Zaļās, lipenās lapiņas un siltā saule atnesa sev līdzi gaišu prieku visiem, kas bija kalnos pārlaiduši ziemu, un atkal zālē un kokos sākās dzīva rosība, bet meža norās atskanēja dziesmas.
Saulgozī izlīda čūskas.
Izrāpoja lielas un mazas ķirzakas.
Iedūcās bites un vaboles.
Atgriezās gājputni.
Bet Sudrabītim izauga jauni ragi. Stipri, asi un gari ragi. Un viņš sajuta dīvainu spēka un nemiera pieplūdumu. Līdz ar pavasara atnākšanu Sudrabītis zaudēja mieru un nenoguris auļoja pa kalniem un ielejām, neatpūzdamies ne dienu, ne nakti un sajuzdams sevī neapklusināmas alkas mesties cīniņā ar pirmo pretimnācēju, — viņam gribējās iespējami ātrāk parādīt savu spēku. Viņš klimta pa zaļām pļavām, lauzās cauri meža biezoknim, apstaigāja noras un strautus, un visur viņu sagaidīja ar jūsmīgiem izsaucieniem:
Paskat, kāds skaistulis!
Paskat, kāds varonis!
Tiesa kas tiesa! Neviens no jaunajiem sāncenšiem, kuri topa- vasar izgāja mēroties cits ar citu spēkā un skaistumā, nevarēja stāties līdzās jaunajam sudrabotās spalvas īpašniekam un, protams, ne jau kažoka dēļ vien.
Tāds bija kalnu dzīves likums. Vecie ar katru gadu kļuva nevarīgāki. Bet jaunajai paaudzei pēc stirnu cilts ierašām ik pavasari atklātā cīņā jāiegūst neuzvaramā slava. Beidzot pienāca kārta cīkstēties arī mūsu varonim. Vispirms bija jāparāda savs spēks, jo pēc skarbajiem kalnu cilts likumiem visaugstāk tiek vērtēts fiziskais spēks. Un ik pavasari tiek sveikts nežēlīgo sacīkšu jaunais uzvarētājs, viņu tuvu un tālu daudzina, un visa meža cilts jūsmīgi sačukstas viņam aiz muguras:
— Tas ir viņš! Cik skaists!
— Tas ir viņš! Cik stalts!
Slavenajām sacensībām vajadzēja notikt lielajā norā pie dzidrā aukstūdens strauta. Un nebija kalnos, bet, iespējams, arī aiz kalnu robežām tādas vietas, kur nebūtu nonākusi ziņa par gaidāmajām sacensībām. Izmēģināt tajās laimi pulcējās jaunie pretendenti no visa meža. Tā tas notika kalnos katru gadu. Katru pavasari. Klusā nora tad pārvērtās par ilgu un nežēlīgu cīņu arēnu. Reizēm šīs cīņas turpinājās vairākas dienas. Tās nemitējās arī naktīs. Tik ilgi, kamēr pats spēcīgākais nekļuva par uzvarētāju.
Kamēr satracinātie sāncenši sparīgi uzbruka cits citam, daudzie četrkāji un spārnotie plēsoņas, paslēpušies krūmos, zālē un kokos, alkatīgiem skatieniem sekoja kaujas norisei, cerēdami uz bagātu mielastu, ar kādu ne vienreiz vien beidzās šīs sacensības. Nāvīgi ievainotajiem sāncenšiem bieži vien bija lemts palikt kaujas laukā. Dažs, noplūzdams asinīm, aizvilkās uz mežu, un tad pa viņa asiņainajām pēdām zagās sīki zvēriņi, kas slāpa asiņu, tomēr neuzdrošinājās uzbrukt līdz tam brīdim, kamēr nāvīgi ievainotais dzīvnieks nav nogāzies bez dzīvības zemē.
Taču viņu pacietība ne vienmēr guva atalgojumu.
Bieži vien uz asiņainajām dzīrēm salaidās ērgļi.
Saskrēja vilki.
Vai arī citi plēsoņas. Viņi centās iebrukt norā sacensību karstumā vai pašās beigās. Un jūs, protams, varat iedomāties, kādas sekas bija viņu negaidītajam iebrukumam.
Reizēm no debesu zilgmes uz naida un dusmu apstulbinātajiem sāncenšiem uzkrita ērgļi, un tad uzvarētāji paši kļuva par upuri.
Taču vēl briesmīgāki par ērgļiem bija asinskārie vilki.
Lūk, kas pavasaros notika mežā!
Tas pats ik pavasari notika ari tai norā, kur rīta agrumā vēl ilgi pirms saullēkta bija nonācis Sudrabītis.
Vēl nepaguvis uzlikt kāju uz zaļā paklāja, viņš jau bija spiests mesties cīniņā. Viņu izsauca uz divkauju liels un spēcīgs stirn- āzis, kurš nupat bija viegli ticis galā ar savu pretinieku.
Pirmajā mirklī Sudrabītis mazliet saminstinājās, taču tūdaļ atguva drosmi un, pieņēmis izaicinājumu, drāzās stirnāzim virsū. Pirmais trieciens — un pretinieks nokrita uz ceļiem. Taču viņš ātri piecēlās un metās pretuzbrukumā. Sākās cīņa. Stirnāži deva viens otram negantus triecienus un sparīgi atsita uzbrukumus. Kaujas laime nosvērās brīžam vienā, brīžam otrā pusē.
Tā bija sīksta cīņa. Pretinieku drosme un izturība bija apbrīnas vērta. Saule jau bija uzlēkusi un pacēlusies virs kalniem, kad Sudrabīša pretinieks, kārtējo reizi saļimis uz ceļgaliem, vairs nejaudāja piecelties. Viņš nebija ievainots. Taču bija spiests atzīt sevi par uzvarētu.
Sudrabītis lepni stāvēja pie zemē notriektā pretinieka.
Viņš svinēja uzvaru.
Pirmo kalnos izcīnīto uzvaru.
Mežu pārskanēja putnu čalas un zvēru daudzbalsīgais koris.
Par ko viņi vēstīja mežam? Sudrabītis bija pārliecināts, ka visi daudzināja viņa uzvaru.
Taču varonis vēl nebija paguvis attapties pēc gūtās uzvaras, kad kaujas laukā iedrāzās jauns pretinieks.
Liels stirnāzis, noliecis kaklu un izslējis uz priekšu asos ragus, drāzās pāri norai mūsu draugam tieši virsū. Sudrabītis pagriezās un metās sāncensim pretī. Viņi joņoja pa noru sirdīgi un nenogurdināmi. Viņi bezbailīgi metās uzbrukumos. Un atkal Sudrabītis kļuva par uzvarētāju, uzveicis savu pašpārliecināto pretinieku, kas tik nekaunīgi bija ielauzies kaujas laukā. Zaudētājs metās bēgt un putni skaļiem ķērcieniem pavadīja bēgli. Nav zināms, cik ilgi viņš bēga un kur apstājās. Taču var droši sacīt, ka tā bija viņa pēdējā divkauja.
Sudrabītis nedevās vajāt gļēvuli, jo viņam virsū drāzās cits satracināts stirnāzis. Taču arī viņš, neizturējis pirmo sadursmi, nogāzās zemē. Un tūdaļ padevās, nebūdams spējīgs turpināt cīņu.
Diemžēl tās vēl nebija beigas.
Taču tas bija neparastas dienas rīts.
Šī diena bija uzaususi, lai atnestu Sudrabītim spožu varoņslavu, jo tūlīt pēc trim pirmajām uzvarām viņš plūca uzvarētāja laurus vēl divos cīniņos un palika plašajā norā viens pats. Kad Sudrabītis pēc tam soļoja pa mežu, viņam pa pēdām nāca līdzi torīt izcīnītā slava.
Neviens nepasniedza uzvarētājam ziedu vītnes.
Un šāda ceremonija mežā nemaz nav vajadzīga. Vēsts par Sudrabīša uzvaru zibens ātrumā aplidoja kalnus, un stirnas nekļūdīgi pazina savu varoni un sacīja, norādīdamas uz viņu:
— Tas ir viņš! Nedomājiet viņu kaitināt. Neviens stirnāzis visā mežā nevar mēroties ar viņu spēkiem.
Pēc Sudrabīša neparastās spalvas itin visur tūdaļ pazina slaveno varoni, pat visattālākajos meža nostūros. Togad nevienam citam stirnāzim nebija tādas sudrabotas spalvas.
Pēc slavenajām sacensībām Sudrabītis pilnām apzinājās savus spēkus. Kad viss bija aiz muguras, viņš pārsteigts jautāja pats sev:
«Vai tiešām es varēju to visu paveikt?»
Taču nekādu šaubu vairs nebija.
Viss mežs jūsmoja par viņa varoņdarbu.
Viss mežs zināja par viņa uzvaru.