Ruslans un Ludmila - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 6

TREŠAIS DZIEDĀJUMS

Jums velti ēnā slēpties bija,Kur draugiem vien zib jūsu dzirksts,Ai manas dziesmas! PamanījaJūs tomēr skauģa baigais pirksts.Jau kritiķis velk pierē rievuUn jautā: kā var jēgas jaukt?Kā Ruslanam es drīkstu sievu —It kā tās laulātam par nievu —Par jaunavu un kņazi saukt?Tu redzi, lasītāj mans labais,Kā māk te ļaunums indi sēt!Teic, pēlēj, pats, ja spītē dabai,Nu ko un kā man atbildēt?Tu sarksti, nelga, dievs ar tevi!Var sarkt — par to es nestrīdos;Es patiesībai ziedu devisUn klusu ciešot mierinos.Tu gan, Klimēna, sapratīsi,Tavs skatiens gurdi lejup slīgs,Jo Himenejs, kā varā trīsi,Tev sen jau sirdij apnicīgs…Es redzu asaru tev ritamUz manām rindām; sarksti tuUn nopūties; bet kam vēl citamGan velti šādu nopūtu?Jel sargies, greizsirdīgais! StopāLiek Amors bultu, īgne skumst;Tiem sen jau gatavs abiem kopāTev pierei kauna rotājums.Jau drūmo kalnu ledus gālēsSen atmirdz rīta sārtā guns;Bet pili klusums valda zālēs.Ar īgnu skatu MērapunsBez naktscepures, rīta svārkāPikts žāvājas vēl gultā dārgā;Ap sirmo bārdu vergu daudzAr bijāšanu klusot strādā,Un kaula suka maigi saudzTās kuplumu, par viļņiem gādā.Un bezgalīgo ūsu godsTiek celts, tās notaļ iesvaidotAr austrumzemju smaržām smalkām,Lai gredzenos var glītos griezt.Te pēkšņi, nez kur gadījies,Pa logu spārnots pūķis talkā:Dzelzs zvīņas dārd, un liesmo nāss;Tad, pārsteigumā visiem skatot,Viņš mirklī liecās lokos platosUn Nalnā tad pārvērtās.«Es sveicu amatbrāli viedu,»Teic viņa, zemu palokās,«Sen Mērapuna slavu ģiedu,Nu sastapties reiz gadījās.Ir nejausts liktenis mums licisIet kopā- naida tekas tās;Jo tev draud briesmas: tiešām tici!Drīz negaiss tev virs galvas stās;Bet mana sirds par jutu zaimuPēc atriebšanas sen jau kliedz.»Ar vaibstu viltīgu un glaimuTai pundurkrupis roku sniedz:«Ai cēlā Naīna! Šo domuUn vienošanos sveicu es.Mēs piesmiesim to nelgu Somu;Bet viņš gan mani nebiedēs;Vājš pretinieks man draudēs velti,Jo ir man dīvains talismans:Šai bārdā milzu spēki smelti,Un pagaidām tā pieder man.Kamēr tās sirmo matu klāstsNav cirsts ar vienu šķēpu baigu,Nedz varoņspēks, nedz burvju lāstsSpēj draudot stāt pret manu vaiguUn manu darbu postā gāzt;Man paliks Ludmila uz laikiem,Bet Ruslans dzīvs to nesastaps!»Šņāc ragana ar smiekliem baigiem:«Tam nolemts kaps! Tam nolemts kaps!»Trīs reizes dvašu pūš no vaigiem,Trīs reizes kāju grīdā sper —Un puķi aizlido caur tvaikiem.Tērps spožais zelta mirgu ber,Kad burves iedvesmotais burvisPie kājām gatavs vēlreiz mestTai, kuru sargā drošas durvis,Pats sevi, ūsas, verdzenes.Un dodas, izgreznojies koši,Uz viņas galu bārda droši;Ver durvis — klusums viņu sveic:Tur kņazes nav. Viņš dārzā steidz,Pa mežu skrien, gar žogu raugās,Pie ezermalas, klinšu spraugās,Zem tilta, visās lapenēs…No kņazes it nekur ne vēsts!Kā aprakstīt man viņa vaiguUn dusmas, ierēcienu baigu!Viņš trakā izmisumā stenUn visu sardzi kopā dzen:«Šurp, vergi, ātrākie par vējiem!Lai uguns jūsu pēdās kūs!Man Ludmilu še sameklējiet!Tūlīt uz vietas! Dzirdiet jūs!Ja ne — es netērēšu vārdu, —It visus nožņaugšu ar bārdu!»Vai lasītājs man nejautās,Kur daiļava ir palikusi?Tā augu nakti brīnījāsUn raudāja, un smēja klusi.No bārdas viņai bija bail,Bet pēkšņi Mērapuns tai jocīgsBij licies; un, ja smiekli gail,Tad reizē bailes nespēj mocīt.Kad ausa rīts pēc rēgiem tiem,Jo agri Ludmila bij kājās,Un neviļus bij jāapstājasPie lieliem, dzidriem spoguļiem;Un neviļus tai zelta matiVirs pleciem baltiem jāpašķin;Un neviļus jau roka patiTos nevērīgi pīnē pin;Tad nejauši pa rokai gadāsIr tērps, ir greznais rotājums;To uzģērbj; tomēr neatvadāsNo spoguļiem; mazlietiņ skumstUn turpat paraud; skatiens tumst,Bet stiklā raugās nenoguris;Un pēkšņi domas rosmi rod:Tai prātā ienāk pielāgotSev Mērapuna naktscepuri.Neviens te neredz; daiļavaiTo paķert — tikai rokas sviediens…Bet septiņpadsmit gados taiIkviena galvas sega piedien!Un pielaikot arvien ir prieks!Ņem Ludmila un groza steigā —Uz pieres, taisni, šķērsu liek.Tad ačgārni vēl sagriež beigās.Kas nu? Ai seno teiksmu dīvs!Gaist Ludmila no spoguļstikla!Griež apkārt — tēls ir atkal dzīvs,Stāv pati Ludmila tur bikla;Liek ačgārni — un atkal gaist;Ņem nost — stāv spogulī! «Nu skaisti!Paldies tev, burvi spocīgaislNeviens vairs nespēs mani aiztikt,Vairs briesmas mani neuztrauc!»Un, priekā sarkstot, jaunā kņazeŅem burvja naktscepuri mazoUn ačgārni sev galvā mauc.Bet laiks par varoni teikt vārdu,Jo ilgi ņemties nepiedienAp naktscepuri un ap bārdu,Kad Ruslans pamests gluži viens.Pēc bargās kaujas ar RogdajuViņš cauri biezam mežam klīstUn uzjāj kādu lielu klaju,Kad sāk jau rīta gaisma svīst.Ar trīsām Ruslans apkārt rauga:Viņš stāv uz sena kaujas lauka.Cik tālu saredz — bruņas rūs,Un balo kauli, pīšļos grūst.Guļ izmētāti stopi, makstis,Gan segli, vairogs, zālē slēpts,Vēl kaulu riekšā satverts šķēps;No bruņu cepures aug laksti,Tur iekšā trūdošs galvaskauss;Un tālāk milzīgs jātnieks nogāztsAr visu zirgu zemē snaust;Tam apkārt smilgas rāmi lokās;Dažs pīķis slejas, dziļi dzīts,Stāv, slīpi ieurbušās, šautras;Ikvienai kāts ar vīniem vīts,Un tuvu liecas lapas kautras…Dziļš klusums. Miers. Vien saules rītsDedz nāves laukā dzirkstis skaudras.Ar skumju skatu lūkojasKņazs apkārt, zirgu pieturējis.«Ai drūmais lauks! Jel saki — kasAr miroņkauliem tevi sējis?Kur zviedra agrāk kumeļš raits,Kas asinskaujā tevi mina?Kur rodams vīru vārds un skaits,Kas šeitan nāvi iepazina?Kādēļ tu klusē, drūmais lauks,Ar aizmirstības kūlu klājies?Varbūt ir mani turpu sauks,Kur laiku tumsā pagaist gājiens.Varbūt ir Ruslanu reiz klāsTā velēnas zem klusām kļavām,Un Bajāni uz stīgām savāmPar viņu dziesmas nedziedās!»Bet atcerējās Ruslans drīz,Ka "derīgs šķēps tam nepieciešams;Kopš kaujas, kas vēl sirdi trīs,Viņš jāj bez ieroča patiešām.Viņš sāk pa lauku apkārt iet,Pa krūmiem, miroņkaulu kaudzēm;Un bruņas, kur jau rūsa zied,Un šķēpi, pīķi iesāk klaudzēt,Ko lūkodams viņš pacilā.Skarbs troksnis kluso stepi satrauc,Viss brūk un šķind, kur ķeras klāt;Ir beidzot vairogs pīšļiem atrauts,Vēl bruņu cepure un rags,Bet šķēps neviens nav diezgan smags.Viņš cilā tos un smilgas patrauc,Ar vienu otru vēzējot;Bet visi viegli tie un mazi,Jo kņazs nav tāds kā daži kņazi —īsts milzis, kādu reti rod.Lai tomēr būtu kaut kas rokās,Viņš pīķi ņem, kurš mazāk lokās,Uz krūtīm krietnas bruņas klājUn tālāk savu ceļu jāj.Jau vakars. Nobāl rieta sārtums;Pār zemi, kas jau dusā rimst,Ver zila migla krēslas vārtus,Un debesmalā mēness dzimst.Tumst stepe. Vientulīgu tekuJāj domīgs Ruslans. Nakts jau zilst.Viņš pēkšņi redz: caur miglu milztTam priekšā paprāvs kalna cekuls,Un kaut kas baismīgi tur krāc.Viņš tuvāk jāj, vēl tuvāk — mana:No kalna skan kā elpošana.Bet Ruslanam ir mierīgs prāts,Viņš vēro, uzmanīgi klausās;Vien zirgs kļūst tramīgs, dreb un ausās,Sāk stāvus slieties, klusu krācUn nesper soli tumsā baismā,Spurst krēpes nikni gaisā tam.Tad mēness izpeld mākoņplaismā,Un kalns kļūst skaidri saredzams:Stāv priekšā mūsu jātniekamDižs brīnums blāvā mēness gaismā.Kā vārdos krāsas lās lai dedz?Kņazs milzu galvu dzīvu redz.Tai acis dziļā miegā vērtas;Tā krāc — un, augslu.gaisos svērtas,Kust spalvas bruņu cepurei,Kā milzu ēnas plīvodamas.Tai mēness vizmu pāri lej,Un drūmā stepe tai viss pamats,Pār kuru slejas tā kā sargsUn savā drausmīgajā dailēStāv pretim Ruslanam kā bargsUn milzīgs cilnis ceļa ailē.Kņazs pārsteigts dodas galvai klātUn grib no miega modināt.Vispirms viņš apkārt jāj to vietuUn noslēpumu apbrīno,Zem pašas nāss tad zirgu pietur,Ar pīķi pakutina to.Un galva, viebdamās no snaudas,Sāk žāvāties, ver acis, šķauda…Brāž viesulis no šķavu jaudas,Un stepe bargā vētrā dim;No ūsām, skropstām, uzacīmBars iztraucētu pūču ceļas,Pār birzīm šķavu atbalss veļas;Zirgs zviegdams danco, projām pūsts,Pats jātnieks seglos gandrīz lūst;Tad pērkonbalsī atskan sauciens:«Kurp, neprātīgais varon, traucies?Jāj atpakaļ, ja dzīvot prieks!Man tevi aprīt — tīrais nieks!»Pār plecu Ruslans skatās smīnot,Ar varu zirgu valda cietsUn lepni drasē izaicinot.«Ko vēl tev? Taisies vien, ka tiec!»Sauc galva, pikta jau patiesi,«Lūk, uzgrūdis man liktens viesi!Klau, vācies prom, kur klusāks kakts!Es gribu gulēt, sen jau nakts,Ardievu!» Ruslans drošsirdīgais,To nievu dzirdot, dusmas ģiedUn, jādams tuvāk iedomīgai,Sauc: «Tukšā galva, klusu ciet!Sens teiciens piestāv te uz mata:Maz smadzeņu, kaut piere plata!Es jādams diži nelielos,Bet cīņā cērtu gabalos!»Tad galva, saniknota īsti,Sāk sašutumā elpu rīstīt,Un dusmās piepampst viņas vaigs;Ku uguns zibšņo acu skati,Dreb putas lupas, vērtas plati,No ausīm, nāsīm ceļas tvaiks;Tad pēkšņi visā savā spēkāTā iesāk kņazam pretim pūst;Un zirgs ka skaida straumē lēkāUn sprīžiem vien uz priekšu kļūst;Viņš turas godam šajā dēkā,Bet nespēj vētru veikt, kas plūstTam pretim kā ar viesuļvālu;Viņš stepē projām auļo tālu,Tur atpūšas un spēkus gūst.Tad jātnieks mēģina no jauna —To atkal atsviež pūtiens tvirts,Bet galva viņam pakaļ ņirdzUn, smieklos rēcot, gānās ļauna:«Ai varoni! Ai spēka virs!Kurp steidzies? Lēnāk! Gaiss ir tīrs!Tā skriedams, lauzīsi vēl sprandu;Ņem drosmi, jātniek, nav kur steigt,Kaut reiz ļauj baudīt tavu sklandu,Kamēr vēl zirgs nav gluži beigts.»To sacījusi, milzu mēliTā izkar, mēdīt sāk un spļaut,Bet Ruslans, naidu sirdī smēlis,Tai klusēdams ar pīķi draud,Tad spēji atvēzē — un asmins,Pa gaisu mests ar kaujas prasmi,Jau nekaunīgo mēli šķeļ.Un asins šalts no mutes baigāsAr karstu vilni zemi sveļ.Deg sāpes savalbītā vaigā,Un zudis ir viss lielīgums;Grauž dzelzi galva nobālusiUn kņazā skatās apstulbusi.Tā dažkārt gadās redzēt mums,Kā Melpomenas skolnieks vājāksUz skatuves jūt krampjus kājās;Tad, pēkšņi izsvilpts, stāv kā stabsUn viss tam priekšā tumst kā kaps;Viņš mirklī aizmirst visu lomu,Dreb, galvu nodūris, un trīc,Un apklust, nevaldīdams domuUn pūļa smieklu pavadīts.Kņazs, apmulsumu izmantodams,Kā vanags galvai virsū dodas,Jau ieskrējienā roku ceļUn, nievu atmaksādams sūri,Dzelzs cimdā tērpto smago dūriNo visa spēka vaigā zveļ.Un sitiens satrauc stepes tāli,Visapkārt asins putas šļācUn šķīst pa rasas pilno zāli,Un galva līgojas kā vāts,Tad gāžas, ripo dunot tālu,Dzelzs ķivere vēl dobji klaudz.Un atmirdz tur, kur galva bija,Šķēps varens, spožs, kā staru skauts.Prieks kņazam sejā atplaiksnīja;Viņš šķēpu tver un aši vienPa asiņaino zāli skrienPie galvas klāt ar ļaunu gribu —Tai degunu un ausis cirst;Jau vēzienā kā dzirkstis birstNo asmeņa ar baigu zibu —Kad pēkšņi kņazā rimst viss naids:Viņš dzird, ka galva lūdzot vaid…Laiž Ruslans šķēpu lēnām lejup,Vairs dusmu sārtums nededz seju,Beidz atriebības slāpē kaistTam sirdī žēlu atvaldzētā:Tā ledus kusdams irst un gaistZem karstiem saules stariem sētā.«Tu mani pārmācīji, draugs,»Teic galva, nopūzdamās sūri,«Bij pelnīts belziens tavs ar dūriPar tukšo lielību; nu augsTev padevīgums mans un staros;Bet esi cēlsirdīgs jel, varon!Nav izsmejams mans sāpju trauks.Reiz arī man bij augums jauks!Sev asins kaujās līdziniekuNekur es nevarēju rast,Bet paša brālis, Jauns un mazs,Man dzīvi laupīja un prieku!Ai ļaunais viltniek Mērapun!Trūkst taviem briesmu darbiem vārdu!Posts visai ģimenei, šis suns,Sīks punduris ar milzu bārdu,Kopš mazām dienām sāka skaustViņš manu brīnumaino stāvuUn ļaunu viltu sāka aust;Tam sirdi naida domas skāva.Es allaž biju naivs mazliet,Kaut diža auguma; bet viņam —Tāds mērs, ka vai zem naga spied,Bet velna prāts un velna dziņas.Turklāt vēl, zini, posts man tāds,Ka viņa brīnumbārdā krātsIr dīvains spēks; tās ļaunā varaTam visus burvja darbus dara —Un, kamēr vien viņš bārdu nes,Nav baiļu tam uz pasaules.Lūk, reiz viņš man jo draudzīgs teicaAr viltus mēli: «Klausies, brāl,Ir svarīgs varoņdarbs tev veicams:Es melnās grāmatās tiktālTe atklāju, ka austrumpusēAiz kalniem, tur, kur jūras šalc,Guļ velvēs, kas kopš mūžiem klusē,Kāds šķēps, ar brinumspēku kalts;Es zintls atminēju miņu,Ka lemts ar kādu ļaunu ziņu,Lai skartu mūs šis zobens platsUn nestu abiem pazušanu:Man nocirtīs viņš bārdu manu,Tev — galvu; tad nu redzi pats,Cik svarīgi mums pašiem glabātŠo ieroci, kur ļaunums mīt!»Nu, ko? Daudz prātot nav man dabāEs teicu: «Varu kaut tūlītLīdz pašai zemes malai doties.»Es steidzu priedi plecā celt,Uz otra — brāli liku toties,Lai ceļā padomu var smelt;Tai devos droši tālā klaidāUn gāju, gāju vienā laidā;Un, kai par spīti pareģiem,Es laimīgi līdz kalniem tiemJau nonācu un pāri tiku.Drīz uzgājām mēs velves tās —Es abas rokas darbā liku —Un tiešām šķēps lur atradās.Bet, lūk, te sākās posta brīdis;Mums savā starpā cēlās strīdi —Un jāatzīst, ka bij par ko:Kam valdīt šķēpu vareno?Es strīdējos, un pundurs kaisa;Tā brēcām ilgi; beidzot šisKļūst rāms un mierīgs; nelietisArvien it laipni cilpu raisa.«Sācis strīds nav vīru cienīgs veids,»Tad Mērapuns man svinīgs teic,«Ar to mēs neslavu sev darām,Jo prāts liek saticīgiem būt;Lai izlemj liktens lāmā garā,Kam šķēpu valdīšanā gūt.Pie zemes abi liksim ausi(To neizgudros prāti gausi!),Kam laime pirmām zvanus ģist,Tam šķēpu vienprātīgi ļausim.»To teicis, manās zemē krist.Es, muļķis, pakaļ nepaliku;Nu, guļu, nedzirdu neko;Sak, paga: piemānīšu šo!Bet pats jo rūgti piekrāpts tiku.Viņš klusi, velns, bij piecēlies,Uz pirkstgaliem man piezadziesNo mugurpuses; atvēzējās,Kā zibsnis asmens steidza kost,Un, pirms bij atskatīties spējams,Jau galva man no pleciem nost —Bet kāda pārdabiska varaLiek palikt lajā dzīvam garam.Mans ķermenis ar zāli klāts,Guļ svešā malā neapbedīts,Kur tikai zvērs kāds iemūk medīts,Bet galvu ļaunā kupra prātsSurp pārnesa, lai dusmās nedīc,Bet mūžam sarga šķēpu to,Ko tu, draugs, šodien iemanto.Ai varon, liktenis tev vēlīgs!Ņem viņu — un lai dievs tev žēlīgs!Var gadīties, ka ceļodamsTu burvi bārdaino kur mani, —Tad, lūdzams, neaizmirsti mani,Par ļauno viltu atrieb tam!Tad beidzot gūšu mieru jaukuUn šķiršos no šīs pasaules;Un karstā pateicībā esTad aizmirsīšu tavu pļauku.»