Ruslans un Ludmila - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

CETURTAIS DZIEDĀJUMS

No rītiem mozdamies arvienEs priecīgs saku: dievam slava,Ka mūsu laikos vairs, nudien,Tik pārāk daudz to burvju nava.Turklāt — lai atzinība tiem! —Bez baiju precēties mēs varam:Tie neuzbrūk vairs laulātiem,Un jaunavām tie nepieskaras.Bet ir gan gluži citi burvji,Pret tiem man ienaids sirdī aug:Smaids, zilas acis, ziedu kurvjiUn maiga balss — jel sargies, draugs!Tiem netici — tie viltus pilni!Un vairies to tāpat kā es;Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —Un dusai meklē vienatnes.Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,Kas tēlo senas teiksmu ainasPar mīlu, velniem, nopūtām —Gan pazemē, gan paradīzē!Tu, manām vārsmām nerātnāmSens paraugs būdams šādā vīzē,Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,Ka savā rotaļīgā stāstāTev pēdās lieku viņām steigtUn senās liras melu klāstāJel graudu patiesības teikt.Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,Ka velnam reiz kāds ļaundarisPats sevi sākumā, bet vēlākIr savas meitas pārdevis;Kā redzēts upurdevas dodamUn gadiem ilgi gavējam,Kā, grēkus sūri nožēlodams,Mīļš kļuvis kādam svētajam;Kā miris viņš, bet meitas miegāGuļ visas daiļās divpadsmit;Un, klausoties šai stāstā liegā,Sirds mums vēl šodien strauji sit —Kad redzam valdzinošās baismas,Kur ļaundaris kā lāstu nesPats savu grēku un bez gaismasMīt nevainīgās meitenes.Tām līdzi asaras mēs lējām,Gar drūmo pili staigājot,Un līdzjūtībā iemīlējām —It visu gatavi tām dot;Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,Un redzējām, kā mostas tās,Un visas svētās nožēlāsIet allaž lūgt pie tēva kapa.Bet.. vai tas spējams?. . Sarksti, lapa!Sis tikums — viltus vien un nieks!Es patiesību vēstīt gribu,Un Ratmirs būs man liecinieks.Uz dienvidiem viņš jāj, un prieksTam acīs mirdz ar spožu zibu,Jo Ludmilu viņš panākt cerTo pašu dien. Bet vakars sārtoJau upes krastu, tumst ik cers,Un tāles pagaist miglas vārtos;Skats velti tukšā klajā tver.Vēl pēdējs rieta stars pār siliemKā spožu zeltu pāri lej,Kad garām klinšu bluķiem ziliemViņš jāj un lūko naktsmītneiStarp kokiem piemērotu vietu.Viņš izjāj ielejā un redz:Tumst diža pils uz klints pret rietu,Tās četrus stūrus torņi sedz;Un jaunava uz augstās sienasKā gulbis padebešos vienaTur, blāzmas apspīdēta, ietUn klusā krēslā dziesmu dzied,Kas tikko sadzirdama sienas.«Jau tumsa lejās ēnas liek,No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.Jau vēls, ak jaunais ceļiniekiNāc tveries mūsu namā jautrā!Še naktī maigi auklēs miegs,Bet dienā celsim dzīru traukus;Jel nāc uz saderību jauku,Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!Še daiļavas tev skūpstus sniegs,Še vērsies tev viss mīlas plaukums.Jel nāc uz satikšanos jauku,Jel nāc, ak jaunais ceļiniekiKad ausmā izbaudīts būs prieks,Ar kausu pavadīsim draugu.Jel nāc uz sadraudzību jauku,Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!Jau tumsa lejās ēnas liek,No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»Tā viņa dzied, tā viņa sauc,Un jaunais hans jau vārtu priekšā;Bars daiļavu tam pretī traucUn laipni aicina to iekšā;Ar valdzinošām valodāmTo visas lenc un vada maigi;Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,Bet divas zirgu aizved naigi.Iet greznā pili jaunais hans,Tam līdzi meiču balsis skan:Nāk ķiveri tam noņemt viena,Slej otra vairogu pie sienas,Jau trešā šķēpu noliek nost,Steidz cita bruņas vaļā jozt.Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,Bet visupirms vēl viesi vedUz pirti — mazgāt tīru vaigu —Un stipru garu lāvā met.Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,Berž gurdos plecus dvieļi mitri;Uz paklāja, kas solu sedz,Hans padevīgs un gurdens gulstas;Sev apkārt jaunavas viņš mulstamCaur garaiņiem un krēslu redz;Tās, kautri plakstus nolaidušas,Puskailas, maigā rūpībāAp hanu pulkā apstājušas,Ņirb kārdinošā daiļumā.Ar mīkstu bērza slotu vāriTo daža sautē, vēdinotJo karstu tveici miesām pāri,Bet cita steidzas atsvaigotTam locekļus ar rožu suluUn kuplos matus tāpat guļusJau dārgās smaržās izskalo.Hans varonīgais jūsmā kvēlāSen aizmirsis ir jūtas cēlāsPret Ludmilu visdaiļāko;To salda vēlēšanās apņem,Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,Tam kūst un kvēlo karstā sirds.Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānāsUn vieglās ietērpts samta drānās;Visapkārt daiļavas; starp tāmSēž Ratmirs krāšņā mielastā.Es Homērs neesmu: viņš vienīgsReiz dzīres prata apdziedēt,Kur grieķu varoņi bij klātUn kausos šļāca dzēriens cienīgs.Es mīļāk dziedu kā ParnīUn lirai draiski skanēt liekuPar kailumu nakts pavēnīUn maigās mīlas skūpstu prieku!Stāv klusā mēnesnīcā pils;Es redzu attālāku telpu,Kur Ratmirs nemierīgu elpuDveš miegā; apkārt ēnas zilst;Kairs sapnis sārto viņa vaigusUn mirklī visu seju dedz;Kaist lūpas, it kā skūpstu maiguTam pāri kādas citas sedz;Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,Viņš visas redz — un pēkšņi tver,Pie krūts sev kļaudams segas karstas.Tad klusumā kāds durvis ver;Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;Lūk, mēnesnīcas gaismā vājāUn sudrabainā klusi sperTur soļus jaunava ar trīsām.Jel gaisti, sapņu saldums zagts!Draugs, mosties — tava ir šī nakts!Jel mosties — laimes stundām īsām!..Pie gultas viņa klusu slīd;Viņš elso, kairā sapnī grimis;Pār malu segas lejup krīt;Bez skaņas, elpu aizturot,Stāv jaunava pie viņa gultasKai Diāna, kas mīlas bultasAr viltu mērķi raidīt prot;Tad nošalc drānas, krokās kultas,Zib celis balts; tas vietu rodUz gultas malas; noliekdamāsPār laimīgo, tam kļaujas klātUn elso, kaislē iedegdamās;Ar skūpstu steidz to modināt..Bet, draugi, lira nevainīgāŠai vietā kautri apklust man,Un balss arvienu mulsāk skan;Lai paliek Ratmirs; citām stīgāmIr jāturpina dziedājums:Par Ruslanu laiks domāt mums,Par varoni visvaronlgoUn mīlētāju uzticīgo.No smagās kaujas guris, dusViņš milzu galvas ēnā droši;Un, dziļā miegā grimis, klus,Līdz rīta blāzma sārto košiJau ausmas malā mākoņus;Jau zeltī pirmie saules stariKā kalnam galvai virsotnes.Tad Ruslans ceļas, kumeļš sparīgsKā bulta tālāk kņazu nes.Un dienas rit; sen pavasarisJau projām; kokiem lapas krīt;Un druvas rudens zeltā spīd;Jau mežos salti vēji rājas,To auros putnu balsis gaist;Pār kalniem smaga migla klājas,Nāk ziema — Ruslans allaž kaist,Un allaž tālāk redz to jājamUz ziemeļiem; un katru ritTam jauni varoņdarbi krājas:Gan spēkonis dažs pieveikts krīt,Gan ragana, gan milzis negants;Bet, mēnesnaktls jādams, redzViņš: sapņu migla visu sedz;Un zem šīs zaigās burvju segasUz zariem laiski nāras zvilnUn šūpojas, un kairi smaida,Un vilina; gaiss kaismes pilns,Un mēmas skavas visur gaida…Bet, kādas varas pasargāts,Viņš pārvar briesmas, kaisli mācUn nevēro tās ēnas zilgas;Tam sirdī tikai vienas ilgas,Vien Ludmilu tver viņa prāts.Bet ko gan mūsu kņaze dara,Kā klājas daiļai Ludmilai,Kopš naktscepures brīnumvaraPret burvi palīdzēja tai?Tā neredzama pēkšņi kļuvaUn klaiņā skumja tālu, tuvuPa krāšņo dārzu alejām;Par draugu domā nopūšotiesUn sapņo acīm vaļējām:Ļauj bieži vaļu ilgām tām,Kas sirdij Kijevā liek doties,Ar tēvu, brāļiem apmīļoties,Gan draudzenītes jaukās skaut,Gan auklei klēpī galvu kļaut —Ir aizmirsts gūsts un atšķirtība!Bet sapņu brīdis ir tik īss…Nāk atmoda un bezcerība,Un kņaze atkal skumja klīst.Bet ļaunā burvja vergi bailēsDien, nakti skraida dārza ailēs,Ne mirkli mierā nerimstot;Tie meklē gūstekni kā dzelti,Skrien, saukā — pilī, mežā — velti,Nekur tie kņazi neatrod.Bet Ludmila tos kādreiz joko:Tā birzī pēkšņi parādāsBez cepures; stāv smaidot kokosUn draiski sauc: «Šurp, rotaļās!»Un barā visi metas vajāt,Bet viņa pēkšņi acīm gaistUn klusi sānis pabēg klajā,Bet gūstītāji dusmās kaist.Bij viņiem allaž jāsaskarasAr viņas pēdām še un tur:Gan auglis sārts, kā burves burts,Ar troksni pēkšņi zūd no zara,Gan ūdens lāses saulē spurdz,Tās šļaksta neredzama vara;Tad zināja: to kņaze dara —Tā mazgājas vai ēd, vai dzer.Pa naktīm viņa ciedrā kāpaVai bērzā, zars kur ciešāk tver,Lai miegs tai gurdos plakstus ver;Bet velti atdusas tā slāpa —Pie vīra allaž domas skrien,Līst asaras, un žāvas moka;Un tikai ausmā reti vienTā vieglā snaudā galvu slienPie sava glābēja — pie koka.Bet, tikko gaisma krēslu veic,Pie krituma jau kņaze steidzUn strūklās mazgājas un peldas:Pats pundurs reiz caur ausmas zeltuPa logu redzēja no pils,Kā, neredzamu sauju smeltas,Pa gaisu ūdens strūklas zilst.Bet kņaze, savu skumju dzelta,Līdz jaunai naktij klaiņo tāPa dārzu gaitā ierastā;Un dažkārt dzird pie novakara,Kā dziesmā balss tai jauki trīc;Un dažkārt birztalā uz zaraRod vainagu, kas viņas vīts,Rod peršu šalles zīda skaras,Guļ mutauts pieraudāts tur glīts.Tad burvis, ļaunas kaisles kveldētsUn īgnuma un dusmu dzeldēts,Bij lēmis beidzot cīņu sākt —Reiz kņazi tvert, tās spītu deldēt.Tā klibais Kalvis LemnosāPēc laulībām ar viltu sākLenkt tīklos daiļo Kitereju;Un jautriem dieviem atklāj tas,Kur Afrodītei atrodasViss maigums, kuram veltī dzeju…Lūk, kņaze lapenītē skumstPie loga vēsā marmorēnā;Visapkārt lapu zaļums tumst,Un vējiņš zarus loka lēnām,Aiz kuriem ziedos pļava plaukst.Dzird pēkšņi saucam: «Mīļais draugs!»Un Ruslanu redz ceļu pētām:Tie viņa vaibsti, augums, stāvs,Bet bāls tam vaigs un skatiens blāvs,Un gurnā asiņaina rēta.Dreb kņazei sirds; zūd mirklis prāvs:«Tas Ruslans!.. viņš.. Patiešām Ruslans!»Steidz gūstekne pie vīra klāt,Bet raudās nespēj parunātUn grīļojas kā smilga kusla:«Tu šeit… Tu ievainots…» — un skauj:Ak šausmas… parādība pagaist!Stāv kņaze tīklos; linums raujTai cepuri no galvas smagais,Un barga balss to bailēs dedz:«Būs viņa mana!» — un jau redzSev kņaze burvi acu priekšā.Te jaunava ar vaidu krītBez samaņas — un sapnī slīdKā maigā sargātāja riekšā.Kas gan ar kņazi tagad būs!Ak, briesmu skats: trīc burvis līkais —Pie jaunavīgās dailes kļūstJau rokas glāstiens nekautrīgais!Vai tiešām viņš te laimi gūs?Klau… pēkšņi steidz kāds tauri pūst,Sauc burvi kaujā sauksme baiga.Tad pundurs, satraukumā bāls,Liek kņazei cepuri uz vaiga.Skan atkal taures pūtiens tāls!Un, bārdu pāri pleciem metis,Viņš lido nezināmam pretī.