Rudens pieteica savu atnākšanu ar lietu un vēju. Un atkal novīta zāle un kokiem nokrita lapas, un vējš dzenāja tās pa kalniem. Salnas nokoda pēdējās kalnu puķes. Stirnām pienāca grūtas dienas. Lai sameklētu trūcīgo barību, Sudrabītis bija spiests ilgi klaiņot pa pļavām un ielejām. Reizēm tomēr pagadījās kāds zāles stiebriņš vai salds ziediņš.
Pār kalniem aizvien biežāk savilkās smagi mākoņi, balts miglas auts aizvien biežāk ietina apkārtni.
Un tomēr saule vēl nebija zaudējusi agrāko spēku.
Piepeši izlauzusies no mākoņu gūsta, saule tik dāsni sasildīja zemi, ka pat vislielākie mīkstpēdiņi, kas bija nolēmuši nelīst laukā no savām alām līdz pat pavasarim, siltuma vilināti, atstāja savas zemnīcas, pazemes labirintus un katakombas.
Maigajos saules staros kalni pilnīgi pārvērtās, greznodamies visneiedomājamākās krāsās.
Reiz šādā jaukā rudens dienā vai, pareizāk sakot, rītā Sudrabītis iznāca uz plašas, saules apspīdētas noras. Viņam gribējās ēst. Viņš gāja piesardzīgi, kā vienmēr, kā viņu bija mācījusi
mate, ka viņu bija mācījuši kalni. Ka viņam lika viņa cilts parašas.
Viņš bija viens.
Viens plašajā norā, lai gan viņam šķita, ka viņš ir viens visā pasaulē — tāds klusums tai rītā valdīja kalnos.
Klusēja putni.
Klusēja meža zvēri.
Sudrabītim zem kājām čabēja sausā zāle un nokritušās lapas. Kaut kur tuvumā iedūdojās balodis. Viņam atsaucās otrs, pēc tam uzreiz vairāki, itin kā viņu pienākums tai rītā būtu uzmodināt kalnus.
Sudrabītis nesteidzīgi apstaigāja noru.
No viena zieda pie otra.
No viena zāles kušķa pie otra.
Viņš bieži apstājās, ieklausīdamies klusumā, kurā reizēm var slēpties nelaime. Taču nekur nedzirdēja ne skaņas.
Te pēkšņi klusumu saplosīja briesmīgs rībiens.
Pāri kalniem pārvēlās barga atbalss.
Šāviens!
Sudrabīti no galvas līdz kājām apbēra zemes kumšķi. Lode bija ietriekusies zemē viņam pie kājām. Stirnēnu atkal bija izglābusi viņa laimīgā zvaigzne. Lode taču varēja trāpīt viņam. Un tās būtu bijušas beigas.
Nākamais šāviens vairs neatrada Sudrabīti agrākajā vietā.
\
Viņš sadzirdēja to skrējienā.
Un tomēr viņš paguva pamanīt, ka noras malā no krūmiem iznāca cilvēks un, pacēlis briesmīgo ieroci, izšāva viņam nopakaļ, un lode nospindza kaut kur līdzās.
Taču Sudrabītis jau joņoja cauri mežam.
Viņš šāvās kā bulta, lavēdams starp priedēm, viņš drāzās, ko kājas nes, un krūtīs viņam mežonīgi dauzījās sirds.
Pēdējā šāviena atbalss ilgi nenorima kalnos, dunēdama kaut kur aizās.
No kokiem ar troksni uzspurdza gaisā izbiedētie putni.
Lai aiī par mata tiesu, nāve šoreiz bija pagājusi Sudrabītim secen.
Taču, pavēries tai acīs, stirnēns uzzināja par šausmīgo ieroci, kurš var zibenīgi nopļaut savu upuri, un šā ieroča priekšā nobāl pat baismīgā vilku slava.
Līdz šim stirnēns cilvēkus bija uzskatījis par saviem draugiem. Cilvēki bija viņu barojuši. Dzirdinājuši. Cilvēki viņu bija lutinājuši, cilvēki bija ar viņu rotaļājušies. Cilvēki bija devuši viņam vārdu, un viņš bija pieradis tam atsaukties un līksmi skrējis pie saviem mīļajiem draugiem. Taču izrādās, ka arī cilvēku vidū sastopami ienaidnieki.
Tas nebija prātam aptverams.
Klusajā mežā ieradās cilvēks, kurš turēja rokās nāvi. Neredzams un nedzirdams viņš var parādīties jebkurā norā, slēpties aiz koka, aiz akmens, aiz krūma. Kā izvairīties no nelaimes, kā laikus atklāt draudošās briesmas? Kas lai zina, vai Sudrabītim citreiz laimēsies?
Nespēdams atbildēt uz visiem šiem jautājumiem, stirnēns pagaidām cieši nolēma vairs neiet uz šo noru, kur bija parādījies cilvēks ar ieroci, un vispār šo vietu apiet ar līkumu.
Laiks gāja, un mežā aizvien biežāk atskanēja šāvieni.
Pēc katra šāda šāviena stirnēna sirds sažņaudzās skumjās un bailēs.
Tagad šie šāvieni Sudrabītim vairs nebija noslēpums, un viņš ilgi ieklausījās šāviena atbalsī, kas dārdēdama aizvēlās un noplaka kaut kur kalnos. Viņš tramīgi atskatījās, atskanot pat vismazākajam troksnītim, un viņam šķita, ka tūdaļ atkal norībēs šāviens, uzliesmos zibens un nograndīs pērkons kaut kur pavisam
blakus. Lode aizspings gar pašu ausi un izārdīs zemi viņam pie kājām, ja vien netrāpīs tieši mērķī.
Tā pagāja rudens un pienāca ziema. Otra ziema mūsu drauga mūžā.
Pirmais sniegs pārsteidza nesagatavotus Sudrabīti un tūkstošiem citu zvēru un zvēriņu. Taču, meža iemītniekiem par laimi, tas drīz nokusa. Un, lai arī cik reižu šai ziemā sniga sniegs, tas ilgi neturējās.
Ziema bija neparasti maiga, un šoreiz kalniem pagāja secen ziemeļvēja negantās brāzmas, sniegputeņu auri un bargais sals, kas liek sprēgāt dižskābaržiem un vecām eglēm līdz pat serdei. Šāda maiga ziema mūsu stirnēnam bija vairāk nekā glābiņš. Tāpat kā visai viņa ciltij.
Aplaimoti jutās visi meža iemītnieki.
Tik brīnišķīgu ziemu kalni vēl nebija pieredzējuši.
Toziem pat lāči — lielie izgulētāji — nenolīda midzeņos un klumburoja pa mežu līdz pat janvārim. Un kam gan patiktos līst tumšā alā tādā siltā laikā! Sniegs uzsniga un ātri nokusa. Vienīgi pašā kalna virsotnē sniegs nogulēja visu ziemu, un saule nejaudāja to izkausēt. Taču meža iemītniekiem par to nebija nekādas daļas.
Kārtīgs sniegs uzsniga janvārī, un tikai tad lāči ielikās savos midzeņos uz ziemas guļu. Taču viņiem vairs nebija atlicis ilgi ko gulēt. Un vēl daudzus gadus pēc tam pekaiņi kavējās atmiņās par brīnumaino ziemu.
Bet Sudrabītis? Kur viņš būtu patvēries ziemas spelgonī, kad zem biezās sniega segas nevar izkašņāt nevienu zāles stiebriņu? Bet pār kalniem gaudo stindzinoši vēji? Un vilki dzenas pa pēdām? Un tūkstošiem citu nedienu, no kurām kalnos nav glābiņa, vajā stirnēnu. Kam lai viņš būtu lūdzis pajumti? Protams, ciemata bērniem. Taču ziema bija silta un maiga. Lai gan stirnēnam uznāca vēlēšanās apraudzīt savus labos draugus, kurus viņš allaž pieminēja ar pateicību, taču doma par cilvēku, kas bija turējis rokās nāvi, viņu atturēja. Viņš nevarēja bez šausmām to atcerēties. Iespējams, ka arī tai ciematā dzīvo tādi cilvēki, un kas zina, kāda uzņemšana viņam tiek gatavota?
Tā pagāja ziema. Pagāja bez bada. Bez sevišķiem notikumiem.