tavs sauciens maigs?Vai arī lemts tev burvja varāUz mūžu dzīves prieku nīst,Līdz vecumdienu novakarāTavs jaunavīgais daiļums vīst?Vai varbūt sāncensis gūs laimiPar postu man?… Nē, nē, tie zaimi!Vēl šķēps man uzticīgais skan,Un nav vēl cirsta galva man!»Reiz vakarā, kad krēsla klājaJau ceļu, mūsu varonisGar stāvu upes krauju jāja.Gaiss bija kluss. Un pēkšņi vizGar galvu bulta aizšalkdama,Aiz muguras dzird troksni, lamas,Un pakavi pret plienu klaudz.«Hei, stāvi!» barga balss tur sauc.Viņš atskatās: lūk, pāri laukamAr piķi paceltu kā aukaBrāž jātnieks; tūdaļ pretim griežTam zirgu kņazs, tver šķēpu saujā.«Ahā! Man sen jau delnas knieš!»Ar naidu jātnieks vārdus sviež.«Nu, draudziņ, stājies nāves kaujā!Šai vietā varēsi tu būt,Tad lūko līgavas sev gūt.»Nu pazīst Ruslans to, kas rājas;Viņš, dusmās svildams, zirgu slien..Bet, draugi, jaunavai kā klājas?Lai varoņi nu paliek vien,Par tiem vēl turpināsim runu.Jo sen jau reize, manuprāt,Par daiļo kņazi padomātUn ļauno burvi Mērapunu.Es, savu sapņu tēlu draugs,Jau stāstīju, ne visai kautrais,Kā tonakt līdzi zibens šautraiNo skavām Ruslanam tik jauksUn kārots zuda mīļās plaukumsUn miglā pagaisa tās augums.Ai Ludmila! Kad ļaundarisAr spēku, kuram klausa viss,No kāzu gultas tevi rāva,Kā viesuls gaisos uzlaidāsCaur dūmaku un tumsu blāvuUn pēkšņi kalnos atradās —Tu šausmās maņu pazaudējiUn ļaunā burvja mājoklī,Kur pāri kalnu migla klīst,Jau gulēji pēc mirkļa spēja.No savas būdas sliekšņa tāEs bieži redzu vasarā:Skrien vistu mājas sultāns brašais,Mans gailis, kādai vistai ašaiPār sētu pakaļ; panāk toUn, saldā kaislē spārnus plētis,Jau gatavs apskaut cerēto;Bet gaisos viltīgs pāri klētijJau cāļu zaglis senais slīd —Liels, pelēks vanags; laižas lidu,Tad, notēmējis sētas vidu,Kā zibens pēkšņi lejup krīt.Tad paceļas un lido projām.Ir baigās ķetnās jāiet bojāTai nelaimīgai, ko viņš nes.Un velti sauc pēc draudzenesVēl gailis, saltu šausmu vajāts,Un ilgi bēdās spārnus sit…Vien daža spalva lejup rit,Ko atnes vējš no debess klajās.Līdz ritam jaunā kņaze tāGuļ dziļā nesamaņā klusi,Kā smagā miegā aizmigusi;Tad beidzot acis nomodāTā paver, sapni piesarkusiun mulsa baigā nojautā;Sirds viņai glāstu iztvīkusi,Un kļaujas tā uz drauga pusi.«Kur esi, mīļais vīrs?» tā čukst,Tad pēkšņi apjauš, bailēs šņukst,Sirds stāj un atkal skaļi pukst.Kur, Ludmil, tava kāzu telpa?Guļ maigā jaunava bez elpasUz krāšņiem dūnu spilveniemZem liela, grezna baldahīna,Kur lejup aizkars rotāts tinas;Mirdz bārkstis pēļiem pušķotiem,Mirdz visur apkārt zelta audumsUn dārgakmeņi vizuļo,Un vīraks zils ar vieglu jauduNo dārgiem traukiem izgaro.Ir diezgan… nav vairs jāapdvesmoŠī telpa, kas kā dzeja skan:Šeherezada stāstos gleznosSen aizsteigusies priekšā man.Bet prieka nav par telpu grezno,Ja drauga balss tur neatskan.Trīs jaunavas kā brīnums skaistasTad ietērpos, kas saulē laistās,Pie kņazes klusi ieradāsUn cieņā zemu noliecās.Tad viena gaitā vieglā gājaTai klāt un, gluži nemanot,Jau zelta matus sasukājaUn pīnē sapina (kā protVēl daudzas arī mūsu dienās),Šo košo vītni kronī vienāAp bālo pieri apvijot.Aiz pirmās, kautri slēpjot skatu,Bij otra klāt ar tērpu platu;Un zilgs kā debess sarafānsSkauj Ludmilu kā zieda zvans.Tad šķidrauts, caurspīdīgs kā migla,Sedz zelta cirtas, krūtis tiklasUn maigos plecus arīdzan.Tērps nenovīdīgs skūpsta kāriTos daiļumus, kas laimi ver,Un kājiņas kā dūju pāriJau vieglas kurpes skavās tver.Tad pēdējā no kalpotājāmSteidz kņazei pērļu jostu siet.Un neredzama dziedātājaTai visu laiku dziesmas dzied.Bet velti viss: ne pērļu liesmas,Ne sarafāns, ne rotas tās,Nedz arī jautrās glaimu dziesmasTai sirdi neiepriecinās.Un velti spogulis sauc vērot,Cik viņa daiļa, tērps cik skaists;Tumst skatiens skumjais, lejup laists,Un viņa klusē, viņa sēro.Bet tiem, kas atziņas sev krājUn siržu dziļumos spēj lasīt,Tiem, protams, nav vairs jāatklāj,Kā sievieti var skumjās pazīt:Ja aizmirst spoguli tā nestUn paslepus, kā ieradusi,Pat asarās tur skatu mest,Tad nav pa jokam noskumusi.Jau Ludmila ir viena, lūk,Un domas neziņā tai jūk.Pie logu režģa piegājusi,Tā drūmo āru vēro klusi,Un skatiens skumjš tai tālēs slīd.Viss stindzis. Sniegu lejas saltasKā spoža sega tālu spīd;Stāv drūmu kalnu pieres baltas,Pār aizām ledus šķautnes slejUn klusē pāri pasaulei.Nav redzams mājoklis, ne dūmi,Nedz gājējs sniega klajumos;Un stāv bez atbalss kalni drūmi,Jo netaurē tur mednieks drošs;Vien paretam ar žēlu vaiduSkrien viesulis pār sniegu klaidu,Un sirmās debess pamalēTas kailos kokus paauklē.Ar šausmu izmisuma raudāmSedz acis Ludmila un jautā,Kas gan ar viņu tagad būs!Tad kaltās durvis steidzas grūst,Bet tās ar melodiju jaukuJau atveras — un ziedu plaukumsAiz sliekšņa gaida. Burvīgs dārzs:Daudz brīnišķāks par tiem, ko spējaReiz uzburt Armida; tāds ārs,Par kādu sapņot nevarējaPat ķēniņš Zālamans, nedz tie,Kas Taurijā reiz bija kņazi.Zaļš ozolmežs, aiz kura pazibGan krūmi, ziediem greznotie,Gan palmu alejas un lauri,Kur apelsīni atmirdz cauriKā zelts, un ūdens spoguļos,Ap kuriem zaļo krāšņi mauri,Redz dzidri atspulgotus tos;Pār birzīm, pakalniem un lejāmKā uguns pavasaris zied,Un maija vēsma elpo sejā,Un krūmā lakstīgala dzied;Šalc gaisos fontāni; kā sudrabsMirdz strūklas saules vizuļos;Redz apkārt tēlu sejas gudras;Tie dzīvi šķiet; pats Fidijs tosAr skaudību še apbrīnotu,Un savu spožo kaltu kvēlsŠis Palladas un Fēba dēlsProm aizmestu kā lieku rotu.Te ūdens kritums, šalkdams notuļ,Pār marmorklintīm sārtām krītAr straumi saules apstarotu;Tur strauti koku ēnā slīdUn nebeidz klusas čalas vīt.Lai vēsumu un mieru dotu,Māj zilas lapenes šur turCaur mūžam zaļojošo jumu;Un visur spožu elpojumuGar takam krāšņie ziedi bur.Bet raugās Ludmila bez priekaUn tālāk vientulīga iet;Tai visa greznība ir lieka,Un velti apkārt rozes zied.Tā pati nezina, kurp klejo,Visapkārt burvju dārzam ejot,Vien drūmām domām vaļu ļaujUn brīžam stājas, asras lejot,Un kokam plecu skumji kļauj.Tad pēkšņi viņas daiļais skatiensKļūst možs; tā lūpām pirkstu spiež;Kāds nodoms baigs, bet tiešām patiessTai prātā dzimst.. Taks sānis griež:Lūk, loka tiltiņš dziļai dzelmeiNo klints uz klinti pāri ved;Iet Ludmila — un asru svelmeiPar spīti skatu lejup met;Sit izmisumā sev pret krūtiUn viļņos, kas ar putām krīt,Sev nolemj galu padarīt, —LTn tomēr, lai vai cik tas grūti,Pa taku tālāk viņa slīd.Tā Ludmila visdaiļā mana,Kopš rīta nebeigdama skriet,Jau sāka gurt — bij raudāt gana —Un sevī nodomāja: šķiet,Jau būtu laiks! Un maurā sēdās —Un pēkšņi telts tai pāri zied,Glauž vēsums vaigu vieglām vēdām,Un pusdiengalds ir priekšā klātsAr gardu viru pilniem traukiem;Un klusi arfu spēlē kāds,Pats neredzams aiz ziediem jaukiem.Sēž jaunā kņaze izbrīnā,Bet pati sevī domā tā:«No mīļā tālu, valgos dīvos,Vai vērts man pasaulē vairs dzīvot?Ai tu, kas ļaunām kaislībāmTe mani valdzini un tirdi!Es mūžam nepadošos tāmUn nomirt pratīšu, vai dzirdi!Man nevajag ne tavas telts,Ne mielasta, kas galdā celts!Es neklausīšos tavos niekosUn nomiršu, lai līst vai zelts!»Tā domāja — un sāka iekost.Kad kņaze ceļas, mirklī teltsUn viss, kas greznos traukos smelts,Un arfas skaņas… pēkšņi zuda;Viss atkal kluss, ved taka gluda,Un atkal Ludmila tur klīstNo birzs uz birzi dārzos viena,Līdz pamazām jau krēsla līstUn mēness kāpj virs mežu sienas.Kāpj miglas vāls no lejām liegsUn pāri siltiem krūmiem lokās,Un kņazei neviļus nāk miegs;Te pēkšņi neredzamas rokasKā maigas ziedu pīpenesTo gaisos ceļ uz vēju bultas,Uz krāšņo pili projām nesUn lēnām nogulda uz gultas,Caur rožu smaržām, kas te 1ās,Uz skumju segas vientuļās.Trīs jaunavas ir tūdaļ blakām,Tās negaida ne vārda sakāmUn kņazei tērpu noģērbt steidz;Bet viņu sērais skatiens teic,Tāpat kā dīvā klusēšana,Par līdzjūtību, ka nav ganaVēl liktenim, kas vājos veic.Bet pasteigsim: ir roku naiguJau kņaze noģērbta, un skaujVien krekliņš balts tās stāvu maigu,Kad spilvenos tā noliek vaiguUn miegam sevi apņemt ļauj.Ar nopūtu vēl palocījāsTrīs meičas, tad kā ēnas vijāsTās projām, durvis aizdarot.Ko gūstekne lai darīt prot?Tā dreb kā lapa, dvašu aiztur,Trīc krūtis, nobāl vaiga skaistums,Un pirmais miegs no plakstiem gaist;Tā paliek nbmodā un klausās,Un skatiens, tumsā vēries, kaist…Viss klusu! Mirkļu gaitā gausāVien pašas sirds tai atbild trauslā. .Un liekas… klusums it kā čukst;Šķiet, zogas kāds pie viņas gultas;Slēpj kņaze galvu segās, šņukst,Un pēkšņi.. šausmas!.. tiešām bultasTur klaudz… kāds tūdaļ iekšā bruks..Jau durvis ver. Un mirkli vienāKļūst gaišs. Sirds kņazei baigi pukst;Bez vārda lepnā rindā ienākAr šķēpiem, paceltiem pret sienām,Tur moru pulks no apsardzes;Pa divi blaku, lielā skaitā,Uz spilveniem tie cēlā gaitāJo lielu, sirmu bārdu nes;Tai pakaļ, lepni slējis kaklu,Ar skatu, augstprātībā aklu,Pa durvīm kuprains pundurs nāk:No viņa galvas, kaili skūtas,Ko grezno naktscepure šūta,Šī milzu bārda diži aug.Viņš tuvojas; un raugi: jauIr gluži klāt, kad pēkšņi kņazeLec augšā, naktscepuri raujNost kuprim, dusmām vaļu ļaujUn, dūri celdama kā nazi,Tik skaņi bailēs brēc un bļauj,Ka visi mori saplok mazi.Zem plaukstām kupris galvu kļauj,Par pārbiedēto kņazi bālāks;Tad, ausis spiezdams, tiecas tālākKur mukt, bet savā bārdā, lūk,Pats sapinas un klūp kā postā;Jo ceļas, jo vēl vairāk jūk,Bet mori velti skrien un stostās,Cits citam sauc un vaigus viebj,Tad beidzot klēpī kupri vīstaUn ārā atšķetināt stiepj;Vien paliek naklscepure nīstā.Bet kā gan varonim nu iet?Jūs atceraties mirkli straujo?Tver ātrāk savu otu ciet,Orlovski, glezno pusnakts kauju!Zem mēness gaismas sacirtāsTur varoņi uz takas skaudras;Šķiet, sirdis dusmās tūdaļ stās —Jau pīķi lūst kā vieglas šautras,Lūst šķēps pret šķēpu, nikni brāzts,Pār krūšu bruņām asins nopil,Brīkš drazās vairogi un stopi…Tad viņi zirgos satvērās;Melns pajūk kuls uz vietas tās,Kur zirgs pret zirgu nikni slienas;Bet varoņi tā sagrābās,Ka brīdi dvašas nav nevienamUn velti gaisu tvarsta nāss —Kā dzelzīs abi saslēdzās;Stingst locekļi tiem, cieši žņaugti,Kā uguns kvēle dzīslās rit,Pret sirdi sirds kā akmens sit —Gurst abi, laužot nepārtraukti, —Drīz vienam krist… Te pēkšņi straujAr milzu spēku Ruslans rauj.No segliem pretinieku baigo,Pār galvu ceļ, pār klinti kļauj —Un dzelmē met, kur viļņi zaigo:«Ej bojā! tu, kas mīlu maigoAr ļaunu skauģa sirdi grauj!»Tu, lasītāj, jau uzminēji,Ar ko te Ruslans kāvās bargs:Tas Rogdajs bij, kas smiedams lējisDaudz asins, kijeviešu sargs,Gūt Ludmilu ar ļaunu skrējis.Gar Dņepras krastiem bij līdz šimViņš pēdas dzinis sāncensim;Tad panācis — bet veiksmes slavaTe bēg no lolojuma sava,Un seno kauju varonimŠeit pēdējs dienu solis dim.Un vēlāk dzirdams bija stāstos,Ka Rogdajs redzēts viļņu klāstosJo daiļas nāras skāvienos;Tā viņu paņēmusi glāstotSev līdzi tumšos dzelmeņos.Un gadiem vēl pa nakti blāvuTur manīts krastā klejojamKāds spoks ar baigu milža stāvuPar šausmām dažam zvejniekam.