Kur krastā drūmi viļņi šļāc,
Viņš stāja, lielu domu māts,
Un tālē vērās. Upe plaši
Pie kājām plūda. Ka jaks kāds
Pār ūdens klaidu īrās aši.
Pa purvu staigniem sūnekļiem,
Pa zemiem, tumšiem mājokļiem
Tik nabadzīgi čuhņi mita;
Un mežs ar baigiem biezokņiem,
Kur saules gaisma neiekrita,
Visapkārt bij.
Un lēma cars:
«Mēs celsim pilsētu šai vietā,
Lai tiktu satriekts zviedra spars,
Te sliesies mūsu dūre cietā;
Jo tāds ir dabas nolēmums —
Uz Eiropu logs jācērt mums;
Pie jūras droši kāju spersim.
Šeit, kad te jaunas ostas būs,
It visi karogi sveiks mus,
Tad plašumā mēs dzīres dzersim.»
Prom gadu simts, un pilsēts košs,
īsts pusnakts saules zemju daiļums,
No mežu ēnām, purviem spožs
Jau slējies lepnumā bez baiļu.
Kur senās dienās somu zvejs,
Sīs skopās dabas skumjais padēls,
Gar zemiem krastiem cik jau reiz
Viens meta satrunušo vadu
Pa ūdens klaidu; tagad tur
Pie staltām celtnēm kuģus tur,
Kas šurp no visām zemēm braukti,
Kur torņi mirdz, kur pilis slij,
Kur ostā steiga steigu mij,
Dod mantas noliktavu plaukti.
Nu Ņeva kalta granītā;
Pār dzelmēm pāri liecas tilti,
Un viņas salu palso smilti
Sedz dārzi tumšā zaļumā;
Un jaunās metropoles zaigā
Bāl Maskavai tās sirmais sejs,
Kā nobāl jaunas cares laikā
Reiz spožums carei atraitnei.
Es mīlu Pēterpili stalto
Un stingro skaudrā veidolā
Un Ņevas krastus granītkaltos,
Un straumi cēlā plūdumā.
Tīk tavu sētu čugunciļņi
Un nakšu caurspīdīgums blāvs,
Kad mani šūpo domu viļņi,
Kad spuldze neaizdegta stāv, —
Bez viņas rakstīt, lasīt mēdzu
Un skaidri celtnes ielās redzu:
Tur smailais tornis gaisos tvirts
Pār Admiralitāti mirdz.
Un, vairīdama tumsu baisu
No debesim, kas zeltā kvēl,
Aiz rieta ausma steidz pa gaisu —
Pusstundas vien tik naktij vēl.
Es mīlu tavu ziemu dziļu,
Kad bargā salā stindzis gaiss, —
Braukt kamanās gar Ņevu zvīļu,
Kad meiču vaigos rozes kaist;
Un runas, čalas, balles smalkas
Un vecu puišu līksmības,
So putojošo kausu šalkas
Un punša liesmas zilganas.
Man mīļi jautrie Marsa lauki,
Kas steigas kareivīgās dzirkst,
Lai tas ir kājinieks vai zirgs,
Te visi vienlīdzīgi jauki —
Kad braši virmo viņu pulks,
Ceļ augstu slavas laiku flagas,
Mirdz veco vara kasku spulgs
Un rāda ložu sistās vagas.
Man, kara metropole bargā,
Tīk lielgabala grāviens vēls,
Kas ziņot steidz, ka tevi sargā,
Ka cara namam dzimis dēls;
Vai aizdegts jaunas slavas l^ēls
Un veikti krievu naidinieki,
Vai arī Ņevā ledus lūst
Un straume pāri krastiem plūst,
Lai sāktos pavasara prieki.
Jel.topi spoža, Pēterpils,
Kā krievu zeme stipra esi,
Tad dabas spēku niknums dils,
Kam padoties un klusēt dvesi:
Lai aizmirst somu vilnis zils
Nu savus gūstniecības gadus,
Lai Pēterim, kas mierā atdus,
Vairs rūpēs neapmācas vaigs!
Un bija nācis šausmu laiks .. .
Par to vēl skaidras ļaužu miņas —
Par to es, mani draugi, jums
Nu gribu pateikt dažas ziņas.
Mans stāsts būs bēdu pilns un drūms .
Pār Pēterpili salta, plaša
Jau brāza novembrīgā dvaša;
Bij dzirdams viļņu šļāciens pikts,
Tur Ņeva lauzās akmens sprostā
Kā slimotājs, kas gultā likts,
Kad drudža murgi negrib nostāt.
Jau bija vakars vēls un tumšs;
Un logos brāza lietus skumjš,
Bet ārā drūmi vētra krāca.
Lūk, šādā nakti baismīgā
Jevgeņijs — sauksim viņu tā —
No viesībām uz māju nāca .. .
Jevgeņijs manai ausij tīk,
To spalva rakstīt neapnīk,
Mēs esam veci tuvinieki,
Un tāpēc uzvārdu teikt lieki.
Kaut agrāk — senie laiki zin —
To slavas košums apmirdzēja,
Kad spalvu tvēra Karamzins,
Tas tautas teiksmās ieskanēja, —
Bet tagad mainījies ir viss,
Tas aizmirsts. Mūsu varonis
Mīt Kolomnā un maizi pelna,
No kungiem vairās, un ne velna
Viņš nesēro par nelaiķiem
Un slavas laikiem senajiem.
Un tā — Jevgeņijs bija mājās!
Viņš izģērbās un apgūlās —
Bet velti aizmigt pūlējās,
Jo domas viļņot neapstājās.
Par ko viņš domāja? Par to,
Kā dzīve nomāc nabago,
Ka vienmēr jāstrādā bez sāta,
Lai nezūd patstāvība, gods;
Kaut dievs jel vairāk devis prāta
Un naudas. — Kāpēc gan tāds sods?
Jo ir pat nejēgas un slaisti,
Kam prāta maz, bet izliek skaisti —
Tiem dzīve vienās dzīrās māj!
Jau kalpots divi gadi cauri;
Viņš domāja, ka vēja auri
Aizvien vēl ārā nenostāj,
Ka upes straume augšup veļas,
Ka tilti laikam nost jau ceļas
Un ka ar Parašu paties
Trīs dienas nespēs satikties.
Tā domādams, viņš skuma ļoti,
Un vēlējās šai naktī tas,
Lai ārā vēji negaudotu
Un logā lietus šļakatas
Lai mitētos . ..
Tad miegā vārā
Viņš acis aizvēra. Un, lūk,
Jau balo miglas blāķi ārā,
Tiem rīta gaisma pāri brūk.
Ai šausmu rīts!
Kopš pusnakts jau
Pret vētru Ņeva jūrā plūda,
Kas brāžot atpakaļ to grūda . ..
Lauzt vēja spītu spēka nav . ..
Vēl rītā agri Ņevas krastā
Bij ļaudis pulcinājis prieks,
Tiem tika aina neparastā —
Šie viļņu milži, putu sniegs.
Bet pēkšņi, vēju varas lauzta,
Pie jūras līča upe stāj
Un tad — pret straumi ceļu tausta,
Jau visas salas ūdens klāj,
Aug vētras balsis aukā trakā,
Un Ņeva briest un krastus šļakā,
Kā milzu katlā verd un irdz,
Un rīkli pleš, un zobus ņirdz
Pret pilsētu. Un viņas priekšā
Nu pēkšņi viss ir kļuvis klajš
Un atstāts, tuksnesīgi baiss;
Jau pieplūst apakšzemes ejas,
Jau pat līdz logiem ūdens slejas,
Un Pēterpils kā Tritons jau
Līdz joslai ūdens virmā stāv.
Viss ielenkts! Apsēsts! Viļņi dairi
Kā zagļi lien pie logiem; airi
Un laivu smailes rūtīs krīt.
Zem ūdens klāja dārzi mīt,
Mirkst ēku grausti, jumti, kluči
Un bodēs krāto mantu duči,
Un sīvās nabadzības posts,
Un tilti, straumes plēsti nost;
Pat kapos izskaloti zārki
Pa ielām peld!
Un tauta jauš:
Pats dievs te savas dusmas pauž.
Ai! viss iet bojā — ēdiens, svārki.
Kur nu tos ņemt?
Un gadā tai
Vēl vecais cars pār krievu zemi
Bij valdinieks. Viņš balkonā
Pats iznāca un teica tā:
«Cars nespēj vērst, ko tu, dievs, lemi.»
Pēc tam viņš apsēdās un skumjš
Un smagu rūpju māktu skatu
Pār dzelmēm lūkojās, kur tumšs
Nu ūdens sedza lauku platu.
Ne ielas — upes, upes vien …
Šim ūdenim nekur nav malas . ..
Un pati pils te vidū, skat,
Kā vientulīga, drūma sala.
Cars pamāja -— un sāka tad
Pa visām ielām tuvi, tāli,
Kaut apkārt viļņi draudot virst,
Steigt darbā viņa ģenerāļi, —
Lai tiktu glābti tautas brāļi,
Kas baigā ūdens nāvē mirst.
Bet Pēterlaukumā, tai mājā,
Kas stūrī celta staltā stājā,
Kam divi lauvas balkonā
Stāv nekustīgi sargu vietās
Un lejup nelaiž ķetnas slietās, —
Uz zvēra, cirsta marmorā,
Jevgeņijs nāves bālumā,
Pār krūtīm sakrustojis rokas,
Drūms sēdēja. Viņš cieta mokas.
Viņš nejuta un nedzirdēja,
Ka viļņi galvas augstāk slēja,
Ka viņa kājas mitras kļūst,
Ka vēji gaudodami skrēja,
Ka lietus brāzdams sejā plūst,
Pat cepuri… tvert nepaspēja.
Pret tāli skatu, pilnu bēdu,
Kā sastindzis tas lūkojās,
Viņš redzēja tik viļņu grēdu,
Kas baigās dzelmēs šūpojās.
Tie bija milzīgi kā kalni,
Un vētra vēla viļņu valni
Pār drupām . .. Tur, ak dievs, ak dievs!
Pie pašiem viļņiem, jā, paties,
Gandrīz pie drausmo bangu pleca
Stāv vītols vārgs un māja veca,
Un bālgans, nenokrāsots žogs.
Tur Paraša ar māti mita
Un ilgas, cerības … Kā slogs,
Kā ļauna sapņa murgi šķita.
Jeb visa dzīve murgos skrej,
Par zemi ļaunā debess smej?
Un viņš, kā ierauts burvju lokā,
No marmora vairs nevar nokāpt
Kā piekalts. Ūdens šļakatas
Visapkārt šalko, cits nekas!
Un, novērsis 110 viņa seju,
Tai •augstumā, kur skar vien vējš,
Pār satrakotas Ņevas skrēju
Pret tālēm roku cēlis sleju,
Uz vara zirga valdnieks sēž.
II
Bet, lūk, nu, postīt apnikusi,
Jau Ņeva trakošanā rimst
Un alkal savos krastos grimst;
Par bangām jūsmodama klusi,
Tā aizpeld, graustu pametusi,
Kā laupītājs, kad viņa laiks,
Ar savu bandu iebrūk baigs
Un ciemā visu kauj un ārda,
Lauž, maitā, dragā, piesmej, spārda;
Tur sten un lād, un kliedz, un sauc! . .
Tad viņš, zem mantu nastas guris,
Steidz pamest tukšu māju dūris
Un prom uz savu malu trauc,
Pa ceļam mantas izmētādams.
Plok ūdens, bruģi vaļā klādams,
Sus ielas, un Jevgeņijs trauc —
Bez mitas sirdi šausminādams,
Gan bailēs, ilgās, cerībās —
Pie upes tikko rimušās.
Bet uzvaras un līksmes pilni
Vēl ļauni mutuļoja viļņi —
Kā apakšā kad uguns kurts;
Tie virmodami putas kresa,
Un Ņeva elšot smagi dvesa
Kā zirgs, pēc kaujas kļuvis gurds.
Jevgeņijs skatās: lūk, kur laiva!
Viņš turpu trauc kā žigla kaiva
Un skaļi pārcēlēju sauc, —
Un cēlējs, kad tam naudu sola,
To sēsties lūdz uz laivas sola,
Drošs pāri baigiem viļņiem brauc.
Gan ilgi viļņos bangainajos
Bij airētājam cīniņš ļauns,
Un pazust dzīles tumšos klajos,
Raut līdzi abus pārdrošajos
Nu dzīrās laiva. Beidzot jau
Klāt bija krastam.
Nelaimīgais
Pa ielu steidzās, kur nav svešs,
Kur zināms viss. Bet acis pleš
Un nepazīst. Skats šaušalīgais!
Viss viņa priekšā tagad grauts,
Gan pīšļos triekts, gan projām rauts.
Dažs namiņš greizs, dažs drupās placis,
Redz dažu citā vietā acis.
Un jauš Jevgeņijs, mūsu draugs,
It kā te būtu kara lauks,
Kur apkārt līķi izmētāti.
Un, nevērojot vairs neko,
Tam šķiet, ka mokās pagurst prāti,
Viņš steidzas — liktens gaida to.
Kaut jele iepriekš atklāt spētu!
Tas aizzīmogots — neminams.
Jau traucas viņš caur priekšpilsētu,
Lūk, le jau līcis, tuvu nams …
Kas tas? …
Un neizpratnē stājas.
Iet prom. Bet šurp to atnes kājas.
Viņš staigā … Skatās … Viss ir velts.
Šai vietā viņu nams bij celts;
Lūk, vītols te, lūk, vārtu pēdas,
Tie aizskaloti. Bet kur nams?
Un viņu sagrābj tumšas bēdas,
Viņš grozās, kaut ko runādams,
Ap vietu šo met simtiem loku;
Tad pēkšņi pierei pieliek roku
Un iesāk smiet.
Nakts miglas vāls
Pār pilsētu jau klājās bāls;
Bet ļaudis miegu negulēja,
Vēl ilgi viņi spriedelēja
Par ļauno dienu.
Rīta stars
Caur mākoņiem, ko skumju svars
Aiz mežiem vilka, atspīdēja
Pār kluso pilsētu, un tas
Vairs bēdu pēdas neredzēja —•
Tām pāri klājās ausmas auts,
Viss vecai kārtībai bij ļauts.
It visur, kur vien ielas vijās,
Jau atkal ļaužu gaitas mijās,
Šis bezjūtīgs, tas vienaldzīgs;
Un ierēdnis, gan augsts, gan sīks,
Pie darba gāja. Veikalnieki
Vairs netaupīja, pūliņus,
Tie vaļā vēra pagrabus,
Lai dienas nepalaistu lieki,
Bet sāktu atgūt zaudēto
No pircējiem.
Prom laivas dzina.
Un dzejnieks — debess viņu zina —
Grāfs Hvostovs nemirstīgos pantos,
Ko tālas ļaužu audzes mantos,
Jau postu apdzejoja šo.
Bet nelaimīgais mans Jevgeņijs —
Ai! Viņa pārmocītais prāts
Nu bija posta šausmu māts
Un satriekts. Likās, ka bez mitas
Tam ausīs vējš un Ņeva šņāc;
Viņš murgu bezdibenī krita,
Sev apkārt nemanīja cita
Kā tikai šausmas, šausmas vien . . .
Viņš ļāva laikam, lai tas skrien,
Nekad vairs mājā nepārnaca.
Un ausa diena, tumsa nakts —
Tukšs ilgi bija viņa kakts,
Līdz beidzot citam iznomāja.
Un arī tad Jevgeņijs vēl
Pēc savām mantām netaujāja.
Šīs pasaules tam nebij žēl.
Viņš klīda; naktīs gulēt gāja
Zem laivām. Ēda, ko tam dod
Pa logiem. Sāka noskrandot
Tā drēbes. Bērni neaprāti
To apmētāja akmeņiem,
Nereti smagi pātagkāti
Pat nolaidās uz kamiešiem,
Ja laikā ceļu nepagrieza
Tas ormaņiem. Viņš gāja kluss,
Viņš nevēroja sitienus —
Aizvien vēl galvā migla bieza.
Tāds bija viņa liktens sērs —
Ne cilvēks vairs, nedz arī zvērs,
Ne šis, ne tas, ne dzīva miesa,
Ne māņu veidols …
Ostā reiz
Viņš apgūlās, kad dienas iesāk
Gaist rudenī. Bij griezīgs vējš,
Tas pūta lietu. Vilnis greizs
Pār gludām kāpēm dunot šļācās,
Arvienu dziļāk ostā mācās
Kā prāvnieks, zemu lokoties,
Kad nācis tiesai sūdzēties.
Jevgeņijs modās. Drūmi bija.
Vējš asi svilpa, lietus lija,
Un tālumā caur tumsu bargs
Pa vējam kliedza vārtu sargs . ..
Un tad Jevgeņijs augšup slējās,
Viņš atkal šausmas atcerējās
Un atkal ielās klīda naigs,
Līdz pēkšņi aizēnojās vaigs.
Viņš apstājās un apkārt vērās,
Tā skatiens bija kluss, bet baiss,
Aiz viņa smaili stabi svērās
Un varens nams, un balkons klajš,
Kam divi lauvas sargu vietās
Uz leju nelaiž ķepas slietās,
Bet augstumā, kur skar vien vējš,
Kā atvairīdams tumsas loku,
Uz klints, pret tālēm cēlis roku,
Drošs vara zirgā valdnieks sēž.
Jevgeņijs baigi nodrebēja.
Tam domas sāka skaidroties.
Viņš visu pazina. Paties,
Šeit plūdi viņu piemeklēja
Un lauzās, brāzās apkārt tam.
Šīs lauvas balkonā, šis nams
Un Tas, kas gaisos krēslu šķēla
Ar vara galvu nekustīgs;
Tā gribas lēmums liktenīgs
Šo pilsētu pie jūras cēla …
Cik miglā ietinies viņš baigs!
Kāds domu pilns ir viņa vaigs!
Un kādi spēki viņā krājas!
Kāds uguns šinī zirgā dzirkst!
Kurp trauc, kurp auļo, lepnais zirgs,
Kad zemi aizskar tavas kājas?
Ai bargais liktens pavēlnieks!
Vai nebija pār bezdibeni
Ar cietu dzelzu iemuteni
Reiz Krieviju tev sasliet prieks?
Un neprātīgais apvirzījās
Visapkārt tēla pamatam,
Un puspasaules valdniekam
Tas ļauni sejā ieskatījās.
Sirds sažņaudzās. Viņš pieri tad
Dzelzs sētai cieši spieda klāt
Un acīs juta miglu glumu,
Bet dzīslās šāvās liesmu šalts
Un asins virda. Slējās salts
Pret valdonīgo veidojumu
Un, pirkstus dūrēs sažņaudzot,
Kā gumdītu to ļaunie gari,
«Nu, labi, cēlēj — brīnumdari!»
Viņš dvesa, naidā nodrebot,
«Še tev!…» Tad prom, cik kājas prot,
Tas skrēja ielu tumsā baigā,
Jo dīvains pusnakts gaismas stars
Tam rādīja, ka dusmās cars
Sāk lēni pārmainīties vaigā …
Nu pāri tukšam laukumam
Viņš skrien, un, liekas, pakaļ tam
Kā pērkons, dobji graudams, dārda
Un, bruģi drebinādams, spārda
Kāds kājām smagi apkaltām.
Un, roku cēlis mēness mirgā,
Vien augstumu un vēju skauts,
Bez mitas auļojošā zirgā
Aiz viņa Vara Jātnieks trauc.
Un kurp šai naktī posta maltais
Ar metās, ārprātibas dzīts,
Aiz viņa jātnieks, varā kaltais,
It visur draudot brāza līdz.
No laika tā, ja pagadījās
Jevgeņijam šo ceļu iet,
Tam sejā bailes atplaiksnījās
Un sirdī — vēlēšanās skriet.
Kā klusinādams lielās mokas,
Pie krūtīm cieši spieda rokas
Un cepuri tad rāva nost,
Un acis nepacēla drošs,
Bet apkārt gāja.
Maza sala
Pret jūru slij. Palaikam tur
Vēl zveju vīri laivu tur
Un skopas vakariņas dala,
Pirms tīklus krasta smiltī klāj.
Bet citreiz ierēdnis kāds stāj,
Kas guris, Ņevā vizinoties.
Šī sala tukša. Tanī, raug,
Ne putni spurdz, ne zāle aug;
Tik toreiz, plūdiem bangojoties,
Bij namiņš atskalots. Tur drūms
Tas ēnojās kā dīvains krūms.
Kad pērnā pavasarī graustu
Ar barku aizvest gribēja,
Tad ārprātīgo atrada
Pār slieksni guļam, nāves lauztu.
Un viņu salā atstāja,
Aiz žēlsirdības apraka.
.